3. Fenomens
Patiesībā es nebiju izslāpis, bet tonakt es izlēmu vēlreiz medīt. Tikai nelielas piesardzības dēļ, lai gan es zināju, ka ar to nepietiks.
Kārlails nāca kopā ar mani; kopš manas atgriešanās no Denali, mēs netikām pavadījuši laiku divatā. Skrienot caur melno meža biezokni, es dzirdēju viņu domājam par steidzīgajām atvadām pirms nedēļas. Viņa atmiņās es redzēju, kā mana izteiksme bija saviebusies mežonīgā izmisumā. Es jutu viņa pārsteigumu un pēkšņo satraukumu.
- Edvard?
- Man jādodas prom, Kārlail. Man jādodas prom tūlīt.
- Kas ir noticis?
- Nekas. Pagaidām. Bet notiks, ja es palikšu.
Viņš pasniedzās pēc manas rokas. Es jutu, cik ļoti viņu sāpināja tas, cik spēji es atrāvos no viņa rokas.
- Es nesaprotu.
- Vai tu jebkad... vai kādreiz ir bijis...
Es vēroju sevi dziļi ieelpojam, redzēju mežonīgu uguni savās acīs caur viņa dziļo rūpju skatu.
- Vai kāda cilvēka smarža tev kādreiz ir likusies labāka par citām? Daudz labāka?
- Ā.
Brīdī, kad viņš saprata, manā sejā parādījās kauns. Viņš pasniedzās, lai pieskartos man, ignorējot to, ka vēlreiz izvairījos, un uzlika roku man uz pleca.
- Dari, kas tev jādara, lai pretotos, dēls. Man tevis pietrūks. Še, ņem manu mašīnu. Tā ir ātrāka.
Tagad viņš prātoja, vai bija tobrīd bija rīkojies pareizi, sūtot mani projām. Viņš prātoja, vai nebija mani sāpinājis ar uzticības trūkumu.
- Nē, - es skrienot čukstēju. - Tieši tas man bija vajadzīgs. Es būtu varējis tik viegli nodot šo uzticību, ja tu būtu man licis palikt.
- Man žēl, ka tev jācieš, Edvard. Bet tev vajadzētu darīt visu, kas vien ir tavos spēkos, lai Svonu bērns paliktu dzīvs. Pat, ja tas nozīmētu, ka tev mūs atkal jāpamet.
- Es zinu, es zinu.
- Kāpēc tu atgriezies? Tu zini, cik ļoti es priecājos, ka tu esi šeit, bet ja tas ir pārāk sarežģīti...
- Man nepatīk justies kā gļēvulim, - es atzinos.
Mēs palēlinājām gaitu - nu jau tik tikko lēkšojot cauri tumsai.
- Labāk tā, nekā pakļaut viņu briesmām. Pēc gada vai diviem viņas te vairs nebūs.
- Tev taisnība, es to zinu. - Lai gan, tieši pretēji, viņa vārdi manī izraisīja vēl lielāku nemierīgu dziņu palikt. Pēc gada vai diviem meitenes vairs šeit nebūs...
Kārlails pārtrauca skrējienu un es apstājos viņam līdzās; viņš pagriezās, lai izprastu manu sejas izteiksmi.
Bet tu netaisies bēgt, vai ne?
Es nokāru galvu.
Vai tas ir lepnums, Edvard? Nav jākaunas par...
- Nē, ne jau lepnums mani te tur. Ne tagad.
Nav kur iet?
Es īsi iesmējos. - Nē. Tas mani neapturētu, ja es spētu piespiest sevi aizbraukt.
- Protams, mēs iesim kopā ar tevi, ja tas ir tas, kas tev ir vajadzīgs. Tev tikai tas jāpasaka. Tu esi pārvācies pārējo dēļ bez iebildumiem. Viņiem nebūs nekas pretī.
Es pacēlu vienu uzaci.
Viņš iesmējās. - Jā, Rozālija varētu iebilst, bet viņa ir tava parādniece. Jebkurā gadījumā, mums būtu labāk pārvākties tagad, kamēr nav nodarīts nekāds posts, nekā pārcelties vēlāk, kad dzīvība ir tikusi pārtraukta. - Teikuma beigās viss humors bija zudis.
Es saviebos no viņa vārdiem.
- Jā, - piekritu. Mana balss bija piesmakusi.
Bet tu nedosies prom?
Nopūtos. - Man vajadzētu.
- Kas tevi šeit saista, Edvard? Es nespēju saskatīt...
- Nezinu, vai spēšu to izskaidrot. - Pat man pašam nebija nekādas nojausmas.
Viņš ilgi pētīja manu izteiksmi.
Nē, es nesaprotu. Bet, ja tu tā vēlies, es respektēšu tavu privāto dzīvi.
- Paldies. Tas ir visai augstsirdīgi, ņemot vērā, ka nevienam nevar būt noslēpumi no manis. - Ar vienu izņēmumu. Un es darīju, ko spēju, lai to mainītu, vai ne?
Mums visiem ir savas dīvainības. Viņš atkal iesmējās. Vai sāksim?
Viņš tikko bija uztvēris neliela briežu bara smaržu. Bija visai grūti izjust lielu aizrautību par kaut ko, kam, pat vislabākajā gadījumā, piemita ne pārāk apetīti rosinošs aromāts. Pašlaik, kamēr atmiņas par meitenes asins smaržu vēl svaigi atradās manā prātā, šī smaka tikai lika manam kuņģim sarauties.
Es nopūtos. - Medīsim, - piekritu, lai gan zināju, ka liekas asins porcijas ieliešana manā rīklē neko daudz nelīdzēs.
Mēs abi saliecāmies līkumā kā mednieki un ļāvām nepievilcīgajai smaržai vest mūs klusi uz priekšu.
Kad atgriezāmies, bija kļuvis vēsāks. Pakusušais sniegs atkal bija sasalis; likās, it kā smalks stikla palags būtu visu pārklājis - katru priedes skujiņu, katru papardes zaru, katru zāles stiebriņu klāja ledus.
Kamēr Kārlails devās pārģērbties savai rīta maiņai slimnīcā, es kavējos pie upes, gaidot, kamēr uzausīs saule. Jutos gandrīz uzblīdis no asins daudzuma, ko biju uzņēmis, bet es zināju, ka patieso slāpju trūkumam nebūs liela nozīme, kad es atkal sēdēšu blakus tai meitenei.
Tikpat auksts un nekustīgs kā akmens uz kura sēdēju, es vēros tumšajā ūdenī, kas plūda gar apledojušo krastu, es vēros tam cauri.
Kārlailam bija taisnība. Man vajadzētu pamest Forksu. Viņi varēja izplatīt kādu pasaciņu, lai izskaidrotu manu prombūtni. Slēgta mācību iestāde Eiropā. Attālu radinieku apciemojums. Pusaudža aizbēgšana no mājām. Stāstam nebija nozīmes. Neviens tāpat pārāk intensīvi neprašņātu.
Tikai gads vai divi, un tad meitene pazustu. Viņa turpinātu dzīvot savu dzīvi - viņai būtu dzīve, ko dzīvot. Viņa dotos kaut kur uz koledžu, kļūtu vecāka, uzsāktu karjeru, varbūt apprecētos ar kādu. Es spēju to iztēloties - es spēju redzēt viņu, tērpušos baltā un ejot ritmiskā gaitā, viņas roka tēva elkonī.
Sāpes, ko izraisīja šī aina, bija dīvainas. Nespēju to saprast. Vai es biju greizsirdīgs, jo viņai bija nākotne, kura man nekad nevarēja būt? Tas nebija loģiski. Katram cilvēkam ap mani bija tāda pati potenciāla nākotne - dzīve - un es reti viņus apskaudu.
Man vajadzēja atstāt viņai viņas nākotni. Pārstāt riskēt ar viņas dzīvi. Tā būtu pareiza rīcība. Kārlails vienmēr izvēlējās pareizo ceļu. Man vajadzēja viņā tagad ieklausīties.
Saule uzausa aiz mākoņiem, un viegla gaisma mirguļoja uz sasalušā stikla.
Vēl vienu dienu, es izlēmu. Es redzēšu viņu vēl vienu reizi. Es tikšu ar to galā. Varbūt es pieminēšu savu tuvojošos aizbraukšanu, lai sakristu stāsti.
Tas būs visai sarežģīti; es to jutu smagajā neizlēmībā, kas jau man lika apsvērt iemeslus palikt - lai atliktu gala termiņu uz divām dienām, trijām, četrām... Bet es rīkošos pareizi. Zināju, ka varu uzticēties Kārlaila padomam. Un es arī zināju, ka biju pārāk pretrunīgs, lai pieņemtu pareizo lēmumu viens pats.
Pārāk daudz pretrunu. Cik lielu daļu no manas neizlēmības sastādīja mana ziņkārīgā apsēstība, un cik lielu daļu radīja mana neremdinātā apetīte?
Devos iekšā, lai pārģērbtos tīrās drēbēs skolai.
Alise gaidīja mani, sēdēdama uz trešā stāva kāpņu augšējā pakāpiena.
Tu atkal dodies prom, viņa apsūdzēja.
Es nopūtos un pamāju.
Es neredzu, kurp tu šoreiz dodies.
- Es vēl nezinu, kur došos, - nočukstēju.
Es gribu, lai tu paliec.
Papurināju galvu.
Varbūt Džass un es varam doties tev līdzi?
- Ja manis nebūs šeit, lai viņus uzmanītu, tu viņiem būsi vēl vairāk vajadzīga. Un padomā par Ezmi. Vai tu vēlies atņemt pusi no viņas ģimenes vienā sitienā?
Viņa tik ļoti skums pēc tevis.
- Es zinu. Tāpēc tev jāpaliek.
Tas nav tas pats, ja tu esi šeit, un tu to zini.
- Jā. Bet man jārīkojas tā, kā ir pareizāk.
Lai gan, pastāv daudzi pareizi veidi, un daudzi nepareizi veidi, vai ne?
Uz īsu brīdi viņu pārņēma viena no viņas dīvainajām vīzijām; es vēroju to kopā ar viņu, neskaidrajiem tēliem nomirgojot un mainoties. Es redzēju sevi savādu ēnu apņemtu, kuras nespēju atpazīt - miglainas, neskaidras formas. Un tad, piepeši mana āda mirguļoja spožā saules gaismā mazā, atklātā pļavā. Šo vietu es pazinu. Kopā ar mani pļavā bija vēl kāds, bet jau atkal viss bija neskaidrs, ne pietiekoši, lai atpazītu. Attēli virmoja un pazuda, kad miljoniem sīku izvēļu atkal pārmainīja nākotni.
- Es īpaši daudz neuztvēru, - teicu, kad vīzija satumsa.
Es arī ne. Tava nākotne mainās tik bieži, ka es nespēju skaidri saskatīt neko no tās. Lai gan, man liekas...
Viņa apklusa, un tad viņa caurskatīja plašu krājumu ar citām pēdējā laika vīzijām par mani. Tās bija tādas pašas - miglainas un nenoteiktas.
- Lai gan, man liekas, ka kaut kas mainās, - viņa skaļi teica. - Šķiet, ka tava dzīve atrodas krustcelēs.
Es drūmi pasmējos. - Vai tu apjēdz, ka tu šobrīd izklausies kā viltus čigāniete kādā karnevālā?
Viņa parādīja man savu sīko mēli.
- Šķiet, ka šodien viss būs labi, vai ne? - es vaicāju, mana balss pēkšņi skanēja bažīgi.
- Es neredzu, ka tu šodien kādu nogalini, - viņa mani nomierināja.
- Paldies, Alise.
- Ej, apģērbies. Es neko neteikšu - es ļaušu tev pašam pateikt pārējiem, kad būsi tam gatavs.
Viņa piecēlās un nošāvās lejā pa kāpnēm, viņas pleci bija viegli saliekti. Man tevis pietrūks. Patiešām.
Jā, arī man viņas patiešām pietrūks.
Brauciens uz skolu bija kluss. Džaspers redzēja, ka Alise ir sadrūmusi par kaut ko, bet viņš zināja, ka, ja viņa gribētu par to runāt, tad būtu jau to darījusi. Emets un Rozālija neko nemanīja, izbaudot vienu no saviem tuvības brīžiem, ar apbrīnu veroties viens otra acīs - no malas tas izskatījās gandrīz pretīgi. Mēs visi labi zinājām, cik neprātīgi iemīlējušies viņi bija. Vai arī varbūt es biju īgns, jo vienīgais biju viens pats. Dažreiz bija grūtāk nekā parasti dzīvot kopā ar trim perfekti saderīgiem mīlas pāriem. Šis bija viens no tiem.
Varbūt viņi visi būs laimīgāki, ja es vairs nemaisīšos apkārt, nelāgā omā un kareivīgs kā vecs vīrs, kādam man nu jau vajadzētu būt.
Protams, kad mēs sasniedzām skolu, vispirms es meklēju meiteni. Tikai, lai sagatavotos iepriekš.
Kā tad.
Tīri apkaunojoši, cik tukša mana pasaule piepeši šķita bez šīs meitenes - viņa bija kļuvusi par manas eksistences centru, kas agrāk bija bijis tikai es pats.
Lai kaut to patiešām bija visai viegli saprast - ja katra diena un nakts pavadīta pilnīgi vienādi astoņdesmit gadu garumā, jebkura pārmaiņa pilnībā pievērsa uzmanību.
Viņa vēl nebija atbraukusi, bet es tālumā dzirdēju viņas furgona apdullinošo dārdoņu. Atspiedos pret mašīnu un gaidīju. Alise palika kopā ar mani, kamēr pārējie devās uz stundām. Mana koncentrēšanās viņiem likās garlaicīga - viņi nespēja saprast, kā kaut vienam cilvēkam ir izdevies piesaistīt manu uzmanību tik ilgi, lai cik labi arī viņa nesmaržotu.
Meitene lēnām iebrauca manā redzeslokā, viņas acis bija cieši piekaltas ceļam un rokas stingri turēja stūri. Likās, ka viņa ir par kaut ko satraukusies. Man vajadzēja sekundi, lai saprastu, kas bija tas 'kaut kas', un lai apjaustu, ka šodien katram cilvēkam bija tieši tāda pati sejas izteiksme. Ā, ceļš bija apledojis un slidens, un viņi visi centās braukt daudz uzmanīgāk. Varēja redzēt, ka viņa šo risku uztvēra nopietni.
Tas saskanēja ar to mazumiņu, ko biju sapratis par viņas raksturu. Es pievienoju to savam nelielajam sarakstam: viņa bija nopietna persona, atbildīgs cilvēks.
Viņa noparkojās netālu no manis, bet vēl pagaidām nebija mani ievērojusi. Prātoju, ko viņa darītu, kad ieraudzītu mani. Nosarktu un ietu tālāk? Tas bija mans pirmais minējums. Bet varbūt viņa lūkotos pretī. Varbūt viņa pienāktu parunāt ar mani.
Katram gadījumam, ievilku dziļu elpu, cerīgi piepildot savas plaušas.
Viņa uzmanīgi izkāpa no mašīnas, pārbaudot slideno zemi, pirms nostājoties uz tās ar visu svaru. Viņa nepacēla skatienu, un tas mani aizkaitināja. Varbūt man vajadzētu iet ar viņu parunāt...
Nē, tas nebūtu pareizi.
Tā vietā, lai dotos uz skolu, viņa devās uz sava furgona aizmuguri, visai ērmoti turoties pie piekabes malas, neuzticoties savām kājām. Tas man lika pasmaidīt, un es jutu, ka Alise skatās uz mani. Neklausījos, ko tas lika viņai padomāt - man bija pārāk jautri skatīties, kā meitene pārbauda savas sniega ķēdes. Viņai patiešām draudēja briesmas nokrist, spriežot pēc tā, kā viņas pēdas slīdēja sānis. Nevienam citam nebija nekādu problēmu - vai viņa bija noparkojusies visslidenākajā vietā?
Pie riepām viņa uz brīdi apstājās, blenžot lejup ar savādu sejas izteiksmi. Tā bija... maiga? It kā kaut kas šajā riepā viņai liktos... emocionāls?
Jau atkal ziņkārība dedzināja gluži kā slāpes. Sajūta bija tāda, it kā man vajadzētu zināt, ko viņa domā - it kā nekam citam vairs nebūtu nozīmes.
Man vajadzētu iet un parunāt ar viņu. Jebkurā gadījumā, izskatījās, ka viņai noderētu palīdzīga roka, vismaz līdz brīdim, kad viņa būs tikusi nost no slidenā asfalta. Protams, es nevarēju viņai to piedāvāt, vai ne? Es vilcinājos, nespēdams izšķirties. Būdama acīmredzami nelabvēlīgi noskaņota pret sniegu, viņa nebūtu sajūsmā par manas aukstās baltās rokas pieskārienu. Man vajadzēja uzvilkt cimdus--
- NĒ! - Alise skaļi izdvesa.
Es nekavējoties pārbaudīju viņas domas, pirmajā brīdī izdarot pieņēmumu, ka acīmredzot es pieņēmu nelāgu lēmumu un viņa redzēja mani izdarām kaut ko nepiedodamu. Bet tam nebija nekāda sakara ar mani.
Tailers Kroulijs bija izvēlējies veikt pagriezienu uz stāvlaukumu nesaprātīgā ātrumā. Šis lēmums viņam liktu slīdēt pāri ledus laukumam...
Vīzija bija parādījusies tikai sekundi pirms tā pārtapa par realitāti. Tailera busiņš pagriezās ap stūri, kamēr es joprojām vēroju beigas, kuras bija likušas šausmu pilnajam elsienam nākt pār Alises lūpām.
Nē, vīzijai nebija nekāda sakara ar mani, un tomēr tai bija vistiešākais sakars ar mani, jo Tailera busiņš - nu jau riepām skarot ledu visļaunākajā leņķī, kāds vien bija iespējams - grasījās slīdēt šķērsām pāri laukumam un sašķaidīt meiteni, kura bija kļuvusi par nelūgtu manas pasaules centru.
Pat bez Alises paredzējuma, bija visai viegli noteikt ārpus Tailera kontroles esošā spēkrata trajektoriju.
Meitene, kura stāvēja tieši nepareizajā vietā pie savas mašīnas aizmugures, palūkojās augšup, sabijusies no švīkstošo riepu skaņas. Viņa lūkojās tieši manās šausmu pilnajās acīs un tad pagriezās, lai redzētu tuvojošos nāvi.
Ne viņu! Vārdi kliedza manā galvā, it kā tie piederētu kādam citam.
Joprojām ieslēgts Alises domās, es redzēju, ka vīzija pēkšņi izmainās, bet nebija laika skatīties, kāds varētu būt iznākums.
Es šāvos pāri laukumam, ielecot starp slīdošo busiņu un sastingušo meiteni. Es kustējos tik ātri, ka viss, atskaitot manu fokusa punktu, bija kā miglainas svītras. Viņa mani neredzēja - cilvēka acis nebija spējīgas saskatīt manu lidojumu - joprojām skatoties uz nedrošo formu, kas gatavojās sašķaidīt viņas ķermeni pret furgona metāla korpusu.
Es sagrābu viņu aiz vidukļa, kustoties pārāk steidzīgi, lai tik saudzīgs, cik tas viņai būtu nepieciešams. Sekundes simtdaļā, no brīža, kad aizrāvu viņas vieglo augumu no nāves ceļa, līdz brīdim, kad ietriecos zemē, turot viņu rokās, es skaidri apzinājos viņas vājo, trauslo ķermeni.
Kad dzirdēju viņas galvu atsitamies pret zemi, jutos tā, it kā arī es būtu pārvērties ledū.
Bet man nebija pat pilnas sekundes, lai pārbaudītu viņas stāvokli. Dzirdēju busiņu aiz mums, kad tas atsitās pret meitenes furgona korpusu ar griezīgu un čerkstošu skaņu. Tas mainīja kursu, sagriežoties un atkal nākot viņai virsū - it kā viņa būtu magnēts, kas vilka to uz mūsu pusi.
Starp maniem sakostajiem zobiem izspruka vārds, kādu es nekad nebiju teicis dāmas klātbūtnē.
Es jau biju izdarījis pārāk daudz. Teju vai lidojot pa gaisu, lai pagrūstu viņu nost no ceļa, es pilnībā apzinājos, kādu kļūdu pieļauju. Apziņa, ka tā bija kļūda, mani neapturēja, bet es zināju, kādu risku uzņemos - ne tikai uz sevi, bet uz visu savu ģimeni.
Atklāšanās.
Un šis nekādā ziņā nevērsīs to par labu, bet es nekādi nevarēju ļaut busiņam gūt panākumus tā otrajā mēģinājumā atņemt viņai dzīvību.
Es nometu viņu zemē un izstiepu rokas, satverot busiņu, pirms tas pieskārās meitenei. Tā spēks iegrūda mani mašīnā, kas bija noparkota līdzās viņas furgonam, un es jutu tās rāmi ieliecamies aiz maniem pleciem. Busiņš noraustījās un nodrebēja pret manu roku nekustīgo šķērsli, un tad sašūpojās, nedroši balansējot uz divām tālākajām riepām.
Ja es pakustināšu rokas, busiņa aizmugurējā riepa uzkritīs uz viņas kājām.
Ak, pie visiem svētajiem, vai katastrofas nekad nebeigsies? Vai vēl kas varēja noiet greizi? Es tik tikko varēju nosēdēt, turot busiņu gaisā un gaidot kādu glābiņu. Nevarēju arī aizmest busiņu projām - bija jādomā arī par šoferi, kura domas panikā bija nesakarīgas.
Ar iekšēju vaidu, es pagrūdu busiņu tā, ka tas uz brīdi aizšūpojās prom no mums. Kad tas krita atpakaļ man virsū, es satvēru to zem rāmja ar labo roku, kamēr vēlreiz apliku kreiso roku ap meitenes vidukli un izvilku viņu no busiņa apakšas, piespiežot viņu cieši pie saviem sāniem. Viņas ķermenis ļengani kustējās, kad es pagriezu viņu tā, lai viņas kājas būtu brīvas - vai viņa bija pie samaņas? Cik lielu postu es biju viņai nodarījis savā improvizētajā glābšanas mēģinājumā?
Ļāvu busiņam nokrist, kad tas vairs nespēja viņai neko nodarīt. Tas atsitās pret asfaltu, visiem logiem sašķīstot vienlaicīgi.
Es zināju, ka atrodos krīzes epicentrā. Cik daudz viņa redzēja? Vai kāds aculiecinieks redzēja kā es uzrodos viņai blakus un tad žonglēju ar busiņu, vienlaikus cenšoties paglābt viņu no tā apakšas? Šiem jautājumiem vajadzējabūt manām lielākajām rūpēm.
Bet es biju pārāk norūpējies, lai pietiekoši lielā mērā uztrauktos par atklāšanās draudiem. Biju pārāk lielā panikā, ka varbūt biju viņu savainojis savos centienos pasargāt viņu. Pārāk nobijies turēt viņu tik tuvu sev klāt, zinot, ko saodīšu, ja atļaušos ieelpot. Pārāk labi apzinājos siltumu no viņas maigā ķermeņa, kurš bija piespiests pie manis - pat cauri mūsu abu jaku dubultšķērslim, es varēju sajust svelmi...
Pirmās bailes bija tās lielākās. Kad aculiecinieku kliedzieni sāka skanēt mums apkārt, es noliecos, lai nopētītu viņas seju, lai redzētu vai viņa bija pie samaņas - ļoti cerot, ka viņa nekur neasiņo.
Viņas acis bija atvērtas, šokēti blenžot.
- Bella? - es satraukti vaicāju. - Vai tev nekas nekaiš?
- Viss kārtībā. - Viņa automātiski atbildēja, balsij skanot nedaudz monotoni.
Dzirdot viņas balsi, mani pārņēma atvieglojums, tik izteikts, ka tas gandrīz sāpēja. Es ievilku elpu caur zobiem, un man nebija iebildumu pret gaisam pievienoto dedzināšanu rīklē. Es gandrīz izjutu prieku par to.
Viņa centās piecelties, bet es nebiju gatavs laist viņu vaļā. Sajūta bija kaut kādā ziņā... drošāka? Vismaz labāka, turot viņu cieši pie sāniem.
- Uzmanies, - es viņu brīdināju. - Man šķiet, tu diezgan stipri sasiti galvu.
Nebija svaigu asiņu smaržas - tā bija svētība - bet tas neizslēdza iekšējus bojājumus. Pēkšņi es biju rūpju pilns pēc iespējas ātrāk dabūt viņu pie Kārlaila, lai veiktu pilnu radioloģijas pārbaudi.
- Au, - viņa teica, balsij skanot komiski šokēti, kad viņa apjauta, ka man bija taisnība par viņas galvu.
- Tieši to es domāju. - Atvieglojums manās acīs to visu padarīja uzjautrinošu, lika man justies gandrīz vieglprātīgam.
- Kādā veidā... - Viņas balss apklusa, un plakstiņi nodrebēja. - Kā tu te tik ātri gadījies?
Atvieglojums kļuva drūms, humors pagaisa. Viņa bija ievērojusi pārāk daudz.
Tagad, kad bija skaidrs, ka ar meiteni viss ir puslīdz kārtībā, bažas par manu ģimeni kļuva spēcīgas.
- Es stāvēju tev blakus, Bella. - No pieredzes zināju, ka, ja es biju ļoti pārliecinošs melojot, jebkurš izvaicātājs kļuva mazāk drošs par patiesību.
Viņa vēlreiz pūlējās pakustēties, un šoreiz es viņai to ļāvu. Man vajadzēja elpot, lai varētu pareizi notēlot savu lomu. Man vajadzēja distanci no viņas karstasiņu siltuma, lai tas nesajauktos ar viņas smaržu un nepārņemtu mani. Es pašļūcu tik tālu no viņas, cik vien tas bija iespējams mazajā telpā starp sadragātajiem autiņiem.
Viņa lūkojās augšup uz mani, un es lūkojos pretī. Tikai nekompetents melis vispirms novērstu skatienu, un es tāds nebiju. Mana sejas izteiksme bija maiga, laipna... Likās, ka tā viņu samulsina. Tas bija labi.
Negadījuma vieta bija aplenkta. Lielākoties skolēni, bērni blenza un snaikstījās pāri dzelžiem, lai redzētu, vai ir kādi sašķaidīti ķermeņi. Bija dzirdama klaigāšana un šokētu domu plūsma. Es vienu reizi noskenēju domas, lai pārliecinātos, ka pagaidām nevienam nav radušās aizdomas, un tad izslēdzu tās, koncentrējoties tikai uz meiteni.
Šī trakomāja bija novērsusi viņas uzmanību. Viņa palūkojās apkārt, ar joprojām apjukušu izteiksmi, un tad centās piecelties kājās.
Es viegli uzliku roku uz viņas pleca, lai noturētu viņu zemē.
- Pagaidām paliec guļus. - Viņa likās neskarta, bet vai viņai tiešām vajadzētu kustināt kaklu? Jau atkal es ilgojos pēc Kārlaila. Manus teorētiskos medicīnas kursu gadus nevarēja ne tuvu salīdzināt ar viņa gadsimtiem ilgo medicīnisko praksi.
- Bet ir auksti, - viņa iebilda.
Viņu divreiz gandrīz sadragāja līdz nāvei un vienu reizi gandrīz sakropļoja, un viņa uztraucās par aukstumu. Caur maniem zobiem izlauzās spurdziens, pirms es atcerējos, ka situācija nebija smieklīga.
Bella samirkšķināja acis, un tad tās nofokusējās uz manu seju. - Tu biji tur.
Tas man atkal lika atjēgties.
Viņa palūkojās uz dienvidiem, lai kaut tur nebija ko redzēt, atskaitot busiņa sadragāto sānu. - Tu biji pie savas mašīnas.
- Nē, nebiju.
- Es tevi redzēju, - viņa uzstāja; brīžos, kad viņa kļuva ietiepīga, viņas balss skanēja bērnišķīgi. Viņas zods iecirtīgi paslējās.
- Bella, es stāvēju tev blakus un pagrūdu tevi nost no ceļa.
Es lūkojos dziļi viņas platajās acīs, cenšoties iedvesmot viņu pieņemt manu versiju - vienīgo racionālo versiju, kas bija pieņemama.
Viņas žoklis sastinga. - Nē.
Es centos saglabāt mieru, nekrist panikā. Ja vien es spētu viņu apklusināt uz
pāris mirkļiem, lai man būtu iespēja iznīcināt pierādījumus... un sagraut viņas stāstu, pamatojoties uz viņas galvas traumu.
Vai nevajadzētu būt vienkārši likt šai klusajai, noslēgtajai meitenei klusēt? Ja vien viņa man uzticētos, tikai uz brīdi...
- Lūdzu, Bella, - es teicu, un mana balss bija pārāk dedzīga, jo pēkšņi es gribēju, lai viņa man uzticas. Briesmīgi gribēju, un ne jau tikai šī negadījuma
dēļ
- Kāpēc? - viņa vaicāja, joprojām aizsargājoties.
- Uzticies man, - es lūdzos.
- Vai apsoli visu paskaidrot vēlāk?
Biju nikns, ka atkal vajadzēja viņai melot, kad es tik ļoti vēlējos, kaut spētu kaut kā izpelnīties viņas uzticību. Tāpēc, kad es viņai atbildēju, tas izskanēja asi.
- Lai notiek.
- Lieliski, - viņa atbalsoja tādā pašā tonī.
Kamēr ap mums sākās glābšanas mēģinājumi - ieradās pieaugušie, tika izsaukti glābēji, sirēnas skanēja tālumā - es centos ignorēt meiteni un sakārtot savas prioritātes pareizā secībā. Pārlūkoju katru prātu stāvlaukumā, gan aculiecinieku, gan vēlāk pienākušo, bet nevarēju atrast neko bīstamu. Daudzi bija pārsteigti, redzot mani līdzās Bellai, bet visi nosprieda - par cik nebija neviena cita iespējama izskaidrojuma - ka vienkārši nebija ievērojuši mani stāvot līdzās meitenei pirms negadījuma.
Viņa bija vienīgā, kura nepieņēma vienkāršu izskaidrojumu, bet viņu noteikti uztvers kā vismazāk racionālo liecinieci. Viņa bija pārbijusies, traumēta, nemaz nepieminot spēcīgo sitienu pa galvu. Iespējams, viņa bija šoka stāvoklī. Viņas stāstu visai ticami varētu norakstīt uz apjukumu, vai ne? Neviens īpaši tam neticēs, ņemot vērā tik daudz citu viedokļu...
Saviebos, uztverot Rozālijas, Džaspera un Emeta domas, kuri tikai tagad ieradās laukumā. Šonakt man nāksies dārgi samaksāt par šito.
Es gribēju izgludināt nospiedumu, kuru mani pleci atstāja dzeltenbrūnajā mašīnā, bet meitene bija pārāk tuvu. Man vajadzēja nogaidīt līdz brīdim, kad viņas uzmanība būs novērsta.
Bija tik kaitinoši gaidīt - tik daudzas acis bija pievērstas man - kamēr cilvēki cīnījās ar busiņu, cenšoties to aizvilkt prom no mums. Es varēju viņiem palīdzēt, tikai, lai paātrinātu procesu, bet man jau bija gana lielas nepatikšanas un meitenei bija asas acis. Visbeidzot viņiem izdevās aizstumt to gana tālu, lai mediķi varētu tikt pie mums ar nestuvēm.
Pazīstama, nosirmojusi seja pievērsās man.
- Sveiks, Edvard, - Brets Vorners teica. Arī viņš bija licenzēts sanitārs, un es viņu labi pazinu no slimnīcas. Tā bija tīrā veiksme - vienīgā veiksme šodien - ka viņš bija pirmais, kas mūs sasniedza. Savās domās viņš atzīmēja, ka es izskatījos modrs un mierīgs. - Tev nekas nekaiš, puis?
- Viss kārtībā, Bret. Mani nekas neskāra. Bet es baidos, ka Bellai varētu būt kontūzija. Viņa visai smagi sasita galvu, kad es pagrūdu viņu nost no ceļa...
Brets pievērsās meitenei, kura uzmeta man niknu un nodotu skatienu. Jā, man bija taisnība. Viņa bija klusā mocekle - viņa labprātāk cieta klusējot.
Lai gan, viņa nemetās apstrīdēt manu stāstu tajā pašā brīdī, un tas mani nedaudz nomierināja.
Nākošais mediķis centās uzstāt, lai es ļauju par sevi parūpēties, bet nebija pārāk grūti viņu pārliecināt par pretējo. Es apsolīju, ka ļaušu tēvam sevi izmeklēt, un viņš likās mierā. Vēsa pārliecināšana bija viss, kas vajadzīgs, runājot ar lielāko daļu cilvēku. Ar lielāko daļu cilvēku, protams, tikai ne ar šo meiteni. Vai viņa vispār ietilpa kaut vienā normālā kategorijā?
Kad viņi aplika balstu ap viņas kaklu - un viņas seja piesarka no samulsuma - es izmantoju apjukuma brīdi, lai klusām izlīdzinātu iedobuma formu dzeltenīgajā mašīnā ar savas pēdas apakšu. Tikai mani radinieki ievēroja, ko es daru, un es dzirdēju Emeta prātā izteikto solījumu savākt visu, ko es varētu būt palaidis garām.
Pateicīgs par viņa palīdzību - un vēl pateicīgāks par to, ka vismaz Emets bija jau piedevis manu bīstamo izvēli - es biju mierīgāks, kad iesēdos ātrās palīdzības mašīnas priekšējā sēdeklī līdzās Bretam.
Pirms viņi paguva ievietot Bellu ātrās palīdzības mašīnas aizmugurē, ieradās policijas priekšnieks.
Lai gan Bellas tēva domas bija vārdos neizsakāmas, panika un raizes, kas plūda no vīra prāta, nomāca jebkuru citu domu visā apkārtnē. Bezvārdu nemiers un vainas apziņa, kas ik brīdi pieņēmās spēkā, plūda no viņa, kad viņš ieraudzīja savu vienīgo meitu uz nestuvēm.
Tas plūda no viņa un caur mani, atbalsojoties un pieņemoties spēkā. Kad Alise mani brīdināja, ka Čārlija Svona meitas nāve nogalinātu arī viņu pašu, viņa nemaz nepārspīlēja.
Mana galva noliecās vainas apziņā, kad es klausījos viņa paniskajā balsī.
- Bella! - viņš kliedza.
- Ar mani viss ir pilnīgā kārtībā, Čārl... tēt. - Viņa nopūtās. - Nav noticis nekas slikts.
Viņas apgalvojums vāji gaisināja viņa bailes. Viņš pagriezās pret tuvāko sanitāru un pieprasīja sīkāku informāciju.
Līdz brīdim, kad izdzirdēju viņu runājam, veidojot nevainojami sakarīgus teikumus par spīti viņa panikai, nebiju apjautis, ka viņa nemiers un raizes nebija bez vārdiem. Es tikai... nespēju dzirdēt konkrētus vārdus.
Hmm. Čārlijs Svons nebija tik kluss kā viņa meita, bet es sapratu, no kurienes viņai tas. Interesanti.
Nekad nebiju pavadījis daudz laika pilsētiņas policijas priekšnieka tuvumā. Vienmēr biju viņu uztvēris kā cilvēku ar lēnu domāšanu - tagad es sapratu, ka es biju tas, kurš bija lēns. Viņa domas bija daļēji slēgtas, nevis izklaidīgas. Es spēju saklausīt tikai tenoru, viņa domu toni...
Es vēlējos ieklausīties labāk, lai saprastu, vai šajā jaunajā, mazākajā mīklā atrast atslēgu meitenes noslēpumiem. Bet Bella bija ievietota mašīnas aizmugurē, un ātrās palīdzības mašīna sāka braukt.
Bija grūti atrauties no varbūtējā atrisinājuma mīklai, kas bija mani apsēdusi. Bet man bija jāpadomā - no visiem skatu punktiem jāatskatās uz to, kas šodien tika izdarīts. Man vajadzēja klausīties, lai pārliecinātos, ka neesmu mūs visus ievilcis tik lielās briesmās, lai vajadzētu nekavējoties doties prom. Man vajadzēja koncentrēties.
Mediķu domās nebija nekā tāda, kas mani satrauktu. Cik nu viņi varēja spriest, ar meiteni nekas nopietns nebija noticis. Un pagaidām Bella pieturējās pie manas stāsta versijas.
Kad sasniedzām slimnīcu, mana pirmā prioritāte bija satikt Kārlailu. Es izsteidzos cauri automātiskajām durvīm, bet nebiju spējīgs pilnībā aizmirst uzmanīt Bellu; es paturēju viņu acīs caur sanitāru domām.
Bija viegli atrast mana tēva pazīstamās domas. Viņš bija savā mazajā kabinetā, viens pats - jau otrā veiksme šajā neveiksmīgajā dienā.
- Kārlail.
Viņš bija dzirdējis manu tuvošanos, un bija modrības pilns, tiklīdz ieraudzīja manu seju. Viņš pielēca kājās, sejai nobālot krīta bālumā. Viņš pārliecās uz priekšu pār glīti iekārtoto riekstkoka galdu.
Edvard - tu taču ne...
- Nē, nē, tas nav tā.
Viņš ievilka dziļu elpu. Protams, ne. Piedod, ka tā iedomājos. Tavas acis, protams, man vajadzēja zināt... Viņš atvieglojumā nopētīja manas joprojām zeltainās acis.
- Kaut gan viņa ir savainota, Kārlail, varbūt ne pārāk nopietni, bet -
- Kas notika?
- Stulba autoavārija. Viņa bija nepareizajā vietā, nepareizajā laikā. Bet es nevarēju tā vienkārši tur stāvēt - ļaut tam viņu sašķaidīt -
Sāc no sākuma, es nesaprotu. Kā tu tur esi iesaistīts?
- Busiņš slīdēja pāri ledum, - es čukstēju. Runājot, es lūkojos uz sienu aiz viņa. Ierāmētu diplomu gūzmas vietā, viņam bija tikai viens vienkāršs eļļas gleznojums - viņa iecienītākais, neatklātais Hasams. - Viņa atradās tā ceļā. Alise redzēja to tuvojamies, bet nebija laika darīt neko citu, kā tikai reāli skriet pāri laukumam un pagrūst viņu nost no ceļa. Neviens to neievēroja... izņemot viņu. Man vajadzēja arī apturēt busiņu, bet, jau atkal, neviens to neredzēja... atskaitot viņu. Es... Man žēl, Kārlail. Es nevēlējos mūs visus pakļaut briesmām.
Viņš apgāja apkārt galdam un uzlika roku man uz pleca.
Tu rīkojies pareizi. Un tev tas nevarēja būt viegli. Es lepojos ar tevi, Edvard.
Tikai tad es varēju ielūkoties viņam acīs. - Viņa zina, ka ar mani kaut kas... nav kārtībā.
- Tam nav nozīmes. Ja mums būs jāaizbrauc, mēs aizbrauksim. Ko viņa ir teikusi?
Es papurināju galvu, nedaudz aizkaitināts. - Pagaidām neko.
Pagaidām?
- Viņa piekrita manai notikumu versijai - bet viņa gaida paskaidrojumu.
Viņš sarauca pieri, apsverot to.
- Viņa sasita galvu - nu, vispār, es to izdarīju, - steidzīgi turpināju. - Es visai smagi nogrūdu viņu zemē. Šķiet, ka viņai nekas nekaiš, bet... es nedomāju, ka būs grūti apstrīdēt viņas viedokli.
Jutos kā pēdējais nelietis sakot šos vārdus.
Kārlails dzirdēja nepatiku manā balsī. Varbūt pēc tā nebūs vajadzības. Iesim palūkoties, kas notiks, labi? Liekas, ka man ir pacients, kurš jāapskata.
- Lūdzu, - es teicu. - Es tik ļoti raizējos, ka savainoju viņu.
Kārlaila izteiksme kļuva gaišāka. Viņš pieglauda savus glītos matus - tikai dažus toņus gaišākus par viņa zeltainajām acīm - un tad iesmējās.
Šī tev ir bijusi interesanta diena, vai ne? Viņa domās es redzēju ironiju, un vismaz viņam tā likās uzjautrinoša. Gatavā lomu maiņa. Kaut kad, tajā īsajā neapdomīgajā sekundē, kad es joņoju pāri ledainajam laukumam, es biju pārtapis no slepkavas par aizstāvi.
Es iesmējos kopā ar viņu, atceroties, cik pārliecināts biju par to, ka Bellai nekad ne pret ko nevajadzēs lielāku aizstāvību, kādu viņai vajag pret mani. Manos smieklos bija drūma nots, jo tā joprojām bija patiesība, pat neņemot vērā to busiņu.
Es gaidīju Kārlaila kabinetā viens pats - viena no garākajām stundām, kādu man nācies izdzīvot - ieklausoties domu pilnajā slimnīcā.
Tailers Kroulijs, busiņa šoferis, izskatījās trakāk savainots nekā Bella, un visa uzmanība pievērsās viņam, kamēr viņa gaidīja savu kārtu uz rentgenu. Kārlails turējās malā, paļaujoties uz savu asistentu diagnozēm, ka meitene bija tikai viegli savainota. Tas mani satrauca, bet es zināju, ka viņam bija taisnība. Viens skats uz viņa seju un tas viņai nekavējoties atgādinātu par mani, par faktu, ka ar manu ģimeni kaut kas nav kārtībā, un tas varētu viņai likt uzsākt par to runāt.
Viņai pavisam droši bija gana labprātīgs biedrs, ar ko runāties. Tailers bija vainas pārņemts par to, ka gandrīz bija viņu nogalinājis, un nelikās, ka viņš būtu spējīgs aizvērties par šo tematu. Caur viņa acīm es redzēju viņas izteiksmi, un bija skaidri redzams, ka viņa vēlējās to pārtraukt. Kā gan viņš to neredzēja?
Es piedzīvoju spriedzes brīdi, kad Tailers viņai vaicāja, kā viņa paspējusi tikt malā.
Es gaidīju, elpu aizturējis, kamēr viņa vilcinājās.
- Ēe... - viņš dzirdēja viņu sakām. Tad viņa vilcinājās tik ilgi, ka Tailers sāka domāt, ka viņa jautājums meiteni apmulsinājis. Beidzot, viņa turpināja. - Edvards mani pagrūda nost.
Es izelpoju. Un tad mana elpa kļuva straujāka. Es nekad nebiju dzirdējis viņu izrunājam manu vārdu. Man patika, kā tas skanēja - pat dzirdot to tikai caur Tailera domām. Es gribēju to dzirdēt personīgi...
- Edvards Kalens, - viņa teica, kad Tailers nesaprata, par kuru viņa runā. Es attapos pie durvīm, roku uzlicis uz roktura. Alkas viņu redzēt kļuva spēcīgākas. Man nācās sev atgādināt par nepieciešamību pēc piesardzības.
- Viņš stāvēja man blakus,
- Kalens? - Oho. Tas ir dīvaini. - Es viņu neredzēju. - Es varētu apzvērēt... - Oho, tas viss laikam notika tik ātri. Vai viņam viss ir kārtībā?
- Man šķiet, ka jā. Viņš kaut kur tepat ir, bet viņam nelika gulēt uz nestuvēm.
Es redzēju domīgo izteiksmi viņas sejā, aizdomu pilno acu samiegšanos, bet Tailers neievēroja šīs mazās pārmaiņas viņas vaibstos.
Viņa ir glīta, viņš, teju vai pārsteigts, domāja. Pat tik nekārtīga, kā pašlaik. Nav mans ierastais tips, bet tomēr... Man vajadzētu viņu kaut kur uzaicināt. Atlīdzināt par šodienu...
Es jau atrados gaitenī, pusceļā uz pirmās palīdzības nodaļu, ne sekundi nedomājot par savu rīcību. Par laimi, māsiņa iegāja telpā, pirms es to sasniedzu - bija Bellas kārta rentgenam. Atspiedos pret sienu tumšā kaktā, un centos savaldīties, kamēr viņu aizveda projām.
Nebija nozīmes, ka Tailers domāja, ka viņa ir glīta. Ikviens to bija pamanījis. Man nebija iemesla justies... kā esjutos? Aizkaitināts? Vai varbūt pareizāk būtu teikt, dusmīgs? Tam nebija nekādas loģikas.
Es paliku uz vietas, cik ilgi vien spēju, bet nepacietība ņēma virsroku pār mani un es devos pa apkārtceļu uz radioloģijas telpu. Viņa jau bija aizvesta atpakaļ uz pirmās palīdzības nodaļu, bet man izdevās palūkoties uz viņas rentgenuzņēmumiem, kamēr māsiņa bija pagriezusi muguru.
Es jutos mierīgāks, tos redzot. Viņas galvai nekas nekaitēja; es nebiju viņai pārāk nodarījis pāri.
Kārlails mani te pieķēra.
Tu izskaties labāk, viņš nokomentēja.
Es turpināju skatīties uz priekšu. Mēs nebijām vieni, gaiteņi bija pilni ar pacientiem un apmeklētājiem.
Ak, jā. Viņš piesprauda viņas rentgenuzņēmumus pie gaismas dēļa, bet man nevajadzēja skatīties vēlreiz.Skaidrs. Viņai pilnīgi nekas nekaiš. Labi pastrādāts, Edvard.
Mana tēva atzinība manī izraisīja dažādas reakcijas. Man vajadzētu justies apmierinātam, ja vien es nezinātu, ka viņš neatbalstīs to, ko es tagad grasījos darīt. Vismaz, viņš neatbalstītu, ja zinātu manu patieso motivāciju.
- Es labāk iešu parunāt ar viņu - pirms viņa redz tevi, - es nomurmināju zem deguna. - Izturēšos dabiski, it kā nekas nebūtu noticis. Nogludināšu situāciju. - Visi pieņemamie iemesli.
Kārlails izklaidīgi pamāja, joprojām pētot uzņēmumus. - Laba doma. Hmm.
Es palūkojos, lai redzētu, kas piesaistījis viņa uzmanību.
Paskaties uz visiem šiem sadzijušajiem sasitumiem. Cik bieži viņas māte ir nosviedusi viņu zemē? Kārlails pasmējās pie sevis par savu joku.
- Es sāku domāt, ka meitenei vienkārši pamatīgi neveicas. Vienmēr nepareizajā vietā, nepareizajā laikā.
Forksa pavisam noteikti ir nepareizā vieta priekš viņas, kamēr tu esi šeit.
Es sarāvos.
Rīkojies. Nolīdzini lietas. Es tev drīz pievienošos.
Es steidzīgi devos prom, jūtoties vainīgs. Varbūt es biju pārāk labs melis, ja jau spēju apmānīt Kārlailu.
Kad nonācu pirmās palīdzības nodaļā, Tailers murmināja zem deguna, joprojām atvainojoties. Meitene centās izvairīties no viņa nožēlas, izliekoties aizmigusi. Viņas acis bija aizvērtas, bet elpa bija nevienmērīga un ik pa brīdim viņas pirksti nepacietībā sakustējās.
Es ilgi lūkojos uz viņas seju. Šī bija pēdējā reize, kad viņu redzēšu. Šis fakts iedūra asu sāpi manās krūtīs. Vai tas bija tāpēc, ka man riebās pamest kādu neatrisinātu mīklu? Ar to nelikās gana, lai to izskaidrotu.
Beidzot, es ievilku dziļu elpu un piegāju tuvāk.
Kad Tailers mani ieraudzīja, viņš sāka runāt, bet es pieliku pirkstu pie lūpām.
- Vai viņa guļ? - es nomurmināju.
Bellas acis atsprāga vaļā un nofokusējās uz manu seju. Tās acumirklī iepletās un tad samiedzās dusmās, vai aizdomās. Es atcerējos, ka man jātēlo sava loma, tāpēc uzsmaidīju viņai it kā šorīt nekas neparasts nebūtu noticis - atskaitot triecienu pa viņas galvu un nedaudz nekontrolējamo iztēli.
- Edvard, - Tailers sacīja. - Man tiešām žēl...
Es pacēlu vienu roku, lai apturētu viņa atvainošanos. - Nav asiņu, nav nozieguma, - es noteicu. Bez apdomāšanās, es pārāk plati pasmaidīju par savu privāto jociņu.
Bija apbrīnojami viegli ignorēt Taileru, kurš gulēja ne vairāk kā četru pēdu attālumā no manis, klāts ar svaigām asinīm. Es nekad nebiju sapratis, kā Kārlails to spēj - ignorēt savu pacientu asinis, lai varētu viņus aprūpēt. Vai tik tiešam kārdinājumam nevajadzētu būt tik saistošam, tik bīstamam...? Bet tagad... es sapratu, ka, ja tu pietiekami stipri koncentrējies uz kaut ko citu, kārdinājums nebija nekas.
Pat būdamas svaigas un atklātas, Tailera asinis nebija nekas pret Bellu.
Es ieturēju distanci no viņas, apsēžoties uz Tailera gultas gala.
- Kāds ir spriedums? - es viņai vaicāju.
Viņa nedaudz uzmeta apakšlūpu. - Man it nekas nekaiš, bet neļauj doties mājās. Kā tas nākas, ka tu neesi piesaistīts nestuvēm tāpat kā mēs?
Viņas nepacietība atkal man lika pasmaidīt.
Tagad es dzirdēju Kārlailu nākam pa gaiteni.
- Viss atkarīgs no sakariem, - es gaiši sacīju. - Bet neuztraucies, es vedu tavu glābēju.
Uzmanīgi vēroju viņas reakciju, kad mans tēvs ienāca telpā. Viņas acis iepletās un mute burtiski atkrita vaļā no pārsteiguma. Es iekšēji novaidējos. Jā, viņa pavisam noteikti pamanīja līdzību.
- Tā, tā, mis Svona, kā jūs jūtaties? - Kārlails vaicāja. Viņam piemita neticami nomierinoša izturēšanās, kas īsā laikā lika viņa pacientiem justies ērti. Es nezināju, kā tas iedarbojās uz Bellu.
- Man nekas nekaiš, - viņa klusi atbildēja.
Kārlails piestiprināja viņas rentgenuzņēmumus pie apgaismotās virsmas pie viņas gultas. - Tavi rentgenuzņēmumi izskatās labi. Vai tev sāp galva? Edvards sacīja, ka esi to diezgan stipri sasitusi.
Viņa nopūtās un atbildēja, - Viss ir kārtībā. - jau atkal, bet šoreiz nepacietība ieskanējās viņas balsī. Tad viņa nikni paglūnēja manā virzienā.
Kārlails piegāja viņai tuvāk un viegli pārlaida pirkstus pār viņas galvu, līdz atrada punu zem viņas matiem.
Emociju vilnis, kas pāršalca man pāri, pārsteidza mani nesagatavotu.
Biju redzējis Kārlailu darbojamies ar cilvēkiem tūkstošiem reižu. Pirms daudziem gadiem, es pat neoficiāli viņam asistēju - protams, tikai situācijās, kurās nebija iesaistītas asinis. Tāpēc man nebija nekāds jaunums tas, kā viņš apgājās ar meiteni it kā pats būtu tāds pats cilvēks kā viņa. Daudzas reizes biju apskaudis viņa paškontroli, bet tas nelīdzinājās pašreizējām sajūtām. Es apskaudu viņu ne tikai par savaldību. Atšķirība starp Kārlailu un mani bija sāpīga - viņš varēja viņai pieskarties tik maigi, bez bailēm, apzinoties, ka viņš nekad nenodarīs viņai pāri...
Viņa sarāvās, un es sagrozījos savā sēdvietā. Man vajadzēja brīdi koncentrēties, lai saglabātu savu ikdienišķo pozu.
- Vai te sāp? - Kārlails vaicāja.
Viņas zods nedaudz paslējās augšup. - Nē, īsti ne, - viņa teica.
Vēl viena sīka viņas rakstura detaļa iekrita savā vietā: viņa bija drosmīga. Viņai nepatika izrādīt vājumu.
Iespējams, visvārgākā būtne, kādu man nācies redzēt, un viņa nevēlējās šķist vāja. Caur manām lūpām izlauzās spurdziens.
Viņa uzmeta man vēl vienu niknu skatienu.
- Nu ko, - Kārlails teica. - Tavs tēvs ir uzgaidāmajā telpā - tu tagad drīksti kopā ar viņu doties mājup. Bet brauc uz šejieni, ja uznāk reibonis vai pamani kaut vai mazākās izmaiņas redzē.
Viņas tēvs bija šeit? Es caurskatīju visas domas pārpildītajā uzgaidāmajā telpā, bet nepaguvu uztvert viņa kluso mentālo balsi, jo viņa atkal ierunājās ar satrauktu sejas izteiksmi.
- Vai es nevaru braukt atpakaļ uz skolu?
- Šodien tev varbūt vajadzētu mazliet atpūsties, - Kārlails ierosināja.
Viņas acis atkal pievērsās man. - Vai viņš drīkst iet uz skolu?
Izturies normāli, nogludini lietas... ignorē sajūtu, kāda rodas, kad viņa lūkojas man acīs...
- Kādam taču ir jāpavēsta labie jaunumi - ka mēs izdzīvojām, - es teicu.
- Patiesībā, - Kārlails izlaboja, - izskatās, ka lielākā daļa skolas ir uzgaidāmajā telpā.
Šoreiz es gaidīju viņas reakciju - viņas nepatiku pret uzmanību. Viņa nelika vilties.
- Ak nē, - viņa ievaidējās, aizsedzot seju ar plaukstām.
Man patika, ka beidzot biju pareizi uzminējis. Es sāku viņu saprast...
- Vai gribi palikt tepat? - Kārlails vaicāja.
- Nē, nē! - viņa žigli attrauca, pārmetot kājas pār gultas malu un noslīdot zemāk, līdz viņas pēdas atradās uz grīdas. Viņa paklupa uz priekšu, zaudējot līdzsvaru tieši Kārlaila rokās. Viņš uztvēra viņu un nostādīja taisni.
Jau atkal mani pārņēma skaudība.
- Viss ir kārtībā, - viņa nosarkusi teica, pirms viņš paguva komentēt.
Protams, Kārlailu tas neiespaidoja. Viņš pārliecinājās, ka meitene stāv stabili, un tad atlaida rokas.
- Iedzer tableti tailenola pret sāpēm, - viņš norīkoja.
- Tik traki jau nesāp.
Kārlails pasmaidīja, parakstot viņas slimības lapu. - Izklausās, ka tev ļoti paveicies.
Viņa viegli pagrieza galvu, lai stingri palūkotos uz mani. - Laime, ka Edvards stāvēja man blakus.
- Ak jā, protams, - Kārlails žigli piekrita, mums abiem sadzirdot vienu un to pašu viņas balsī. Viņa nebija norakstījusi savas aizdomas uz pārmērīgu iztēli. Vēl ne.
Viņa ir tavā rīcībā, Kārlails nodomāja. Tiec ar to galā, kā tev pašam šķiet vislabāk.
- Liels tev paldies, - es ātri un klusi nočukstēju. Neviens cilvēks mani nedzirdēja. Kārlails nedaudz savilka lūpas no mana sarkasma, pagriežoties pret Taileru. - Baidos, ka tev gan būs pie mums jāpaliek mazliet ilgāk, - viņš teica, sākot pārbaudīt brūces, kuras bija atstājis saplīsušais vējstikls.
Nu ko, es radīju šo jucekli, tāpēc bija tikai taisnīgi, ka man ar to arī bija jātiek galā.
Bella piesardzīgi nāca uz manu pusi, neapstājoties, līdz nebija nonākusi nekomfortabli tuvu. Es atcerējos, kā tieši pirms visa negadījuma biju vēlējies, kaut viņa man pietuvotos... Tagad tā bija kā ņirgāšanās par manu vēlmi.
- Vai varu brīdi ar tevi aprunāties? - viņa man uzšņāca.
Viņas siltā elpa aizskāra manu seju un man nācās atsprāgt soli atpakaļ. Viņas tuvums neko nepadarīja vieglāku. Ikreiz, kad viņa bija man tuvu, tas aizskāra manus ļaunākos, visagresīvākos instinktus. Inde pludoja manā mutē un ķermenis alka uzbrukt - sagrābt viņu rokās un sadragāt viņas rīkli ar zobiem.
Mans prāts bija stiprāks par ķermeni, bet tikai nedaudz.
- Tēvs tevi gaida, - es viņai atgādināju, žoklim saspringstot.
Viņa pameta skatienu uz Kārlailu un Taileru. Tailers nepievērsa mums ne mazāko uzmanību, bet Kārlails vēroja katru manu elpas vilcienu.
Uzmanīgi, Edvard.
- Es gribētu aprunāties ar tevi zem četrām acīm, ja tev nekas nav iebilstams, - viņa uzstāja zemā balsī.
Es gribēju viņai atbildēt, ka man būtu ļoti daudz kas iebilstams, bet zināju, ka tā kā tā nāksies to darīt. Tikpat labi varēju tikt ar to galā tūlīt.
Biju pārpilns ar tik daudzām pretrunīgām sajūtām, izejot no telpas, klausoties viņas neveiklajos soļos aiz sevis, viņai cenšoties man turēt līdzi.
Tagad man bija jānospēlē teātris. Es zināju, kādu lomu tēlošu - biju jau izstrādājis tēlu: es būšu nelietis. Es melošu un izsmiešu, un būšu nežēlīgs.
Tas bija pretrunā ar visiem maniem labajiem instinktiem - cilvēciskajiem impulsiem, pie kuriem biju turējies visus šos gadus. Nekad agrāk es tik ļoti nebiju vēlējies izpelnīties uzticību kā šobrīd, kad man vajadzēja iznīcināt jebkuru mazāko iespēju kādreiz to iegūt.
Apziņa, ka šīs būs viņas pēdējās atmiņas par mani, visu padarīja vēl ļaunāku. Šī bija mana atvadu aina.
Es pagriezos pret viņu.
- Ko tu gribi? - es auksti noskaldīju.
Viņa viegli atrāvās no mana naidīguma. Viņas acis kļuva izbiedētas, šī izteiksme, kas mani bija vajājusi...
- Tu esi man parādā paskaidrojumu, - viņa klusi sacīja; viņas ziloņkaula krāsas seja nobālēja.
Bija tik grūti panākt, lai balss turpina izklausīties asa. - Es izglābu tavu dzīvību - es tev neko neesmu parādā.
Viņa saviebās - tas dedzināja kā skābe, vērojot, kā mani vārdi viņu sāpina.
- Tu apsolīji, - viņa nočukstēja.
- Bella, tu sasiti galvu, tu nezini, ko runā.
Viņas zods pacirtās augšup. - Ar manu galvu viss ir kārtībā.
Tagad viņa bija nikna, un tas man visu padarīja vieglāku. Es glūnēju pretī, padarot savu seju vēl nedraudzīgāku.
- Ko tu no manis gribi, Bella?
- Es gribu zināt patiesību. Es gribu zināt, kāpēc man tevis dēļ jāmelo.
Tas, ko viņa vēlējās, bija tikai godīgi - izjutu aizkaitinājumu, ka man viņai jāmelo.
- Ko tu domā, kas notika? - es viņai gandrīz uzrūcu.
Viņas vārdi plūda straumē. - Es tikai zinu, ka tu nebiji man ne tuvumā - arī Tailers tevi neredzēja, tā ka nemaz nestāsti, ka esmu tik stipri sasitusi galvu. Tam busiņam vajadzēja sašķaidīt mūs abus - bet tā nenotika, un tavas rokas iesita tajā robu.Un tad tu izsiti robu arī otrāmašīnā, un tev pašam nekas nekaiš, - un busiņš būtu varējis sašķaidīt manas kājas, bet tu to pacēli... - Piepeši viņa sakoda zobus un viņas acis mirdzēja atklātās asarās.
Es blenzu uz viņu ar izsmējīgu sejas izteiksmi, lai gan patiesībā izjutu godbijību; viņa bija redzējusi visu.
- Tu domā, ka es pacēlu mikroautobusu? - es sarkastiski vaicāju.
Viņa atbildēja ar vienu stīvu galvas mājienu.
Mana balss kļuva vēl izsmējīgāka. - Neviens tam neticēs, to taču tu saproti.
Viņai bija grūti savaldīt dusmas. Kad viņa man atbildēja, katrs vārds izskanēja lēnām, ar apdomu. - Es nevienam nestāstīšu.
Viņa to domāja nopietni - es to redzēju viņas acīs. Pat nikna un nodota, viņa glabātu manu noslēpumu.
Kāpēc gan?
Uz pussekundi šoks izmainīja manu rūpīgi izveidoto sejas izteiksmi, un tad es savācos.
- Tad kāda tam nozīme? - es vaicāju, cenšoties saglabāt savu balsi asu.
- Man pašai, - viņa neatlaidās. - Man nepatīk melot, un, lai es to darītu, ir vajadzīgs nopietns iemesls.
Viņa gribēja, lai es viņai uzticos. Tāpat, kā es vēlējos, lai viņa uzticas man. Bet tā bija robeža, kuru es nedrīkstēju pārkāpt.
Mana balss palika neiejūtīga.- Vai tu nevari man vienkārši pateikt paldies un likties mierā?
- Paldies, - viņa teica, un tad apklusa, gaidot.
- Tu neliksies mierā, vai ne?
- Nē.
- Tādā gadījumā... - Es nevarēju viņai pateikt patiesību, pat ja gribētu... un es to negribēju. Man labāk patiktu, ka viņa izdomātu pati savu versiju, nekā uzzināti, kas es esmi, jo nekas nevarēja būt ļaunāk par patiesību - es biju staigājošs murgs, tieši izkāpis no šausmu romāna lappusēm. - Es ceru, ka tev patīk vilšanās.
Mēs glūnējām viens uz otru. Taisni dīvaini, cik pievilcīgas bija viņas dusmas. Gluži kā nikns kaķēns, maigs un nekaitīgs, un tik nezinošs par savu vājumu.
Viņa nosarka un atkal sakoda zobus. - Kāpēc tu to vispār darīji?
Es nebiju gaidījis no viņas šādu jautājumu un nebiju gatavs atbildēt. Es izkritu no lomas, kuru tēloju. Ļāvu maskai noslīdēt no sejas, un pateicu viņai - šo vienu reizi - patiesību.
- Es nezinu.
Es iegaumēju viņas seju vēl vienu, pēdējo reizi - tā joprojām bija dusmīga, asinis vēl nebija pagaisušas no vaigiem - un tad pagriezos un aizgāju projām no viņas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru