- Ak,- es nopūtos, ļaujot šī neiespējamā mirkļa svētumam pārņemt mani. Es nezinu, cik ilgi biju tā sēdējis, piespiedis seju viņas brīnišķīgi siltajai ādai, bet visbeidzot pamanīju, ka viņas sirdspuksti atkal sāk sisties normālā ritmā. Mēs abi rāmi elpojām un es prātoju, vai viņai negribas, lai šis mirklis beidzas tikpat ļoti kā man. Tomēr biju ziņkārīgs, ko viņas izteiksme varētu man pavēstīt, tāpēc lēni atgriezos sēdus pozīcijā un ļāvu rokām nokrist gar sāniem. Es zināju, ka nepaies ilgs laiks, līdz atkal turēšu viņu savā apskāvienā.
Viņa izskatījās mierīga, pat laimīga, lai gan viņas acīs bija lasāms neliels satraukums. Es nevēlējos ļaut viņai domāt, ka ikreiz, kad pieskaršos, viņai nāksies sēdēt kā statujai. Patiesībā, daļēji es vēlējos, kaut viņa arī man pieskartos. Es ilgojos sajust, kā viņas maigie pirksti glāsta manas sejas līnijas.
- Tas vairs nebūs tik grūti, - es viņu mierināju, apmierināts, ka varēju to pateikt ar tādu pārliecību. Tas patiešām bija gluži paciešami.
- Vai tev tas bija ļoti grūti? - viņa vaicāja, kā vienmēr raizējoties par mani.
- Ne tuvu ne tik ļauni, kā biju iztēlojies, - es godīgi atbildēju. - Un tev?
- Nē, tas nebija grūti... man, - viņa attrauca, nosarkstot tik koši, kā vēl nekad nebiju viņu redzējis sarkstam. Plats smaids atplauka manās lūpās. Viņa izbaudīja manu pieskārienu, to, ka biju viņai tik tuvu.
- Tu saproti, ko es gribu teikt, - es zobojos, un viņa man atsmaidīja.
- Panāc šurp, - es sacīju, sajūsmināts tikai no domas vien par attaisnojumu, lai atkal turētu viņas roku. Es viegli pacēlu to pie sava vaiga un nopūtos, jūtot, kā viņa noglāsta manu ādu. Jutu, ka mana seja nav tik ledaina kā parasti, joprojām izstarojot daļu no viņas jaukā siltuma, un es cerēju, ka arī viņa to jūt.
- Vai jūti, cik tā ir silta? - es cerīgi vaicāju.
Izskatījās, it kā viņa gribētu man atbildēt, bet viņas sejai pārslīdēja dīvaina izteiksme. Tā bija gandrīz vai... ilgošanās? Kā es vēlējos, kaut zinātu, ko viņa domā.
- Nekusties, - viņa nočukstēja, un es sasalu zem viņas pieskāriena. Nojaušot, kas viņai padomā, es ļāvu acīm aizvērties un koncentrējos, lai būtu drošs, ka joprojām kontrolēju sevi. Es zināju, kas gaidāms, tomēr jutu sevi saspringstam, kad viņas pirksti pieskārās manam vaigam. Vēlējos piekļauties viņas plaukstai, iedrošināt viņu, ļaut viņai saprast, cik ļoti man tas patīk. Bet viņa bija sēdējusi mierīgi priekš manis, un tagad bija viņas kārta mani izpētīt.
Biju pārsteigts, kad jutu viņu pieskaramies manām aizvērtajām acīm, un jau atkal es brīnījos, par ko gan viņa domā. Tad viņas pirksti aizslīdēja līdz manam degunam un visbeidzot līdz manām lūpām. Pilnīgi nedomājot, es pavēru muti un izpūtu elpu, kuru biju neapzināti aizturējis. Tomēr es kaut kā zināju, ka nebiju to aizturējis, lai kavētu viņas smaržu. Atpazīstot vēl kādu sen aizmirstu cilvēcisku reakciju, es apjautu, ka biju to aizturējis gaidās.
Daudz par ātru, es jutu viņas roku aizslīdam prom. Es atvēru acis un jutu tās nekaunīgi lūdzamies vēl. Vai viņai bija nojausma, ko viņa ar mani darīja? Es vēlējos apvīt rokas ap viņu, pievilkt viņu tuvāk, un ieelpot viņas gardo smaržu, līdz tā padara mani traku. Tā bija jauna veida iekāre, kas tāds, uz ko nekad nebūtu ticējis, ka esmu spējīgs, un to bija pat grūtāk savaldīt nekā briesmoni, kura vajadzībām, manuprāt, būtu vajadzējis būt visspēcīgākajām. Tas bija kaut kas jauns, un brīnumains, un pilnīgi negaidīts.
- Es vēlos, - es sacīju, cenšoties atrast īstos vārdus, - kaut tu spētu sajust... mulsumu... apjukumu, ko es izjūtu. Tad tu varētu saprast.
Nespējot kontrolēt šīs jaunās alkas, es pasniedzos un vēlreiz izlaidu pirkstus caur viņas matiem.
- Pastāsti man, - viņa čukstēja, un es jutu, cik ļoti viņa vēlas saprast.
- Man šķiet, ka es to nevaru. Es jau tev teicu - no vienas puses ir izsalkums - slāpes, kuras es, nožēlojamais, jūtu, esot ar tevi. Un man šķiet, ka to tu vari saprast, līdz zināmai robežai. Kaut gan, tā kā tu neesi atkarīga ne no kādām aizliegtām vielām, tad droši vien nevari pilnībā iejusties, - es ķircinājos, cenšoties saglabāt vieglprātīgu noskaņojumu.
Galu galā, viņa bija sapratusi visu labāk, nekā es varētu cerēt. Par nožēlu, mana dumjā rīcība dienas laikā bija beidzot likusi viņai apjaust briesmas, kādas radīja atrašanās manā tuvumā. Tomēr tagad šīs alkas bija pārmākušas jaunas un spēcīgas izjūtas, un man vajadzēja, lai viņa saprot, ko tieši tas nozīmē. Tagad mums bija cerība. Man beidzot likās, ka tomēr bija kaut kas, ko varēju viņai sniegt.
- Bet... - es klusi noteicu, ļaujot pirkstiem viegli glāstīt viņas lūpas un dievinot trīsas, kas viņu pārņēma no šīs kustības, - Ir cita veida izsalkums. Izsalkums, kādu es pat nepazīstu, kāds man ir svešs.
- To es varbūt saprotu labāk, nekā tu domā. - Viņas elpa drebēja, kad viņa ierunājās, un tas pildīja mani ar laimi.
- Es neesmu paradis justies tik cilvēciski, - es atzinos. - Vai tā ir vienmēr?
- Man? - viņa vaicāja. Es aizturēju vēl vienu cerīgu elpu, gaidot viņas atbildi. - Nē, nekad. Vēl nekad.
Tad es izstiepu savas rokas un satvēru viņas plaukstas, turot tās ciešāk nekā man droši vien vajadzētu. Ja arī mans spēks lika viņai justies neērti, viņa nesūdzējās. Pēc mirkļa es piespiedos palaist tvērienu vaļīgāk, gadījumā, ja nu es darītu viņai sāpes. Bija savādi, ka šo jauno iekāri bija gandrīz tikpat grūti kontrolēt kā to, no kuras tik ilgi biju baidījies. Es vēlējos cieši apskaut viņu, satvert viņas plaukstas savējās un nekad nelaist vaļā. Atturēties no tā un kontrolēt katru pieskārienu, bailēs sadragāt viņas trauslo augumu, bija grūtāk nekā es biju iedomājies.
- Es nezinu, kā lai esmu ar tevi, - es noteicu ar piepešu skumju dzēlienu. - Es nezinu, vai to spēju.
Tas nebija kas tāds, ko biju iztēlojies. Mana vēlme būt viņai tik tuvu varēja apdraudēt viņu tikpat ļoti kā slāpes, kuras beidzot biju pamanījies pieradināt. Likās it kā visums būtu pret mums, sniedzot arvien vairāk un vairāk iemeslu, lai mēs nebūtu kopā.
Laikam kaut kas no manām iekšējām sāpēm bija parādījies manā sejā, un būdama tik ļoti līdzjūtīga dvēsele, viņas turpmākā rīcība bija no tīras sirds. Viņa pieliecās pie manis, lēnām, kā jau bijām ieraduši, un atbalstīja savu vaigu pret manām krūtīm. Es vēlējos, kaut spētu likt savai sirdij pukstēt viņas dēļ.
- Ar to pietiek, - viņa mīļi noteica, ļaujot savām acīm aizvērties.
Pilnībā pārņemts ar mīlestību pret viņu un to uzticību un paļāvību, ko viņa juta pret mani, es nezināju, kā lai atbild. Es vēlējos pavaicāt, kā gan viņa varēja domāt, ka viņai ar mani pietiek. Kādu iespēju par normālu dzīvi es varēju viņai piedāvāt? Tomēr, kad vējš atkal sapurināja viņas matus un vēlreiz atpūta viņas smaržu manā virzienā, es pasmaidīju un atgādināju sev, ka smagāko cīņu mēs jau bijām uzvarējuši.
Rīkojoties tā, ka to varēja tikai nodēvēt par kādu daļu no manas cilvēciskās dabas, es maigi apviju rokas viņai apkārt un dziļi ieelpoju viņas matu smaržu. Tā bija visjaukākā smarža, un mans prieks atkal apklusināja liesmas.
- Tev veicas labāk, nekā tu pats domā, - viņa ieķiķinājās. Bija tāds atvieglojums, ka mana rīcība izrādījās tā pareizākā.
- Man ir cilvēciski instinkti - tie varbūt ir dziļi paslēpti, bet tie eksistē.
Es aizvēru acis, ļaujot dienas notikumiem attīties atpakaļ manās domās. Mēs tik daudz bijām ieguvuši, mēs abi, un lai gan šķita, ka pasaule ir pret mums, es negrasījos ļaut, lai kaut kas iztraucē šo mūsu nevainojamās saskaņas laimes mirkli.
Es nopūtos, ievērojot rietošo sauli un jutu, ka mūsu diena tuvojas noslēgumam. Ja es nezinātu, ka vērošu viņu guļam pēc pāris īsām stundām, es nedomāju, ka spētu viņu atlaist.
- Tev jāiet, - es nomurmināju, daļēji cerot, ka viņa to nedzirdēs. Vai arī neliksies ne zinis.
- Man likās, ka tu nespēj lasīt manas domas, - viņa nopūtās.
- Tās kļūst skaidrākas, - es noteicu, pasmaidot par to, cik labi es viņu šķietami sapratu. Domājot par to, cik ilgs laiks bija pagājis, kamēr mēs atnācām līdz šejienei no rīta, mani sāka mākt bažas, ka būs jau tumšs ilgi vēl pirms mēs sasniegsim mašīnu. Un, lai gan tumsa man neko nenozīmēja, es zināju, ka viņai tas tikai vēl vairāk šo pārgājienu sarežģīs. Satraukuma uzplūdā, es iedomājos par risinājumu, lai gan nebiju pārliecināts, kā viņa uz to reaģēs. Un tomēr, tas likās kā piemērots veids, kā noslēgt mūsu patiesības un atklājumu dienu.
- Vai varu tev kaut ko parādīt? - es vaicāju, lūkojoties lejup viņas acīs, lai izprastu viņas reakciju.
- Ko tad? - viņa nervozi atvaicāja.
- Es tev parādīšu, kā es pārvietojos mežā. - Pamanīju baiļu dzirksti viņas acīs, un apspiedu smieklus, iedomājoties visus iespējamos variantus, kurus viņas iztēle šobrīd noteikti radīja. - Neuztraucies, tu būsi pilnīgā drošībā, un mēs daudz ātrāk tiksim līdz furgonam. - Es pasmaidīju, cenšoties viņu pārliecināt, ka pasargāšu viņu, ļaujot viņai spert mazu solīti manā vampīra pasaulē.
- Vai tu pārvērtīsies sikspārnī? - viņa vaicāja, un smiekli, kurus centos novaldīt, beidzot izsprāga laukā. Holivudai tik tiešām nebija cita ko darīt, kā vien izdomāt veidus, kā padarīt mūsu pasaule pat vēl dīvaināku, nekā tā patiešām bija.
- To es kaut kur jau esmu dzirdējis!
- Jā, tev noteikti to saka visu laiku, - viņa sarkastiski nomurmināja, laikam cenšoties slēpt savu samulsumu.
- Nāc, mazā gļēvule, - es ķircinājos, uzjautrinoties par to daudz vairāk, nekā vajadzētu. - Rāpies mugurā.
Viņa palūkojās uz mani tā, it kā domātu, ka es jokoju, tāpēc es pasmaidīju un pasniedzos viņai pretī. Viņas sirds atkal sāka sisties straujāk, bet tas neizklausījās tāpat, kā tad, kad pieskāros viņai iepriekš. Jutos pārsteigts, apjaušot, ka varu noteikt atšķirību, un biju saviļņots, ka neapzināti biju atklājis vēl vienu veidu, kā viņu izprast.
Kad es uzmetu viņu mugurā, jutu viņas smalkās rokas un kājas cieši apvijamies man apkārt, un es ļoti centos nedomāt, cik tā bija laba sajūta, kad viņa man ir tā piespiedusies.
- Es esmu mazliet smagāka nekā parasti tava mugursoma, - viņa kautrīgi noteica.
- Ha ha! - es atkal iespurdzos, nobolīdams acis. Man viņa likās tik viegla kā spalviņa.
Es nevērīgi pasniedzos un pacēlu viņas plaukstu pie sava vaiga, daļēji tāpēc, ka vēlējos, lai viņa jūtas ērti un daļēji tāpēc, ka man pietrūka viņas rokas sajūtas pret manu seju. Es ieelpoju viņas skaisto smaržu, tik tikko apjaušot sāpes, ko tas radīja manā rīklē.
- Arvien vieglāk, - es nočukstēju, vairāk pats sev nekā viņai.
Tad, ar vienu beidzamo elpas vilcienu, es metos skriet. Tūlīt pat sajutu viņas roku atraujamies no manas sejas un atkal saslēdzamies stingrā tvērienā ap manu kaklu. Vēlējos, kaut spētu viņu redzēt. Man tiešām nebija nekādas nojausmas, kā viņa varētu reaģēt uz ātrumu. Tā kā es nespēju lasīt viņas domas un tā īsti nevēlējos apstāties, līdz būsim sasnieguši furgonu, es vienkārši ļāvu sev izbaudīt skrējiena saviļņojumu. Tas nebija vienkārši skrējiens, tā bija sajūta, ka Bella ir kopā ar mani, beidzot daloties ar viņu vienā no manas nožēlojamās eksistences lietām, ko es tiešām izbaudīju.
Es apsvēru domu par lēnāku tempu, lai paildzinātu mirkli, bet pārāk stipri vēlējos dzirdēt viņas domas par šo piedzīvojumu. Es cerēju, ka viņai tas liksies tikpat uzmundrinoši, kā tas vienmēr likās man.
Tikai pēc dažām minūtēm es pamanīju netālu viņas furgonu. Samazinot ātrumu un viegli apstājoties, es vēlreiz dziļi ieelpoju, ļaujot viņas smaržai sajaukties ar visu dzīvību mežā ap mums. Tas bija dievišķīgi.
- Satriecoši, vai ne? - es sajūsmināti vaicāju. Dedzīgi gaidot viņas atbildi, es pāris sekundes nogaidīju, kad piepeši apjautu, ka viņa joprojām ir pieķērusies man tik stingri, ka pirkstu kauliņi metās balti.
- Bella? - es ievaicājos, jūtot nemieru.
- Man laikam ir jāapguļas, - viņa izdvesa.
- Vai, piedod, - es noteicu, izjūtot asu nožēlas sāpi. Nebiju domājis, ka tas viņu tik ļoti satrauks.
- Man laikam vajag palīdzību, - viņa piebilda, kad viņas rokas un kājas joprojām palika apvijušās ap mani.
Par spīti pūlēm, kluss smiekliņš izlauzās man pār lūpām. No visām lietām, kuras viņa nespētu paciest, protams, tai vajadzēja būt tieši tai lietai, par kuru es biju pārliecināts, ka viņai patiks. Es atsvabināju viņas tvērienu un saņēmu viņu rokās, ieritinot viņu tā, kā biju turējis mūsu pļavā. Cilvēciskie žesti ar katru brīdi man kļuva arvien skaidrāki.
Es izbaudīju viņas turēšanu, bet tad atminējos, ka viņa bija vēlējusies atgulties. Es uzmanīgi noguldīju viņu papardēs un žigli pārliecinājos, ka nebija nekādu ārēju traumu. Vai biju pārvērtējis efektu, kādu radīs asais vējš pret viņas seju, vai arī spriedzes daudzums, kādu ātrums radīs viņas ķermenim?
- Kā tu jūties? - es vaicāju, nedaudz noraizējies, lai gan nelikās, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā.
- Laikam noreibusi.
Ā, nu tā bija saprotama atbilde. - Noliec galvu starp ceļiem. - Nekad nebiju to sapratis, bet biju dzirdējis, ka cilvēkiem tas palīdzot.
Turpināju viņu vērot, un klausījos, kā viņas elpa kļuva vienmērīgāka. Visbeidzot viņa pacēla galvu, lai gan acis palika aizvērtas.
- Tā laikam nebija laba doma, - es atvainojoties nomurmināju.
- Nē, tas bija ļoti interesanti, - viņa noteica, acis joprojām turot cieši aizžmiegtas. Es pasmējos par viņas vārgo mēģinājumu likt man justies labāk.
- Ha! Tu esi bāla kā spoks - nē, tu esi tik bāla kā es! - es iesmējos.
- Man laikam būtu vajadzējis aizvērt acis, - viņa sacīja, papurinot galvu.
- Nākamreiz atceries par to.
- Nākamreiz! - viņa iebrēcās, un man atkal bija jāsmejas. Tad es izdzirdēju viņas klusi nomurmināto, - Pūslis.
Es sēdēju, klausoties, kā viņas elpa kļuva rāmāka, un vēroju viņu, prātojot, kā gan bija iespējams, ka šis viņai bija dienas grūtākais brīdis. Viņa bija pavadījusi visu dienu vienatnē ar mani, kamēr es nerimstoši atklāju viņai savus tumšākos noslēpumus. Viņa nebaidījās no manas nedabiskās ādas vai mana necilvēciskā spēka. Viņa jūsmoja par manu vēso pieskārienu un apveltīja mani ar saviem siltajiem pirkstiem par atbildi. Biju īstenojis visu, ko biju plānojis, un vēl vairāk par to. Bija tikai viens veids, kā padarīt šo dienu vēl labāku un šajā klusajā mirklī, ko pārtrauca tikai viņas sirds skaņa un mūsu elpa, es ļāvu sev ticēt, ka tas ir iespējams.
- Atver acis, Bella, - es sacīju savā vismaigākajā balsī.
Kad viņas skaistās acis atvērās, es dzirdēju viņas elpu aizraujamies. Viņa bija pārsteigta, cik tuvu es atrados, bet nelikās, ka tas viņu traucē. Patiesībā es biju gatavs apzvērēt, ka viņa tīri instinktīvi pavirzījās tikai par collu man tuvāk.
- Skrienot es domāju... - es iesāku, prātojot, kā gan lai pasaku, ko tik izmisīgi centos pamēģināt.
- Es ceru, par to, lai neietriektos kokos, - viņa pārtrauca.
- Dumjā Bella, - es iesmējos. Vienmēr viņa baidījās no manis pilnīgi nepareizu iemeslu pēc. - Skriešana ir mana otrā daba, par to man nav jādomā.
- Pūslis, - viņa atkal noteica, šoreiz acīmredzot tā, lai es to dzirdētu.
Es pasmaidīju un sagatavojos tam, kas sekos. Pēdējais šķērslis, kam jātiek pāri. Mans beidzamais šīsdienas pārbaudījums. Cik tuvu es varēju viņai būt, vienlaikus noturot briesmoni ieslodzītu?
- Nē. Es domāju par to, ka ir kaut kas, ko es vēlētos pamēģināt.
Protams, tas viss man bija kas pilnīgi jauns, tāpēc man nebija ne jausmas, kā sākt. Tāpēc es izlēmu sākt ar žestu, kas iepriekš mums abiem bija licis izjust tik lielu mieru. Es satvēru viņas maigo seju savās plaukstās un ielūkojos viņas acīs.
Uz mirkli viņa pārtrauca elpot. Tikai tad es apjautu, ka arī es esmu aizturējis elpu. Varbūt tas bija prātīgi. Bet es šodien jau biju rīkojies gana muļķīgi, tāpēc izlēmu piesardzīgi ieelpot.
Pat viņas sejai esot pāris collu attālumā no manas, un viņas mitrajām lūpām paveroties, viņai apjaušot, ko vēlos darīt, es pilnīgi visu kontrolēju. Es tuvojos viņai ļoti lēnām, līdz varēju sajust viņas elpu uz savas sejas. Tā bija silta, tāpat kā viņas pieskāriens, un es vilcinājos, izbaudot to, cik tas bija brīnumaini. Ievelkot vēl vienu dziļu un uzmanīgu elpu, es vēroju, kā viņas acis viegli pieveras. Klusa nopūta izlauzās pār viņas lūpām un tas bija pamudinājums, kuru man vajadzēja. Nebija gana stipras vēlmes, kas liktu man nodarīt viņai pāri, tagad vai nekad. Tāpēc es aizvēru acis tāpat kā viņa, un piespiedu savas lūpas viņējām.
Tā bija visbrīnumainākā sajūta, maiga un mīloša. Es varēju sagaršot viņu uz savām lūpām, bet tas neizraisīja mokošas slāpes, kā biju gaidījis. Tas tikai lika vairāk ilgoties pēc viņas apskāviena.
Par nelaimi, Bella pārāk labi sajuta manas vēlmes, kā vienmēr, un bija pārāk gatava sniegt man to, ko vēlos. Visa piesardzība, katrs brīdinājums, katrs lūgums, ko biju izteicis, lai viņa paliktu mierīgi, pagaisa. Viņas pirksti pasniedzās un iegrābās manos matos, saslēdzot mūsu sejas kopā. Viņas lūpas zem manējām pavērās un es jutu viņu ieelpojam mani tāpat kā es viņu.
Un bez mazākā brīdinājuma ar to bija par daudz. Maigais, uzmanīgais vīrietis bija prom, un monstrs vēlreiz varēja sagaršot to, ko visvairāk alka. Un šoreiz mans medījums bija pievilcis mani sev klāt. Es sastingu, aizturot elpu un piespiežot briesmoni atkāpties. Žigli atminējos visu mūsu dienu zālienā, atceroties to, kā viņas acis vēroja mani ar ziņkāri un visvairāk ar savu satriecošo nevainību.
Neatverot acis, es atstūmu viņas seju, bet nespēju piespiest sevi palaist viņu pilnīgi vaļā. Sajūta, turot viņas nevainojamo siltumu manās rokās, bija vienīgais, kas ļāva man saglabāt savaldību. Joprojām neelpojot, es atvēru acis. Viņējās joprojām bija aizvērtas, un pat šī briesmīgā mirkļā vidū, es pieķēru sevi prātojam, par ko gan viņa domā.
Visbeidzot viņas acis atvērās, un apjaušot manu izteiksmi, viņa nočukstēja, - Vai.
- Tas ir pieticīgi teikts, - es sarkastiski nomurmināju.
- Vai man vajadzētu... - viņa sāka kustēties, bet tas visu tikai padarīja ļaunāku. Es nedrīkstēju pieļaut, ka viņa sakustina savu smaržu ap mani.
- Nē, tas ir paciešami. Lūdzu, pacieties mirkli, - es noteicu tik rāmi, cik vien spēju. Pat tad es atteicos ļaut viņai uzzināt, cik tuvu es biju, lai palaistu briesmoni brīvībā.
Tas, ka viņa nenolaida skatienu no manis, palīdzēja. Nebija iespējams, ka es spētu viņai nodarīt pāri, lūkojoties viņai acīs. Viņa vēroja mani ar tādu pielūgsmi, ka tas visai ātri nobeidza mežonīgās slāpes.
- Nu tā, - es beidzot noteicu, jūtot, ka mans agrākais miers sāk atgriezties.
- Paciešami? - viņa ievaicājās, pavisam nedaudz pasmīkņājot. Nevērīga un tik ātri jau atkal mierīga. Es iesmējos.
- Es esmu stiprāks, nekā domāju. Ir labi to zināt. - Jā. Man vajadzēja drīzāk fokusēties uz spēku, ko biju radis, nekā uz vājumu, kas gandrīz bija ņēmis virsroku. Galu galā, es biju uzvarējis šajā cīņā. Un biju atradis jaunu informāciju, kas man nākošreiz palīdzēs. Hmm. Es prātoju, diez kā viņa reaģētu, ja es palūgtu viņai turēt acis vaļā, skūpstot mani.
- Kaut es varētu to pašu teikt par sevi. Piedod, - viņa noteica, saraucot pieri. Es nespēju izturēt, redzot, kā viņa atkal vaino sevi. Tāpēc es pavilku viņu uz zoba. Šķita, ka viņai patika, kad es jokojos.
- Galu galā tu esi tikai cilvēks.
- Nu paldies, - viņa rūgti novilka, un es vēlējos, kaut nebūtu neko teicis.
Gatavs izbeigt šo rūgto mirkli, es pielēcu kājās un pasniedzu viņai roku. Biju pārsteigts, kad viņa to nekavējoties nesatvēra un bažījos, ka varbūt biju nobiedējis viņu vairāk, nekā domāju, bet tad sajutu viņas roku savējā un viss atkal bija normāli. Nu, normāli mums.
Viņa nestabili sagrīļojās, kad es centos viņu satvert ciešāk. Protams, es biju pieradis pie viņas koordinācijas trūkuma, bet nespēju noturēties, nepajokojot vēlreiz.
- Vai tev joprojām ir slikti pēc skrējiena? Vai arī vainīga ir mana skūpstīšanās māka? - es smējos.
Viņa brīdi vēroja mani, it kā censtos prātā izdomāt kādu salīdzinājumu. Ja vien viņai būtu kāda nojausma, cik kaitinoša man likās neziņa.
- Nezinu, man joprojām drusku griežas galva, - viņa beidzot atbildēja. - Bet man liekas, ka vainīgs ir gan skrējiens, gan skūpstīšanās.
- Varbūt tev vajadzētu ļaut man sēsties pie stūres? - es piedāvāju, prātojot, kā gan viņa varētu būt spējīga braukt, ja jau tik tikko spēja paiet.
- Neparko!
- Es braucu labāk nekā tu vislabākajās dienās, - es atgādināju. - Tev ir daudz lēnāki refleksi. - Tas nebija domāts kā apvainojums. Tā bija tikai viena no mūsu abu sugu atšķirībām.
- Tas noteikti ir tiesa, bet man šķiet, ka ne mani nervi, ne furgons tavu braukšanu nepārcietīs.
- Lūdzu, mazliet uzticies man, Bella. - Es gandrīz iesmējos par ironiju, lūdzoties pēc viņas uzticības tagad, kad viņa visas dienas garumā man tikai to vien bija sniegusi no visas sirds.
Es vēroju, kā viņas dūre kabatā sažņaudzas, noteikti turot atslēgu no visa spēka. Likās, ka viņa to brīdi apdomā, bet tad papurināja galvu, nemaz nedomājot pakustēties.
- Nē-e. Nemaz neceri.
Es uzraucu uzaci, bez vārdiem vaicājot, vai viņa tiešām netaisās piekāpties šajā jautājuma. Nezināju, kāpēc, bet kad viņa sāka iet man apkārt uz šofera vietu, tas sāka atgādināt izaicinājumu.
Pamanījis, ka viņa vēlreiz sagrīļojas, es izstiepu roku un apskāvu viņas vidukli.
- Bella, līdz šim es jau esmu ļoti nopūlējies, lai tu paliktu dzīva, - es viņai atgādināju, joprojām saglabājot vieglu noskaņu. - Es netaisos tev ļaut sēsties pie stūres, kad tu pat normāli paiet nevari. Bez tam īsti draugi nevienam neļauj braukt dzērumā.
Es iesmējos, vērojot, kā viņai pielec mans joks. Viņa saprata, tomēr viņai vajadzēja pajautāt. Un, protams, es nespēju noturēties.
- Dzērumā?
- Tevi apreibina jau mana klātbūtne vien, - es veltīju viņai savu visšķelmīgāko smīnu.
- To es nevaru noliegt, - viņa piekrita, un man bija jāatzīst, ka jutos laimīgs, zinot, ka viņa tiešām tā jūtas.
Ar nozīmīgu skatienu, viņa pacēla atslēgu gaisā un ļāva tai krist. Protams, es to tūlīt notvēru un viņa tikai pasmaidīja.
- Uzmanies, mans furgons ir pavecāks vīrs, - viņa noteica, ar neviltotu raižu pieskaņu balsī. Jau atkal, vienmēr nobijusies par nepareizām lietām.
- Ļoti prātīgi, - es nopietni atbildēju, ļaujot viņai saprast, ka nelikšu viņas antīkajam furgonam pārsniegt tā iespējas. Nē, izskatījās, ka vienīgais, kas vēlējās izbaudīt ko ekstrēmu, biju tikai es pats.
Tad es ievēroju, ka viņa uz mani kaut kā skumji paskatās, un es prātoju, vai viņa tiešām tik ļoti raizējas par to, ka es varētu braukt pārāk ātri ar viņas mīļo furgonu.
Tomēr, viņai ierunājoties, viņas balss bija tikpat skumja kā izskats, lai gan viņa centās to noslēpt ar aizkaitinājumu.
- Un tevi tas nekādā veidā neietekmē? Mana klātbūtne?
Es viņai atkal uzsmaidīju, samulsis, ka viņa to nespēj ieraudzīt, nespēj sajust to plūstam no manis ik sekundi, ko bijām kopā. Mani valdzināja viss, ko viņa darīja, kā viņa izskatījās, katra viņas radītā skaņa. Viņas klātbūtne padarīja manu eksistenci tās vērtu.
Apņēmies likt viņai ieraudzīt to, ko viņa ar mani darīja, es lēnām noliecos pie viņas sejas un ļāvu lūpām slīdēt pār viņas žokļa līniju. Pavisam maigi mana mute glāstīja viņu no auss līdz pat zodam, atkal un atkal, kamēr mūsu abu elpa kļuva straujāka un es biju drošs, ka viņa sāk saprast. Kad es atkal palūkojos uz viņu, viņas acis bija plati ieplestas un sajūsmas pilnas.
- Nav šaubu, - es maigi noteicu, - Man ir labāki refleksi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru