Šāvos mājup, cerot, ka Alise man varēs sniegt kaut kādu mierinājumu par Biliju. Paguvu paspert tikai divus soļus iekšā, kad viņa jau lēkādama nāca manā virzienā.
- Neuztraucies par to, Edvard, - viņa dziedāja, pēc manām domām, pārāk līksmi, ņemot vērā sarunas tēmu. - Bilijs ir satraukts, bet viņš nevar Bellai pateikt neko tādu, ko viņa jau nezinātu.
- Laikam gan, - noteicu, jūtoties tikai mazliet labāk.
- Viņš grib, lai viņa ir piesardzīga, un viņš izjūt pienākumu viņu pieskatīt, jo viņa ir Čārlija meita. Cik nu es varu saskatīt, tas ir arī viss.
- Jā, pagaidām, - es nomurmināju, ne īpaši pārliecināts.
- Edvard, - viņa noskaldīja kā vienmēr, kad es apšaubīju viņas spējas. - Manuprāt, tev ir daudz svarīgākas lietas par kurām pašlaik domāt.
- Piemēram?
- Piemēram, sagatavošanās sestdienai.
- Ko tu gribi teikt, sagatavošanās? - es nervozi vaicāju. - Man likās, tu teici, ka man nav par ko uztraukties.
- Tā arī ir. Bet tas nenozīmē, ka tev nevajadzētu darīt visu, kas tavos spēkos, lai padarītu tev to visu vieglāku.
- Es jau teicu, ka rīt pēcpusdienā došos ar tevi medīt.
- Zinu. Tomēr tas nav vienīgais, ko tu vari darīt.
- Ko tieši tu ierosini?
- Es zinu, ka lielāko daļu no savām naktīm tu pavadi pie Bellas, bet es arī redzu, cik neizlēmīgs tu esi, kad atrodies viņai līdzās. Manuprāt, vislabākais, ko tu vari darīt, ir griezties apkārt un pavadīt ar viņu ik sekundi. Bilijs tur būs tikai dažas stundas, tad Bella uzreiz dosies gulēt. Es jau redzēju, ka šonakt viņa gulēs ļoti cieši, viņa ir pārāk nogurusi no miega trūkuma pagājušajā naktī. Tev būs gana droši atrasties viņai tuvumā, ļauj viņas smaržai tevi pārņemt, lai tu vari sākt mācīties to bloķēt.
- Tas ir neprāts, Alise. Es nevaru padarīt sevi imūnu.
- Ne pilnībā, bet es redzu, ka ar katru mirkli, ko pavadi kopā ar viņu, tu kļūsti arvien nejūtīgāks, un tikpat labi tu vari sākt jau tagad. Vēl vairāk, manuprāt, ir svarīgi, lai tu sāktu saprast, ka tu vari atrasties tuvu viņai, ka tu patiešām to vari izturēt. Tici man, tu vēlāk man par to pateiksies.
Tad, ar kaitinošu smīnu, viņa savā prātā sāka pārskatīt valstis un to galvaspilsētas, lai man nebūtu ne nojausmas, par ko tieši es viņai varētu pateikties.
Lai cik ļoti mans prāts necenstos mani pārliecināt pastrīdēties ar viņu, es nevarēju noliegt, ka daļa no manis bija pārāk griboša ieklausīties viņā. Viņa bija redzējusi, ka Bella gulēs cieši, un pat tad, kad viņa būs nemierīga, es spēšu viņai viegli pieskarties, nepamodinot viņu. Varbūt Alisei bija taisnība. Varbūt man vajadzēja pārliecināt sevi par paša spējām atrasties viņas tuvumā.
Es soļoju šurpu turpu, gaidot, kamēr Alise man pateica, ka ir droši doties atpakaļ. Pēc sekundes, es jau pilnā ātrumā skrēju viņas mājas virzienā. Ierados tieši īstajā brīdī, lai ieraudzītu Bilija mašīnu aizbraucam.
Es klausījos ārā aiz loga, kā Bella un Čārlijs izrunāja savu ierasto īso vakara sarunu, un jutos atvieglots, nedzirdot neko neparastu. Vai nu Bilijs bija izlēmis šovakar nesniegt jelkādu brīdinājumu, vai arī viņš vismaz nebija neko teicis Čārlija klātbūtnē. Kad gan es iemācīšos neapšaubīt Alises teikto? Kad Čārlijs ieminējās par Maika Ņūtona uzaicināšanu uz dejām, es izjutu to pašu smieklīgo greizsirdību, ko vienmēr, kad bija runa par jebkuru citu puisi. Mans saspringums atslāba, kad Bella izrādīja jau paredzamo aizkaitinājumu, un es atgādināju sev, ka tas biju es, ar kuru viņa bija izvēlējusies pavadīt laiku kopā.
Pēc vakariņām, viņa uzvilkās augšā pa kāpnēm un devās uz savu istabu. Viņa atvēra grāmatu, bet es redzēju, ka nogurums pārņēma viņu jau pēc dažām lappusēm. Dziļi nopūšoties, viņa izslēdza gaismu un palīda zem segām. Pagāja mazāk nekā desmit minūtes, līdz viņas elpa kļuva rāma, un es zināju, ka viņa ir dziļā miegā. Gaidīju, kad viņa sāks miegā runāt, bet viņa bija neierasti klusa. Ziņkārības dzīts, un dedzīgi vēloties pārbaudīt Alises teoriju, es ierāpos pa logu un apsēdos uz grīdas līdzās viņas gultai.
Domājot par Alises teikto, es ievilku apzināti dziļu elpu, kad Bella izelpoja, ļaujot viņas smaržai piepildīt visas manas maņas. Tas bija reibinoši - satraucoši, tomēr baisi. Lai gan, cauri sāpēm es nojautu, ka Alise bija kaut ko nojautusi. Katrs elpas vilciens, ko ievilku tik tuvu viņai, šķita vieglāks nekā iepriekšējais. Prātojot, cik gan tālu varu ļaut sev iet, es pieliecos tuvāk, līdz varēju just viņas elpu uz savas sejas. Vilcinoties, pasniedzos un atglaudu matus no viņas sejas, vēlreiz patīksminoties par to zīdaino struktūru. Tad es viegli pieskāros viņas vaigam un patīkamā satraukumā atklāju, ka viņa neatrāvās nost no mana pieskāriena.
Es ļāvu rokai noslīdēt zemāk, līdz tā atdusējās pret viņas kaklu, tieši virs viņas pulsa. Tas, kā tas sitās pret manu roku, gandrīz bija par daudz, bet brīdī, kad es sāku virzīties prom, viņa nopūtās, izrunājot manu vārdu. Tas atšķīrās no tā, kā viņa to bija teikusi agrāk, kad es zināju, ka viņa sapņo. Šoreiz, viņas zemapziņai neizrādot nekādas pazīmes, man likās, it kā viņa zinātu, ka esmu šeit. Pilnībā aizgrābts, es neizkustējos stundām ilgi, kamēr Bella klusi dusēja zem mana pieskāriena.
Biju savā ziņā šokēts, kad ieraudzīju, ka dienas gaisma sāk ielauzties viņas logā. Ar triumfējošu smaidu, es klusi izslīdēju laukā. Visu ceļu mājup, es kavējos atmiņās par to, cik tuvu es biju viņai atradies ilgāk, nekā man tas būtu licies iespējams, un kā stundām ejot, sāpes bija kļuvušas gandrīz nemanāmas. Tas man lika domāt, ka mūsu kopīgā diena vienatnē varētu tiešām būt iespējama.
Redzi, es tev teicu, es izdzirdēju Alises tīksmināšanos iekšā, kad iekāpu Volvo. Pārgriezu acis, bet mans smīns neizgaisa.
Es gaidīju aiz stūra, kamēr redzēju Čārliju aizbraucam, tad žigli noparkojos viņa vietā. Nepagāja ne minūte, kad Bella jau lēkšoja lejā pa kāpnēm manā virzienā. Fakts, ka viņa likās tikpat dedzīga pavadīt vēl vienu dienu kopā kā es, lika man pasmaidīt.
- Kā tu gulēji? - es apvaicājos, nevarot noturēties, nedzirdot viņas atbildi.
- Lieliski. Un kā pagāja tava nakts?
- Patīkami, - es nevērīgi attraucu, par spīti visam, pasmīnot. Prātoju, vai jelkad spēšu atzīties viņai, cik patīkamas bija kļuvušas visas manas naktis, kopš biju atradis jaunu mīļāko veidu, kā tās pavadīt.
- Vai drīkstu vaicāt, ko tu darīji? - viņa ziņkārīgi vaicāja.
- Nē. Šodiena joprojām ir mana.
Viņa nopūtās, bet neprotestēja, un es neizniekoju laiku, bet atsāku no vietas, kur bijām palikuši. Mani neizmērojami fascinēja tas, cik sajūsmināta viņa bija, runājot par savu dzīvi Fīniksā. Viņa pastāstīja vairāk par savu māti un draugiem, kā viņai visvairāk no viņiem pietrūka. Ap pusdienlaiku, viņa vairs neizrādīja nekādas samulsuma pazīmes, kad es taujāju pēc detalizētāka izklāsta, un piepeši es izjutu negaidītu pašpārliecinātības lēkmi, beidzot uzdodot jautājumu, kas mani tirdīja visvairāk.
- Kā ar iepriekšējiem puišiem? - es vaicāju tik nepiespiesti, cik vien spēju. - Vai aizbraucot tu atstāji aiz sevis kādu salauztu sirdi?
Viņas seja piesarka un es prātoju, vai tikai viņa negrasījās man teikt ko tādu, ko es īsti nevēlējos dzirdēt. Galu galā, es tikai pamazām sāku pierast pie greizsirdības sajūtas. Centos saglabāt mierīgu sejas izteiksmi, gaidot viņas atbildi.
- Ne īpaši, - beidzot viņa noteica, lai gan sārtums no vaigiem nenozuda. - Nu, neviens man neizrādīja īpašu uzmanību, ko es gan arī īpaši nevēlējos. Man liekas, tīnes gados vienu vai divas reizes biju ieķērusies kādā, bet nekad nebiju tik aizrāvusies, lai to turpinātu.
Lai gan es nebiju cerējis uz plašu randiņu vēsturi, biju pārsteigts par atklāsmi, ka es izrādījos pirmais, pret kuru viņa bija izjutusi patiesu interesi. Lai gan tas bija glaimojoši, tomēr vienlaikus tas mani arī satrauca. Vai tas bija tikai dēļ tā, kas es biju? Vai es viņai biju valdzinājums, vēl viens briesmu magnēts, kas viņu pievilināja?
- Tātad tu ne reizes nesatiki kādu, ko gribētu? - es vaicāju, uzmanīgi vērojot viņas seju.
- Fīniksā ne, - viņa stingri atteica, lūkojoties man pretī, acis nepamirkšķinot.
Iedzīts sprukās starp to, ko vēlējos un to, ko man vajadzētu vēlēties (kā es sev nepārtraukti atgādināju), es izturēju viņas skatienu un ļāvu cīņai plosīties iekšienē. Viņa bija nevainojama - tik trausla, tik nevainīga, un, lai cik ļoti es viņu arī neiekārotu, nezināju, kā gan es to varētu atļauties. Nekas no manis nebija to pelnījis, tomēr es nespēju sevi piespiest doties projām.
Es vēlējos gādāt par viņas drošību, bet joprojām nebiju drošs, ka mana klātbūtne to viņai nodrošinās. Es izmisīgi alku sniegt viņai jebko, visu, ko vien viņa vēlētos, kaut gan vienīgais, ko viņa šķietami vēlējās, bija pavadīt laiku kopā ar mani. Tas bija pasaules visironiskākais paradokss.
Neaizmirsti par viņas mašīnu. Un, lūdzu, beidz raizēties. Es neesmu domu lasītāja, un pat man ir acīmredzams tas, ka tu esi galīgi sagrauts.
Alises ne tik slēptais komentārs, apvienojumā ar žiglu smaidu manā virzienā, patraucēja manas domas no telpas otra gala.
- Šodien man būtu vajadzējis ļaut tev braukt pašai, - es noteicu, uz brīdi aizmirstot, ka Bella nebija dzirdējusi Alisi tā, kā es.
- Kāpēc? - viņa pārsteigti vaicāja.
- Es pēc pusdienām braukšu prom kopā ar Alisi.
- Ā, - viņa novilka, saraucot pieri. Viņas vilšanās būtu likusies daudz aizraujošāka, ja vien manas domas nemaldītos tik drūmās noskaņās. - Tas nekas, nav jau tik tālu jāiet.
- Tev nevajadzēs iet mājup kājām, - es nopūtos. - Mēs paņemsim tavu furgonu un noliksim to pie skolas.
- Man nav līdzi atslēgas, - viņa noteica, un es gandrīz iesmējos. - Man tiešām nav nekādu iebildumu iet kājām.
- Tavs furgons būs te, un atslēga būs aizdedzē - ja vien tu nebaidies, ka to kāds varētu nozagt, - es ķircinājos.
- Nu labi, - viņa noteica, vieglai izaicinājuma notij ieskanoties balsī. Es gandrīz varēju dzirdēt, kā viņa pūlas izdomāt, ko esmu iecerējis.
- Kur tad jūs brauksiet? - viņa prašņāja, kad es atteicos izpaust savu noslēpumu.
- Medīt. Ja man rīt jāpavada diena kopā ar tevi, es gribu nodrošināties ar visiem iespējamiem līdzekļiem.
Tas bija tiesa, ka biju ieguvis zināmu pārliecību, pavadot dažas naktis viņas tiešā tuvumā, bet tas bija savādāk, kad atrados kopā ar viņu pašas mājā. Es jutos daudz atbildīgāks. Es skaidri apzinājos Čārlija klātbūtni istabā gaiteņa galā. Lai gan es joprojām jutos izteikti sargājošs pret Bellu - un es ļoti cerēju, ka mana aizstāvja puse vienmēr paliks dominējošā - doma par atrašanos jūdzēm tālu no visiem citiem cilvēkiem, kaut kādā ziņā sajūsmināja monstru, kas mita manī. Apziņa, ka neviens mūs ne redzēs, ne dzirdēs, krietni sarežģīja dēmoniskās uguns kontrolēšanu, kas nekad nevarēja tikt pilnībā apdzēsta.
- Tu zini, ka vēl vari atteikties, - es jutos gana aizrāvies, lai piebilstu, daļēji cerot, ka viņa nāks pie prāta. Ja viņa izrādīs kaut mazāko vilcināšanās pazīmi, es neļaušu sev īstenot savus plānus.
- Nē, - viņa klusi noteica. - Es nevaru.
- Varbūt tev taisnība. - Mēs abi patiešām jau bijām pārāk dziļi iesaistījušies. Un es nespēju sevi piespiest to nožēlot.
- Cikos mēs rīt satiksimies? - viņa skumji vaicāja, un jau atkal viņas acīmredzamā vēlme būt ar mani nekavējoties uzlaboja manu garastāvokli.
- Tad jau redzēs... rīt ir sestdiena, vai tad tu negribi izgulēties?
- Nē, - viņa žigli attrauca, acīm ieplešoties vienlaikus ar piesarkumu, kas atgriezās vaigos. Viņu joprojām mulsināja viena no lietām, kuru es dievināju visvairāk.
- Tādā gadījumā parastajā laikā. Vai Čārlijs būs mājās?
- Nē, viņš rīt brauc makšķerēt, - viņa teica, redzami sajūsmināta par to. Es sažņaudzu plaukstas dūrēs, apjaušot, ka nevarēšu sev pat atgādināt, ka viņš gaidīs viņu mājās.
- Un ko viņš domās, ja tu nepārnāksi mājās? - es pratināju. Lūdzu, dod man kaut kādu ieganstu...
- Nav ne jausmas, - viņa nevērīgi noteica. - Viņš zina, ka biju nodomājusi mazgāt veļu. Varbūt viņš domās, ka esmu iekritusi ūdenī.
Viņa centās pajokot par to, no kā man bija visvairāk bail, un piepeši es izjutu aizkaitinājumu. Nejau pret viņu. Nekad pret viņu. Es zināju, ka viņa tikai centās izlikties bezrūpīga, jo nevēlējās, lai es raizētos. Bet kā gan es jelkad spēšu sev piedot to, ka pieļauju šo potenciāli letālo ekskursiju pēc tam, kad viņa man ir izrādījusi tikai un vienīgi nesalaužamu uzticicību?
- Ko jūs šonakt medīsiet? - pēc pāris mirkļiem viņa rāmi ievaicājās, acīmredzami steidzoties man atgādināt, cik ļoti normāla viņai liekas mana briesmīgā eksistence. Varētu domāt, ka viņa pietēlo manis dēļ, tomēr viņas sirdspuksti un elpa palika nevainojami mierīgi. It kā viņa būtu vienkārši pavaicājusi, ko es ēdīšu pusdienās.
- Vienalga ko, ko parkā atradīsim. Mēs nebraucam tālu.
- Kāpēc tu ej kopā ar Alisi?
Jo viņa ir vienīgā, kura nedomā, ka esmu pilnībā izkūkojis prātu.
- Alise visvairāk... mani atbalsta. - Es nebiju tādā noskaņojumā, lai apspriestu pārējo ģimeni, tāpēc cerēju, ka viņa liks šo tematu mierā. Bet tad jau tā nebūtu Bella.
- Un pārējie? Ko saka viņi?
Centos izdomāt, kāda atbilde varētu būt vispieklājīgākā.
- Lielākoties viņi tam visam nespēj noticēt, - es nopūtos, un ieraudzīju, kā viņa nervozi pašķielē uz manas ģimenes pusi.
- Es viņiem nepatīku, - viņa drūmi novilka, un es piepeši sāku prātot, kāpēc gan viņu satrauc tas, ka vampīru ģimene neliekas par viņu ne zinis.
- Ne jau tur tā lieta, - es teicu, lai gan tā nebija gluži taisnība. Rozālija bija ļoti skaidri izteikusi savas domas, un pārējie jutās, labākajā gadījumā, garlaikoti no domām par viņu. - Viņi nesaprot, kāpēc es nelieku tevi mierā, - es piebildu, Emeta zobgalīgajām domām iezogoties mana prāta nostūrī.
- Ja kas, es arī ne, - viņa nomurmināja, savādi drūmai izteiksmei pārņemot viņas skaisto seju. Es neticīgi papurināju galvu.
- Es jau tev teicu - tu sevi galīgi nepazīsti. Tu nelīdzinies nevienam, ko es kādreiz būtu saticis. Tu mani fascinē.
Viņa paglūnēja uz mani, acīmredzami apšaubot manis teikto, tāpēc es centos paskaidrot labāk. - Ņemot vērā manas priekšrocības, es smalkāk uztveru cilvēku dabu. Cilvēki ir iepriekšparedzami. Bet tu... tu nekad nedari to, ko es gaidu. Tu mani allaž pārsteidz.
Viņas skatiens novērsās, sejas izteiksme kļuva drūma, un es cerēju, ka neliku viņai sakautrēties. Tas bija vienreizēji, ka viņa atšķīrās no pārējiem, no tiem nožēlojamiem cilvēkiem, kuri visi centās uzvesties tā, kā viņuprāt, viņiem vajadzētu, kaut gan viņu domas liecināja, cik nepatiesi viņi ir paši pret sevi. Bella bija mani pārsteigusi jau no paša sākuma, bet tikai mana ciešā uzmanība ļāva man saprast, cik unikāla un neviltota viņa ir. Kas bija iesācies kā vienkārša aizrautība, drīz bija kļuvusi par apbrīnu un pieķeršanos, un pirms es apjautu, kas notiek, pašam negribot biju iemīlējies viņā.
- To ir diezgan viegli izskaidrot, - es turpināju, kad viņa joprojām neskatījās uz mani. Man vajadzēja likt viņai saprast, cik neparasta viņa ir. - Bet ir kas vairāk... un to nav tik viegli izteikt vārdos...
Nu viss, man vienreiz pietiek. Man ir piegriezies te sēdēt, klausoties viņa smieklīgajā pusdienlaika mīlas tekstiņos...
Rozālijas asās domas ielauzās manā jau tā nesakarīgajā runā, un es pagriezos, ieraugot, ka viņa skatās tieši uz Bellu ar cietsirdīgām acīm.
Tu neesi tā vērta, sīkais skuķi. Es tev neļaušu izpostīt visu, ko šī ģimene šeit ir izveidojusi.
Es klusi nošņācos viņas virzienā, un ar to pietika. Pat nepaskatoties uz mani, viņa pagriezās pret Emetu un lika noprast, ka laiks iet. Kad es atkal palūkojos uz Bellu, viņas acis bija plati ieplestas. Es varēju tikai iztēloties, cik daudz ļaunāk būtu bijis, ja viņa būtu dzirdējusi to, ko es biju spiests noklausīties.
- Piedod par to. Viņa vienkārši raizējas. Redzi... tas ir bīstami ne tikai man: ja pēc tam, kad publiski pavadu ar tevi kopā tik daudz laika... - es nokaunējies novērsos, nevēloties pabeigt domu.
- Ja?
- Ja tas beigtos... slikti. - Es nespēju ilgāk izturēt viņas skatienu, vainas un baiļu sajūtai, ko iekšēji jutu, pārņemot mani. Man vajadzēja doties projām, vajadzēja ļaut viņai mani ienīst no paša sākuma. Vismaz tad viņa būtu drošībā. Lai gan mana seja bija paslēpta plaukstās, es redzēju, ka viņa pavirza savu roku uz manu pusi, un es ilgojos sajust viņas mierinošo pieskārienu savā nožēlojamajā mirklī. Lai gan, nevarēju viņu vainot, kad pēdējā brīdī viņa atvilka roku atpakaļ. Kāpēc lai viņa vēlētos būt manā tuvumā, kad tikko biju atzinis savas ģimenes bažas, ka es varētu viņu nogalināt? Biju pārsteigts, ka viņa vēl nemetās skriet uz durvīm.
- Vai tagad tev ir jādodas prom? - viņa vaicāja, balsij nez kāpēc drebot. Varbūt man bija taisnība, un viņa tiešām grasījās bēgt projām - beidzot izjūtot bailes, kuras es biju gaidījis no viņas jau no paša sākuma.
- Jā, - es nočukstēju, pašķielējot uz viņas seju. Vai šī bija pēdējā reize, kad es drīkstēšu uz viņu paskatīties? Biju gaidījis ieraudzīt bailes, bet tā vietā sastapos ar viņas ierasto skumju pilno izteiksmi, kāda viņai bija brīžos, kad mums bija jāšķiras. Viņa lūkojās uz mani, vīlusies, un man viņu vērojot, viņas sirds sāka sisties straujāk. Es izjutu vieglu cerības atblāzmu.
- Tā droši vien ir labāk,-es piebildu, nospriežot, ka, ņemot vērā efektu, kādu, pēc viņas pašas vārdiem, es atstāju uz viņu, es tikpat labi varēju atzīties viņai par vismaz vienu lietu. - Bioloģijā joprojām ir palikušas piecpadsmit minūtes tās draņķīgās filmas - nešķiet, ka es vēl spētu to pārciest.
Es pasmīnēju un saraucu uzaci, teju skaļi iesmejoties par izteiksmi, kas sekoja par atbildi. Tad, aši kā zibens, Alise bija klāt, izbojājot visu jautrību.
Nepiebaidi viņai sirdstrieku, Edvard. Man nešķiet, ka ir normāli, ja cilvēka pulss mainās tik krasi.
Mani satrauca tas, ka viņa tikai pa pusei jokoja.
- Alise, - es nevērīgi noteicu.
- Edvard, - viņa atsaucās. Pat neskatoties uz viņu, es zināju, ka viņa staro.
Es esmu šeit. Būtu rupji mūs neiepazīstināt.
- Alise, Bella - Bella, Alise, - es vienaldzīgi noteicu.
Nu, re. Vai tas bija tik grūti?
- Sveika, Bella. Jauki ar tevi beidzot iepazīties, - viņa sacīja, viegli uzsverot vārdu beidzot. Uz sekundes daļiņu es veltīju viņai niknu skatienu.
- Sveika, Alise, - Bella nervozi attrauca.
- Vai esi gatavs? - Alise vaicāja.
- Gandrīz. Satiksimies pie mašīnas.
Alise aizdejoja prom, tik tikko savaldot savu sajūsmu, viņas prātu piepildot vīzijām, kurās viņa un Bella smējās un smaidīja.
- Vai man vajadzētu novēlēt labi pavadīt laiku, vai arī tas būtu nevietā? - Bella vaicāja, ziņkārīgi mani uzlūkojot.
- Nē, tas der gluži labi.
- Nu tad pavadi labi laiku, - viņa sacīja, tā īsti nespējot noslēpt savu acīmredzamo vilšanos.
- Es mēģināšu. Un tu, lūdzu, pacenties sevi saudzēt, - es piebildu. Man nepatika atzīt, cik noraizējies es jutos, atstājot viņu uz visu vakaru vienu pašu. Tas būtu viņai raksturīgi, iedzīvoties kādā vidēja mēroga katastrofā, kamēr mēs ar Alisi būsim prom.
- Sevi saudzēt Forksā - tas tik ir izaicinājums, - viņa sarkastiski nomurmināja.
- Tev tas ir izaicinājums. Apsoli.
- Apsolu, ka mēģināšu sevi saudzēt, - viņa teica, mierinot mani. - Šovakar es mazgāšu veļu. Tas noteikti ir ļoti bīstami.
- Neiekrīti, - es zobojos.
- Pacentīšos.
Bija skaidrs, ka mēs vienkārši novilcinām laiku, tāpēc es izlēmīgi piecēlos. Jo ātrāk es pabeigšu medības, jo ātrāk varēšu atgriezties pie viņas.
- Tiksimies rīt, - viņa skumji novilka, un skatiens, ko redzēju brīdī, kad pirmoreiz pateicu, ka man būs jādodas prom, jau atkal bija atgriezies viņas sejā.
- Tev tas šķiet ilgi, vai ne? - es vaicāju, joprojām nespējot tā īsti noticēt, ka viņa tik ļoti vēlējās būt ar mani. Pasmaidīju, kad viņa pamāja, un iedomājos, kā reiz stundas un dienas mēdza paskriet garām tīri nemanot, bet tagad pat minūtes, ko pavadīju atšķirti no Bellas, likās kā mūžība.
- Būšu klāt no rīta, - es noteicu, pirms aiziešanas pieskaroties viņas maigajam vaigam. Vēlējos, kaut viņas skāriena siltums paliktu ar mani, kamēr būšu prom, jutos tik tukšs bez tā.
Ticis prom no trokšņaino skolēnu skatieniem, pārlidoju pāri stāvlaukumam, lai satiktu Alisi. Viņa jau sēdēja vadītāja vietā, klausoties vienu no maniem diskiem.
- Es gaidīšu tevi mājās, kad būsi aizskrējis un atgādājis Bellas mašīnu. Protams, pieņemot, ka furgons izdzīvos pēc tavas braukšanas.
- Paldies par uzticības vērtējumu.
Es steidzos uz Bellas māju un, lai gan es zināju, kur viņa glabā rezerves atslēgu, pa pieradumam ierāpos iekšā pa logu. Dažas viņas drēbes bija izmētātas pa grīdu, un es iespurdzos, apjaušot, ka viņa nejokoja, sakot, ka jāmazgā veļa. Es gandrīz jutos vainīgs, ka biju novērsis viņas domas no tā. Gandrīz.
Neatradis atslēgu viņas istabā, es devos uz veļas mazgātāvu un visbeidzot atradu to džinsos kaudzes apakšā. Furgons iedarbojās pēc pavisam neliela protesta, un es koncentrējos uz braukšanu pienācīgā ātrumā. Noparkojos vietā, ko bija atbrīvojis mans Volvo, un atstājis atslēgu aizdedzē, grasījos izkāpt. Tad es pasmīnēju un, izzvejoju no kabatas papīra gabaliņu. Uzrakstīju uz tā, "Saudzē sevi," un, saudzīgi salokot savu nelielo atgādinājumu, prātoju, vai Bellai es likšos pārāk pesimistisks. Nelikās pārāk ticami, ka kaut kas varētu notikt tajās dažās stundās, kamēr būšu projām, bet es cerēju, ka apziņa, ka es par viņu domāju, liks viņai būt īpaši uzmanīgai.
Alise gaidīja mani uz lieveņa, kad ierados mājās, un mēs skrējām pa mūsu ierasto maršrutu iekšā parkā.
Zini, man nebūtu nekas pretī, ja tu vēlētos doties mazliet tālāk labākas izvēlēs dēļ, viņa domāja, kad koki kļuva biezāki.
- Zinu, bet es gribēju būt tuvāk mājām.
Ar viņu viss būs labi, es apsolu. Es redzēšu, ja kaut kas notiks. Es viņu visai stigri uzmanu, tu to zini.
- Es zinu. Un es to tiešām novērtēju.
Un?
- Ei, man likās, ka esmu vienīgais, kurš lasa domas.
Tu esi drīzāk caurspīdīgs, Edvard. Vismaz priekš manis.
- Labi. Es cerēju, ka varbūt tu varētu īpaši pieskatīt viņu rīt. Es zinu, tu teici, ka man nav iemesla uztraukties, bet es jutīšos labāk, zinot, ka tu gādā, lai es neizdaru ko tādu, ko mēs visi nožēlotu.
Viņa nobremzēja un pagriezās pret mani. Viņa ierunājās balsī, skaidri vēloties, lai viņas vārdi sasniedz maksimālo efektu.
- Protams, es palīdzēšu, kā vien spēšu, bet... klausies, es zinu, ka tu negribi to dzirdēt, bet tev ir jāatceras, ka es redzu tikai tos lēmumus, kurus jūs abi pieņemat. Šobrīd viņa tev pilnībā uzticas, un tu esi gana pilns apņēmības būt viņas aizstāvis. Tev nav apzinātas vēlmes viņai nodarīt pāri, un, ja kaut kas notiks, tas būs pēkšņa, sekundes simtdaļas lēmuma rezultāts. Ja tā notiks, nebūs nekā daudz, ko es spēšu darīt.
Es iztrūcies vēros uz viņu, tomēr apzinājos, ka viņai bija taisnība. Viņa man silti uzsmaidīja, pieskaroties manam plecam ar visu māsas mīlestību, kuru biju iepazinis cauri kopīgi pavadītajām desmitgadēm.
- Es joprojām neticu, ka tu darīsi kaut ko, kas viņu sāpinātu, bet es gribēju, lai tu zini, ka viss patiesībā ir tavās rokās. Tev vienkārši nāksies uzticēties sev pašam. Uzticies sev tikpat ļoti, cik Bella uzticas tev.
- Paldies, Alise, - es sacīju, cenšoties noticēt sev tā, kā viņa vēlējās, lai es daru.
Un nu, apmēram jūdzes attālumā ir aļņu bars. Es skriešos ar tevi. Pēdējais, kurš tur nonāks, dabūs kaulainākos.
To nodomājusi, viņa nozuda kā migla. Es aizskaitīju līdz desmit, lai dotu viņai godīgu izrāvienu.
Piepildījuši sevi vairāk nekā bija nepieciešams, mēs atgriezāmies mājās. Skrienot mēs klusējām, bet es nespēju viņu nedzirdēt, lai kā arī necentos. Atšķirībā no pārējās ģimenes, kuri bija pārāk aizņemti, uztraucoties par problēmām, kuras varēja rasties, ja rītdiena nenoritētu kā plānots, Alise koncentrējās uz pilnīgi citāda paskata nākotni.
Viņa redzēja, ka rītdiena būs pagrieziena punkts Bellas un manās attiecībās. Viņa redzēja Bellu laimīgu un bezrūpīgu, un visbeidzot pat ieraudzīja, ka viņa tiek sveikta mūsu ģimenē. Precīzas detaļas bija neskaidras, bet viņa šķita pārliecināta, ka drīz pienāks diena, kad Bella būs mūsu visu dzīves daļa.
Viņa centās koncentrēties uz Bellas vīzijām, kuras man varētu likties pieņemamas. Lai gan vairāk nekā reizi viņa paslīdēja. Es sarāvos ik reizi, kad biju spiests redzēt Bellu bālu un aukstu, kā daļu no mūsu ģimenes veidā, kuru es zvērēju nekad nepieļaut. Doma, ka Bella varētu vēlēties ko tādu, bija absurda, un doma par viņas pārvēršanu pret viņas gribu, bija nepiedodama. Es uzrūcu Alisei, un viņa žigli pārlēca šīm domām ar klusu un neviltotu atvainošanos.
Kad nonācām mājās, es iesteidzos iekšā, lai sakoptos un pārģērbtos. Biju patīkami pārsteigts, redzot, ka saule jau sāka aust, kad es skrēju uz Bellas māju, lai gan pie debesīm vēl bija plāna mākoņu kārta, kurai vajadzēja izzust. Par cik viņa bija teikusi, ka Čārlijs šodien makšķerēs, es nospriedu, ka viņš būs prom ilgi pirms manas parādīšanās. Nevēloties iztraucēt viņas rīta rutīnu, es nostājos nost no acīm, mājas galā. Pasmīnēju, redzot, ka Bella pašķielēja pa logu nevis vienu, bet gan divas reizes, ik reizi ar pieaugošu satraukumu. Pārmēru satraucies, es attapos klauvējot pie viņas durvīm mazliet agrāk par mūsu ierasto tikšanās laiku, bet, par cik es zināju, ka viņa ir nomodā, nespēju nociesties gaidot vēl ilgāk.
Klausoties, kā viņa ķimerējas ap slēdzeni, šīs dienas gravitātes spēks likās sagrūstam pār mani. Jau kādu miljono reizi raizējoties, ka mēs pieļaujam kļūdu, es atkal pievērsu domas Alises vīzijām un uzmundrinājumiem. Kad Bella beidzot dabūja durvis vaļā un jau atkal apburoši lūkojās uz mani, visas manas bažas izgaisa. Viņa izskatījās jauki savā plānajā džemperī un zilajos džinsos, vienkārši, ērti, un neizsakāmi silti. Dziļais kontrasts ar, manuprāt, smilškrāsas neitrālo krāsu izcēla sārtumu viņas vaigos.
- Labrīt, - es pasmaidīju, nespējot atturēties, nepārlaižot viņai vēl vienu skatienu no galvas līdz kājām.
- Kas par lietu?
- Mēs esam saskaņoti, - es vieglprātīgi noteicu. Nu, vismaz mūsu drēbes tādas bija.
Mēs devāmies uz furgonu, un, ar uzvarošu smaidu, Bella devās tieši uz vadītāja vietu, atgādinot par mūsu vienošanos.
- Mums bija līgums, - viņa teica, nevilcinoties ne brīdi pirms iekāpšanas. Es nopūtos, negribīgi ieņemot savu vietu, kad viņa vaicāja, - Uz kurieni?
- Aizsprādzē drošības jostu - es jau tagad satraucos.
Viņa paglūnēja uz mani, bet uzlika jostu un ledaini atkārtoja jautājumu, - Uz kurieni?
- Brauc pa simtpirmo uz ziemeļiem, - es atbildēju, nevēloties pārāk ātri atklāt mūsu galamērķi. Un, ne jau tāpēc, ka viņai varētu būt kaut mazākā nojausma, ka mana personīgā mazā svētnīca vispār eksistē.
Nebiju īsti drošs, vai tas ir tāpēc, ka šī diena darīja mani tramīgu, vai arī es vienkārši nebiju pieradis pie braukšanas normālā, cilvēciskā ātrumā, bet Bella šķietami brauca lēnāk, nekā vajadzētu.
- Vai tu pirms tumsas iestāšanās vispār plāno tikt ārā no Forksas? - es vaicāju, nevēloties izniekot ne mirkli no mūsu dārgās dienas.
- Šis furgons ir tik vecs, ka varētu būt tavas mašīnas vecaistēvs - izrādi mazliet cieņas!
Lai gan biju nodomājis atsākt savus jautājumus, es nevēlējos šodien likt viņai justies neērti, un likās, ka viņai tīri labi patīk braukt klusumā. Sākumā man tas likās dīvaini - daudzi cilvēki tā vien alka pārtraukt klusumu - bet dažas minūtes vēlāk, es nolēmu to pieņemt ar atvieglojumu. Ņemot vērā manas spējas dzirdēt visu pārējo iekšējās pļāpas, es izbaudīju klusumu, un, ja Bella bija laimīga, arī es tāds biju.
Nogaidīju līdz beidzamajam mirklim, lai pārtrauktu klusumu, tad teicu viņai, - Nogriezies pa labi uz simtdesmito. - Viņa nogriezās, un es iekārtojos sēdeklī. Šī bija mana ceļojuma mīļākā daļa. - Tagad mēs brauksim uz priekšu, līdz beigsies asfalts.
- Un kas ir tur, kur beidzas asfalts?
- Taka, - es nenozīmīgi noteicu.
- Mēs dosimies pārgājienā? - viņa vaicāja, balsī ieskanoties baiļu notij. Es zināju, ka tas nebija viņas mīļākais sestdienas pēcpusdienas pavadīšanas veids, bet biju pārliecināts, ka tās vietas skaistums, kur mums vajadzēja nonākt, viņai liksies tā vērts.
- Vai tas nav labi?
- Nē. - Viņa izmocīja smaidu, bet es dzirdēju, kā viņas sirds sāk sisties straujāk.
- Neuztraucies, tās ir tikai kādas piecas jūdzes vai mazliet vairāk, un mums nav jāsteidzas.
Mēs atgriezāmies pie klusuma režīma, bet tagad, kad jutu viņas satraukumu, tas vairs nešķita tik patīkams kā iepriekš.
- Par ko tu domā? - es beidzot ievaicājos, nespējot novaldīties. Man likās, it kā būtu uzdevis šo jautājumu tik daudzas reizes jau agrāk, un es nekad nezināju, vai viņa man teica visu patiesību, vai arī tikai pietēloja, lai es justos labāk.
- Tikai prātoju, kurp mēs dodamies, - viņa nepiespiesti atbildēja.
- Uz kādu vietu, kur man patīk būt labā laikā, - es noteicu, palūkojoties uz mākoņiem, par kuriem Alise bija solījusi, ka tie pazudīs vēlāk.
- Čārlijs sacīja, ka šodien būšot silts, - Bella ierunājās, un es pamanīju, ka arī viņa vēro mākoņus. Zināju, ka viņa bija ziņkārīga attiecībā par to, kāds es izskatos saules gaismā, un es jutu viņas satraukumu pieaugam ar katru brīdi, kad patiesības mirklis nāca arvien tuvāk.
- Vai tu pateici Čārlijam, ko taisies darīt? - es cerīgi ievaicājos.
- Nē-e. - Tā jau man likās.
- Un Džesika domā, ka mēs kopā braucam uz Sietlu? - es precizēju. Lai kā arī man nepatika doma, ka Džesika zina par mūsu kopīgo dienu, nešaubīgs atgādinājums, ka, Bellas pazušanas gadījumā, es tikšu turēts aizdomās, likās kā visprātīgākā lieta.
- Nē, es viņai pateicu, ka mainīju plānus - un tas ir tiesa.
Lai gan mēs kopā bijām mašīnā, un dedzināšana manā rīklē nebija likusies pārāk mokoša, tajā mirklī tā pieņēmās spēkā un apstulbināja manas sajūtas.
- Neviens nezina, ka tu esi kopā ar mani? - monstrs draudīgi vaicāja.
- Nav zvanīts... Tu jau droši vien pateici Alisei?
- Tas nu gan palīdz, Bella.
Mana balss bija daudz par skarbu un es ienīdu sevi par tādu atciršanu, bet nespēju sakopot visas lietas, kas vienlaicīgi izšāvās caur mani.
Bailes.
Šaubas.
Slāpes.
- Vai Forksa dzen tevi tādā depresijā, ka tu sāc domāt par pašnāvību? - es jau atkal pārāk skarbi noprasīju. Man vajadzēja savākt sevi rokās.
- Tu teici, ka tev tas varētu radīt sarežģījumus... ja mēs publiski būtu kopā, - viņa mierīgi noteica, it kā tā būtu visparastākā lieta pasaulē, ko apspriest.
- Tu tātad uztraucies par sarežģījumiem, kādi varētu rasties man - ja tu nepārnāktu mājās? - es gandrīz šņācu, lai gan tā mana saprāta daļa, kas vēl bija saglabājusies sakarīga, lika man saprast, ka viņa tā rīkojas labāko nodomo vadīta. Lai gan bija grūti ignorēt faktu, ka šie nodomi bija pilnīgi absurdi.
Viņa nerunāja, tikai pamāja par atbildi uz manu apsūdzību. Meklējot kādu veidu, kā izlādēt savu aizkaitinājumu, es sāku nesaprotami murmināt zem deguna.
Tas ir vienkārši smieklīgi... viņa uztraucas par mani, nemaz nerupējas pati par sevi... kā gan lai es viņu pasargāju, ja viņai nav ne mazākā pašsaglabāšanās instinkta... nav jau brīnums, ka viņa visu laiku iekuļas nepatikšanās...
Jutu satraukumu izstarojam no viņas, un biju apņēmies savākties līdz brīdim, kad sasniegsim ceļa galu. Viņa apturēja mašīnu, nepaskatoties uz mani, izkāpa laukā, un es palūkojos pār plecu, ieraugot, ka viņa velk nost savu džemperi. Karstums man neko nenozīmēja, bet man patika tas, cik saskaņoti bijām iepriekš - jebkas, kas atgādināja, ka mēs nebijām atšķirīgi pilnīgi visā - tāpēc izlēmu darīt tāpat.
- Šeit, - es noteicu, rādot pretējā virzienā, nekā tas, kurā viņa bija sākusi iet.
- Un taka? - viņa vaicāja, un es izjutu vainas dūrienu, ka biju viņu maldinājis. Dzirdēju viņas paniskos soļus, kad viņa apgāja apkārt mašīnai un teju pieklupa man līdzās.
- Es teicu, ka ceļa galā ir taka, bet neteicu, ka mēs pa to iesim.
- Takas nebūs? - viņa tramīgi vaicāja. Biju cerējis atrast kaut ko, kas iedzītu monstru atpakaļ būrī, un, skaidra lieta, ar viņas paniku bija pietiekoši, lai atgādinātu man par viņas aizstāvja lomu.
- Es neļaušu tev apmaldīties, - es apsolīju, ar smaidu sejā pagriežoties, lai viņu uzlūkotu.
Biju cerējis, ka mans solījums liks viņai nomierināties, vai arī vismaz liks viņai pasmaidīt, kā viņa mēdza darīt, kad vēlējās man parādīt, ka uzticas man. Varbūt pirmīt runājot ar viņu tik nikni, biju nodarījis lielāku postu, nekā domāju.
- Vai tu gribi braukt mājās? - es vaicāju, daļēji cerot, ka piedāvājums tiks pieņemts, bet lielākoties es vēlējos viņai parādīt vietu, kas man bija tik īpaša. Mēs bijām nonākuši jau tik tālu, un būtu kauna lieta izniekot dienu un sauli, kas drīzumā bija gaidāma.
- Nē, - viņa noteica, nostājoties man tuvāk. Viņa izskatījās tuvu asarām.
- Kas noticis? - es maigi ievaicājos, nolādot sevi par viņas apbēdināšanu.
- Es neesmu īpaši izveicīga pārgājienos. Tev vajadzēs būt ļoti pacietīgam, - viņa sacīja, un pat nespējot lasīt viņas domas, es zināju, ka viņa man nesaka patiesību. Tomēr es nevēlējos piespiest viņu runāt par kaut ko, kas liktu viņai justies neērti.
- Es protu būt pacietīgs, - noteicu, spēlējot līdzi. - Ja piepūlos.
Centos saglabāt balsi vieglu un zobgalīgu, cerot izvilināt no viņas smaidu. Lai gan viņas lūpu kaktiņi viegli pacēlās, viņa tomēr izskatījās skumju pārņemta. Lieliski. Savu baiļu un nedrošības dēļ biju izbojājis mums visu dienu. Nu un tad, ja neviens nezināja, ka esam kopā? Es to zināju, un zināju arī, ka esmu personiski atbildīgs par viņas drošību. Ar to pietika. Ar to vajadzēja pietikt.
Kad viņa joprojām neko neteica, es dziļi nopūtos. - Es aizvedīšu tevi mājās, - es piedāvāju, sniedzot viņai vēl vienu iespēju atkāpties, ja tas bija tas, ko viņa patiesi vēlējās. Jutos tā, it kā atkal būtu iepriekšējais, mazāk uzticības vērtais es, bet ja biju viņu nobiedējis pārāk stipri, lai spētu turpināt iesākto, es respektēšu viņas vēlmes.
- Ja tu gribi, lai es pirms saulrieta izbrienu piecas jūdzes cauri džungļiem, tad labāk sāc rādīt ceļu. - Viņa teju vai izspļāva vārdus manā virzienā, un es apjautu, ka laikam viņas noskaņojums šodien mainījās tikpat bieži kā manējais. Parasti viņas oma bija daudz noturīgāka.
Viņa stāvēja, nikni glūnot uz mani, un visbeidzot es sapratu, ka viņa gaida manu lēmumu. Kaut gan dotajā brīdī neviens no mums nelikās emocionāli gana stabils, lai realizētu mūsu plānus, es sāku iet, jo zināju, ka nevaru likt viņai vilties. Biju pārliecināts, ka, tiklīdz viņas pašas dusmas pagaisīs, viņa atminēsies, par ko šodien īsti bija runa.
Šodien bija runa par uzticību; lai atbildētu uz jautājumiem, un dalītos noslēpumos. Šodien bija runa par mums, un kas mēs iespējami varētu būt viens otram, ja noliksim bailes pie malas. Bija tikai Bella un es, prom no visas pasaules un nosodošiem skatieniem, bez kautrības un pilnīgi atklāti.
Šodien man vajadzēja saprast, cik dziļi sevī es varu noslēpt monstru, cik stipram jābūt manam aizstāvim, lai apklusinātu slāpes. Šodien Bellai vajadzēja saprast, tieši cik dziļi viņa varēja atļauties ieiet manā pasaulē, vienlaikus nezaudējot uzticību pašai sev.
Šis bija galējais līdzsvara punkts.
Mēs bridām uz priekšu, Bella turējās līdzi labāk, nekā viņai vai man bija licies. Pāris grūtākās vietās es palīdzēju viņai tikt pāri, elektriskajai strāvai starp mums neiedomājami pieņemoties spēkā katru reizi, kad pieskāros viņas ādai. Laiku pa laikam es pamanīju, ka viņa pašķielē manā virzienā, tomēr viņas sejas izteiksme palika neizdibināma.
Cerot izraut viņu no drūma noskaņojuma, es atkal sāku uzdot jautājumus par viņas bērnību. Es prašņāju visu, ko vien spēju iedomāties, mēģinot izvilināt no viņas smaidu. Visbeidzot, viņa sāka atslābināties, un es pamanīju, ka tas lika viņas solim paātrināties. Jo vairāk viņa atdzīvojās, runājot par savu dzīvi, jo veiklāk viņa rāpās pāri kokiem un akmeņiem. Viņa pat salīdzinoši mazāk klupa.
Stundām ejot, mākoņi sāka izgaist. Saule jau spīdēja, bet koki radīja tik biezu segu pār mums, ka es biju pārliecināts par to, ka vēl kādu laiku mans noslēpums būs drošībā. Bellas seja bija prieka pārpilna, kad viņa pamanīja sauli koku starpās, un viņas solis vēl vairāk paātrinājās.
- Vai esam klāt? - viņa vaicāja, ar sarauktu pieri paskatoties uz mani.
- Gandrīz, - es solīju, jūtot pats savu pieaugošo satraukumu. - Vai redzi to gaišumu priekšā?
- Ēe... vai vajadzētu redzēt? - viņa vaicāja, samiegusi acis.
- Varbūt tavām acīm ir drusku par agru, - es zobojos.
- Laiks izrakstīt brilles, - viņa nomurmināja, nobolot acis.
Kad saules pielietā pļava kļuva redzama, es palēlināju soli. Šī bija vieta, uz kuru es biju bēdzis tik daudzas reizes, un biju sajūsmināts, ka beidzot varēju ar viņu tajā dalīties. Šī bija nomaļa vieta, bet tagad es biju pārliecināts, ka tās patiesais skaistums būs daudz labāk saskatāms, jo man vairs nevajadzēja šeit atrasties vienam.
Bella traucās gaismas virzienā, atgādinot pētnieci, kas grasās atklāt noslēptus dārgumus. Es sekoju viņai dažu soļu attālumā, tīksminoties par viņas satraukumu, un apjaušot, ka esmu aizturējis elpu, kad viņa izgāja saulesgaismā. Viņas āda gremdējās siltajā gaismā un viņas mati mirdzēja kā savērpts zelts, un viņa nekad nebija izskatījusies vēl skaistāka. Stāvot zem kokiem, es apbrīnā vēroju, kā viņa vēro apkārtni. Viņas seja bija patiesa prieka pilna, un tobrīd es nozvērējos darīt viņas labā jebko, aizvest viņu jebkur, ja vien tas liks viņai vienmēr izskatīties tikpat laimīgai.
Kādu brīdi es vienkārši elpoju, ļaujot meža smaržai sajaukties ar Bellas brīnišķīgi mokošo smaržu. Es pieņēmu to, kā tā ķircināja un spīdzināja mani, jo tas nozīmēja, ka mēs bijām kopā, un es kontrolēju savas vajadzības. Ievelkot vēl vienu dziļu elpu, es ļāvu viņas laimei kļūt arī par manu laimi. Viņas miers bija mans miers.
Šajā brīdī neeksistēja nekas cits, tikai mēs, un apziņa, ka mana slēptuve vairs nepiederēja man vienam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru