Šajā dienas laikā es parasti vēlējos, kaut spētu gulēt.
Vidusskola.
Varbūt šķīstītava bija pareizāks vārds? Ja bija kaut kāds veids kā izpirkt manus grēkus, tad šitam vajadzētu zināmā mērā skaitīties lielam rēķinam. Es nebiju pieradis pie garlaicības; katra diena šķita vēl neiespējami monotonāka par iepriekšējo.
Laikam šis bija mans miega veids - ja vien miegu var definēt kā inertu stāvokli aktivitātes brīžu starplaikos.
Es blenzu uz plaisām apmetumā ēdnīcas tālākajā stūrī, iztēlojoties tajās neesošus rakstus. Tas bija vienīgais veids kā atslēgties no balsīm, kas čaloja manā galvā kā upes straume.
Dažus šo balsu simtus es ignorēju aiz garlaicības.
Runājot par cilvēku prātu, es to biju jau dzirdējis un vēl daudz ko piedevām. Šodien visu domas bija pārņemtas ar tik banālu lietu kā jaunpienācēja šajā skolā. Viņiem visiem vajadzēja tik maz, lai satrauktos. Es tiku redzējis jauno seju atkārtojamies vienā domā pēc otras, no visiem skatupunktiem. Tikai parasta cilvēku meitene. Satraukums par viņas atbraukšanu bija nogurdinoši paredzams - kā jauna, spoža lietiņa bērnam. Puse no vīriešu dzimuma aunapierēm jau iztēlojās sevi iemīlamies viņā tikai tāpēc, ka viņa bija iepriekš neredzēta. Es centos vēl stiprāk, lai nedzirdētu viņus.
Tikai četras balsis es bloķēju drīzāk aiz pieklājības, nekā riebuma: manu ģimeni, manus divus brāļus un divas māsas, kas bija tik ļoti pieraduši pie privātuma trūkuma manā klātbūtnē, ka reti tam pievērsa uzmanību. Es devu viņiem tik daudz privātuma, cik vien spēju. Es centos neklausīties, ja vien tas bija manos spēkos.
Lai kā es arī necenstos, tomēr...es zināju.
Rozālija, kā parasti, domāja par sevi. Viņa bija uztvērusi sava profila atspulgu kāda brillēs, un tagad viņa prātoja par savu perfektumu. Rozālijas prāts bija kā sekls dīķis ar dažiem pārsteigumiem.
Emets niknojās par laušanās maču, kuru viņš iepriekšējā naktī bija zaudējis Džasperam. Viņam vajadzēs visu viņa ierobežoto pacietību, lai izturētu līdz skolas dienas beigām un tad pieprasītu revanšu. Es nekad nejutos uzbāzīgs, dzirdot Emeta domas, jo viņš nekad nedomāja neko tādu, ko nepateiktu skaļi vai neveiktu darbībā. Varbūt vienīgais iemesls, kāpēc es jutos vainīgs par citu domu lasīšanu bija tas, ka es zināju, ka ir lietas, kuras viņi nevēlētos, lai es zinu. Ja Rozālijas prāts bija sekls dīķis, tad Emeta prāts bija ezers bez ēnām, ar skaidru virsmu.
Un Džaspers...mocījās. Es apspiedu nopūtu.
Edvard. Alise sauca manu vārdu savā galvā, beidzot pievēršot manu uzmanību.
Tas bija tāpat kā saucot manu vārdu skaļi. Es jutos laimīgs, ka mans vārds pēdējā laikā ir izgājis no modes - tas bija kaitinoši; jebkurā laikā ikviena doma par kādu Edvardu liktu manai galvai automātiski pagriezties...
Tagad mana galva nepagriezās. Mums ar Alisi labi padevās šīs privātās sarunas. Reti kad mūs kāds pieķēra. Es joprojām skatījos uz apmetuma līnijām.
Kā viņš turas? viņa man vaicāja.
Es saviebos, tikai neliela izmaiņa manā mutes kaktiņā. Nekas tāds, kas citiem liktu kaut ko nojaust. Es tikpat labi varētu viebties no garlaicības.
Alises mentālais tonis bija trauksmes gatavībā, un es redzēju viņas prātā, ka viņa vēro Džasperu savā pareģes vīzijā. Vai pastāv kādas briesmas? Viņa turpināja meklēt tuvākajā nākotnē, slīdot cauri nemainīgām vīzijām, meklējot manas viebšanās iemeslu.
Es lēnām pagriezu galvu pa kreisi, it kā skatoties uz ķieģeļu sienu, nopūtos, un tad pa labi, atpakaļ uz apmetuma plaisām. Tikai Alise zināja, ka es papurināju galvu.
Viņa atslāba. Pasaki, ja kļūst pārāk ļauni.
Es pakustināju tikai acis, augšup uz griestiem un atpakaļ.
Paldies, ka dari to.
Es jutos pateicīgs, ka man nevajadzēja viņai atbildēt skaļi. Ko es būtu teicis? 'Vienmēr laipni'? Tas ne tuvu nebija tā. Es nepavisam neizbaudīju klausīšanos Džaspera pūliņos. Vai tiešām bija nepieciešams šādi eksperimentēt? Vai drošāk nebūtu vienkārši atzīt, ka viņš varbūt nekad nebūs spējīgs kontrolēt slāpes tā, kā mēs, pārējie spējam, un nepārbaudīt viņa spēkus? Kāpēc flirtēt ar briesmām?
Kopš mūsu pēdējām medībām bija jau pagājušas divas nedēļas. Mums, pārējiem tas nebija ārkārtīgi sarežģīts laika posms. Laiku pa laikam nedaudz neērti - ja cilvēks pienāca par tuvu, ja vējš pūta nepareizā virzienā. Bet cilvēki reti pienāca pārāk tuvu. Viņu instinkti pateica tiem to, koviņu saprāts nekad nesaprastu: mēs bijām bīstami.
Džaspers šobrīd bija ļoti bīstams.
Tobrīd kāda maza meitene apstājās pie mums tuvākā galda, lai parunātos ar draugu. Viņa atmeta savus īsos, smilškrāsas matus, izbraucot caur tiem ar pirkstiem. Sildītāji atpūta viņas smaržu mūsu virzienā. Es biju pieradis pie tā, kā smarža lika man justies - sausas sāpes manā rīklē, tukšuma sajūta vēderā, automātiski sasprindzināti muskuļi, pārmērīga indes plūsma mutē...
Tas viss bija visai normāli, parasti viegli ignorējama lieta. Tikai pašreiz tas bija grūtāk, kad visas sajūtas bija stiprākas, asākas, kamēr es vēroju Džaspera reakciju. Dubultslāpes, nevis tikai manas.
Džaspers ļāva savai iztēlei aizplūst no viņa. Viņš to iztēlojās - iztēlojās sevi pieceļamies no savas vietas blakus Alisei, lai nostātos līdzās mazajai meitenei. Domāja par noliekšanos zemāk, it kā viņš grasītos iečukstēt viņai ausī, un ļaujot savām lūpām pieskarties viņas kakla izliekumam. Iztēlojās, kā būtu sajust pie mutes viņas pulsa karsto plūsmu zem smalkās ādas...
Es iespēru pa viņa krēslu.
Viņš lūkojās uz mani kādu minūti, tad nodūra skatienu. Es varēju dzirdēt kauna un pretestības cīņu viņa prātā.
- Piedod, - Džaspers nomurmināja.
Es paraustīju plecus.
- Tu neko negrasījies darīt, - Alise viņam murmināja, atvieglojot viņa sarūgtinājumu. - Es to redzēju.
Es apslāpēju grimasi, kas būtu nodevusi viņas melus. Mums bija jāturas kopā, Alisei un man. Tas nebija viegli, dzirdēt balsis vai redzēt nākotnes vīzijas. Divi dīvaiņi starp tiem, kuri jau bija dīvaini. Mēs aizsargājām viens otra noslēpumus.
- Tas palīdz, ja tu domā par viņiem kā par cilvēkiem, - Alise ierosināja savā augstajā, muzikālajā balsī pārāk ātri, lai cilvēka auss to saprastu, ja kāds atrastos pietiekami tuvu, lai dzirdētu. - Viņas vārds ir Vitnija. Viņai ir maza māsa, kuru viņa dievina. Viņas māte uzaicināja Ezmi uz to dārza balli, atceries?
- Es zinu, kas viņa ir, - Džaspers strupi atbildēja. Viņš pagriezās, lai blenztu ārā pa vienu no mazajiem logiem, kas bija izvietoti zem dzegas apkārt lielajai telpai. Viņa tonis izbeidza sarunu.
Viņam vajadzēs šonakt medīt. Bija smieklīgi šādi riskēt, mēģinot pārbaudīt viņa spēku, lai nostiprinātu viņa savaldību. Viņa iepriekšējie paradumi nesakrita ar mūsu izvēlēto dzīvesveidu; viņam nevajadzēja šādi sevi piespiest.
Alise klusi nopūtās un piecēlās, paņemot līdzi savu ēdiena paplāti - tā sakot, savu mānekli - un atstāja viņu vientanē. Viņa zināja, kad viņam vairs nevajag viņas uzmundrinājuma. Lai gan Rozālija un Emets bija daudz atklātāki savās attiecībās, tieši Alise un Džaspers bija tie, kuri juta viens otra noskaņojumu tikpat labi kā savējo. It kā arī viņi spētu lasīt domas - tikai viens otra.
Edvards Kalens.
Refleksīva reakcija. Es pagriezos uz sava nosauktā vārda skaņu, lai gan tas netika nosaukts, tikai nodomāts.
Manas acis uz nelielu sekundes daļu satikās ar lielu, šokolādes brūnu acu pāri bālā, sirds formas sejā. Es zināju šo seju, lai gan līdz šim brīdim nebiju to redzējis pats. Šodien tā bija galvenā katra cilvēka galvā. Jaunā skolniece, Izabella Svona. Pilsētas policijas šefa meita, atvesta uz dzīvi šeit kaut kādas jaunas aizbildniecības dēļ. Bella. Viņa pārlaboja ikvienu, kurš izmantoja viņas pilno vārdu...
Es garlaikoti novērsos. Man vajadzēja sekundi, lai aptvertu, ka viņa nebija tā, kura nodomāja manu vārdu.
Protams, viņa jau ieķeras Kalenos, es dzirdēju pirmās domas turpinājumu.
Tagad es atpazinu "balsi". Džesika Stenlija - bija jau pagājis labs laiciņš, kopš viņa mani traucēja ar savu iekšējo pļāpāšanu. Tas bija īsts atvieglojums, kad viņa tika pāri savai nepiemērotajai apmātībai. Bija gandrīz neiespējami izbēgt no viņas nemainīgajiem, smieklīgajiem nomoda sapņiem. Tobrīd es vēlējos, kaut varētu viņai paskaidrot, kas tieši notiktu, ja manas lūpas, un zobi aiz tām, nonāktu viņas tuvumā. Tas apklusinātu tās kaitinošās fantāzijas. Doma par viņas reakciju gandrīz lika man pasmaidīt.
Tas viņai neko labu nedos, Džesika turpināja. Viņa tiešām nav smuka. Es nezinu, kāpēc Ēriks tik ļoti blenž...vai Maiks.
Viņa domās sarāvās pie pēdējā vārda. Viņas jaunā apsēstība, vispārēji populārais Maiks Ņūtons bija pilnīgi nevērīgs pret viņu. Acīmredzot, viņš nebija tikpat nevērīgs pret jauno meiteni. Jau atkal kā bērns ar spožo mantiņu. Tam bija svarīga loma Džesikas domās, lai gan viņa bija ārēji sirsnīga pret jaunpienācēju, izskaidrojot viņai vispārējo informāciju par manu ģimeni. Jaunā skolniece noteikti bija jautājusi par mums.
Visi šodien skatās arī uz mani, Džesika pašapmierināti domāja. Vai nav veiksme, ka Bellai ir divas stundas kopā ar mani...varu saderēt, ka Maiks gribēs man pajautāt, vai viņa--
Es centos nobloķēt bezsaturīgo pļāpāšanu, pirms maziskums un banalitāte padara mani traku.
- Džesika Stenlija izklāsta visu Kalenu klana netīro veļu jaunajai Svonu meitenei, - es murmināju Emetam, lai novērstu savu uzmanību.
Viņš klusi noķiķinājās. Es ceru, ka viņai labi sanāk, viņš domāja.
- Drīzāk bez izdomas, ja tā godīgi. Tikai sīki mājieni par tenkām. Ne mārciņas šausmu. Esmu nedaudz vīlies.
Un jaunā meitene? Vai arī viņa ir vīlusies par baumām?
Es klausījos, lai dzirdētu, ko šī jauniņā, Bella, domā par Džesikas stāstu. Ko viņa redzēja, kad skatījās uz dīvaino, krīta bālo ģimeni, kurai visi meta līkumu?
Viņas reakcijas zināšana bija daļa no manas atbildības. Mana darbība bija kā brīdinājums manai ģimenei, ja to tā var nosaukt. Lai aizsargātu mūs. Ja kāds kādreiz kļuva aizdomīgs, es varēju mums dot laicīgu brīdinājumu un vieglu atkāpšanos. Tas notika laiku pa laikam - kāds cilvēks ar izcilu iztēli mūs uztvēra kā grāmatas vai filmas varoņus. Parasti viņu domas bija galīgi garām, bet bija labāk pārvākties uz jaunu vietu nekā riskēt tikt novērotiem. Ļoti, ļoti reti kāds uzminēja pareizi. Mēs viņiem nedevām iespēju pārbaudīt savas hipotēzes. Mēs vienkārši pazudām, lai kļūtu tikai par baisām atmiņām...
Es neko nedzirdēju, lai gan es klausījos tuvu līdzās vietai, kur turpinājās Džesikas vieglprātīgā monologa straume. Bija sajūta, it kā viņai līdzās neviens nesēdētu. Cik dīvaini, vai meitene ir prom? Tas nelikās ticami, jo Džesika joprojām pļāpāja ar viņu. Es pacēlu acis, lai pārbaudītu, jūtoties ne savā ādā. Pārbaudīt to, ko mana ekstra "dzirde" man vēstīja - to man nekad vēl nebija nācies darīt.
Jau atkal mans skatiens sastapās ar tām pašām ieplestajām brūnajām acīm. Viņa sēdēja tieši turpat, kur iepriekš, un skatījās uz mums, visai dabiska lieta, es nospriedu, jo Džesika joprojām mieloja viņu ar vietējām baumām par Kaleniem.
Arī domāšana par mums būtu dabiska.
Bet es nedzirdēju pat ne čukstu.
Vilinoši silts sārtums pārklāja viņas vaigus, kad viņa nolaida skatienu, samulsusi no tā, ka tikusi pieķerta blenžot uz svešinieku. Labi, ka Džaspers joprojām lūkojās ārā pa logu. Man nepatika iedomāties, ko šāda viegla asins plūsma nodarītu viņa paškontrolei.
Emocijas viņas sejā bija tik skaidras, it kā būtu uzrakstītas uz viņas pieres: pārsteigums, kad viņa neapzināti uztvēra smalkās atšķirības starp sev līdzigajiem un mums, ziņkārība, kad viņa klausījās Džesikas stāstā, un vēl kaut kas vairāk...apbrīna? Nebūtu pirmā reize. Viņiem, mūsu dabiskajam medījumam, mēs bijām skaisti. Tad, visbeidzot, samulsums, kad es pieķēru viņu blenžam uz mani.
Un tomēr, lai gan viņas domas bija tik skaidras viņas savādajās acīs - savādas to dziļuma dēļ; brūnas acis bieži šķita seklas savā tumšumā - es nedzirdēju neko citu kā tikai klusumu no vietas, kur viņa sēdēja. Pilnīgi neko.
Es jutos neērti.
Nekad iepriekš man nebija gadījies sastapties ar kaut ko tamlīdzīgu. Vai ar mani kaut kas nebija kārtībā? Es jutos tieši tāpat kā vienmēr. Satraukumā es ieklausījos labāk.
Visas balsis, kuras biju bloķējis, pēkšņi sāka bļaustīties manā galvā.
...interesanti, kāda mūzika viņai patīk...varbūt man vajadzētu pieminēt to jauno disku... divus galdus tālāk prātoja Maiks Ņūtons - fiksējies uz Bellu Svonu.
Paskat, kā viņš blenž uz viņu. Vai nepietiek, ka puse skolas meiteņu cer, ka viņš... Ēriks Jorkijs domāja aizkaitinātas domas, kuras arī riņķoja ap meiteni.
...tik pretīgi. Varētu padomāt, ka viņa ir kaut kāda slavenība vai tamlīdzīgi...Pat Edvards Kalens blenž... Lorēna Malorija bija tik greizsirdīga, ka viņas sejai pēc visiem likumiem vajadzētu būt tumši zaļā krāsā. Un Džesika, dižojas kā viņas jaunā, labākā draudzene. Smieklīgi... Dzēlīgums turpināja plūst no meitenes domām.
...varu saderēt, ka visi viņai to ir jautājuši. Bet es gribētu ar viņu parunāt. Es izdomāšu oriģinālāku jautājumu...Ešlija Daulinga prātoja.
...varbūt viņa būs manā spāņu valodas stundā... Džūna Ričardsone cerēja.
...tik daudz vēl šovakar jāizdara! Trigonometrija un angļu valodas tests. Ceru, ka mamma... Andžela Vēbere, klusa meitene, kuras domas bija neierasti jaukas, bija vienīgā pie galda, kura nebija apsēsta ar šo Bellu.
Es varēju dzirdēt viņus visus, dzirdēt katru nenozīmīgo lietu, kas izskrēja caur viņu domām. Bet pilnīgi neko no jaunās skolnieces ar mānīgi daiļrunīgām acīm.
Un, protams, es varēju dzirdēt, ko meitene teica, runājot ar Džesiku. Man nevajadzēja lasīt domas, lai spētu dzirdēt viņas zemo, skaidro balsi no garās telpas tālākā gala.
- Kā sauc zēnu ar sarkanbrūnajiem matiem? - es dzirdēju viņu jautājam, slepus palūrot uz mani ar acs kaktiņu, lai žigli novērstos, kad viņa ieraudzīja, ka es joprojām blenžu.
Ja arī es būtu kaut brīdi cerējis, ka viņas balss skaņa palīdzēs man precīzi noteikt viņas domu skaņas, pazudušas kaut kur, kur es tās nevaru aizsniegt, mani sagaidītu tūlītēja vilšanās. parasti cilvēku domas izskan līdzīgā toņkārtā kā viņu fiziskās balsis. Bet šī klusā, kautrīgā balss bija sveša, ne viena no simtiem domu, kas mētājās apkārt pa telpu, tas nu bija droši. Pilnīgi jauna.
Nu, labu veiksmi, idiote! Džesika nodomāja, pirms atbildēja uz meitenes jautājumu. - Tas ir Edvards. Protams, viņš ir satriecošs, taču tev nevajag velti tērēt laiku. Viņš neiet uz randiņiem. Laikam jau neviena no šejienes meitenēm viņam nav gana izskatīga, - viņa nošņaukājās.
Es aizgriezu seju prom, lai noslēptu smaidu. Džesikai un viņas klasesbiedrenēm nebija ne jausmas, cik laimīgas viņas ir, ka neviena no viņām nav likusies man vilinoša.
Neskatoties uz īslaicīgo humoru, es jutu savādu impulsu, kuru nespēju skaidri izprast. Tam bija kāds sakars ar Džesikas domu nejauko noskaņu, par kuru jaunajai meitenei nebija nojausmas... Es jutu savādu dziņu nostāties starp viņām, lai pasargātu šo Bellu Svonu no Džesikas domu tumšās puses. Kas par savādu sajūtu. Mēģinot izokšķerēt šī impulsa motivāciju, es nopētīju jauniņo vēl vienu reizi.
Varbūt tas bija tikai kāds ilgi apslēpts aizsardzības instinkts - stiprākais aizstāv vājāko. Šī meitene izskatījās daudz trauslāka nekā viņas jaunie klasesbiedri. Viņas āda bija tik caurspīdīga, ka bija grūti noticēt ka tā viņai sniedz pietiekošu aizsardzību pret ārpasauli. Es varēju saskatīt ritmisko asins plūsmu viņas vēnās zem skaidrās, bālās ādas... Bet man nevajadzēja koncentrēties uz to. Man veicās labi savā izvēlētajā dzīvē, bet pašlaik es biju tikpat izslāpis kā Džaspers, un nebija nekādas vajadzības pēc lieka kārdinājuma.
Starp viņas uzacīm bija neskaidra rieva, ko viņa pati neapzinājās.
Tas bija neticami kaitinoši! Es skaidri redzēju, ka viņai ir smagi sēdēt tur, sarunāties ar svešiniekiem, atrasties uzmanības centrā. Es varēju sajust viņas kautrību pēc tā, kā viņa turēja savus trauslā paskata plecus, viegli saliekusies, it kā gaidot, ka jebkurā brīdī viņu var atšūt. Un tomēr es varēju tikai sajust, varēju tikai redzēt, tikai iedomāties. No jaunās, ikdienišķās cilvēku meitenes bija tikai klusums. Es neko nedzirdēju. Kāpēc?
- Iesim? - Rozālija nomurmināja, iztraucējot manu koncentrēšanos.
Es novērsos no meitenes ar atvieglojuma sajūtu. Es nevēlējos turpināt ciest neveiksmi - tas mani tracināja. Un es arī nevēlējos justies ieinteresēts viņas slēptajās domās, jo tās vienkārši bija man nesasniedzamas. Bez šaubām, kad es atšifrēšu viņas domas - un es atradīšu veidu, kā to izdarīt - tās būs tikpat seklas un nenozīmīgas kā jebkura cilvēka domas. Nebija vērts to pūļu, kas man būs jāpieliek, lai tās izdzirdētu.
- Tātad, vai jauniņā jau ir no mums nobijusies? - Emets vaicāja, joprojām gaidot atbildi uz savu iepriekšējo jautājumu.
Es paraustīju plecus. Viņš nebija pārāk ieinteresēts, lai izspiestu vairāk informācijas. Arī man nevajadzētu interesēties.
Mēs piecēlāmies no galda un izgājām no ēdnīcas.
Emets, Rozālija un Džaspers izlikās par vecākās klases audzēkņiem; viņi devās uz savām stundām. Es tēloju jaunāku lomu nekā viņi. Es devos uz savu priekšpēdējās klases bioloģiju, iepriekš sagatavojoties garlaicībai. Bija maz ticams, ka misters Beners, vīrs, kam piemita tikai vidusmēra intelekts, spētu iekļaut savā stundā kaut ko, kas spētu pārsteigt kādu, kam bija divi pabeigti grādi medicīnā.
Iegājis klasē, es apsēdos savā vietā un ļāvu savām grāmatām - atkal tikai acu apmāns; tajās nebija nekā tāda, ko es jau nezinātu - nokrist uz galda. Es biju vienīgais skolēns, kuram bija pašam savs galds. Cilvēki nebija pietiekoši gudri, lai zinātu, ka baidās no manis, bet ar viņu izdzīvošanas instinktiem bija gana, lai tie turētos pa gabalu.
Telpa lēnām piepildījās, kad viņi nāca no pusdienām. Es atgāzos atpakaļ krēslā un gaidīju, kad paies laiks. Jau atkal es vēlējos, kaut spētu gulēt.
Pateicoties tam, ka pirmīt domāju par viņu, kad Andžela Vēbere ienāca kopā ar jauniņo pa durvīm, viņas vārds iztraucēja manu uzmanību.
Bella šķiet tikpat kautrīga kā es. Es varu saderēt, ka šodien viņai ir diezgan smagi. Kaut es spētu kaut ko teikt...bet tas noteikti izklausītos vienkārši stulbi...
Jā! Maiks Ņūtons nodomāja, pagriežoties savā vietā, lai redzētu meiteņu ienākšanu.
No vietas, kur Bella Svona stāvēja, joprojām nekā. Tukšā vieta, kur vajadzētu būt viņas domām, mani kaitināja un padarīja nervozu.
Viņa nāca tuvāk pa eju man līdzās, lai tiktu līdz skolotāja galdam. Nabadzīte; vienīgā brīvā vieta bija man līdzās. Es automātiski atbrīvoju viņas galda pusi, sakraujot savas grāmatas kaudzē. Nebiju pārliecināts, ka viņa tur jutīsies pārāk ērti. Viņa bija garajā semestrī - vismaz šajā klasē. Lai gan, iespējams, ka sēžot viņai līdzās, es spēšu atklāt viņas noslēpumus...ne tāpēc, ka man jebkad agrāk būtu bijis nepieciešams tuvums...ne tāpēc, ka es varētu atrast jebko, kas būtu klausīšanās vērts...
Bella Svona iegāja karstā gaisa plūsmā, ko ventilators pūta manā virzienā.
Viņas smarža trāpīja man kā iznīcinoša lode, kā tarāns. Nav pietiekoši vardarbīgas ainas, ar ko salīdzināt to, kas ar mani tobrīd notika.
Tajā brīdī es nebiju ne tuvu līdzīgs cilvēkam, kāds reiz biju; ne miņas no cilvēcības paliekām, ar kurām es līdz šim biju centies maskēt to, kas bija no manis atlicis.
Es biju plēsoņa. Viņa bija mans medījums. Visā pasaulē neeksistēja nekas cits, tikai šī patiesība.
Telpa bija pilna ar lieciniekiem - manā galvā viņi jau bija papildus draudi. Viņas domu noslēpums bija aizmirsts. Viņas domas neko nenozīmēja, jo viņa tāpat tās ilgi vairs nedomās.
Es biju vampīrs, un viņai bija gardākās asinis, kādas biju saodis astoņdesmit gadu laikā.
Es nebiju iedomājies, ka šāda smarža vispār var pastāvēt. Ja es to būtu zinājis, es jau sen būtu devies tās meklējumos. Es būtu izķemmējis visu planētu, lai viņu atrastu. Es spēju iztēloties garšu...
Slāpes dega manā rīklē kā uguns. Mana mute bija sausa un izkaltusi. Svaigā indes plūsma neko nespēja tur mainīt. Mans kuņģis sagriezās izsalkumā, kas bija tikai slāpju atbalss. Mani muskuļi sāka saspringt.
Nebija pagājusi pat pilna sekunde. Viņa joprojām spēra to pašu soli, kas bija viņu novedis pa vējam no manis.
Kad viņas pēda pieskārās zemei, viņas acis apzināti slepenā kustībā aizslīdēja manā virzienā. Viņas skatiens sastapās ar manējo, un es redzēju savu atspulgu viņas acu platajā spogulī.
Šoks, ko redzēju viņas sejā, paglāba viņas dzīvību uz dažiem smagiem mirkļiem.
Viņa to nepadarīja vieglāku. Izlasot izteiksmi manā sejā, asinis atkal ieplūda viņas vaigos, iekrāsojot viņas seju skaistākajā krāsā, kādu jelkad biju redzējis. Smarža bija kā bieza migla, kas pārklāja manas smadzenes. Es knapi spēju domāt caur to. Manas domas pieņēmās niknumā, kļūstot nekontrolējamas un nesakarīgas.
Tagad viņa soļoja daudz ātrāk, it kā saprastu vajadzību pēc glābiņa. Viņas steiga padarīja viņu neveiklu - viņa paklupa un pasteberēja uz priekšu, gandrīz uzkrītot meitenei, kas sēdēja man priekšā. Viegli ievainojama, vāja. Vairāk, nekā parasts cilvēks.
Es centos fokusēties uz seju, ko redzēju viņas acīs, seju, ko atpazinu ar pretīgumu. Manī esošā monstra seja - seja, pret kuru biju cīnījies gadu desmitiem ilgām pūlēm un bezkompromisu disciplīnu. Cik viegli tā tagad uzpeldēja virspusē!
Smarža atkal novirmoja ap mani, sagraujot manas domas un gandrīz izmetot mani ārā no sēdvietas.
Nē.
Mana roka iegrābās zem galda malas, kamēr es centos noturēt sevi krēslā. Koks nebija paredzēts šādam uzdevumam. Mana plauksta iztriecās cauri balstam, piepildot sauju ar skabargainu masu, atstājot manu pirkstu nospiedumu gravējumu atlikušajā kokā.
Iznīcināt pierādījumus. Tas bija pamatlikums. Es žigli saberzu pulverī savu pirkstu formas malas, atstājot tikai nelīdzenu caurumu un kaudzi ar skaidām uz grīdas, kuru es saberzu ar pēdu.
Iznīcināt pierādījumus. Papildus draudi...
Es zināju, kam tagad jānotiek. Meitene nāks apsēsties man līdzās, un es viņu nogalināšu.
Astoņpadsmit citi bērni un viens vīrietis, nevainīgi aculiecinieki nedrīkstēs atstāt šo telpu, kad būs redzējuši to, ko drīz redzēs.
Es sarāvos no domas par to, kas man jādara. Pat savā pašā ļaunākajā laikā, es nekad netiku izdarījis tādu zvērību. Es nekad nenogalināju nevainīgos, ne reizi astoņu desmitu gadu laikā. Un tagad es plānoju nogalināt divdesmit tādus reizē.
Monstra seja spogulī ņirgājās par mani.
Pat daļai no manis kratoties prom no briesmoņa, cita manis daļa jau plānoja visu.
Ja es nogalināšu meiteni pirmo, priekš viņas man būs tikai piecpadsmit vai divdesmit sekundes pirms cilvēki telpā reaģēs. Varbūt nedaudz ilgāk, ja sākumā viņi neapjēgs, ko es daru. Viņai nebūs laika kliegt vai just sāpes; es nenogalināšu viņu nežēlīgi. Tik daudz es varu dot šai svešiniecei ar drausmīgi kārdinošajām asinīm.
Bet tad man vajadzēs novērst viņu izbēgšanu. Man nav jāuztraucas par logiem, pārāk augsti un mazi, lai ļautu kādam izmukt. Tikai durvis - nobloķēt tās un viņi būs iesprostoti.
Tas būs ilgi un daudz sarežģītāk, mēģinot novākt viņus visus, ja viņi būs panikā un juceklī, radot haosu. Ne neiespējami, bet būs daudz vairāk trokšņa. Pārāk daudz laika kliegšanai. Kāds varētu sadzirdēt...un es būšu spiests nogalināt vēl vairāk nevainīgos šajā melnajā stundā.
Un viņas asinis atdzisīs, kamēr es noslepkavošu citus.
Smarža spīdzināja mani, aizžņaudzot rīkli ar sausu sāpi...
Tātad lieciniekus vispirms.
Es izplānoju to savā prātā. Es atrados telpas vidū, vistālākajā rindā aizmugurē. Sākšu ar savu labo pusi. Es aprēķināju, ka vienas sekundes laikā varētu pārlauzt četrus vai piecus kaklus. Tas nebūtu pārāk trokšņaini. Labā puse būs veiksminieki; viņi neredzēs mani nākam. Virzoties apkārt pa priekšpusi un atpakaļ pa kreiso pusi, tas prasīs, augstākais, piecas sekundes, lai pārtrauktu katru dzīvību šajā telpā.
Pietiekoši ilgi, lai Bella Svona uz brīdi redzētu, kas notiks ar viņu. Pietiekoši ilgi, lai viņa izjustu bailes. Varbūt, ja šoks nepienaglos viņu uz vietas, pietiekoši ilgi, lai viņa sagatavotos kliedzienam. Viens maigs kliedziens nevienam neliks drāzties šurp.
Es dziļi ieelpoju, un smarža bija kā uguns, kas brāzās pa manām sausajām vēnām, dedzinot manas krūtis, iznīcinot ikvienu labāku impulsu, uz ko biju spējīgs.
Viņa tikko pagriezās. Pēc dažām sekundēm viņa apsēdīsies dažu collu attālumā no manis.
Briesmonis manā galvā smaidīja gaidās.
Pa kreisi no manis kāds aizcirta mapi. Es nepaskatījos, kurš no nolemtajiem cilvēkiem tas bija. Bet kustība atpūta manā virzienā parasta, nesmaržīga gaisa vilni, kas novēdīja gar manu seju.
Uz vienu īsu sekundi es biju spējīgs domāt skaidri. Šajā dārgajā sekundē es savās domās ieraudzīju divas sejas, cieši blakus vienu otrai.
Viena bija mana, vai vismaz kādreiz tā tāda bija: sarkanacains briesmonis, kas bija nogalinājis tik daudzus cilvēkus, ka es pārstāju tos skaitīt. Racionālas, taisnīgas slepkavības. Slepkavu slepkava, citu, mazāk spēcīgu briesmoņu slepkava. Es apzinājos, ka tas bija Dieva uzdevums - izlemt, kurš ir pelnījis nāves spriedumu. Tas bija kompromiss pašam ar sevi. Es barojos no cilvēku asinīm, bet tikai pašā mazākajā šā vārda nozīmē. Ar savām dažādajām tumšajām pagātnēm, mani upuri bija tikai nedaudz cilvēcīgāki par mani pašu.
Otra seja piederēja Kārlailam.
Starp abām sejām nebija ne mazākās līdzības. Tās bija kā gaiša diena un tumšākā nakts.
Nebija nekāda iemesla līdzībai. Kārlails nebija mans tēvs šā vārda bioloģiskajā nozīmē. Mums nebija kopīgu vaibstu. Mūsu krāsas līdzība bija daļa no tā, kas mēs bijām; katram vampīram ir tāda pati ledaini bāla āda. Līdzībai mūsu acu krāsā bija cits iemesls - kopīgas izvēles atspulgs.
Un tomēr, lai gan nebija pamata līdzībai, man šķita, ka mana seja sāk līdzināties viņējai pēdējo septiņdesmit dīvaino gadu laikā, kopš es pieņēmu viņa izvēli un sekoju viņa paraugam. Mani vaibsti nemainījās, bet man likās, ka viņa gudrība ir iezīmējusies manā izteiksmē, ka nedaudz no viņa līdzjūtības varētu būt iezagusies manā mutes līnijā, un viņa pacietības iezīmes ir redzamas manās uzacīs.
Visi šie mazie pierādījumi bija zuduši briesmoņa sejā. Pēc pāris mirkļiem manī vairs nebūs palicisnekas, kas varētu liecināt par gadiem, kurus es pavadīju kopā ar savu radītāju, savu skolotāju, savu tēvu visās iespējamajās šī vārda nozīmēs. Manas acis zaigos sarkanas kā sātanam; visa līdzība būs zudusi uz mūžu.
Manās domās Kārlaila laipnās acis nenosodīja mani. Es zināju, ka viņš man piedotu par šo briesmīgo rīcību, kuru es paveikšu. Jo viņš mani mīl. Jo viņš domā, ka esmu labāks nekā patiesībā. Un viņš joprojām mani mīlēs, pat ja es tikko pierādīju, ka viņš kļūdās.
Bella Svona apsēdās krēslā man līdzās, viņas kustības bija stīvas un neveiklas - no bailēm? - un viņas asins smarža uzplauka gaisā man apkārt kā nepielūdzams mākonis.
Es apliecināšu, ka mans tēvs kļūdās par mani. Skumjas par to sāp gandrīz tikpat ļoti kā uguns manā rīklē.
Es atliecos pretīgumā tālāk no viņas - dumpojoties pret briesmoni, kas alka viņu dabūt.
Kāpēc viņai vajadzēja šeit ierasties? Kāpēc viņa vispār eksistē? Kāpēc viņai vajadzēja izbojāt to nelielo mieru, kas bija manā ne-dzīvē? Kāpēc šim kaitinošajam cilvēkam vispār vajadzēja piedzimt? Viņa mani iznīcinās.
Es aizgriežu seju prom no viņas, kad pēkšņs niknums, nesaprotams naids ieplūst manī.
Kas ir šis radījums? Kāpēc es, kāpēc tagad? Kāpēc man jāzaudē viss tikai tāpēc, ka viņa izvēlējās šo necilo pilsētiņu, kur uzrasties?
Kāpēc viņa šeit ieradās?
Es negribu būt briesmonis! Es negribu nogalināt pilnu telpu ar nekaitīgiem bērniem! Es negribu zaudēt visu, ko esmu iemantojis uzupurēšanās un noliegumu pilnajā mūžā!
Es to nedarīšu. Viņa mani nepiespiedīs.
Problēma bija smarža, slēpti kārdinošā viņas asiņu smarža. Ja vien būtu kāds veids, kā atturēties...ja vēl viena svaiga gaisa porcija varētu attīrīt manu prātu...
Bella Svona izpurināja savus garos, biezos, sarkanbrūnos matus manā virzienā.
Vai viņa ir jukusi? Tas bija tā, it kā viņa iedrošinātu briesmoni! Ķircinātu to.
Tagad nebija nevienas draudzīgas vēja plūsmas, kas aizpūstu smaržu no manis prom. Drīz viss būs pagalam.
Nē, palīdzīga vēja nebija. Bet man nevajadzēja elpot.
Es apturēju gaisa plūsmu caur savām plaušām; atvieglojums bija tūlītējs, bet nepilnīgs. Smarža joprojām bija manās atmiņās, tās garša uz manas mēles. Pat tam es ilgi nespēšu pretoties. Bet varbūt es spēšu noturēties stundu. Vienu stundu. Tikai tik ilgi, lai tiktu laukā no šīs telpas, kas pilna ar upuriem, upuriem, kam varbūt nevajag būt upuriem. Ja vien es spēšu pretoties vienu īsu stundu.
Neelpošana bija visai neērta sajūta. Manam ķermenim nevajadzēja skābekli, bet tas bija pret maniem instinktiem. Stresa brīžos es paļāvos uz ožu vairāk nekā uz citām maņām. Tā rādīja ceļu medībās, briesmu gadījumā tā deva pirmo brīdinājumu. Parasti es nesastapos ar kaut ko tikpat bīstamu kā es pats, bet manai sugai pašsaglabāšanās instinkts bija tikpat spēcīgs kā vidusmēra cilvēkam.
Neērti, bet izturami. Vieglāk paciest nekā saost viņu un neielaist zobus caur šo tīro, plāno, caurspīdīgo ādu līdz pat karstajām, miklajām, pulsējošajām...
Stunda! Tikai viena stunda! Es nedrīkstu domāt par smaržu, par garšu.
Klusā meitene turēja savus matus starp mums, saliekusies uz priekšu tā, ka tie pārklāja viņas pierakstus. Es nevarēju saskatīt viņas seju, lai mēģinātu izlasīt emocijas viņas dzidrajās, dziļajās acis. Vai tāpēc viņa ļāva saviem matiem izplesties starp mums? Lai noslēptu šīs acis no manis? No bailēm? Kautrības? Lai neļautu man izzināt viņas noslēpumus?
Iepriekš izjustais aizkaitinājums par nespēju lasīt viņas bezskaņas domas bija bāls un vājš salīdzinājumā ar vajadzību - un naidu - kas pašlaik bija pārņēmis mani. Jo es ienīdu šo trauslo sievišķīgo bērnu man līdzās, ienīdu viņu ar visu to kvēli, ar kuru es turējos pie sava agrākā es, mīlestības pret manu ģimeni, saviem sapņiem par kļūšanu par kaut ko labāku nekā es biju... Ienīstot viņu, ienīstot to, kā viņa liek man justies - tas nedaudz līdzēja. Jā, aizkaitinājums, ko jutu iepriekš bija vājš, bet arī tas nedaudz palīdzēja. Es pieķēros pie katras izjūtas, kas novērsa manas domas no iztēlošanās, kā viņa varētu garšot...
Naids un aizkaitinājums. Nepacietība. Vai stunda nekad nebeigsies?
Un, kad stunda būs galā... Tad viņa izies no šīs telpas. Un kas būtu jādara man?
Es varētu iepazīstināt ar sevi. Sveika, mani sauc Edvards Kalens. Vai drīkstu tevi pavadīt uz nākošo stundu?
Viņa piekristu. Tas būtu tikai pieklājīgi. Pat pieņemot, ka viņa jau baidās no manis, viņa sekotu paražām un ietu man līdzās. Vajadzētu būt gana viegli aizvadīt viņu nepareizā virzienā. Līdz stāvlaukuma aizmugurējam stūrim kā zaļš pirksts stiepās meža ataudze. Es varētu viņai pateikt, ka aizmirsu mašīnā grāmatu...
Vai kāds ievēros, ka es biju pēdējā persona, ar ko viņa redzēta kopā? Kā parasti, ārā lija; divi tumši lietusmēteļi, virzoties nepareizā virzienā, nepievērstu pārāk lielu uzmanību, un arī nenodotu mani.
Izņemot to, ka es nebiju vienīgais skolēns, kurš šodien viņu ievēroja - lai gan neviens viņu neievēroja tik mokoši kā es. Īpaši Maiks Ņūtons vēroja katru viņas kustību, kad viņa dīdījās savā krēslā - manā tuvumā viņa jutās tikpat neērti, kā justos ikviens, kā jau es paredzēju iepriekš, pirms viņas smarža izpostīja visas žēlsirdīgās rūpes. Maiks Ņūtons pamanītu, ja viņa izietu no klases kopā ar mani.
Ja es varēšu noturēties stundu, vai noturēšos divas?
Es sarāvos no dedzinošajām sāpēm.
Viņa dosies mājās uz tukšu vietu. Policijas priekšnieks Svons strādāja pilnu darba dienu. Es zināju viņa māju, tāpat kā zināju katru māju šajā mazajā pilsētiņā. Viņa māja atradās aiz bieziem kokiem, kaimiņi nebija pārāk tuvu. Pat, ja viņai būtu laiks kliegt, kā viņai nebūs, to neviens nedzirdēs.
Tas būtu visatbildīgākais veids kā ar to tikt galā. Septiņas desmitgades es biju izticis bez cilvēku asinīm. Ja es aizturēšu elpu, es izturēšu divas stundas. Un, kad viņa būs viena ar mani, nebūs variantu, ka kāds cits varētu ciest. Un nebūs iemesla steigties, briesmonis manā galvā piekrita.
Bija visai sofistiski domāt, ka ar pūlēm un pacietību izglābjot deviņpadsmit cilvēkus šajā telpā, es nebūšu tik liels monstrs, kad nogalināšu šo nevainīgo meiteni.
Lai gan es viņu ienīdu, es zināju, ka mans naids ir netaisnīgs. Zināju, ka tas, ko es patiesībā ienīdu, biju es pats. Un es ienīdīšu mūs abus vēl vairāk, kad viņa būs mirusi.
Es izturēju šo stundu - iztēlojoties labākos veidus, kā viņu nogalināt. Es centos nedomāt par pašu darbību. Tas man varētu būt par daudz; es varētu zaudēt šajā cīņā un sākt slaktēt visus, kas patrāpītos ceļā. Tāpēc es plānoju stratēģiju un neko citu. Tā es pavadīju šo stundu.
Jau pie pašām beigām, viņa vienu reizi palūrēja uz mani caur šķidro matu sienu. Es jutu netaisnīgo naidu dedzinoši plūstam no sevis, kad mūsu skatieni sastapās - redzēju tā atblāzmu viņas izbiedētajās acīs. Asinis iekrāsoja viņas vaigus, pirms viņa atkal paslēpās savos matos, un es gandrīz padevos.
Bet nozvanīja zvans. Glābējzvans - cik klišejiski. Mēs abi bijām glābti. Viņa, glābta no nāves. Es, tikai uz īsu brīdi paglābts no murgainā radījuma, no kura es baidījos, kurš man riebās.
Es nespēju paiet tik lēnām, cik vajadzēja, kad izbrāzos laukā no telpas. Ja kāds būtu uz mani skatījies, varētu rasties aizdomas, ka kaut kas manā pārvietošanās veidā nebija kā vajag. Neviens man nepievērsa uzmanību. Visu cilvēku domas joprojām riņķoja ap meiteni, kura bija nolemta nāvei tikai nedaudz vairāk kā pēc stundas.
Es noslēpos savā mašīnā.
Man nepatika tas, ka man jāslēpjas. Cik gļēvi tas izklausījās. Bet šobrīd tas nebija apspriežams.
Šobrīd manī nebija gana disciplīnas, lai uzturētos cilvēku tuvumā. Tik liela piepūle, koncentrējoties, lai nenogalinātu vienu no viņiem, neatstāja pietiekami daudz spēka atturēties no citiem. Tas būtu pilnīgi veltīgi. Ja es biju nolēmis padoties monstram, es tikpat labi varēju to padarīt par pilnīgu sagrāvi.
Es klausījos mūzikas disku, kas parasti mani nomierināja, bet pašlaik no tā nebija liela labuma. Nē, visvairāk šobrīd palīdzēja vēsais, mitrais, tīrais gaiss, kas ieplūda caur atvērtajiem logiem kopā ar vieglu lietutiņu. Lai gan es perfekti skaidri spēju atcerēties Bellas Svonas asins smaržu, tīrais gaiss manās plaušās burtiski izmazgāja tās ietekmi laukā no mana ķermeņa.
Es atkal biju normāls. Es atkal varēju domāt. Un es atkal varēju cīnīties. Es spēju cīnīties pret to, kas nevēlējos būt.
Man nevajadzēja doties uz viņas mājām. Man nevajadzēja viņu nogalināt. Parasti es biju racionāla, domājoša būtne, un man bija izvēle. Vienmēr bija izvēle.
Tobrīd, klasē tā nelikās... bet tagad es biju prom no viņas. Varbūt, ja es ļoti, ļoti uzmanīgi izvairītos, manai dzīvei nebūtu jāmainās. Es biju ieviesis tādu kārtību savā dzīvē, kāda man patika. Kāpēc man būtu jāļauj kādam kaitinošam un gardam cilvēkam to sagraut?
Man nevajadzēja pievilt savu tēvu. Man nevajadzēja radīt stresu, uztraukumu... sāpes manai mātei. Jā, tas sāpinātu arī manu audžumāti. Un Ezme bija tik jauka, tik līdzjūtīga un maiga. Būtu nepiedodami sāpināt tādu kā Ezme.
Cik ironiski, ka es vēlējos aizsargāt šo cilvēku meiteni no Džesikas Stenlijas nekrietno domu nenozīmīgajiem, bezzobainajiem draudiem. Es biju pēdējā persona, kas jebkad varētu būt Izabellas Svonas aizstāvis. Ne pret ko viņai nekad nevajadzēs lielāku aizsardzību, kādu viņai vajag pret mani.
Kur bija Alise, es pēkšņi brīnījos? Vai viņa neredzēja mani nogalinām Svonu meiteni visdažādākajos veidos? Kāpēc viņa nenāca palīga - lai apturētu mani, vai palīdzētu iznīcināt pierādījumus, lai kā tur arī nebūtu? Vai viņa bija tik ļoti pārņemta ar Džaspera iespējamo problēmu vērošanu, ka palaida garām šo daudz briesmīgāko iespēju? Vai es biju stiprāks nekā pats domāju? Vai es tiešām nebūtu neko nodarījis meitenei?
Nē. Es zināju, ka tā nav tiesa. Alise droši vien pārāk koncentrējas uz Džasperu.
Es meklēju virzienā, kur viņai vajadzēja būt, mazajā ēkā, kurā notika angļu valodas stundas. Nevajadzēja ilgu laiku, lai atrastu viņas pazīstamo 'balsi'. Un man bija taisnība. Katra viņas doma bija vērsta uz Džasperu, vērojot viņa sīkos lēmumus ar minūtes precizitāti.
Vēlējos, kaut varētu lūgt viņai padomu, bet tajā pašā laikā, jutos laimīgs, ka viņa nezināja, uz ko esmu spējīgs. Viņa nenojauta par slaktiņu, ko biju apsvēris pēdējās stundas laikā.
Es izjutu jaunu dedzināšanu, kas pārņēma manu ķermeni - kauna dedzināšana. Es nevēlējos, lai kaut viens no viņiem to uzzina.
Ja es varētu izvairīties no Bellas Svonas, ja es spētu viņu nenogalināt - pat domājot par to, monstrs mocījās un grieza zobus no dusmām - neviens to nekad neuzzinātu. Ja es varētu turēties tālāk no viņas smaržas...
Nebija iemesla, kāpēc lai es vismaz nepamēģinātu. Izdarītu labu izvēli. Mēģinātu būt tāds, kādu Kārlails mani iedomājās esam.
Pēdēja skolas nodarbība bija gandrīz galā. Es izlēmu likt lietā savu jauno plānu jau tūlīt. Tas bija labāk nekā sēdēt šeit, stāvlaukumā, kur viņa varētu paiet man garām un izjaukt manus nodomus.Jau atkal es izjutu netaisnīgu naidu pret meiteni. Es ienīdu to, ka viņai bija šī neapzinātā vara pār mani. Ka viņa spēja mani piespiest būt kaut kam, ko es nicinu.
Es ātri soļoju - mazliet par ātru, bet te nebija liecinieku - pāri nelielajam zālienam uz administrācijas biroju. Bellai Svonai nebūs nekāda iemesla stāties man ceļā. Es izvairīšos no viņas kā no mēra, kas viņa arī bija.
Birojā neviena nebija, izņemot administratori, tieši tas cilvēks, kuru es vēlējos satikt.
Viņa nepamanīja manu kluso ienākšanu.
- Misis Koupa?
Sieviete ar nedabiski sarkaniem matiem palūkojās augšup un viņas acis iepletās. Tas vienmēr izsita viņus no līdzsvara, nelielās pazīmes, kuras viņi nesaprata, lai arī cik daudzas reizes viņi būtu redzējuši kādu no mums.
- Vai, - viņa noelsās, nedaudz satraukusies. Viņa nogludināja savu kreklu. Dumji, viņa domāja pie sevis. Viņš ir gandrīz pietiekoši jauns, lai būtu mans dēls. Pārāk jauns, lai domātu par viņu tā... - Sveiks, Edvard. Kā es tev varu palīdzēt? - viņas plakstiņi drebēja aiz biezajām brillēm.
Neērti. Bet es pratu būt apburošs, kad vēlējos tāds būt. Kopš es spēju tūlīt uzzināt, kā tika uztverts katrs tonis vai žests, tas bija viegli.
Es paliecos uz priekšu, notverot viņas skatienu tā, it kā es dziļi ielūkotos viņas seklajās, mazajās brūnajās acīs. Viņas domas jau bija lidojumā. Tam vajadzētu būt vienkārši.
- Es cerēju, ka jūs varētu man palīdzēt ar manu stundu sarakstu, - es teicu maigā balsī, ko izmantoju, lai nebiedētu cilvēkus.
Es dzirdēju, kā viņas sirdspukstu temps paātrinās.
- Protams, Edvard. Kā varu palīdzēt? - Pārāk jauns, pārāk jauns, viņa skaitīja pie sevis. Protams, tas nebija tiesa. Es biju vecāks nekā viņas vectēvs. Bet, paskatoties uz manu autovadītāja apliecību, viņai bija taisnība.
- Es tā domāju, vai es varētu pāriet no manas bioloģijas klases uz vecāko klašu zinātni? Varbūt uz fiziku?
- Vai ir problēma ar misteru Beneru, Edvard?
- Nemaz ar ne, vienkārši es jau esmu mācījies šo vielu...
- Tajā pāatrinātajā skolā, kurā jūs visi mācījāties Aļaskā, pareizi. - Viņas plānās lūpas sakniebās, kamēr viņa to apsvēra. Viņiem visiem vajadzētu būt koledžā. Esmu dzirdējusi skolotājus sūdzamies. Izcili teicamnieki, nekad nevilcinās ar atbildi, nevienas nepareizas atbildes testos - it kā viņi būtu atklājuši kā blēdīties visos priekšmetos. Misters Vorners drīzāk noticētu ka ikviens blēdās, nekā domātu, ka skolnieks ir gudrāks par viņu...Varu saderēt, ka māte viņus spīdzina...- Patiesībā, Edvard, fizikas klase ir visai pilna uz šo brīdi. Misters Beners necieš, ka viņam klasē ir vairāk par divdesmit pieciem skolēniem...
- Es nesagādāšu nekādas grūtības.
Protams, ka ne. Ne jau perfektais Kalens.- Es to zinu, Edvard. Bet tur vienkārši nav pietiekoši daudz sēdvietu...
- Varbūt es varētu izlaist bioloģiju? Es varētu izmantot to laiku pašmācībai.
- Izlaist bioloģiju? - viņas mute atkārās. Tas ir neprāts. Cik gan grūti ir sēdēt priekšmetā, kuru tu jau zini? Tur jābūt kādai problēmai ar misteru Beneru. Interesanti, vai man vajadzētu par to parunāt ar Bobu? - Tev nepietiks atzīmju, lai beigtu šo klasi.
- Es to atgūšu nākošgad.
- Varbūt tev vajadzētu par to parunāt ar saviem vecākiem.
Aiz manis atvērās durvis, bet lai kurš tas arī nebūtu, viņš nedomāja par mani, tāpēc es ignorēju atnācēju un koncentrējos uz misis Koupu. Es pieliecos nedaudz tuvāk un mazliet vairāk iepletu acis. Tas nostrādātu labāk, ja tās būtu zeltainas, nevis melnas. Melnums gluži dabiski biedēja cilvēkus.
- Lūdzu, misis Koupa? - es padarīju savu balsi tik maigu un neatvairāmu, cik vien varēju - un tā varēja būt diezgan neatvairāma. - Vai nav kāda cita klase, uz kuru es varētu pāriet? Esmu drošs, ka kaut kur jābūt kādai brīvai spraugai. Sestās stundas bioloģija nevar būt vienīgā iespēja...
Es uzsmaidīju viņai, piesardzīgi neatklājot zobus pārāk plaši, lai neizbiedētu viņu, tādējādi ļaujot izteiksmei atmaidzināt manu seju.
Viņas sirds sāka sisties straujāk. Pārāk jauns, viņa sev drudžaini atgādināja.- Nu, varbūt es varētu parunāt ar Bobu - es gribēju teikt, ar misteru Beneru. Varētu paskatīties, vai...
Vajadzēja tikai vienu sekundi, lai visu izmainītu: atmosfēru telpā, manu misiju, iemeslu, kāpēc biju pieliecies uz sarkanmatainās sievietes pusi... Viss, kas bija iepriekš viena iemesla dēļ, tagad bija cita iemesla dēļ.
Sekundes laikā Samanta Velsa atvēra durvis, ielika parakstītu kavējumu karti groziņā pie durvīm un izsteidzās atkal laukā, gribot ātrāk tikt prom no skolas. Sekundes laikā pēkšņa vēja brāzma caur atvērtajām durvīm ietriecās man sejā. Sekundes laikā es aptvēru, kāpēc pirmā persona, kas ienāca, neiztraucēja mani ar savām domām.
Es pagriezos, lai gan man nevajadzēja pārliecināties. Es griezos lēnām, cīnoties, lai savaldītu muskuļus, kas man pretojās.
Bella Svona stāvēja pie durvīm, atspiedusi muguru pret sienu, rokās sažņaugusi papīra gabalu. Viņas acis bija vēl platākas nekā parasti, kad viņa uztvēra manu mežonīgo, necilvēcīgi nikno skatienu.
Viņas asins smarža piesātināja katru sīkāko gaisa daļiņu mazajā, karstajā telpā. Mana rīkle iedegās liesmās.
Jau atkal briesmonis kā sātana maska glūnēja uz mani no viņas acu spoguļa.
Mana roka vilcinājās gaisā virs letes. Man nevajadzētu atskatīties, lai pārstieptos tai pāri un sadragātu misis Koupas galvu pret viņas galdu ar pietiekoši lielu spēku, lai viņu nogalinātu. Labāk divas dzīvības, nekā divdesmit. Darījums.
Monstrs satraukti, badīgi gaidīja, kad es to izdarīšu.
Bet vienmēr ir izvēle - ir jābūt.
Es pārtraucu savu plaušu darbību, un acu priekšā nofiksēju Kārlaila seju. Pagriezos atpakaļ pret misis Koupu, un dzirdēju viņas iekšējo pārsteigumu par manas izteiksmes pārmaiņu. Viņa atrāvās no manis, bet viņas bailes neizpaudās saprotamos vārdos.
Izmantojot visu kontroli, ko biju izkopis savās pašnolieguma desmitgadēs, es liku savai balsij izklausīties maigai un mierīgai. Manās plaušās bija palicis tieši tik daudz gaisa, lai vēl reizi ātri ierunātos.
- Nu tad neko. Redzu, ka tas nav iespējams. Liels paldies par palīdzību.
Es pagriezos un izmetos laukā no telpas, cenšoties nesajust karsto asiņu tveici no meitenes ķermeņa, kad es pagāju tam garām tikai pāris collu attālumā.
Es neapstājos, līdz neatrados savā mašīnā, visu ceļu kustoties pārāk ātri. Vairākums no cilvēkiem jau bija prom, tāpēc nebija pārāk daudz liecinieku. Es dzirdēju, ka viens no jaunāko klašu skolēniem, Dī Džejs Gerets, to pamanīja, un tad ignorēja...
No kurienes Kalens uzradās - it kā būtu uzpeldējis no zila gaisa... Mana iztēle jau atkal darbojas. Mamma vienmēr saka...
Kad ieslīdēju savā Volvo, pārējie jau bija tur. Es centos kontrolēt savu elpošanu, tomēr grābu aizgūtnēm svaigu gaisu, it kā būtu ticis nosmacēts.
- Edvard? - Alises jautājumā skanēja trauksme.
Es tikai papurināju galvu.
- Kas tev, ellē, lēcies? - Emets kategoriski prasīja, lai gan viņa domas bija izklaidīgas, jo Džasperam nebija noskaņojuma revanšam.
Atbildes vietā, es iedarbināju atpakaļgaitu. Man vajadzēja tikt prom no šī laukuma, pirms Bella Svona pamanās sekot man arī šeit. Mans personīgais dēmons, kas vajā mani... Es apsviedu mašīnu riņķī un uzņēmu ātrumu. Tas sasniedza četrdesmit, pirms biju uz ceļa. Uz ceļa tas sasniedza septiņdesmit, pirms es veicu pagriezienu.
Nemaz neatskatoties, es zināju, ka Emets, Rozālija un Džaspers ir pagriezušies, lai blenztu uz Alisi. Viņa paraustīja plecus. Viņa neredzēja pagātni, viņa redzēja tikai to, kas tuvojas.
Tagad viņa raudzījās manā nākotnē. Mēs abi vērojām to, ko viņa redzēja savā galvā, un abi bijām pārsteigti.
- Tu dodies prom? - viņa čukstēja.
Tagad pārējie blenza uz mani.
- Tiešām? - es uzšņācu caur zobiem.
Brīdī, kad mans lēmums sasvārstījās un cita, tumšāka iespēja pavērās manā nākotnē, viņa to ieraudzīja.
- Vai.
Bella Svona, mirusi. Manas acis, tumšsarkanā mirdzumā no viņas asinīm. Meklēšana, kas sekotu. Piesardzības laiks, kas mums būtu jāpavada, pirms mums būtu gana droši iznākt sabiedrībā un sākt no jauna...
- Vai, - viņa vēlreiz noteica. Vīzija kļuva daudz noteiktāka. Pirmo reizi es redzēju kapteiņa Svona mājas iekšpusi, redzēju Bellu mazā virtuvē ar dzelteniem trauku skapjiem, ar muguru pret mani, kamēr es vajāju viņu no ēnām... ļāvu viņas smaržai vest sevi viņas virzienā...
- Pārstāj! - es novaidējos, nespējot to vairāk izturēt.
- Piedod, - viņa atčukstēja ar platām acīm.
Monstrs līksmoja.
Un vīzija viņas galvā atkal mainījās. Tukšs lielceļš naktī, koki tā malās klāti ar sniegu, nozibsnot garām ar gandrīz divsimt jūdžu stundā lielu ātrumu.
- Man tevis pietrūks, - viņa teica. - Lai arī cik ilgi tu nebūtu prom.
Emets un Rozālija pārmija bažīgus skatienus.
Mēs jau gandrīz bijām pie ceļa, kas veda uz mūsu mājām.
- Izlaid mūs šeit, - Alise izrīkoja. - Tev pašam jāpasaka Kārlailam.
Es pamāju, un, mašīnai strauji apstājoties, nokauca riepas.
Emets, Rozālija un Džaspers klusējot izkāpa laukā; viņi liks Alisei visu paskaidrot vēlāk, kad es būšu prom. Alise pieskārās manam plecam.
- Tu rīkosies pareizi, - viņa murmināja. Šoreiz tā nebija vīzija - tas bija rīkojums. - Viņa ir Čārlija Svona vienīgā ģimene. Tas nogalinātu arī viņu.
- Jā, - es teicu, piekrītot tikai pēdējam teikumam.
Viņa izkāpa, lai pievienotos pārējiem, viņas uzacis bija satraukumā sarauktas. Viņi izgaisa kokos ārpus mana redzesloka vēl pirms es paguvu apgriezt mašīnu.
Es šāvos atpakaļ uz pilsētu, zinot, ka Alises vīzijas plaiksnīsies no tumšas uz gaišu kā negaisa laikā plaiksnī zibens. Traucoties atpakaļ uz Forksu ar deviņdesmit jūdžu ātrumu, es nebiju drošs, kurp dodos. Lai atvadītos no sava tēva? Vai arī, lai apskautu monstru, kas mita manī?
Ceļš lidoja zem manām riepām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru