14. Atzīšanās
Es gaidīju pļavas malā, joprojām slēpjoties lapotnes ēnās. Bella lēnām soļoja pa zāli, acīm brīnumos dzirkstot, un es nevarēju noturēties nesmaidot kopā ar viņu. Brīnījos, kad gan viņa pamanīs, ka es vairs nesekoju. Parasti likās, ka viņa ir ļoti vērīga manā klātbūtnē.
Es vēroju viņu, saviļņojumā redzot, ka vieta, kas man bija sniegusi tik daudz prieka, arī viņu darīja laimīgu. Es izmisīgi vēlējos viņai pievienoties, tomēr nespēju sevi piespiest iziet saulē. Vēlējos, lai viņa pilnībā izbauda manas personīgās svētnīcas burvību, pirms es to izmainīju uz visiem laikiem, ielaižot tajā savu tēlu.
Protams, ka viņa būs pārbijusies, es ne brīdi par to nešaubījis. Slepenībā es brīnījos, vai vienīgais iemesls, kāpēc Bella no manis joprojām nebaidījās, ir tas, ka viņas klātbūtnē es tik ļoti centos uzvesties cilvēciski. Lai kādas fantāzijas arī nerosījās viņas iztēlē, un tās tāpat noteikti bija tālu no patiesības, viņa nekad nebija redzējusi, kāds es patiesībā izskatos kā vampīrs. Šodien es grasījos viņai parādīt kaut ko, kas man nepavisam neliks izskatīties kā cilvēkam, un viņai būs bail. Tā daļa no manis, kas vēlējās viņu pasargāt, apgalvoja, ka tas nav slikti, bet tā daļa, kura jau bija pārāk pieradusi pie laika, ko pavadījām kopā, bija šausmās.
Itin kā sajūtot virzienu, kurā bija pavērsušās manas domas, viņa pagriezās, lai sameklētu mani. Biju pārsteigts, redzot viņas raižpilno izteiksmi, un uz brīdi es baidījos, ka varbūt esmu iegājis pārāk tālu saulesgaismā un neviļus atklājis patiesību, pirms biju tam gatavs. Tad viņas acis sameklēja manējās, un viņas seja tūlīt atmaiga. Viņa paspēra soli man pretī un izstiepa roku, it kā vēloties, lai es satveru to un pievienojos viņai. Lai arī es alku turēt viņas plaukstu savējā, ilgojos just to dzirksteli, kuru viņas pieskāriens vienmēr izraisīja, es atteicos izjust atraidījumu, kad visticamāk sekos, kad viņa ieraudzīs manu ādu gaismā. Es nedomāju, ka spētu izturēt to sajūtu, kad viņas plauksta izrausies no manējās brīdī, kad iestāsies riebums, tāpēc es turēju to paceltu, klusi lūdzot viņu pagaidīt vēl brīdi ilgāk.
Nopūtos, ievilku dziļu malku gaisa, kuru man nevajadzēja, un sagatavojos brīdim, kurš mani gan vilināja, gan biedēja. Kad ienācu gaismā, es nenolaidu skatienu no viņas acīm, apņēmies ieraudzīt viņas tūlītējo reakciju, un arī nevēloties redzēt savas ādas atblāzmu. Tomēr es nespēju izvairīties no tā, ka redzēju tās atspīdumu uz viņas maigās, nevainojamās sejas, un es aizkaitnāti aizvēru acis. Ievelkot vēl vienu nevajadzīgu elpu, es sagatavojos ļaunākajam. Kad es atkal atvēršu acis, vai viņa joprojām stāvēs šeit ar mani, jeb arī būs metusies bēgt, lūdzoties, kaut es nesekotu?
Atgādinot sev, ka daļēji es vēlējos, lai viņa bēg, es piespiedos atvērt acis. Un viņa joprojām stāvēja kopā ar mani, tuvāk nekā iepriekš, lai gan es nesapratu, kā tas bija iespējams. Nespēju izprast viņas izteiksmi, un, kā vienmēr, vēloties, kaut spētu lasīt viņas domas, es lūdzos viņu ar skatienu.
Lūdzu, pasaki man, ko tu domā, tas mudināja, un, itin kā viņa piepeši būtu atklājusi, kā lasīt manas domas, viņa pasniedzās un satvēra manu plaukstu, ievedot dziļāk pļavā. Maigi novelkot mani līdzi, viņa sakrustoja kājas un apsēdās zālē. Viņas acis, silti, apbrīnas pilni un pilnīgi nepelnīti nenovērsās no manis.
Lai kas arī nebija tas, kas neļāva viņai baidīties no manis tā, kā to darītu jebkurš cits cilvēks, šķita, ka tas joprojām darbojas, par spīti manam necilvēciskajam izskatam. Lai gan vienīgais, ko vēlējos bija iegremdēties saulē kopā ar viņu un izbaudīt apbrīnu par to, ka viņa mani pieņem, es atgādināju sev, kāpēc biju atvedis viņu šurp. Es biju devis sev zvērestu, ka būšu pilnībā atklāts, pat ja tas nozīmēs, ka līdz dienas beigām viņa vairs negribēs ar mani neko kopīgu. Ja viņa bija apņēmusies mēģināt būt kopā ar mani, viņai vajadzēja uzzināt visu, visu patiesību, neko neslēpjot. Bija tik daudz, ko stāstīt.
Man gan bija visai grūti to aptvert, tomēr Bella joprojām šķietami jutās pilnīgi ērti manā tuvumā. Patiesībā viņa izskatījās fascinēta, vērojot mani tā, it kā gribētu pieskarties manai jocīgajai ādai. Nospriežot, ka vislabākais veids, kā turpināt mūsu patiesības dienu, ir vienkārši būt man pašam, es atgūlos uz muguras zālē, ar seju pret debesīm, un aizvēru acis. Es centos noticēt, ka spēju izturēties tā, it kā šī būtu tikai parasta saulaina diena manā paslēptuvē. Es varēju iztēloties, ka viņa nebija šeit un neskatījās uz mani. Es varēju pārliecināt sevi neievērot to, kā vējš sajauca viņas smaržu ar meža puķēm un padarīja manu svētlaimi teju neizturamu.
Es asi atvēru acis, baidoties, ka esmu ļāvis savām domām aizklīst prāta tumšākajos nostūros, un vēlreiz sakoncentrējos uz Bellu un to, kā viņa mani vēroja. Viņas acīs nebija baiļu, lai gan es nespēju saprast, kāpēc. Tajās bija tikai siltums un pieķeršanās. Es ļāvu savām acīm atkal aizvērties un sāku maigi dziedāt pie sevis, kā to vienmēr mēdzu darīt, ja man vajadzēja rast mieru.
Nebiju drošs, vai viņa var redzēt manas lūpas kustamies, lai gan biju pārliecināts, ka viņa mani nedzird, bet piepeši viņa ievaicājas, ko es daru. Es vienkārši atbildēju, ka dziedu, bet iekšēji prātoju, vai viņa kādreiz uzzinās, ka, lai gan mana balss ir pārāk maiga cilvēka ausīm, mana sirds dziedāja viņai.
Es nemaz necerēju, ka viņa aizvērs acis, vai nogulsies man līdzās. Pat ar visu viņas baiļu trūkumu, viņa nevarēja vēlēties nostādīt sevi tik viegli ievainojamā pozīcijā. Ik pa brīdim es palūrēju uz viņu caur tik tikko pavērtām acīm, tikai, lai redzētu, vai viņas sejas izteiksme nav mainījusies.Viņa joprojām vēroja mani ar ziņkārīgām acīm, un viņas mutes kaktiņos spēlējās viegla smaida atblāzma.
Es jau grasījos izmantot izdevību vēlreiz palūrēt uz viņu, kad sajutu viņas pirkstu paberzējamies gar manas plaukstas virspusi. Manas acis atsprāga vaļā un es blenzu uz viņu ar platām acīm. Jutu sejā uzplaukstam neapzinātu smaidu, brīnoties, kāpēc gan viņa vēlas man pieskarties, tomēr pilnībā izbaudot viņas siltās ādas pieskāriena burvību.
Lai gan nebiju pārliecināts, ka esmu pilnībā gatavs dzirdēt atbildi, es nevarēju neuzdot jautājumu, kurš mani urdīja, kopš biju iznācis saules gaismā.
- Vai es tevi nebiedēju? - es vaicāju, joprojām smaidot, un vienlaikus cīnoties pret sāpēm, kuras, kā es zināju, pārņems mani, ja viņas atbilde būs apstiprinoša.
- Ne vairāk kā parasti, - viņa nevērīgi attrauca, un es pasmaidīju platāk, apjaušot, ka viņa saka taisnību. Viņa man vienmēr teica taisnību, lai cik absurda tā arī nebūtu.
Mans smaids laikam bija viņu iedrošinājis, jo viņa pavirzījās par collu tuvāk un glāstīja manu apakšdelmu ar visu plaukstu. Viņas roka trīcēja un es atkal aizvēru acis, cerot, ka viņai nebija beidzot iestājušās bailes, kuras mani šausmināja.
- Vai drīkstu? - viņa bikli vaicāja, un es biju spiests apslāpēt smieklus. Vai viņa drīkstēja? Viņas pieskāriens bija brīnišķīgākā lieta, kuru biju piedzīvojis visas savas eksistences laikā.
- Jā, - es atbildēju, prātojot, cik daudz man teikt. Tad, atceroties savu godīguma zvērestu, es piebildu, - Tu nespēj iztēloties, kāda tā ir sajūta.
Ar nopūtu, es ļāvu augumam iegrimt dziļāk zālē, kamēr viņas pirksti turpināja slīdēt pār manu roku. Es jutu viņu glāstām elkoņa iekšpusi, tāpēc, kad viņa pasniedzās pēc manas rokas, es pagriezu to ar plaukstu uz augšu. Laikam biju kustējies pārāk strauji, jo viņas pirksti sastinga. Es atvēru acis, izmisīgi vēloties ieraudzīt viņas reakciju. Viņa bija iztrūcināta, bet sejā joprojām nebija ne miņas no bailēm, un es atļāvos atkal aizvērt plakstus.
- Piedod, - es nomurmināju, vēloties, kaut viņa varētu saprast, tieši cik neparasti man tas viss ir. Nekad iepriekš viņas klātbūtnē nebiju atļāvies būt ne tik cilvēcisks, un tomēr tas likās pareizi un dabiski. - Kopā ar tevi ir tik viegli būt tādam, kāds esi.
Viņa turpināja pētīt manu plaukstu, tad ne no kurienes es sajutu viņas elpu uz savas ādas. Palūkojos augšup, lai ieraudzītu savu roku dažu collu attālumā no viņas sejas. Es biju viņai tik tuvu, un tajā mirklī iekāres pakāpe, kuru tik smagi biju centies kontrolēt, gandrīz kļuva neizturama. Man vajadzēja novērst uzmanību. Un labi ātri.
- Pastāsti man, ko tu domā, - es maigi ierunājos, nevēloties viņu satraukt ar savas balss saspringumu. - Man joprojām liekas tik savādi, ka es to nezinu.
- Mēs, pārējie, tā jūtamies visu laiku, - viņa sarkastiski noteica. Es iekšēji dievināju viņu par spēju atvieglot mirkļa sajūtu, kad tas bija izšķiroši viņas izdzīvošanai.
Lai gan es centos pārāk nedomāt par to, apjausma par briesmām, kas tikko bija paslīdējušas garām, iebelza pa manu apziņu. Centos saglabāt savu balsi mierīgu, kaut gan, pazīstot Bellu, viņa man redzēs cauri.
- Tas noteikti ir grūti, - es noteicu, vēloties ar visu savu būtību, kaut man būtu vismaz šķietami normāla dzīve, ko viņai sniegt. Viņa nebija pelnījusi tādu dzīvi, kādu es varēju piedāvāt, un tomēr tas bija viss, ko varēju viņai sniegt. Un es nešaubīgi sniegšu viņai visu, kas man pieder.
Mana jautājuma patiesais iemesls bija pazudis, bet viņa joprojām nebija man atbildējusi, ko viņa domā, un tagad es biju ziņkārīgs.
- Bet tu tā arī nepateici, - es maigi atgādināju, cerot, ka viņa necentās novērst manu uzmanību, lai nevajadzētu atbildēt. Man tas bija jāzina.
- Es vēlējos, kaut varētu zināt, ko tu domā... - viņa apklusa, it kā gaidot, lai es to pateiktu. Varbūt tas bija egoistiski, bet es jau tā biju viņai atklājis tik daudz par sevi, un tagad bija viņas kārta. Es uzdevu jautājumu pirmais, un man vajadzēja dzirdēt patiesību, pirms vēl kaut kas tiek pateikts.
- Un? - es vienkārši prašņāju, nevēloties uzspiest kaut šo vienu reizi.
- Vēlējos, kaut spētu noticēt, ka tu esi īsts. Un kaut es nebaidītos.
Te nu tas bija. Es jutu elpu aizraujamies, kamēr man pieleca viņas teiktais. Viņai bija bail. Protams, ka viņai bija bail. Viņai vienkārši ļoti, ļoti labi izdevās to noslēpt no manis.
- Es negribu, ka tu baidies, - es bezcerīgi noteicu. Muļķīgi.
- Tās nav gluži tādas bailes, kādas es domāju, kaut arī tas noteikti ir jāapsver.
Strauji un bez domāšanas, es piecēlos pussēdus un atbalstījos uz vienas rokas, otru nekustīgi atstājot viņas plaukstā. Kāpēc viņa vēl nebija palaidusi mani vaļā? Viņa tikko teica, ka baidās, un tomēr joprojām lūkojās uz mani ar šīm laipnajām acīm, maigi un pilnīgi bez bailēm.
Kamēr es mēģināju savienot viņas sejas izteiksmi ar viņas vārdiem, tie ieguva jaunu nozīmi, skanot manā prātā kā skaista simfonija.
Nav gluži tādas bailes, kādas es domāju.
Ja viņa nebaidījās par savu drošību, no kā vēl viņai varētu būt bail? Mans prāts traucās cauri katrai varbūtībai, līdz es atcerējos viņas sarunu ar Džesiku, to, kuru viņa zināja, ka klausījos. Viņa bija jutusies apbēdināta, raizējoties, ka viņa domā par mani vairāk, nekā es par viņu. Un vēlāk viņa atzinās, ka viņu satrauc tas, ka reizēm šķiet, it kā es mēģinātu atvadīties. Vai bija iespējams, ka viņa vienkārši baidās no manas aiziešanas?
Lai gan es zināju, ka tikai uzkurināšu savas slāpes, kuras jau tā sāpīgi plosīja manu rīkli, es ļāvu sejai nedaudz pietuvoties viņējai, ieelpojot pilnas plaušas ar viņas skaisto un nevainojamo smaržu. Ja mans minējums bija pareizs, man vajadzēja zināt, tieši cik tuvu viņa vēlējās mani paturēt. Man vajadzēja dzirdēt viņu to pasakām.
- No kā tad tu baidies? - es nočukstēju, lēnām izelpojot visu gaisu, ko biju ievilcis.
Tā vietā, lai atbildētu ar vārdiem, kurus ilgojos dzirdēt, viņa pietuvināja savu seju tuvāk manējai. Mana rīkle dega un sūrstēja, inde pludoja zem mēles, un es jutu savu plaukstu sažņaudzamies dūrē viņas trauslajās, mazajās plaukstās. Nākošajā brīdī es rīkojos pretēji tam, ko monstrs manī lūdzās, lai daru.
Es aizbēgu.
Ar neizmērojamu ātrumu es aizdrāzos atpakaļ ēnās un lūkojos uz viņu, prātojot, cik vēl reizes viņas dzīvība šodien tiks apdraudēta. Lūkojoties viņas sāpju pilnajā sejā, es zināju, ka mans iepriekšējais pieņēmums bija pareizs. Viņa baidījās no tā, ka pametīšu viņu, un savā vājuma mirklī es biju tikai apstiprinājis šīs bailes.
- Piedod... Edvard, - dzirdēju viņas čukstu. Viņas balss bija tik klusa, bet viņa zināja, ka es to dzirdēšu. Viņa jau mani tik labi pazina.
Sāpes, kas mani plosīja, vērojot viņu, apklusināja slāpes, kuras tikai vēl pirms brīža bija pilnībā mani pārņēmušas.
- Dod man mazliet laika, - es noteicu, vairs nebaidoties no tā, ka varētu viņai nodarīt pāri, bet gan apjaušot, ka mums abiem vajag laiku, lai savāktos. Es ieklausījos viņas sirdspukstos, zinot, ka tie mani nomierinās kā parasti. Kad viņas sirds atkal atguva ierasto ritmu, es apzināti lēni devos atpakaļ pie viņas, nevēloties, lai viņa baidās no manis vai arī no tā, ka varētu viņu atkal pamest. Apsēdos viņai iepretim, sakrustojot kājas un atdarinot viņas pozu. Es uzsmaidīju viņai un centos izpaust, cik ļoti es vēlējos, kaut varētu uz mūžu palikt viņai līdzās.
- Man tiešām ļoti žēl. - Es vēlējos, lai viņa saprastu, ka mana ātrā atkāpšanās bija tikai viņas pašas drošībai, bet tagad, vairāk nekā jelkad, es negribēju viņu nobiedēt ar manas nožēlojamās iekāres faktu. - Vai tu saprastu, ko gribu teikt, ja es sacītu, ka tas bija tikai cilvēciski?
Viņa pamāja, lai gan pirmo reizi visas dienas laikā viņa necentās pasmaidīt. Viņa sāka saprast. Es jutu viņas pulsu paātrinamies, saodu adrenalīnu plūstam viņas dzīslās. Nekad nebūtu domājis, ka tas ir iespējams, bet tas tikai padarīja viņas smaržu iekārojamāku. Es sarkastiski pasmaidīju par šo ironiju. Viņa beidzot sāka bīties no manis, un tas tikai lika man viņu iekārot vēl vairāk.
- Esmu labākais plēsējs pasaulē, vai ne tā? - es noteicu ar smīnu. - Viss manī tevi pievilina - mana balss, mana seja, pat mans smārds. It kā man kaut kas no tā būtu vajadzīgs!
Negaidītā sajūsmā par apziņu, ka nav iemesla kaut ko vairs slēpt no viņas, es pielēcu kājās un no visa spēka apskrēju apkārt pļavai, nostājoties atkal tās malā.
- It kā tu varētu mani noskriet, - es iesmējos, izjūtot kaut kādu slimīgu baudu, beidzot sajūtot, ka viņas bailes mani zaudēt ir spēcīgākas nekā jebkādas citas bailes, ko varēju viņai iedvest. Nedomājot par sekām, es norāvu no resnu zaru no koka, zem kura stāvēju, un triecu to pret citu koku. Klausījos apdullinošajās skaņās, kad tas sašķīda, tad pieskrēju atkal viņai līdzās, izjūtot kaut ko līdzvērtīgu adrenalīnam savās paša nedzīvajās vēnās.
- It kā tu varētu pret mani cīnīties, - es ķircinājos. Tikai tad, kad realitāte atgriezās manā apziņā, es sāku pētīt viņas izteiksmi. Viss apstājās. Satraukums pagaisa un manis paša acumirklīgais prieks izzuda, kad es ielūkojos Bellas acīs un pirmo reizi ieraudzīju īstas bailes.
Bella bija pārbijusies. No manis. Un tā bija mana vaina.
Mans triumfs pārvērtās sakāvē, un es tikai tagad šausmās aptvēru, ko esmu izdarījis. Vienmēr biju vēlējies viņai parādīt, ko spēju, bet par ko gan es domāju, iepriekš nekādi viņu nebrīdinot? Es biju ļāvis, lai aizrautība ņem virsroku un aizmiglo spriešanas spējas. Un tagad Bella sēdēja nekustīgi, paralizēta no bailēm, gaidot, kāda būs mana nākamā darbība.
- Nebaidies, - es nožēlojami murmināju, vēloties, kaut viņai nebūtu pamata baidīties. - Es apsolu... - Mana balss aizlūza, kamēr centos atrast vārdus, lai pārliecinātu viņu, ka briesmas nedraud. Šobrīd, vērojot viņu un jūtot viņas sāpes, es kontrolēju sevi labāk nekā jebkad visas dienas laikā. Viņas bailēm padarot asinis vēl kārdinošākas nekā iepriekš, es piespiedos dziļi ieelpot, piepildot savu būtību ar viņas smaržu. Dedzināšanai draudot sagraut manu gribu un urdot uz rīcību, es lūkojos Bellas nevainīgajā un izbiedētajā sejā, un apklusināju slāpes, apņemoties vairs ilgāk neļaut tām mani kontrolēt.
- Es zvēru, ka nenodarīšu tev pāri, - es nobeidzu, izsakot šo zvērestu vienlaikus Bellai un pašam sev. Kad manu vārdu ciešā pārliecība piepildīja mani ar cerību, es paspēru vēl vienu lēnu soli viņai pretī.
- Nebaidies, - es atkārtoju, šoreiz apzinoties, ka, ja vien viņa ļaus, es pavadīšu visu savu eksistenci gādājot, lai viņai nekad vairs nerodas iemesls baidīties.
Redzot viņas skatienu mazliet atmaigstam, es atkal apsēdos viņai pretī tik tuvu, ka mūsu ceļgali gandrīz saskārās. Vēlējos pastiepties pēc viņas, bet nebiju drošs, vai tas nebūs pārāk strauji.
- Lūdzu, piedod, - es pieklājīgi noteicu. Manas balss formālais tonis šķietami viņu apmulsināja, tāpēc es nolēmu izturēties nepiespiesti, nenopietni, tā, kā viņai tas parasti labi izdevās.
- Es spēju sevi kontrolēt, - pasmaidīju. - Tu mani pārsteidzi. Bet tagad esmu savaldījies.
Biju gaidījis kaut kādu atbildi un, kad viņa pat nepamirkšķināja, sāku izjust nemieru. Vai biju nodarījis pārāk lielu postu, lai spētu to labot? Izmisumā es ķēros pie vēl viena viegla humora mēģinājuma.
- Es šodien tiešām neesmu izslāpis, - es piemiedzu aci, laimīgs, ka vakardienas pārspīlētais medību izbrauciens bija padarījis šo faktu patiesu, vismaz, cik nu tas attiecās uz manu patieso fizisko vajadzību.
Beidzot viņas sasalusī sejas izteiksme mainījās un es izbaudīju viņas smieklu skaņu, pat, ja tie joprojām skanēja kaut kā svešādi. Nebiju drošs, vai viņa ir gatava no jauna man pieskarties, bet nespēju atturēties. Biju tik noraizējies par viņu, un viss, ko vēlējos darīt, bija mierināt un pārliecināt viņu.
- Vai ar tevi viss kārtībā? - es maigi ievaicājos. Tad izstiepu savu roku, uzmanīgi ieliekot to viņas plaukstās, nevis satverot viņas roku savējā. Šobrīd viņai vajadzēja būt tai, kura visu kontrolē. Biju viņai to parādā.
Viņa ievilka dažas klusas, seklas ieelpas, acīm šaudoties starp mūsu rokām un manām acīm. Beidzot viņa atsāka glāstīt manu plaukstu ar saviem pirkstiem, un es nopūtos, atvieglots, ka ļaunākais šķita jau garām. Es viņai silti uzsmaidīju, cenšoties atgūt to atmosfēru, kura valdīja ap mums, pirms manas iracionālās uzvedības.
- Kur mēs palikām, pirms es sāku uzvesties nepieklājīgi? - es vaicāju, vēloties padarīt visu viņai vienkāršāku.
- Es tiešām neatceros, - viņa kautrīgi atbildēja, un jau atkal mani pāršalca vainas apziņa.
- Man šķiet, mēs runājām par to, kāpēc tu baidies, izņemot visiem zināmos iemeslus. - Protams, tagad es biju viņai devis visus iemeslus, lai baidītos no manis. Pēc visa, kas mūsu starpā bija noticis, es neko nebiju pelnījis vairāk par bailēm. Un tomēr, man vajadzēja dzirdēt viņas atbildi.
- Ak jā, pareizi.
- Un? - Bija smieklīgi cerēt uz to, bet es vēlējos ticēt, ka kāda daļa no viņas joprojām vēlējās, lai es palieku.
Kamēr sekundes klusi ritēja, iespēja, ka viņas atbilde varētu būt man labvēlīga, likās arvien mazticamāka. Lai arī es apzinājos viņas nākošā teikuma sāpīgumu, neziņas radītais nemiers sāka krist man uz nerviem.
- Mani ir tik viegli satraukt, - es nopūtos, cenšoties viņu nesarūgtināt. Man bija jāatcerās, ka tagad ļāvu viņai būt vadošajai. Viņa varēja kavēties, cik vien vēlējās, lai atbildētu, un es vienkārši savākšu katru pacietības unci, gaidot.
- Es baidījos... jo, nu, pilnīgi pašsaprotamu iemeslu dēļ es nevaru palikt ar tevi. Un es baidos, ka vēlos palikt ar tevi daudz vairāk, nekā vajadzētu.
Ja mana sirds vēl spētu pukstēt, šobrīd tā būtu metusies auļos. Nelikās ticami, ka viņa joprojām varētu mani gribēt, bet es nespēju sapņot, tāpēc tai vajadzēja būt īstenībai. Viņa atkal lūkojās uz mūsu rokām, bet es vēlējos, lai viņa paceļ skatienu. Man vajadzēja ielūkoties viņas acīs, lai pārliecinātos, ka tas nebija vienkārši mēģinājums likt man justies labāk. Galu galā, viņa jau iepriekš bija pierādījusi, cik nesavtīga viņa var būt.
Tā noteikti nebija tā labākā doma, bet vienīgais veids, ko spēju izdomāt, lai saprastu, vai tas, ko viņa saka ir tiešām tas, ko viņa domā, bija pieminēt iespēju par aiziešanu. Lai gan daļēji es apzinājos, ka tas būtu vislabākais, ko varētu darīt, doma par viņas pamešanu izraisīja manī tādas fiziskās sāpes, kas aizēnoja jebkuras mežonīgākās slāpes, kādas viņa jelkad man bija likusi izjust.
- Jā, - es lēnām atbildēju, nebūdams pārliecināts, kā to ietērpt vārdos. Es nevēlējos ne sāpināt viņu, ne arī nobiedēt. Bet man vajadzēja zināt. - No tā tiešām ir jābaidās. Vēlēties būt kopā ar mani. Tas tiešām nav tavās interesēs.
Viņa sarauca pieri, un es izjutu cerību stariņu. Uzmanīgi, es turpināju, izrunājot vārdus, kas draudēja mani saplosīt.
- Man būtu vajadzējis aiziet jau sen. Man vajadzētu iet prom tagad. Bet nezinu, vai to spēju.
Dīvaini cilvēciskā veidā, es aizturēju elpu, gaidot viņas atbildi.
- Es negribu, lai tu aizej, - viņa nomurmināja, joprojām atsakoties pacelt skatienu.
Aizkustināts un teju saprātu zaudējis, es sniedzu viņai žiglu mierinājumu, vēloties, lai viņa saprastu, ka aiziešana man vairs nebija īsti kā variants.
- Un tieši tāpēc to vajadzētu izdarīt man. Bet neuztraucies. Es neapšaubāmi esmu savtīgs radījums. Es pārāk ilgojos pēc tavas sabiedrības, lai darītu to, ko vajadzētu.
Vairs nevajadzēja kaut ko turēt noslēpumā no viņas. Viņa beidzot sāka saprast, cik ļoti es alku pēc viņas asinīm, un nu es sēdēju viņai līdzās, cenšoties likt viņai saprast, ka bija divu veidu iekāres, ko jutu pret viņu.
- Priecājos, - viņa mīļi noteica. Lai kā arī es necentos noturēt nemierīgo briesmoni bezizejas stāvoklī, šajā mirklī mana vēlme pasargāt šo nevainīgo meiteni pārmāca manas alkas būt kopā ar viņu.
- Nepriecājies! - es attraucu, varbūt nedaudz par skarbu, izvelkot savu plaukstu no viņējās tik maigi, cik vien spēju. Mans pieskāriens šķietami novērsa viņas uzmanību, un man vajadzēja, lai viņa saprot, ko es grasījos teikt.
- Tā nav tikai tava sabiedrība, pēc kā es ilgojos! - es sacīju, lūkojoties prom, sava vājuma samulsināts. - Tonekad neaizmirsti. Nekad neaizmirsti, ka tev es esmu bīstamāks nekā jebkuram citam. - Jutu, ka viņas skatiens meklē manu seju, tomēr šajā īpašajā godīguma mirklī, es nedomāju, ka spētu izturēt to, ko viņas acis atklātu.
- Man šķiet, es īsti nesaprotu, ko tu gribi teikt - vismaz ar pēdējo teikumu, - viņa noteica. Kā jau visu dienu, es gaidīju izdzirdēt bailes viņas balsī, bet vienīgais, ko dzirdēju, bija ziņkāre. Kad ielūkojos viņas acīs, tās bija domīgas, un es apjautu, ka viņa vēlas zināt patiesību tikpat ļoti, cik ļoti es vēlos to viņai izstāstīt. Tas man deva spēju turpināt.
- Kā lai to izskaidro? Un atkal nenobiedējot tevi... Hmm. - Es apsvēru dažus iespējamos paskaidrojumus, no kuriem lielākā daļa bija par ēdienu. Laiski prātoju, vai tas viņu satrauktu. Manas domas tika patraucētas, kad sajutu viņu paspiežam manu roku. Neatminējos, kad būtu to ielicis atpakaļ viņas plaukstās, bet biju laimīgs atkal sajūtot viņas pieskārienu.
- Siltums ir brīnišķīgi patīkams, - es nopūtos, vēloties, kaut viņa spētu saprast, tieši cik īpašs tas bija man. Gadiem ejot, vienīgais fiziskais kontakts man bija radies tikai ar paša ģimeni, un, protams, viņu āda bija tieši tāda pati, kā man. Pirms satiku Bellu, nebiju izjutis siltumu tik daudzas desmitgades, ka biju jau gandrīz aizmirsis, kāds tas ir.
Vēl neilgu brīdi ļāvu sev tīksmināties par viņas pieskāriena burvību, tad piespiedu sevi atkal koncentrēties. Izlemjot, ka ēdiena analoģija bija patiešām vienīgais veids, kā to paskaidrot cilvēkam, es nopūtos un centos uzmanīgi izvēlēties vārdus.
- Tu jau zini, ka katram garšo kaut kas cits, vai ne? Dažiem garšo šokolādes saldējums, bet citiem - zemeņu.
Viņa pamāja, lai gan viņas sejā bija raižpilna nojausma, acīmredzot nojaušot, ko es grasījos teikt.
- Piedod, ka salīdzinu ar ēdienu - man neienāca prātā nekas cits.
Viņa man uzsmaidīja, un tas bija visai samocīts smaids, tāpēc es atvainojoties atsmaidīju pretī. Tagad vairs nebija atkāpšanās ceļa, un mēs abi to zinājām.
- Redzi, katrs cilvēks smaržo atšķirīgi, katram ir citāda esence. Ja tu iespundētu alkoholiķi telpā, kurā būtu novadējies alus, viņš ar prieku to izdzertu. Bet viņš spētu no tā atturēties, ja vēlētos - ja viņš ārstētos no alkoholisma. Un tagad pieņemsim, ka tu noliktu tajā pašā telpā glāzi simtgadīga brendija - smalkākā un retākā konjaka - un visa telpa piepildītos ar tā silto aromātu. Kā tu domā - ko viņš tad darītu?
Viņa blenza uz mani, cenšoties izprast kārdinājumu, kura paskaidrošanā es acīmredzami biju izgāzies. Vēroju, kā viņas izteiksme mainījās no apjukušas uz domīgu, tad kaut kādā veidā saprotošu, tad atpakaļ uz apjukušu. Bija skaidri redzams, ka viņa nekad nebija izjutusi kārdinājumu, ko nevarētu pārvarēt, nekad nebija padevusies un nogaršojusi kaut ko aizliegtu. Vai tad katrs bērns kādreiz nenočiepj cepumu no trauka?
- Varbūt tas nav pareizais salīdzinājums, - es ierunājos, cenšoties likt viņai saprast. - Varbūt no brendija būtu pārāk viegli atteikties. Varbūt man vajadzētu teikt, ka telpā ir nevis alkoholiķis, bet heroīna atkarīgais.
Visbeidzot likās, ka viņai pielec, kad ieraudzīju žiglu baiļu uzliesmojumu viņas acīs, kuru viņa strauji aizstāja ar uzjautrinājumu. Pārsteidzot mani kā vienmēr, viņa pajokoja.
- Tātad tu gribi sacīt, ka es esmu tava heroīna marka?
Es pasmaidīju, parādot, cik ļoti es novērtēju viņas pūles padarīt visu vieglāku, bet arī vēlējos, lai viņa zina, ka viņai bija vairāk taisnības, nekā viņa, iespējams, pati apjauta.
- Jā, tu esi tieši mana heroīna marka.
Ne mirkli nevilcinoties, viņa jautāja, - Vai tā gadās bieži?
Brīdi domāju, prātojot, kā vislabāk atbildēt. Vēlējos, lai viņa saprot briesmas un to, cik skarbā situācijā viņa ir nonākusi, bet biju jau viņu pietiekoši nobiedējis, un es pūlējos atrast pareizo veidu, kā to pateikt.
Varbūt, ja tas nebūtu tieši par mums...
- Es par to runāju ar saviem brāļiem. Džasperam jūs visi esat gandrīz vienādi. Viņš mūsu ģimenē ir visnesenāk. Viņam grūtības sagādā jau atturēšanās pati par sevi. Viņam vēl nav bijis laika uzasināt maņas uz atšķirīgām smaržām un garšām.
Lai gan es neskatījos tieši uz viņu, biju diezgan pārliecināts, ka ar acs kaktiņu redzēju, ka viņa saraujas.
Palūkojos tieši uz viņu, vēloties, kaut būtu kāds vienkāršāks veids, bet man vajadzēja likt viņai saprast, kāpēc viņas tuvumā man bija tik grūti sevi kontrolēt. Viņa tik ļoti atšķīrās no pārējiem, no tiem cilvēkiem, kuriem es katru dienu gāju garām, izjūtot tik niecīgu dedzināšanu rīklē, salīdzinot ar to, ko jutu pret viņu. Mana Bella un viņas debešķīgā smarža, pārāk garda, lai pretotos, bet pārāk dārga, lai iznīcinātu.
- Piedod, - es atvainojos.
- Man nav iebildumu. Lūdzu, nesatraucies, ka varētu mani apvainot vai iebiedēt, vai ko nu vēl. Tā tu domā. Es spēju to saprast vai vismaz varu mēģināt. Vienkārši paskaidro tā, kā vari.
Atvieglots par viņas apņēmību saprast, es sakopoju spēkus, lai turpinātu.
- Tātad Džaspers nebija pārliecināts, ka kādreiz ir saticis kādu, kas viņam būtu tik... - es vilcinājos. Šī bija grūtākā daļa. Izskaidrot intensīvo iekāri, vēl vairāk nesamulsinot viņu. Atrast pareizo salīdzinājumu.
Garšīga. Salda un smaržīga. Izsmalcināta. Aicinoša.
Inde atkal sāka pludot, un es nolamāju sevi par to, ka biju sev ļāvis aizklīst tik tālu. Žigli turpināju savu paskaidrojumu, cerot, ka viņa neievēros izmaiņas manā balsī.
- ... pievilcīgs kā tu man. Un tas liek man domāt, ka viņš arī nav tādu saticis, - es izlēmīgi pabeidzu, cīnoties pret slāpēm. - Emets, kā teikt, jau ilgāk sēž ar mums vienā laivā un saprata, ko es domāju. Viņš saka, ka esot to piedzīvojis divas reizes, vienreiz stiprāk un vienreiz vājāk.
- Un tu?
- Nekad.
Beidzot. Tieši tas bija vajadzīgs, lai viņa saprastu. Manos gandrīz simts gados nekad nebija atradies kāds, kurš būtu mani kārdinājis tā, kā viņa. Visprātīgākais mums abiem būtu, ja es aizietu, tomēr nelikās, ka kaut viens no mums spētu pieņemt šādu variantu. Tomēr bija tikai godīgi, ka viņa saprata to pilnībā. Es nekad nebiju pārbaudījis savu atturību tik ekstrēmi kā tagad. Nebiju īsti pārliecināts, cik ilgi spēju to izturēt.
Tad es atminējos to, kā viņa iepriekš bija pieliekusies pie manis, un zvērestu, ko klusībā biju devis, ka pasargāšu viņu, ka ļaušu viņai būt manā tuvumā bez iemesla bīties no manis. Es piespiedos ievilkt vēl vienu dziļu, reibinošu elpu, un ļāvu liesmām nostiprināt manu apņemšanos. Es negrasījos pieļaut, ka briesmonis manī atņem tik dārgu dāvanu no vīrieša, kurš tik izmisīgi nevēlējās neko citu, kā vien mīlēt viņu.
Iegrimis dziļi domās, es gandrīz nedzirdēju viņu, kad viņa atkal ierunājās.
- Un ko Emets darīja? - viņa vaicāja, un es nekavējoties sastingu. Mana plauksta viņējā sažņaudzās dūrē, un nekas no viņas siltuma vai mierinājuma nespēja likt tai atslābt. Es negrasījos viņai atbildēt, un viņa to zināja. Nekas nespēja man likt izrunāt šos vārdus- Es laikam zinu, - viņa noteica, balsij kļūstot skumjai.
Es izjutu vēlmi aizstāvēt savu brāli, lai gan tam nebija iemesla, viņa ne apsūdzēja, ne arī nosodīja viņu.
- Pat stiprākajiem dažreiz paslīd kāja, vai ne?
- Ko tu gribi? Manu atļauju? - viņa ierunājās asākajā tonī, kādā biju dzirdējis viņu runājam. Biju tik apstulbis, ka nebiju drošs, ka saprotu viņas vārdus. Tad, pilnīgi savādākā balsī, viņa piebilda, - Tātad nav nekādu cerību?
- Nē, nē! - es iekliedzos, nobiedējot pat sevi, jo tajā mirklī es sapratu, ko viņa bija domājusi, un tas mani šausmināja. Vai viņa tiešām sēdēja man līdzās, tik mierīgi un racionāli, bet slepeni prātoja, kurā brīdī vampīrs uzbruks? Vai viņa tiešām tik ļoti raizējās par mani, ka bija gatava atdot dzīvību, lai būtu ar mani kopā?
Lai gan viņa runāja par to, ko būtībā viņa pieņēma kā savu nenovēršamu nāvi, viņas balss bija maiga un laipna, it kā viņa mani mierinātu. Tā bija tādu skumju pilna, ka es jutos pilnīgi satriekts. Es vēlējos viņu apskaut un teikt, ka viss būs kārtībā. Nekas man neliks darīt to, ko Emets izdarīja ar tiem cilvēkiem. Tas nebija tāpat. Vai tad viņa neredzēja, ka tas bija savādāk?
- Protams, ir cerība! Es taču nekad... - Tobrīd es apjautu, ka viņa taču nevarēja zināt par mana zvēresta, ko biju sev iepriekš devis, absolūto pārliecību, par zvērestu, kas vadīja mani cauri šim pārbaudījumam. Es vēlējos, lai viņa to saprot, ka, lai gan nekas nespēj mazināt viņas asins vilinājumu, mana mīlestība pret viņu padara katru kopā pavadīto sekundi arvien paciešamāku. Viņas dzīvība bija tikusi apdraudēta daudzas reizes. Bet nu vienīgais, kas plosījās manī, bija to jūtu spēks, ko jutu pret viņu. Mana mīlestība glābs viņas dzīvību atkal un atkal.
- Mums tas ir citādi, - es nožēlojami centos paskaidrot. - Emets... viņš bija saticis pilnīgi svešus cilvēkus. Tas bija sen, un viņš nebija tik... trenēts un uzmanīgs, kāds ir tagad.
Es lūkojos uz viņu, cerot, ka viņa ieraudzīs atšķirību.
- Tātad, ja mēs būtu satikušies... nu, kādā tumšā ielā vai kaut kā tā... - viņa vilcinoties ierunājās.
- Bija vajadzīgs viss mans gribasspēks, lai nepielēktu kājās tajā cilvēkiem pilnajā klasē un... - es apklusu, prātojot, vai tas viņai būs par daudz patiesības. Tomēr biju viņai solījis absolūtu godīgumu, tāpēc turpināju, cenšoties nepateikt neko pārāk aizskarošu. - Kad tu pagāji man garām, es būtu varējis tajā pašā acumirklī izpostīt visu, ko Kārlails mums ir nodrošinājis. Ja es nebūtu cīnījies pret savām slāpēm pēdējos... nu, ļoti daudzus gadus, es nebūtu spējis savaldīties.
Es jutu riebumu pārslīdam savai sejai, atceroties to pirmo, tumšo dienu, kad gandrīz biju atņēmis dzīvību visnevainīgākajam, vislīdzjūtīgakajam no cilvēkiem. Es nekad nebūtu sapratis, tieši cik nepiedodamu grēku būtu pastrādājis. Es nekad nebūtu izjutis šo neiedomājami spēcīgo mīlestību pret meiteni, kura nu sēdēja pretī man, nevērtīgajam vampīram.
- Tu droši vien domāji, ka mani ir apsēdis pats nelabais, - es noteicu, beidzot piespiežot sevi ieraudzīt to briesmīgo dienu ar viņas acīm.
- Es nesapratu, kāpēc tu varētu jau tik ātri ienīst mani...
- Man bija tāda sajūta, it kā tu būtu dēmons, kas izkāpis no manis paša elles dzīlēm man par pazušanu. Tavas ādas smarža... Domāju, ka tajā pirmajā dienā sajukšu prātā. Tajā vienā stundā es apsvēru simt dažādus veidus, kā izvilināt tevi no klases un palikt vienatnē. Ikvienu no šīm domām es apspiedu, domādams par savu ģimeni un to, ko varētu viņiem nodarīt. Man bija jāskrien un jātiek prom, pirms izrunāju vārdus, kas liktu tev sekot...
Viņa izskatījās apjukusi, lai gan biju pārliecināts, ka viņa vismaz sāk saprast, cik tuvu es biju nonācis. Viņa tik ilgi nebija neko teikusi un es gribēju izprast viņas reakciju, tāpēc piebildu ko tādu, ko man laikam vajadzēja paturēt pie sevis.
- Tu būtu nākusi līdzi.
Viņas balss bija mierīga, apstiprinot to, ko es jau zināju. - Bez šaubām.
Lai gan centos pretoties, aina ar to, ko es būtu varējis nodarīt viņai savā savtīgajā, iznīcinošajā iekārē, satrieca mani. Es ieraudzīju uzplaiksnījumu ar viņas auksto, bālo ādu, un man vairs nebija spēka lūkoties viņas acīs. Tās bija tik mierinošas, tik uzticīgas, un es nebiju pelnījis neko no tā.
- Un tad, - es skumji turpināju, lūkojoties uz viņas perfektajām, siltajām rokām, kuras joprojām cieši turēja manu plaukstu, - kad es mēģināju pārkārtot savu stundu sarakstu bezjēdzīgajā mēģinājumā no tevis izvairīties, tu atkal biji tur - tik tuvu siltajā, nelielajā telpā, tava matu smarža mani padarīja traku. Es gandrīz nenovaldījos. Tur bija tikai viena vāja cilvēciska radība - ar viņu būtu pavisam viegli tikt galā.
Es ieraudzīju viņu nodrebam, tāpēc acumirklī apklusu, ievelkot vēl vienu dziļu elpu, lai pasvilinātu savu rīkli. Tas šķita kā piemērots sods. Es atzinos sava briesmīgā vājuma ļaunākajā mirklī un liku viņai vēlreiz izdzīvot to dienu, parādot, cik tuvu nāvei viņa un pārējie bija. Tas noteikti vajās viņu līdz mūža beigām. Nebija godīgi, ka viņai bija jācieš vienatnē. Es viegli pavēru lūpas un vēlreiz ieelpoju, ļaujot dedzināšanai pārņemt manu rīkli, pirms turpināju.
- Taču es noturējos. Nezinu, kā. Es piespiedos negaidīt tevi, nesekot tev pēc skolas. Ārā, kur es vairs nejutu tavu smaržu, bija vieglāk domāt skaidri un pieņemt pareizo lēmumu. Pārējos es atstāju netālu no mājām - man bija kauns viņiem stāstīt, cik vājš esmu, viņi tikai nojauta, ka kaut kas galīgi nav labi. Un tad es braucu taisnā ceļā pie Kārlaila uz slimnīcu, lai pateiktu, ka dodos prom.
No visa, ko biju dienas garumā viņai teicis, es nesapratu, kādā veidā tieši šī informācija pamanījās viņu nošokēt. Bet te nu viņa sēdēja, acīm plati ieplestām un pavisam noteikti pārsteigta. Vai viņa vispār bija pamanījusi manu prombūtni? Es biju domājis par viņu katru prombūtnes sekundi. Vēlējos viņai pajautāt, ko viņa bija darījusi tajās dienās. Prātojot par to, ko biju palaidis garām ar savu nožēlojamo bēgšanas mēģinājumu, šī lieta bija mani urdījusi visvairāk.
Bet viņas acis mudināja mani turpināt, un šī diena piederēja viņai. Viņai vajadzēja, lai es pabeigtu savu stāstu, vienalga, cik apkaunots es biju, vai arī ko biju izdarījis.
- Mēs samainījāmies ar mašīnām - viņējai bija pilna bāka benzīna, un es negribēju ceļā apstāties. Neuzdrošinājos doties mājup un skatīties acīs Ezmei. Viņa mani nebūtu palaidusi bez scēnas. Viņa būtu mēģinājusi mani pārliecināt, ka tas nav nepieciešams...
Es gandrīz pārtraucu skaidrojumu, galu galā es nevēlējos, lai Bellai par Ezmi rodas nepareizs priekšstats. Par spīti tam, kā daļa no manas ģimenes jutās, Ezme nekad nebūtu iedrošinājusi mani pakļauties slāpēm, lai tikai es paliktu. Nebija jau arī tā, ka viņa nebūtu darījusi visu citu, ieskaitot mājas arestu, un ne tikai, lai atturētu mani no aizbraukšanas. Tomēr Bellu manis teiktais, kā liekas, nesamulsināja, tāpēc es turpināju, vēloties ātrāk tikt pāri šai daļai un biju gatavs turpināt iesākto. Mana stāsta tālākā daļa bija vispazemojošākā.
- Nākamajā rītā es jau biju Aļaskā. Es pavadīju tur dažas dienas ar veciem paziņām... bet ilgojos pēc mājām.
Un Tanja bija tikpat neatlaidīga kā vienmēr, un tas mani darīja traku, es domāju, nospriežot, ka vajadzētu izlaist šo daļu. Nebija nekādas vajadzības izklāstīt viņai aizkaitinājumu par "Izmisīgu Vampīra Pāra Meklētāju".
- Man riebās domāt par to, ka esmu sarūgtinājis Ezmi un pārējos, manu audžuģimeni. Kalnu tīrajā gaisā bija grūti noticēt, ka esi tik neatvairāma. Es pārliecināju sevi, ka bēgšana ir vājums. Es jau agrāk biju cīnījies ar kārdinājumu, ne tuvu tik spēcīgu, bet es biju stiprs.
Vismaz es kādreiz domāju, ka tāds esmu. Apspiedu smaidu, kas modās manī, kad dažas apjausmas sāka nogulsnēties manā apziņā. Pat tad, kad man un manam nožēlojamam kontroles trūkumam tā bija vieglāk, es nebiju laimīgs, kad nebiju viņas tuvumā. Viņa bija viss. Viņa bija tā visa iemesls.
- Kas gan esi tu, nenozīmīgs skuķēns... - Un beidzot es vairs ilgāk nespēju noslēpt smaidu, jo skatiens viņas sejā bija nenovērtējams. -...lai aizdzītu mani no vietas, kur vēlos būt? Tā nu es atgriezos...
Viņa joprojām neizprotami lūkojās uz mani, un es cerēju, ka neesmu viņu aizvainojis. Viņa to vēl nezināja, nespēja saprast, bet savā atzīšanā es apjautu atbildi, kuru biju meklējis. Viņa bija tas, kāpēc es atgriezos. Šī meitene, šī trauslā cilvēku meitene. Es nevēlējos to atzīt, bet tagad es sapratu, ka toreiz viņa kontrolēja mani tāpat, kā tagad. Es piederēju viņai vēl ilgi, pirms to apzināti sapratu.
Jā, man pietrūka ģimenes. Man pietrūka šīs muļķīgās, lietainās, nomaļās pilsētiņas, un tā, ka es šeit varēju vadīt gandrīz normālu dzīvi. Protams, ka man riebās atzīt, ka kaut kāds cilvēks ir padzinis mani no mājām. Bet nekas no tā nebija patiesais iemesls, kāpēc es atgriezos.
Es atgriezos, jo nespēju izdabūt viņas smaržu laukā no prāta, nespēju neredzēt viņas seju ik reizi, kad aizvēru acis. Viss, kas bija saistīts ar viņu, reibināja mani. Es ilgojos pēc Bellas. Un nekādas sāpes nespēja mani atturēt. Tāpat, kā nekādas sāpes nebija tā vērtas, lai viņu jelkādā veidā sāpinātu.
Es vēlējos pastāstīt viņai, izskaidrot to, kā jutos, bet izjutu pienākumu pabeigt iesākto. Tāpēc es turpināju, cenšoties aizkavēt vārdus, kas lauzās laukā.
- Es piesargājos, medīdams un barodamies vairāk nekā parasti, pirms tevi satiku. Es biju pārliecināts, ka esmu pietiekami stiprs, lai izturētos pret tevi kā pret jebkuru citu cilvēku. Es lepojos ar to. Bez šaubām, grūtības sagādāja tas, ka es nevarēju vienkārši lasīt tavas domas, lai uzzinātu, kā tu reaģē attiecībā uz mani. Es nebiju pieradis izmantot aplinku ceļus, noklausīties tavus vārdus Džesikas domās... viņas domas nav īpaši oriģinālas, un mani kaitināja tas, ka ir jānolaižas tik zemu.
Varbūt kādu dienu es pastāstīšu visas tās briesmīgās lietas, kuras Džesika domāja par viņu. Man riebās, ka Bella tik ļoti uzticas viņai un viņas šķietamajai draudzībai, kad Džesika nav pelnījusi neko no tā. Bet to es pataupīšu citai dienai. Šodiena piederēja viņai. Mums.
- Un es nevarēju zināt, vai tu tiešām domā to, ko saki. Tas viss bija ārkārtīgi kaitinoši. Es gribēju, lai tu, ja iespējams, aizmirsti manu uzvedību tajā pirmajā dienā, tāpēc mēģināju ar tevi sarunāties tā, it kā tu būtu jebkurš cits. Patiesībā es pēc tā vien kāroju, cerot, ka spēšu uzminēt dažas tavas domas. Bet tu biji pārāk interesanta, - es piebildu, un mana atzīšanās gandrīz izspruka laukā. Tas, kā es tvēros pie katra vārda, ko viņa teica, kā šaudījos pa visu pārējo garlaicīgajām domām, lai tikai redzētu viņas seju, dzirdētu viņas balsi. Kā es vēroju viņu guļot, kā transā klausoties viņas sapņos. Nē, tam vēl bija par agru.
- Es attapos, ka esmu aizrāvies ar tavām sejas izteiksmēm... un laiku pa laikam tavu matu plīvojums vai tavs rokas mājiens saviļņoja gaisu, un mani atkal satrieca smarža.
Tad manas eksistences visbriesmīgākais brīdis nozibsnīja manu acu priekšā, atceroties paniku, ko jutu, vērojot, kā busiņš traucas viņas virzienā. Vai bija kāds veids, kā izskaidrot, ko jutu tajās sekundēs. Vienīgais iespējamais veids bija atzīt viņai tos piesardzīgos melus, kurus sacerēju - tikai sacerētos, jo man nepietika spēka tos pielietot - lai piesegtu tā šausminošā mirkļa patiesību. Es varēju viņai pateikt patiesību, atzīt, kāpēc riskēju ar visu, lai glābtu viņu. Tā bija atbilde, kuru viņa pārāk ilgi bija gaidījusi. Un tā bija vissvarīgākā lieta, ko varēju viņai sniegt.
- Un tad tevi manu acu priekšā gandrīz notrieca mašīna. Vēlāk es iedomājos lielisku attaisnojumu tam, kāpēc es tajā mirklī rīkojos, - ja es nebūtu tevi izglābis, ja tavas asinis būtu izlijušas manā priekšā, es droši vien nebūtu spējis atturēties un nenodot mūs visus tajā pašā brīdī.
Es dziļi ievilku elpu un šoreiz pat īsti nejutu svilinošās sāpes, lai gan biju drošs, ka tās turpat vien bija. Cieši lūkojos viņas acīs, laimīgs, ka beidzot varēju viņai izstāstīt, kā tas mirklis mainīja pilnīgi visu.
- Bet tas man ienāca prātā tikai vēlāk. Tajā brīdī man prātā bija tikai viena vienīga doma - "ne viņa".
Es aizvēru acis, pirmo reizi gandrīz gadsimta laikā jūtoties noguris. Viņa joprojām nebija bildusi ne vārda, lai gan es dzirdēju viņas sirdspukstus atkal paātrinamies. Kad viņa beidzot ierunājās, viņas balss bija saspringta, it kā viņa ilgu laiku nebūtu norijusi siekalas un viņas rīkle alktu pēc kaut kā, ar ko remdēt slāpes. Es centos nesmaidīt par salīdzinājumu. Varbūt viņa kaut kādā mērā spēja saprast manas slāpes.
- Un slimnīcā? - viņa vaicāja, un es biju pārsteigts, ka pēc visa, par ko biju atzinies, viņa joprojām meklēja atbildes par maniem tumšākajiem brīžiem. Cik daudz patiesības viņa spēja izturēt? Un tomēr es piespiedu sevi turpināt.
- Es biju satriekts. Nespēju noticēt, ka tomēr esmu mūs visus pakļāvis briesmām, pakļāvies tev - tieši tev un nevienam citam. It kā man būtu vēl vajadzīgi iegansti, lai tevi nogalinātu.
Viņa sarāvās vienlaikus ar mani, un es ienīdu sevi, ka biju ļāvis šim vārdam izsprukt. Es biju tik ļoti uzmanījies, lai to nepateiktu, bet visā savā godīgumā būšu ļāvis sev kļūt nevērīgam. Es steigšus centos izlabot kādas nu sāpes es neapzināti biju viņai radījis.
- Bet tam bija gluži pretējs efekts, - es žigli ierunājos, cenšoties izprātot, kas viņai varētu likt justies ērtāk. Lai gan to bija grūti atzīt pat sev pašam, visā būtībā tas bija mirklis, kad biju nostādījis viņu augstāk par savu ģimeni. Būs grūti pateikt to skaļi, bet es jutu, ka esmu viņai šo patiesību parādā.
- Es sastrīdējos ar Rozāliju, Emetu un Džasperu, kad viņi ierosināja, ka tagad būtu īstais brīdis... tas bija briesmīgākais strīds, kāds mums ir bijis. Kārlails bija manā pusē un Alise arī. - Es centos, cik spēka, lai ārēji neko neizrādītu, bet nebija iespējams domāt par Alisi, vienlaikus nedomājot arī par viņas abām nepieņemamajām Bellas nākotnes vīzijām. - Esme sacīja, lai es daru jebko, tikai lai palieku.
Es papurināju galvu, jau atkal prātojot, vai man vajadzētu aizstāvēt Ezmi un viņas līdzjūtīgo dabu. Viņa teica, lai daru visu, kas nepieciešams, bet es, protams, spēju lasīt viņas domas. Viņa nekad nebūtu man ļāvusi nodarīt Bellai pāri. Viņai un Kārlailam jau bija plāns un viņi būtu iejaukušies ilgi pirms es izdarītu kaut ko tādu, ko vēlāk nožēlotu.
- Nākamo dienu es noklausījos visu to domas, ar kuriem tu sarunājies, un biju šokēts, ka tu turi savu solījumu. Es tevi galīgi nesapratu. Zināju, ka nevaru vēl ciešāk saistīties ar tevi. Es darīju, ko varēju, lai turētos no tevis pa gabalu. Un ik dienu tavas ādas, tavas elpas, tavu matu smarža,,, mani satrieca tāpat kā pirmoreiz.
Atminoties nebeidzamās naktis, ko pavadīju, mokoties ar domām, kā vislabāk nosargāt viņu, es nespēju atturēties, maigi nepasmaidot. Pat tad, kad visa mana būtība teica, lai rīkojos, lai padodos... es nespēju izturēt domu par viņas sāpināšanu. Slāpes mani dedzināja, spīdzināja, bet katru reizi, kad tās mani svilināja, mani vajāja ainas, kuras es zināju, ka nekad nepieļaušu dzīvē. Es domāju par viņas auksto, nedzīvo augumu, domāju par to, ka nespēšu redzēt atkal viņas smaidu vai minēt viņas klusā prāta domas. Un, lai gan tobrīd es nezināju, kā to sauc, es jutu emocijas, kas lēnām pārņēma mani visu, es jutu, kā tās mani izmaina. Tās aizveda mani arvien tālāk prom no briesmoņa, un veda tuvāk vīrietim, kāds vēlējos būt.
Zinot, ka tas bija klāt, patiesības mirklis, ko biju izmisīgi gaidījis visu dienu, es ielūkojos viņas acīs ar visu mīlestību un pieķeršanos, kas mutuļoja tepat, acu priekšā.
- Un vienalga, - es lēnām sacīju, lai viņai būtu laiks to patiesi aptvert, - man būtu veicies labāk, ja es būtu mūs visus atklājis jau pirmajā mirklī, nekā tad, ja tagad un šeit - bez lieciniekiem un nekā, kas mani kavētu - nodarītu tev pāri.
Viņas izteiksme joprojām bija neizprotama, kad viņa maigi pavaicāja, - Kāpēc?
- Izabella, - es noteicu, izmantojot viņas pilno vārdu, lai būtu drošs, ka visa viņas uzmanība ir pievērsta man. Un tāpēc, ka ilgojos dzirdēt, kā tas skan pār manām lūpām. Nedomājot es padevos un izdarīju to, ko biju vēlējies izdarīt visu pēcpusdienu. Es pasniedzos un izlaidu pirkstus caur viņas matiem, izbaudot to, cik maigi tie glāstīja manus pirkstus.
Es pasmaidīju, kad mans pieskāriens lika viņai notrīsēt, jo es jutu, ka viņa nebija nobijusies. Viņa bija patīkami satraukta.
- Bella, es nespētu sadzīvot pats ar sevi, ja jebkad nodarītu tev pāri. Tu nezini, kādas mokas es tāpēc esmu pārcietis. - Es novērsos, piepeši satraucies par to, ko grasījos teikt. Es vēlējos, lai viņa zina, man vajadzēja, lai viņa saprot, bet vārdi ķērās. Tā pati aina, kas mani bija tik ilgi vajājusi, tagad bija manu domu priekšplānā, un man vajadzēja to aizgaiņāt, aprakt uz visiem laikiem. Tas nekad nenotiks. Nekas man nekad Bellu neatņems. Es izmocīju vārdus, zinot, ka tie man piešķirs spēku pateikt Bellai, cik daudz viņa man patiesi nozīmē.
- Domāt par tevi nekustīgu, bālu, aukstu... nekad vairs neredzēt tevi koši pietvīkstam, nekad vairs neredzēt intuīcijas uzplaiksnījumu tavās acīs, kad tu redzi cauri maniem meliem... tas būtu neciešami.
To sakot, es ielūkojos viņas acīs un visas sāpes, kuras jutu, visas mokas, kuras cietu, cīnoties pret briesmoni manī, izgaisa. Viņa beidzot uzzinās. Viņa beidzot sapratīs.
- Tagad tu man esi vissvarīgākais. Svarīgākais visā pasaulē.
Es dzirdēju, kā viņas sirds sitas straujāk nekā jebkad, kad viņa nodūra skatienu un lūkojās uz mūsu sadotajām rokām. Manas acis nenovērsās no viņas sejas. Es nespēju dzirdēt viņas domas. Viņas izteiksme bija viss, kas man bija. Lai gan biju visai pārliecināts, ka joņojošā sirds bija laba zīme.
- Tu, protams, jau zini, kādas ir manas jūtas, - viņa sacīja, joprojām neatbildot uz manu skatienu un spīdzinot mani jaunā veidā. Viņa lika man minēt, kā viņa jūtas, kad viss, ko vēlējos, bija dzirdēt viņu izrunājam šos vārdus skaļi. Viņa neskatījās uz mani, tomēr es mēmi lūdzos ar skatienu. Pasaki man. Lūdzu, pasaki man.
- Esmu šeit... kas nozīmē, ka es labāk mirtu nekā atteiktos no tevis.
Viņa man tikko pateica iespējams brīnišķīgāko lietu, ko kāds jelkad pasaules vēsturē bija teicis. Tomēr viņas piere bija saraukta. Un es biju apjucis.
- Es esmu muļķe, - viņa piebilda.
Tas mani izsita no sliedēm. Es pasmīnēju kā pilnīgs idiņš, kāds es arī biju, un iesmējos, piekrītot viņai, jo viņas reakcijas patiešām bija smieklīgas.
- Tu esi muļķe, - es noteicu, joprojām spurgdams, un atvieglots, kad viņa beidzot pacēla skatienu. Viņa bija laimīga, apjukusi, bet laimīga, un mēs kopā smējāmies, brīnoties, kā gan bijām līdz tam nonākuši.
Manas acis neatlaida viņas skatienu, kad es beidzot padevos un izrunāju vārdus, kurus biju domājis visu pēcpusdienu.
- Un lauva iemīlējās jērā...
Viņa nosarka un novērsās, un, lai cik ļoti es arī nevēlējos lūkoties viņas acīs mūžīgi, es sapratu, ka viņai šis bija pavērsiena punkts. Lai gan biju apsvēris šos vārdus krietnu laiku, atzīstot savu mīlestību, es atpazinu viņas kautrīgo reakciju. Ja viņai vajadzēja laiku, lai to aptvertu, es sniegšu viņai tik daudz, cik vajadzīgs. Es viņai sniegšu visu.
- Cik glups jērs, - viņa beidzot nopūtās, un mans smaids tikai kļuva platāks. Patiesi, šajā scenārijā es biju vislielākais idiots. Es pats biju uz to visu uzprasījies, labprātīgi grūžot sevi mokās katru dienu, lai tikai būtu viņas tuvumā.
- Cik slims, mazohistisks lauva, - es piebildu, ļaujot skatienam aizklīst kokos aiz viņas. Debesis joprojām bija skaidras, bet es pamanīju vienu tumšu mākoni tuvojamies, un prātoju, vai tas grasījās uzlīt mums, šeit, mūsu perfektajā brīdī. Nedomāju, ka kaut viens no mums par to uztrauktos.
- Kāpēc... - viņa maigi ierunājās, bet tad apklusa. Es pasmaidīju, jo kaut arī biju drošs, ka ne to viņa grasījās vaicās, šis vārds lika man domāt par visiem iemesliem, kāpēc es viņu mīlēju. Saules gaisma atlēca no manas ādas, veidojot varavīksnes uz viņas sejas, tomēr viņa smaidīja, it kā tas nebūtu nekas neparasts. Tas noteikti bija viens no iemesliem, kāpēc.
- Jā? - es vaicāju, patiesībā tikai vēloties kādu brīdi dzirdēt viņas nevainojamo balsi. Man bija sajūta, ka es runāju visu dienu.
- Pasaki, kāpēc tu no manis bēgi, - viņa pabeidza, un mans smaids izgaisa.
- Tu zini, kāpēc.
- Nē, ko tieši es ne tā izdarīju? Redzi, man būs jāpiesargās, tāpēc labāk jau tagad sākšu mācīties, ko nevajadzētu darīt.
Man gribējās paglūnēt par viņas kārtējo centienu uzņemties vainu, kad es biju tas, kura uzvedība bija nepiedodama. Bet nosodošais skatiens, kuru biju nolēmis viņai veltīt, izgaisa labsajūtas vilnī, kad viņa vēlreiz pasniedzās un paberzēja pirkstus pret manu roku.
- Piemēram, tas laikam ir labi.
Es tikai pasmaidīju un ļāvu sev patīksmināties par viņas pieskāriena sajūtu. Kad viņa mani nomierināja ar savu maigumu, mana balss skanēja atslābināti.
- Tu neko neizdarīji nepareizi, Bella. Tā bija mana vaina. - Vienmēr mana vaina.
- Bet es gribu palīdzēt, ja vien to spēju, lai tev būtu vieglāk.
- Nu, - es vilcinoties iesāku, tomēr nespēju strīdēties, ja viņa bija apņēmusies padarīt lietas vienkāršākas. Es vēlējos to ne tik daudz sevis, kā viņas dēļ. Biju apņēmīgāks nekā jebkad saglabāt visu pilnīgā un nevainojamā kontrolē, kad mēs bijām kopā, lai viņai nekad nebūtu jābaidās.
- Tu vienkārši biji tik tuvu, - es nopūtos, atminoties viņas elpu uz manas plaukstas, viņas sejai atrodoties tikai dažu collu attālumā no manējās. - Lielākā daļa cilvēku instinktīvi turas no mums pa gabalu, viņus atbaida mūsu svešādums... Es negaidīju, ka tu pienāksi tik tuvu. Un tad tava kakla smarža, - es steidzīgi noteicu, dedzināšanai atkal par sevi atgādinot. Bet es to kontrolēju. Viņai nebija par ko satraukties, un es vēlreiz pārliecinājos, ka viņas acīs nebija baiļu.
- Nu labi, - viņa noteica, it kā es runātu par kaut ko pilnīgi nesvarīgu, nevis par viņas izdzīvošanu. Tad, iespējams, visjaukākajā veidā, kādu no viņas puses biju redzējis, viņa ierāva zodu, pasmaidīja un teica, - Neatkailināt kaklu.
Es iesmējos, neiedomājami laimīgs, ka tagad spēju ar viņu atklāti par visu, pat par savu pretīgo ilgošanos iegremdēt savus zobus viņas kaklā. Nelikās, ka tas viņu mulsina vai biedē. Viņa bija tikpat sajūsmināta par manu atklātību kā es par to, ka beidzot varēju visā ar viņu dalīties. Protams, es nevēlējos likt viņai domāt, ka tagad viņai katru dienu jāsāk nēsāt augstas apkakles, tāpēc es steidzīgi izlaboju.
- Nē, patiesībā lielāka loma bija pārsteigumam nekā jebkam citam.
Pavisam lēnām es pasniedzos, lai pieskartos viņas kaklam. Viņas āda bija tik maiga, tik trausla, un es prātoju, kā būtu noglāstīt to ar manu degunu. Ar manām lūpām...
Es būtu vajadzējis uztraukties, vai mans vēsais pieskāriens viņai liksies netīkams, bet viņa jau bija saglabājusi kontaktu visu dienu. Likās, ka viņai mans pieskāriens patīk tikpat ļoti, cik ļoti es tīksminos par viņējo, tāpēc es nenolaidu roku, jūtot viņas pulsu zem saviem pirkstiem.
- Nu redzi, - es viņai mierīgi teicu. - Viss kārtībā. - Un tā patiešām arī bija. Pat klausoties viņas pulsa joņošanā, ieelpojot viņas gardo smaržu, es nejutu pat mazāko svārstību savā paškontrolē. Vienīgais, par ko spēju domāt, bija cik ļoti es vēlos pieskarties viņai vēl un likt viņas sirdij sisties straujāk.
Nekad vēl nebiju juties ar viņu tik viegli kā tobrīd, tāpēc nospriedu pārbaudīt sevi vēl mazliet vairāk. Zināju, ja šobrīd nespēju viņai nodarīt pāri. Vīrietis beidzot uzvarēja cīņu ar briesmoni. Un es tiešām vēlējos būt viņai tuvāk, just vēl vairāk no viņas ādas uz savējās.
Kā vienmēr, sajūtot to, ko es, viņas vaigi iekrāsojās pazīstamajā sārtajā nokrāsā. Es vēlējos iesmieties, jo likās tik muļķīgi sarkt šādā brīdī, sēžot tik mierīgi, tikai vērojot vienam otru. Bet es arī zināju, ko grasos darīt un nevēlējos, lai viņas reakcija uz mani liek viņai justies neērti. Es to izbaudīju. Tā padarīja viņu par to, kas viņa bija, un tā atgādināja man, ka vismaz daļēji viņa ilgojās pēc manis tāpat, kā es pēc viņas.
- Tavs pietvīkums ir burvīgs, - es maigi noteicu, un vēroju, kā nokrāsa kļuva izteiktāka.
Es negribīgi izvilku savu roku no viņas plaukstām un tās nedzīvi iekrita viņai klēpī. Arī viņa nevēlējās mani atlaist. Būt gribētam bija visbrīnumainākā sajūta. Dedzīgi vēloties parādīt viņai manus nodomus, es viegli pārlaidu pirkstus pār viņas maigo vaigu. Viņa nopūtās un es jutu, kā viņa atslābst zem mana pieskāriena. Iedrošināts, es atrāvu otru roku no viņas kakla un viegli ieskāvu viņas seju savās plaukstās, visu laiku apzinoties, cik neticami trausla viņa ir.
Tas, ka viņa tik pilnīgi man uzticējās, mani biedēja, bet arī piepildīja ar dziļāko laimes izjūtu. Tas deva manam agrākajam lēmumam jaunu sparu un lika man noticēt, ka būšana ar viņu patiesi varētu būt iespējama.
- Pavisam mierīgi, - es noteicu, gatavs pārbaudīt savas robežas, bet joprojām baidoties, ka mani instinkti varētu ņemt virsroku bez brīdinājuma. Lai kā arī es vēlējos ļaut viņai šodien uzņemties vadību, šinī brīdī man vajadzēja visu kontrolēt. Pat, ja man likās neiespējami, ka es tagad varētu reizi par visām reizēm savainot viņu, es nevēlējos nevajadzīgi riskēt. Man vajadzēja būt noteicējam, tikai uz dažiem nenovērtējamiem mirkļiem.
Pavisam lēnām, tik lēnu, ka nebiju drošs, vai vispār kustos, es pieliecos viņai tuvāk. Nenovērsu skatienu no viņas acīm, atgādinot, lai viņa neveic pēkšņas kustības. Mani pirksti joprojām smeldza no siltuma baudas, kad biju pieskāries viņas sejai un kaklam. Es vēlējos izjust šo siltumu uz savas sejas, vēlējos justies mazliet vairāk kā cilvēks viņas acīs. Tāpēc es viegli pieglaudu vaigu viņas kaklam, ievelkot vienu seklu elpas vilcienu, lai redzētu, cik spēcīga viņas smarža liksies no tik tuva attāluma.
Tā bija sāpīga, bet paciešama. Slāpes kņudināja manu rīkli, bet es biju tik laimīgs par iespēju pieskarties viņai, neizraisot viņā bailes, ka tas mazināja sāpes. Pārliecinājies, ka joprojām visu kontrolēju, es ļāvu sev atkal elpot normāli. Ļāvu pirkstiem slīdēt lejup no viņas sejas līdz kaklam, koncentrējoties uz viņas ādas struktūru pret manējo. Jutu, ka viņa notrīc un vienu mirkli prātoju, vai tas, ka uz viņas ādas vienlaikus ir tik daudz manas ledainās ādas, liek viņai salt. Tad es apjautu, ka viņas sirds atkal trako un atgādināju sev, ka viņas trīsas var nozīmēt kaut ko citu.
Kad manas rokas beidzot atradās uz viņas pleciem, es ļāvu savam degunam pārslīdēt viņas atslēgas kaulam. Niknā dedzināšana gandrīz kļuva pārāk spēcīga un es apsvēru domu atvirzīties, bet biju tik tuvu viņas sirdij un tā sitās ātrāk, nekā jebkad biju dzirdējis. Un tā sitās manis dēļ.
Tas man sniedza to pamudinājumu, ko man vajadzēja, lai veiktu pēdējo soli manā mazajā eksperimentā. Es piespiedu savu vaigu viņas krūtīm stingri, bet maigi un klausījos viņas straujajos sirdspukstos. Piespiedu sevi ievilkt vēl vienu dziļu elpu ar viņas dievīgo smaržu, un aizvēru acis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru