4.Vīzijas
Es devos atpakaļ uz skolu. Tas bija vispareizāk, visneuzkrītošākais izturēšanās veids.
Līdz dienas beigām gandrīz arī visi skolēni bija atgriezušies klasēs. Trūka tikai Tailera un Bellas, un vēl daži, kuri droši vien izmantoja negadījumu kā labu iemeslu, lai nobastotu.
Man nevajadzētu būt tik grūti rīkoties pareizi. Bet visu pēcpusdienu es griezu zobus, cīnoties ar dziņu, kas arī mani urdīja nobastot - lai atkal sameklētu meiteni.
Gluži kā spiegs. Kā apsēsts spiegs. Apsēsts vampīru spiegs.
Šodien - kaut kādā neiespējamā veidā - skola bija gandrīz vēl garlaicīgāka nekā tā šķita pirms nedēļas. Līdzīga komai. Bija tā, it kā krāsa būtu zudusi no ķieģeļiem, kokiem, debesīm, no sejām man apkārt... Es blenzu uz plaisām sienā.
Bija vēl viena pareiza lieta, ko man vajadzēja darīt... ko es nedarīju. Protams, tā bija arī ne visai pareiza lieta. Viss bija atkarīgs no tā, no kāda skatupunkta uz to raugās.
No Kalena viedokļa - nevis vienkārši vampīra, bet Kalena, kāda, kurš pieder ģimenei, tik retai lietai mūsu pasaulē - pareizi būtu bijis rīkoties apmēram šādi:
- Esmu pārsteigts, redzot tevi klasē, Edvard. Dzirdēju, ka tu šorīt biji iesaistīts tajā šausmīgajā negadījumā.
- Jā, biju, mister Bener, bet man paveicās. - Draudzīgs smaids. - Es nemaz netiku savainots... Vēlos, kaut to pašu varētu teikt par Taileru un Bellu.
- Kā viņi jūtas?
- Liekas, ka Taileram nekas nekaiš... tikai dažas virspusējas skrambas no vējstikla. Kaut gan par Bellu neesmu tik drošs. - Norūpējies skatiens. - Viņai varētu būt kontūzija. Es dzirdēju, ka viņa kādu laiku bija visai nesakarīga - viņai pat rēgojies. Zinu, ka ārsti bija satraukušies...
Tā tam vajadzēja notikt. To es biju parādā savai ģimenei.
- Esmu pārsteigts, redzot tevi klasē, Edvard. Dzirdēju, ka tu šorīt biji iesaistīts tajā šausmīgajā negadījumā.
- Es netiku savainots. - Nekāda smaida.
Misters Beners neveikli mīņājās no vienas kājas uz otru.
- Vai tu kaut ko zini par to, kā jūtas Tailers Kroulijs un Bella Svona? Es dzirdēju, ka ir bijušas traumas...
Es paraustīju plecus. - Es neko par to nezinu.
Misters Beners nokremšļojās. - Nu, labi... - viņš teica, balsij izklausoties nedaudz saspringtai mana aukstā skatiena dēļ.
Viņš aši aizsoļoja atpakaļ uz klases priekšu un sāka stundu.
Tas nebija pareizi. Ja vien uz to nepalūkojās no nedaudz savādāka skatu punkta.
Vienkārši aprunāt meiteni aiz viņas muguras likās tik... tik antibruņinieciski, īpaši pēc tam, kad viņa bija izrādījusies vēl uzticamāka, nekā man būtu sapņos rādījies. Viņa nebija teikusi neko, kas mani nodotu, par spīti tam, ka viņai bija labs iemesls, lai tā rīkotos. Vai es viņu nodošu pēc tam, kad viņa tika saglabājusi manu noslēpumu?
Man bija gandrīz identiska saruna ar misis Gofu - vairāk spāņu, nekā angļu valodā - un Emets man veltīja ilgu skatienu.
Es ceru, ka tev ir labs izskaidrojums tam, kas šodien notika. Roza ir uz kara takas.
Es pārgriezu acis, neskatoties uz viņu.
Patiesībā man jau bija gatavs paskaidrojums, kas izklausījās ideāli ticami. Tikai iedomājoties, ka, ja es nekonebūtu darījis, lai aizkavētu busiņu no meitenes sašķaidīšanas... Es sarāvos no šīs domas. Bet, ja viņa būtu tikusi notriekta, ja viņa būtu sadragāta un asiņotu, sarkanajam šķidrumam plūstot, pārklājot asfaltu, svaigu asiņu smaržai pulsējot gaisā...
Vēlreiz nodrebēju, bet ne tikai no šausmām. Daļa no manis drebēja iekārē. Nē, es nebūtu spējīgs vērot viņu asiņojam, neatklājot mūs visus daudz drausmīgākā un šokējošākā veidā.
Tas bija daudz ticamāks iegansts... bet es to neizmantotu. Tas bija pārāk apkaunojoši.
Un, neskatoties uz visu, es par to biju iedomājies tikai labu laiku pēc notikušā.
Uzmanies no Džaspera, Emets turpināja, neievērojot manu aizsapņošanos. Viņš nav tik nikns... bet viņš ir daudz apņēmīgāks.
Es ieraudzīju, ko viņš ar to domā, un uz brīdi telpa sagriezās ap mani. Manas dusmas bija tik milzīgas, ka sarkana migla aizsedza skatienu. Man likās, ka tā mani nosmacēs.
JĒZIŅ, EDVARD! SAŅEMIES! Emets domās man uzkliedza. Viņš uzlika roku uz mana pleca, noturot mani vietā, pirms es pielēcu kājās. Viņš reti izmantoja pilnu spēku - pēc tā reti radās vajadzība, ņemot vērā to, ka viņš bija stiprākais vampīrs no visiem, kurus jebkurš no mums jelkad bija saticis - bet tagad viņš to lika lietā. Tā vietā, lai nospiestu mani zemē, viņš tikai sagrāba manu roku. Ja viņš spiestu, krēsls zem manis sabruktu.
MIERĪGI! Viņš pavēlēja.
Es centos nomierināties, bet tas nebija viegli. Dusmas svilināja manu prātu.
Džaspers neko nedarīs, pirms mēs visi nebūsim aprunājušies. Man tikai likās, ka tev vajadzētu zināt, kādas ir viņa domas.
Es koncentrējos uz nomierināšanos, un jutu Emeta roku atslābstam.
Centies nepadarīt sevi par vēl lielāku apsmieklu. Tev jau tāpat pietiek nepatikšanu.
Es dziļi ieelpoju un Emets palaida mani vaļā.
Pieraduma pēc pārlaidu skatienu telpai, bet mūsu sadursme bija tik īsa un klusa, ka to bija ievērojuši tikai daži cilvēki, kas sēdēja aiz Emeta. Neviens no viņiem nesaprata, kas par lietu, tāpēc vienkārši to ignorēja. Kaleni bija savādnieki - visi to jau sen zināja.
Sasodīts, sīkais, ar tevi ir gatavais posts, Emets piebilda ar līdzjūtības pieskaņu balsī.
- Iekod man, - es nomurmināju zem deguna, un dzirdēju viņa zemo ķiķināšanu.
Emets nedusmojās, un man droši vien vajadzētu būt daudz pateicīgākam par viņa mierīgo dabu. Bet es zināju, ka Džaspera nodomi Emetam likās jēdzīgi; es zināju, ka viņš apdomā, kādā ziņā tā varētu būt pareizākā rīcība.
Es vārījos dusmās, knapi kontrolējot tās. Tiesa, Emets bija stiprāks par mani, bet viņam reti izdevās mani pārspēt laušanās mačā. Viņš dievojās, ka tas ir tāpēc, ka es šmaucos, bet domu dzirdēšana bija tikpat liela daļa no manis, kā viņa milzīgais spēks bija daļa no viņa. Cīņā mēs bijām vienlīdzīgi.
Cīņa? Vai uz to viss virzījās? Vai es grasījos cīnīties ar savu ģimeni par cilvēku, kuru knapi pazinu?
Es uz brīdi to apdomāju, atceroties meitenes auguma trauslumu manās rokās un salīdzinot to ar Džasperu, Rozu un Emetu - pārdabiski spēcīgi un ātri, dabiskas nogalināšanas mašīnas...
Jā, es cīnītos par viņu. Pret savu ģimeni. Es nodrebinājos.
Bet nebija godīgi pamest viņu neaizsargātu, kad es biju tas, kurš iegrūda viņu briesmās.
Lai gan es nespētu uzvarēt viens pats, ne pret visiem trim, un es prātoju, kuri būtu mani sabiedrotie.
Kārlails - noteikti. Viņš ne ar vienu necīnītos, bet viņš ar visu savu būtību būtu pret Rozas un Džaspera nodomiem. Ar to man varētu pietikt. Redzēsim...
Ezme - diez vai. Viņa gan nenostātos pret mani, un viņai riebtos nepiekrist Kārlailam, bet viņa atbalstītu jebkuru plānu, kas saglabātu viņas ģimeni neskartu. Viņas pirmā prioritāte būtu es, nevis taisnīgums. Ja Kārlails bija mūsu ģimenes dvēsele, tad Ezme bija tās sirds. Viņš deva mums līderi, kuram bija vērts sekot; viņa šai sekošanai lika notikt mīlestības vārdā. Mēs visi mīlējām cits citu - pat neskatoties uz niknumu, ko šobrīd izjutu pret Džasperu un Rozu, pat plānojot cīņu ar viņiem, lai glābtu meiteni, es zināju, ka mīlu viņus.
Alise... man nebija ne jausmas. Tas noteikti būtu atkarīgs no tā, ko viņa ieraudzītu nākotnē. Es iedomājos, ka viņa nostātos uzvarētāja pusē.
Tātad man tas būs jādara bez citu palīdzības. Viens pats es viņiem nebiju nekāds pretinieks, bet es negrasījos pieļaut, ka manas vainas dēļ meitenei jācieš. Tas varētu nozīmēt, ka man būs jārīkojas tā, lai mani nevarētu notvert...
Manas dusmas nedaudz apslāpēja negaidīts drūms uzjautrinājums. Es varēju iztēloties, kā meitene reaģētu, ja es viņu nolaupītu. Protams, man reti izdevās pareizi uzminēt viņas reakciju - bet vai viņai varēja būt kādas citas izjūtas, izņemot šausmas?
Lai gan, nebiju drošs, kā es varētu tikt ar to galā - ar viņas nolaupīšanu. Es nebūtu spējīgs ilgstoši atrasties viņas tiešā tuvumā. Visticamāk es viņu nogādāšu atpakaļ pie mātes. Pat tas būtu pārāk bīstami. Viņai.
Un arī man, es piepeši atskārtu. Ja es viņu nejauši nogalinātu... Nebiju pārliecināts, tieši cik lielas sāpes tas man radītu, bet es zināju, ka tās būtu daudzpusīgas un spēcīgas.
Laiks paskrēja ātri, kamēr es prātoju par visiem sarežģījumiem, kas man stāvēja priekšā: strīds, kas mani gaidīja mājās, konflikts ar ģimeni, sekas, ar kurām man būs pēc tam jāsadzīvo...
Nu ko, es vairs nevarēju sūdzēties, ka dzīve ārpus šīs skolas ir monotona. Šī meitene bija tik daudz izmainījusi.
Kad nozvanīja zvans, Emets klusēdams nāca kopā ar mani uz mašīnu. Viņš raizējās par mani un arī par Rozāliju. Viņš zināja, kurā sadursmes pusē viņš izvēlētos nostāties, un tas viņu darīja nemierīgu.
Arī pārējie pilnīgā klusumā gaidīja mūs mašīnā. Mēs bijām visai kluss bariņš. Vienīgi es spēju dzirdēt bļaustīšanos.
Idiots! Nenormālais! Kretīns! Draņķis! Savtīgais, bezatbildīgais muļķis! Rozālija izkliedza nepārtrauktu pārmetumu virkni pilnā mentālā rīklē. Bija grūti dzirdēt pārējos, bet es ignorēju viņu, cik vien labi spēju.
Emetam bija taisnība par Džasperu. Viņš bija izlēmis, ko darīt.
Alise bija tramīga, raizējoties par Džasperu un pārskatot nākotnes ainas. Lai no kuras puses Džaspers arī nepietuvotos meitenei, Alise nepārtraukti redzēja mani tur, aizkavējot viņu. Interesanti... ne Rozālija, ne Emets šajās vīzijās nebija kopā ar viņu. Tātad Džaspers plānoja rīkoties vienatnē. Tas izlīdzinātu spēkus.
Džaspers bija labākais, pavisam noteikti vispieredzējušākais cīnītājs no mums. Mana vienīgā priekšrocība bija tā, ka es spēju dzirdēt viņa kustības, pirms viņš tās veica.
Es nekad nebiju pa īstam cīnījies ar Emetu vai Džasperu - tikai tā, joka pēc. Man metās nelabi no domas, ka vajadzētu nopietni censties Džasperu savainot...
Nē, tā ne. Tikai apturēt viņu. Tas arī viss.
Es koncentrējos uz Alisi, atceroties Džaspera dažādos uzbrukuma paņēmienus.
Tiklīdz tas notika, viņas vīzijas izmainījās, attālinoties arvien tālāk un tālāk no Svonu mājas. Es viņu apturēšu daudz ātrāk...
Izbeidz, Edvard! Tas tā nenotiks. Es to nepieļaušu.
Es viņai neatbildēju, tikai turpināju vērot.
Viņa sāka meklēt vēl tālākā nākotnē, attālo iespēju miglainajā, neskaidrajā valstībā. Viss bija ēnains un izplūdis.
Valdošais klusums netika pārtraukts līdz pat mājām. Es noparkojos lielajā garāžā pie mājas; Kārlaila mersedess bija te, līdzās Emeta lielajam džipam, Rozas M3 un manam Vanquish. Jutos atvieglots, ka Kārlails jau bija mājās - šis klusums beigsies ar eksploziju, un es vēlējos, lai viņš būtu klāt, kad tas notiks.
Mēs devāmies tieši uz ēdamistabu.
Protams, šī telpa nekad netika lietota tai paredzētajam mērķim. Bet tā bija apmēbelēta ar garu, ovālas formas sarkankoka galdu ar tam apkārt izvietotiem krēsliem - mēs bijām pedantiski attiecībā uz to, lai visas vajadzīgās butaforijas atrastos pareizajās vietās. Kārlailam patika izmantot šo telpu pārrunām. Grupai ar tik spēcīgām un atšķirīgām personībām reizēm radās nepieciešamība apspriest lietas, mierīgi apsēžoties un aprunājoties.
Man bija sajūta, ka sēdēšana šodien īpaši nelīdzēs.
Kārlails sēdēja savā ierastajā vietā, telpas austrumu galā. Ezme sēdēja viņam līdzās - viņi turēja sadotās rokas uz galda virsmas.
Ezmes acis bija piekaltas man, to zeltainās dzīles bija rūpju pilnas.
Paliec. Tā bija viņas vienīgā doma.
Vēlējos, kaut spētu uzsmaidīt sievietei, kas man bija patiesa māte, bet šobrīd es nebiju spējīgs viņu mierināt.
Es apsēdos Kārlailam otrā pusē. Ezme pasniedzās aiz viņa, lai uzliktu savu brīvo roku uz mana pleca. Viņai nebija nojausmas, kas tagad notiks; viņa vienkārši raizējās par mani.
Kārlailam bija labāka nojauta par to, kas tuvojas. Viņa lūpas bija cieši sakniebtas un piere saraukta. Izteiksme izskatījās pārāk veca viņa jauneklīgajai sejai.
Kad visi pārējie bija apsēdušies, es redzēju viņu nostāju.
Rozālija apsēdās tieši pretī Kārlailam, garā galda otrā galā. Viņa nikni glūnēja uz mani, nenovēršot skatienu.
Emets apsēdās viņai līdzās, un gan viņa seja un domas bija īgnas.
Džaspers vilcinājās, un tad nostājās pie sienas aiz Rozālijas. Viņš bija pieņēmis lēmumu, lai kāds arī būtu šīs sarunas iznākums. Mani zobi sacirtās kopā.
Alise ienāca pati pēdējā, un viņas skatiens bija pievērsts kaut kam tālu projām - nākotnei, joprojām pārāk neskaidrai, lai viņa spētu to izprast. Šķietami nemaz nedomājot, viņa apsēdās līdzās Ezmei. Viņa paberzēja pieri tā, it kā viņai sāpētu galva. Džaspers nemierīgi sagrozījās un apsvēra domu pievienoties viņai, bet palika uz vietas.
Es dziļi ievilku elpu. Es to visu iesāku - man vajadzēja runāt pirmajam.
- Man ļoti žēl, - sacīju, vispirms pievērsdams skatienu Rozai, tad Džasperam un tad Emetam. - Es nevēlējos nevienu no jums pakļaut riskam. Tas bija neapdomīgi, un es uzņemos pilnu atbildību par savu pārsteidzīgo rīcību.
Rozālija drūmi paglūnēja uz mani. - Ko tu gribi ar to teikt, "uzņemos pilnu atbildību"? Vai tu grasies visu labot?
- Ne tā, kā tu to esi iedomājusies, - es atbildēju, cenšoties, lai mana balss skanētu vienmērīgi un klusi. - Es plānoju doties prom, ja tas kaut ko līdzēs. - Ja es ticēšu, ka meitene būs drošībā, ja es būšu pārliecināts, ka neviens no jums viņu neaiztiks, es domās piebildu.
- Nē, - Ezme murmināja. - Nē, Edvard.
Es paplikšķināju pa viņas roku. - Tikai uz dažiem gadiem.
- Tomēr Ezmei ir taisnība, - Emets noteica. - Tu tagad nekur nevari doties. Tā būtu pretēja rīcība palīdzībai. Tagad vairāk nekā jebkad mums jāzina, ko cilvēki domā.
- Alise uztvers jebko, kam būs lielāka nozīme, - es nepiekritu.
Kārlails papurināja galvu. - Man liekas, ka Emetam taisnība, Edvard. Meitene runās daudz labprātāk, ja tu pazudīsi. Vai nu mēs visi dodamies prom, vai neviens.
- Viņa neko neteiks, - es žigli uzstāju. Roza gatavojās eksplodēt, un es vēlējos pirms tam pateikt šo faktu.
- Tu nevari nolasīt viņas domas, - Kārlails atgādināja.
- Tik daudz es tomēr zinu. Alise, atbalsti mani.
Alise pavērās manī ar nogurušu skatienu. - Es neredzu, kas notiks, ja mēs vienkārši ignorēsim to visu. - Viņa pašķielēja uz Rozu un Džasperu.
Nē, viņa nevarēja redzēt šo nākotni - ne jau tad, kad Roza un Džaspers bija tik ļoti noskaņoti pret negadījuma ignorēšanu.
Rozālijas plauksta ar skaļu blīkšķi atsitās pret galdu. - Mēs nedrīkstam cilvēkam dot iespēju kaut ko teikt. Kārlail, tev tas ir jāsaprot. Pat, ja mēs visi izlemsim pazust, nav droši atstāt stāstus aiz sevis. Mēs dzīvojam tik atšķirīgi no citiem mums līdzīgajiem - tu zini, ka ir tādi, kuri ar prieku izmantotu iespēju norādīt uz mums ar pirkstu. Mums jābūt daudz uzmanīgākiem nekā jebkuram citam!
- Mēs arī agrāk esam atstājuši aiz sevis baumas, - es viņai atgādināju.
- Tikai baumas un aizdomas, Edvard. Nevis aculieciniekus un pierādījumus!
- Pierādījumus! - es iešņācos.
Bet Džaspers pamāja, viņa skatiens bija skarbs.
- Roza... - Kārlails iesāka.
- Kārlail, ļauj man pabeigt. Nevajag nekādu lielu teātri. Meitene šodien sasita galvu. Nu, varbūt ievainojums izrādījās daudz nopietnāks, nekā sākumā likās. - Rozālija paraustīja plecus. - Katrs mirstīgais dodas pie miera ar iespēju nekad nepamosties. Pārējie no mums sagaida, lai mēs sakopjam aiz sevis. Tehniski, tas būtu Edvarda darbs, bet acīmredzot tas nav viņa spēkos. Tu zini, ka es spēju sevi kontrolēt. Es neatstāšu nekādus pierādījumus.
- Jā, Rozālij, mēs visi zinām, cik profesionāla slepkava tu esi, - es iedzēlu.
Viņa nikni uzšņāca man.
- Edvard, lūdzu, - Kārlails noteica. Tad viņš pievērsās Rozālijai. - Rozālij, Ročesterā es pievēru acis, jo es jutu, ka tu esi pelnījusi savu taisnīgumu. Vīrieši, kurus tu nogalināji, tevi monstrozi sakropļoja. Šī situācija ir savādāka. Svonu meitene ir nevainīga.
- Tas nav nekas personīgs, Kārlail, - Rozālija caur zobiem izgrūda. - Tas ir mūsu visu pasargāšanai.
Iestājās krietns klusuma brīdis, kamēr Kārlails apdomāja savu atbildi. Kad viņš pamāja, Rozālijas acis iedegās. Viņai vajadzēja to labāk zināt. Pat ja es nespētu lasīt viņa domas, es būtu paredzējis viņa nākošos vārdus. Kārlails nekad nepiekrita kompromisiem.
- Es zinu, ka tavi nodomi ir labi, Rozālij, bet... es ļoti vēlētos, lai mūsu ģimene būtu sargāšanas vērta. Nejaušs... negadījums vai kontroles zudums ir nožēlojama daļa no tā, kas mēs esam. - Tas bija viņam raksturīgi - iekļaut sevi kopējā barā, lai gan viņš pats nekad nebija pieļāvis nevienu kļūdu. - Aukstasinīgi nogalināt nevainīgu bērnu ir pilnīgi cita lieta. Es ticu, ka risks, ko viņa nes, vai nu viņa stāsta par savām aizdomām, vai arī ne, ir nekas, salīdzinājumā ar daudz lielāku risku. Ja mēs pieļausim izņēmumu, lai pasargātu sevi, mēs riskēsim ar kaut ko daudz svarīgāku. Mēs riskēsim pazaudēt savas būtības galveno jēgu.
Es ļoti uzmanīgi kontrolēju savu sejas izteiksmi. Smīnēšana nebūtu pārāk laba doma. Vai arī aplausi, kurus es ļoti vēlējos veltīt Kārlailam.
Rozālija saviebās. - Tas vienkārši būtu atbildīgi.
- Tas būtu cietsirdīgi, - Kārlails saudzīgi izlaboja. - Katra dzīvība ir dārga.
Rozālija smagi nopūtās un uzmeta lūpu. Emets paplikšķināja viņai pa plecu. - Viss būs labi, Roza, - viņš klusi mierināja.
- Jautājums ir, - Kārlails turpināja, - vai mums vajag vai nevajag pārvākties?
- Nē, - Rozālija novaidējās. - Mēs tikko esam iedzīvojušies. Es nevēlos sākt no gala mācības priekšpēdējā vidusskolas klasē.
- Tu, protams, vari saglabāt savu pašreizējo vecumu, - Kārlails ieteica.
- Un jau tik drīz atkal pārvākties? - viņa prātoja.
Kārlails paraustīja plecus.
- Man šeit patīk. Te ir tik maz saules, mēs varam būt gandrīz normāli.
- Nu, mums nav obligāti jāizlemj tūlīt. Mēs varam nogaidīt, lai redzētu, vai pēc tā rodas vajadzība. Edvards liekas visai pārliecināts, ka Svonu meitene neko neteiks.
Rozālija nosprauslojās.
Bet Roza mani vairs nesatrauca. Es sapratu, ka viņa piekritīs Kārlaila lēmumam, lai cik nikna viņa arī nebūtu uz mani. Viņu abu saruna bija pievērsusies nenozīmīgām detaļām.
Džaspers nebija izkustējies.
Es sapratu, kāpēc. Pirms viņš un Alise satikās, viņš bija dzīvojis kara zonā, nerimstošā cīņas izrādē. Viņš zināja, kādas sekas varēja būt, apejot noteikumus - viņš bija redzējis šaušalīgo iznākumu pats savām acīm.
Viņš necentās nomierināt Rozāliju ar savām ekstra spējām, viņš arī necentās viņu uzkurināt, un tas izteica daudz. Viņš turējās nomaļus no šīs diskusijas - viņš stāvēja tai pāri.
- Džasper, - es ierunājos.
Viņa skatiens satikās ar manējo, viņa seja bija neizteiksmīga.
- Viņa nemaksās par manu kļūdu. Es to nepieļaušu.
- Tātad viņa no tās gūs labumu? Viņai šodien vajadzēja iet bojā, Edvard. Es tikai to realizēšu.
Es atkārtoju, uzsverot katru vārdu. - Es to nepieļaušu.
Viņa uzacis uzrāvās augšup. Viņš to nebija gaidījis - viņš nebija iztēlojies, ka es varētu stāties viņam ceļā.
Viņš vienreiz papurināja galvu. - Es neļaušu Alisei dzīvot briesmās, pat vismazākājās. Tu ne pret vienu nejūti to, ko es jūtu pret viņu, Edvard, un tu neesi piedzīvojis to, ko es, vai nu tu esi redzējis manas atmiņas, vai ne. Tu nesaproti.
- Es to neapstrīdu, Džasper. Bet es tev vēlreiz saku, es tev neļaušu aiztikt Izabellu Svonu.
Mēs blenzām viens uz otru - nevis glūnot, bet nomērojot pretinieku. Es jutu, ka viņš iztausta manu noskaņojumu, pārbaudot manus nodomus.
- Džas, - Alise ierunājās, pārtraucot mūs.
Viņš vēl brīdi lūkojās uz mani, un tad pievērsa skatienu viņai. - Necenties man iestāstīt, ka tu vari sevi pasargāt, Alise. Es tāpat to zinu. Man tik un tā vajag...
- Tas nav tas, ko gribēju teikt, - Alise pārtrauca. - Es gribēju tev lūgt kādu pakalpojumu.
Es ieraudzīju, kas viņai bija padomā, un mans žoklis atkārās, skaļi noelšoties. Es šokēti blenzu uz viņu, tikai daļēji apzinoties, ka visi pārējie, izņemot Alisi un Džasperu, tagad aizdomīgi vēro mani.
- Es zinu, ka tu mani mīli. Paldies. Bet es patiešām vēlētos, lai tu nemēģini nogalināt Bellu. Pirmkārt, Edvards runā nopietni un es nevēlos, lai jūs abi cīnītos. Otrkārt, viņa ir mana draudzene. Vismaz viņa tāda būs.
Viņas domas bija kristālskaidras: smaidoša Alise, aplikusi savu ledaini balto roku ap meitenes siltajiem, trauslajiem pleciem. Un arī Bella smaidīja, viņas roka bija ap Alises vidukli.
Vīzija bija stabila kā klints; tikai laika robeža bija neskaidra.
- Bet... Alise... - Džaspers noelsās. Es nespēju pagriezt galvu, lai redzētu viņa sejas izteiksmi. Esnespēju atrauties no ainas Alises galvā, lai dzirdētu viņa domas.
- Kādu dienu es viņu iemīlēšu, Džas. Es būšu visai pikta uz tevi, ja tu neļausi tam tā notikt.
Es joprojām biju ieslēgts Alises domās. Es redzēju nākotni sasvārstamies, kad Džaspera nodomi pagaisa viņas negaidītā lūguma priekšā.
- Ā, - viņa nopūtās - viņa neizlēmīgums bija pavērsis jaunu nākotni. - Redzi? Bella neko nevienam neteiks. Uztraukumam nav iemesla.
Tas, kā viņa izrunāja meitenes vārdu... it kā viņas jau būtu tuvas draudzenes...
- Alise, - es elsu. - Kas... ko tas...?
- Es tev teicu, ka tuvojas pārmaiņas. Es nezinu, Edvard. - Bet viņas žoklis saspringa, un es sapratu, ka tur ir kaut kas vairāk. Viņa centās par to nedomāt; piepeši viņa pārāk izteikti koncentrējās uz Džasperu, lai gan viņš bija pārāk šokēts, lai būtu kaut nedaudz progresējis lēmuma pieņemšanā.
Viņa reizēm tā mēdza darīt, kad centās no manis kaut ko noslēpt.
- Kas, Alise? Ko tu slēp?
Es dzirdēju Emeta ņurdēšanu. Viņš vienmēr kļuva īdzīgs, kad mums ar Alisi bija šāda veida sarunas.
Viņa papurināja galvu, cenšoties nelaist mani savā prātā.
- Vai tam ir sakars ar meiteni? - es pieprasīju. - Vai tam ir sakars ar Bellu?
Viņa bija sakodusi zobus, koncentrējoties, bet, kad es izrunāju Bellas vārdu, viņa pieļāva kļūdu. Tas ilga tikai nelielu sekundes daļiņu, bet ar to pietika.
- NĒ! - es iekliedzos. Dzirdēju, ka mans krēsls atsitas pret grīdu, un tikai tad apjautu, ka biju pielēcis kājās.
- Edvard! - Kārlails arī bija piecēlies, viņa roka bija uz mana pleca. Es tik tikko apjautu viņa klātbūtni.
- Tas kļūst noteiktāk, - Alise čukstēja. - Ar katru minūti tu kļūsti arvien izlēmīgāks. Patiesībā viņai ir palikušas tikai divas iespējas. Vai nu vienādi vai otrādi, Edvard.
Es redzēju to, ko redzēja viņa... bet es nespēju to pieņemt.
- Nē, - es atkārtoju; manam noliegumam nebija skaņas. Manas kājas likās nejūtīgas, un man nācās atspiesties pret galdu.
- Vai kāds, lūdzu, nepadalīsies ar mums, pārējiem, šajā noslēpumā? - Emets žēlojās.
- Man jādodas projām, - es čukstēju Alisei, ignorējot viņu.
- Edvard, mēs jau to izrunājām, - Emets skaļi noteica. - Tas būtu labākais veids, kā likt viņai runāt. Turklāt, ja tu nozudīsi, mēs nebūsim droši, vai viņa runā, vai ne. Tev jāpaliek un jātiek ar to galā.
- Es neredzu, ka tu dodies kaut kur, Edvard, - Alise man sacīja. - Es nezinu, vai tu vēl spēj doties prom. - Domā par to, viņa domās piebilda. Domā par aizbraukšanu.
Es sapratu, ko viņa ar to domā. Jā, doma par to, ka nekad vairs meiteni neredzēšu, bija... sāpīga. Bet tā bija arī nepieciešamība. Es nespēju pieņemt nevienu no nākotnēm, kurām acīmredzami biju viņu nolēmis.
Es neesmu pilnīgi droša par Džasperu, Edvard, Alise turpināja. Ja tu dosies prom, ja viņš nolems, ka viņa mūs apdraud...
- Es to nedzirdu, - es viņu pārliecināju, joprojām tikai daļēji apzinoties mūsu klausītājus. Džaspers svārstījās. Viņš nedarītu neko, kas sāpinātu Alisi.
Ne šobrīd. Vai tu riskēsi ar viņas dzīvību, atstājot viņu neaizsargātu?
- Kāpēc tu man to nodari? - es novaidējos. Paslēpu seju plaukstās.
Es nebiju Bellas aizstāvis. Es tas nevarēju būt. Vai tad Alises paredzētā nākotne tam nebija gana labs pierādījums?
Es arī viņu mīlu. Vai mīlēšu. Tas nav gluži tas pats, bet es vēlos, lai viņa būtu līdzās.
- Arī viņu mīlu? - es neticīgi nočukstēju.
Viņa nopūtās. Tu esi tik akls, Edvard. Vai tu neredzi, uz ko tu tiecies? Vai tu neredzi, kur tu jau esi? Tas ir tikpat neizbēgami, kā tas, ka saule uzlec austrumos. Skaties, ko es redzu...
Es šausmās papurināju galvu. - Nē. - es centos izvairīties no vīzijām, kuras viņa man atklāja. - Man nav jāiet šis ceļš. Es aizbraukšu. Es izmainīšu nākotni.
- Tu vari mēģināt, - viņas tonis bija skeptisks.
- Ak, izbeidziet taču! - Emets ieaurojās.
- Paklausies uzmanīgāk, - Roza viņam uzšņāca. - Alise redz, ka viņš satuvināsies ar cilvēku! Tik vecmodīgs Edvards! - Viņa atdarināja vemšanas skaņu.
Es tik tikko viņu dzirdēju.
- Ko? - Emets pārsteigts noteica. Tad viņa dārdošie smiekli atbalsojās telpā. - Tad tur tā lieta? - Viņš atkal iesmējās. - Smags gadījums, Edvard.
Es sajutu viņa roku uz sava pleca, un izklaidīgi nopurināju to nost. Es nepievērsu viņam uzmanību.
- Satuvināsies ar cilvēku? - Ezme atkārtoja apjukušā balsī. - Ar meiteni, kuru viņš šodien izglāba? Iemīlēsiesviņā?
- Ko tu redzi, Alise? Precīzāk, - Džaspers pieprasīja.
Viņa pagriezās pret viņu; es joprojām truli blenzu uz viņas sejas pusi.
- Viss atkarīgs no tā, vai viņš ir vai nav pietiekoši stiprs. Vai nu viņš nogalinās viņu pats, - viņa pagriezās, lai atbildētu uz manu skatienu ar glūnēšanu, - kas mani patiešām sakaitinātu, Edvard, nemaz nerunājot par to, ko tas nodarītu tev pašam - viņa atkal pievērsās Džasperam, - vai arī viņa kādu dienu būs viena no mums.
Kāds noelsās; es nepaskatījos, kurš tas bija.
- Tas nenotiks! - es atkal kliedzu. - Neviens variants!
Alise izlikās, ka mani nedzird. - Viss atkarīgs no viena, - viņa atkārtoja, - Viņš var būt pietiekami stiprs, lai nenogalinātu viņu - bet būs tuvu tam. Tas prasīs apbrīnojami lielu kontroli, - viņa prātoja. - Pat lielāku, nekā Kārlailam. Viņš var būt tikpat stiprs... Vienīgā lieta, kurai viņam nepietiek spēka, ir turēties no viņas pa gabalu. Tas ir bezcerīgi.
Es biju zaudējis valodu. Likās, ka arī pārējiem bija līdzīgi. Telpa bija kā pamirusi.
Es blenzu uz Alisi, un visi pārējie blenza uz mani. Es redzēju savu paša šausmu pilno izteiksmi no pieciem dažādiem skatupunktiem.
Pēc ilga brīža, Kārlails nopūtās.
- Nu, tas... visu sarežģī.
- Noteikti, - Emets piekrita. Viņš joprojām izklausījās tuvu smiekliem. Emets bija spējīgs uzjautrināties par manas dzīves sabrukumu.
- Lai gan, manuprāt, plāni nemainās, - Kārlails domīgi noteica. - Mēs paliksim un vērosim. Acīmredzot, neviens... neaiztiks meiteni.
Es sastingu.
- Nē, - Džaspers klusi noteica. - Es tam piekrītu. Ja Alise redz tikai divas iespējas...
- Nē! - Mana balss izskanēja nevis kā kliedziens, vai rūciens, vai izmisuma brēciens, bet visu trīs skaņu kombinācija. - Nē!
Man vajadzēja tikt prom no viņu domu trokšņa - Rozālijas paštaisnā riebuma, Emeta uzjautrinājuma, Kārlaila bezgalīgās pacietības...
Ļaunāk: Alises pārliecība. Džaspera pārliecība par viņas pārliecību.
Visļaunāk: Ezmes... prieks.
Es izvilkos laukā no istabas. Ezme pieskārās manai rokai, kad gāju garām, bet es nemanīju šo žestu.
Es sāku skriet, pirms biju ticis laukā no mājas. Vienā lēcienā biju pāri upei un iebrāzos mežā. Atkal lija, tik spēcīgi, ka dažos brīžos biju izmircis līdz ādai. Man patika biezais ūdens slānis - tas veidoja sienu starp mani un pārējo pasauli. Tas mani ieslēdza sevī, ļaujot būt vienatnē.
Es skrēju uz austrumiem, pāri kalniem, nemainot taisno virzienu, līdz ieraudzīju Sietlas gaismas jūras šauruma otrā pusē. Apstājos, pirms biju sasniedzis cilvēku civilizācijas robežu.
Lietus ieskauts, pilnīgi viens pats, es beidzot piespiedu sevi palūkoties uz to, ko biju izdarījis - kā biju izmainījis nākotni.
Vispirms, vīzija ar Alisi un meiteni, viena otru apskāvušas - uzticība un draudzība bija tik acīmredzama, ka tā bija gandrīz kliedzoša. Bellas platās, šokolādes krāsas acis šajā vīzijā nebijanobijušās, bet joprojām noslēpumiem pilnas - šajā mirklī likās, ka tie ir laimīgi noslēpumi. Viņa neatrāvās no Alises aukstās rokas.
Ko tas nozīmēja? Cik daudz viņa zināja? Ko viņa domāja par mani šajā sastingušajā nākotnes ainā.
Tad bija vēl viena aina, tik līdzīga, bet tagad šausmu pilna. Alise un Bella, viņu rokas savītas vienai ap otru uzticības pilnā draudzībā. Bet tagad nebija atšķirības starp šīm rokām - abas bija baltas, gludas kā marmors, cietas kā tērauds. Bellas platās acis vairs nebija šokolādes krāsā. Varavīksnenes bija šokējošas, izteikti tumšsarkanā krāsā. Noslēpumi tajās bija neizdibināmi - piekrišana vai vientulība? Nebija iespējams noteikt. Viņas seja bija auksta un nemirstīga.
Es nodrebinājos. Es nespēju apvaldīt jautājumus, līdzīgus, bet tomēr savādākus: Ko tas nozīmēja - kā tas notika? Un ko viņa domāja par mani tagad?
Es varēju atbildēt uz pēdējo. Ja viņa būs spiesta dzīvot šādu pusdzīvi mana vājuma un savtīguma dēļ, viņa noteikti mani ienīdīs.
Bet bija vēl viena, daudz biedējošāka aina - ļaunākā no visām, kas jelkad ir bijušas manā galvā.
Manis paša acis, tumšsarkanas no cilvēka asinīm, monstra acis. Bellas salauztais ķermenis manās rokās, pelnu pelēks, izsūkts, nedzīvs. Tas bija tik izteikti skaidri.
Es nespēju to ilgāk vērot. Nespēju to izturēt. Es centos to padzīt no prāta, centos ieraudzīt kaut ko citu, jebko. Centos vēlreiz ieraudzīt viņas dzīvās sejas izteiksmi, kas aizsedza manu skatu manas eksistences beidzamajā periodā. Jebko, kas būtu noderīgs.
Alises drūmā vīzija piepildīja manu prātu, un es iekšēji sarāvos no sāpju agonijas, ko tā radīja. Tikmēr monstrs manī bija līksmes pārņemts, svinot savus varbūtējos panākumus. Man no tā metās nelabi.
To nedrīkstēja pieļaut. Bija jābūt kādam veidam, kā izvairīties no nākotnes. Es nedrīkstēju pieļaut, ka Alises vīzijas mani vada. Es varēju izvēlēties citu ceļu. Vienmēr bija izvēle.
Izvēlei vajadzēja būt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru