Pusnakts saule 2.nodaļa

2.Atvērta grāmata

Es atspiedos pret mīksto sniega kupenu, ļaujot vēsajam pūderim pielāgoties manam svaram. Mana āda bija tikpat vēsa kā gaiss ap mani, un sīkie ledus gabaliņi bija kā velvets zem manas ādas. 

Debesis virs galvas bija skaidras, pilnas ar spožām zvaigznēm, šur tur mirdzot zilā, bet citur - dzeltenā krāsā. Zvaigznes radīja majestātiskas virpuļveida aprises, kas izcēlās pret melno Visumu - satriecošs skats. Izcili skaisti. Vai drīzāk, tam vajadzētu izskatīties izcili. Tas tā varētu būt, ja vien es būtu spējīgs to patiesi saskatīt. 

Ne par mata tiesu nebija kļuvis labāk. Bija pagājušas sešas dienas, sešas dienas es slēpos šeit, nomaļajā Denali tuksnesī, bet es nebiju pat pietuvojies brīvībai, pēc kuras alku jau kopš pirmā brīža, kad uztvēru viņas smaržu.

Lūkojoties augšup mirdzošajās debesīs, bija sajūta, it kā starp to skaistumu un manām acīm atrastos šķērslis. Šis traucēklis bija seja, tikai nenozīmīga cilvēka seja, bet es nespēju to pilnībā padzīt no sava prāta.

Es sadzirdēju tuvojošās domas, pirms dzirdēju soļus, kas tās pavadīja. Kustības nebija skaļākas par vieglu čaboņu sniega pūderī. 

Es nejutos pārsteigts par to, ka Tanja bija man sekojusi uz šejieni. Zināju, ka pēdējo dažu dienu laikā viņa tika apsvērusi sarunu, kurai tūlīt vajadzēja notikt, atliekot to līdz brīdim, kad viņa būs pārliecināta, ko tieši vēlas teikt.

Viņa parādījās manā redzeslokā apmēram sešu jardu attālumā, uzlecot uz melnas klints atseguma paša gala un balansējot uz savu baso pēdu spilventiņiem. 

Tanjas āda zvaigžņu gaismā bija sudrabaina, un viņas garās, blondās cirtas mirdzēja blāvi, gandrīz rozīgi savas zemeņu nokrāsas dēļ. Viņas dzintarkrāsas acis iezaigojās, kad viņa ieraudzīja mani, pa pusei apraktu sniegā, un viņas pilnīgās lūpas lēnām izstiepās smaidā.

Izcili. Ja vien es patiesi spētu viņu ieraudzīt. Es nopūtos.

Viņa notupās uz klints radzes, pirksti pieskārās klintij, viņas augums saliecās.

Lielgabala lode, viņa nodomāja.

Viņa palēcās gaisā; viņas apveids kļuva par melnu, rotējošu ēnu, kad viņa graciozi griezās starp mani un debesīm. Viņa saritinājās kamolā īsi pirms ietriekšanās saraktajā sniega kupenā man līdzās.

Ap mani savērpās sniegputenis. Zvaigznes satumsa un es biju ierakts dziļi gaisīgajos ledus kristālos.

Es nopūtos vēlreiz, bet nepakustējos, lai izraktos laukā. Tumsa zem sniega ne sāpēja, ne arī izmainīja skatu. Es joprojām redzēju to pašu seju. 

- Edvard?

Tad sniegs jau atkal lidoja, kamēr Tanja ātri izraka mani. Īpaši neskatoties man acīs, viņa notīrīja pūderi no manas nekustīgās sejas.

- Piedod, - viņa murmināja. - Tas bija joks.

- Es zinu. Tas bija jautri. 

Viņas mutes kaktiņi noslīdēja uz leju.

- Irīna un Keita teica, ka man vajadzētu tevi likt mierā. Viņas domā, ka es tev krītu uz nerviem.

- Nemaz ar ne, - es viņu pārliecināju. - Gluži pretēji, es esmu tas, kurš uzvedas nepieklājīgi - riebīgi nepieklājīgi. Man ļoti žēl. 

Tu dosies mājās, vai ne? viņa nodomāja.

- Es neesmu...droši...to vēl izlēmis.

Bet tu nepaliksi šeit. Tagad viņas domas bija grūtsirdīgas, skumjas.

- Nē. Neliekas, ka tas...palīdzētu.

Viņa saviebās. - Tā ir mana vaina, vai ne?

- Protams, nē, - es meloju bez problēmām.

Neesi tāds džentelmenis.

Es pasmaidīju.

Es tev lieku justies neērti, viņa apsūdzēja.

- Nē.

Viņa pacēla vienu uzaci ar tik neticības pilnu sejas izteiksmi, ka man vajadzēja smieties. Viens īss smiekliņš, kam sekoja vēl viena nopūta.

- Labi, - es piekritu. - Nedaudz.

Arī viņa nopūtās un atbalstīja zodu plaukstās. Viņas domas bija pilnas ar vilšanos.

- Tu esi tūkstoš reizes jaukāka par zvaigznēm, Tanja. Protams, ka tu jau to labi zini. Neļauj manai ietiepībai mazināt tavu pārliecību. - es nosmējos pie sevis par šādas domas mazticamību.

- Es neesmu pieradusi pie atraidījuma, - viņa sūrojās, pievilcīgi uzmetusi apakšlūpu. 

- Noteikti neesi, - es piekritu, tikai ar nelieliem panākumiem cenšoties nobloķēt viņas domas, kamēr viņa strauji izskatīja atmiņas par tūkstošiem veiksmīgiem iekarojumiem. Lielākoties Tanja deva priekšroku cilvēku vīriešiem - galvenokārt, tie bija lielākā vairākumā, piedevām vēl to priekšrocības bija siltums un maigums. Un tiem noteikti vienmēr piemita kaisle.

- Sukubs, - es ķircinājos, cerībā pārtraukt tēlu plūsmu, kas zibēja viņas galvā.

Viņa pasmīnēja, nozibinot savus zobus. - Turklāt oriģinālais.

Atšķirībā no Kārlaila, Tanja un viņas māsas savas sirdsapziņas atklāja lēnām. Galu galā, tieši viņu mīlestība pret cilvēku vīriešiem bija tā, kas novērsa māsas no slepkavošanas. Tagad tie vīrieši, kurus viņas mīlēja...dzīvoja.

- Kad tu uzradies šeit, - Tanja lēnām sacīja. - Es domāju, ka...

Es jau zināju, ko viņa padomāja. Un man vajadzēja nojaust, ka viņa jutīsies tieši tā. Bet tobrīd es nebiju spējīgs uz analītisku domāšanu. 

- Tev likās, ka es esmu pārdomājis.

- Jā. - Viņa drūmi pablenza.

- Es jūtos briesmīgi par nevērību pret tavām cerībām, Tanja. Es negribēju - es par to neiedomājos. Vienkārši es aizbraucu...visai lielā steigā.

- Laikam jau tu man nestāstīsi, kāpēc...?

Es piecēlos sēdus un ar rokām apskāvu ceļgalus, saritinoties sargājošā pozā. - Es negribu par to runāt.

Tanjai, Irīnai un Keitai labi padevās dzīvesveids, kuru viņas bija izvēlējušās. Dažās lietās viņām veicās pat labāk, nekā Kārlailam. Par spīti neprātīgi ciešajai tuvībai, kuru viņas atļāvās ar tiem, kuriem vajadzētu būt - un reiz bija - viņu medījums, viņas nepieļāva kļūdas. Es biju pārāk nokaunējies, lai atzītu Tanjai savu vājumu.

- Problēmas ar sievieti? - viņa minēja, ignorējot manu nepatiku.

Es drūmi pasmējos.- Tas nav tas, ko tu domā.

Viņa brīdi klusēja. Es klausījos viņas domas, kamēr viņa izprātoja dažādus variantus, cenšoties atšifrēt manu vārdu nozīmi.

- Tu neesi pat tuvu, - es viņai teicu.

- Vienu mājienu? - viņa lūdza.

- Lūdzu, liecies mierā, Tanja.

Viņa atkal bija klusa, joprojām prātojot. Ignorēju viņu, veltīgi cenšoties apbrīnot zvaigznes. 

Pēc klusuma brīža, viņa padevās un ļāva domām plūst jaunā virzienā. 

Uz kurieni tu dosies, Edvard, ja aizbrauksi prom? Atpakaļ pie Kārlaila?

- Nedomāju vis, - nočukstēju.

Kurp gan es varētu doties? Man prātā nenāca neviena vieta uz visas planētas, kas kaut kādā veidā spētu mani ieinteresēt. Nebija nekā, ko es vēlējos redzēt vai darīt. Pie tam, lai kurp es dotos, es nedotos uz kādu vietu - es tikai bēgtu prom.

Es to ienīdu. Pa kuru laiku es biju kļuvis par tādu gļēvuli?

Tanja aplika savu slaido roku ap maniem pleciem. Es sastingu, bet neizrāvos no viņas pieskāriena. No viņas puses tas bija nekas vairāk par draudzīgu atbalstu. Lielākoties.

- Es domāju, ka tu dosies atpakaļ, - viņa teica, balsī ieskanoties tikai nelielai atbalsij no viņas sen zudušā krievu akcenta. - Lai arī kas...vai kurš...tevi vajā. Tu stāsies tam pretī. Tas ir tavā dabā.

Viņas domas bija tikpat pārliecinātas kā viņas vārdi. Es centos turēties pie sava tēla, kuru viņa redzēja savā prātā. Tas, kurš stājās visam pretī. Bija patīkami atkal domāt par sevi šādi. Pavisam nesen, pirms tās šausmīgās stundas vidusskolas bioloģijas klasē, es nekad nešaubījos par savu drosmi, par savu spēju stāties pretī grūtībām.

Es noskūpstīju viņu uz vaiga, strauji atvirzoties, kad viņa pagrieza savu seju pret mani, jau savilkusi lūpas. Viņa žēli pasmaidīja par manu steigu.

- Paldies tev, Tanja. Man vajadzēja to dzirdēt.

Viņas domas kļuva īgnas. - Katrā laikā, manuprāt. Es vēlētos, kaut tu būtu nedaudz saprātīgāks attiecībā par lietām, Edvard.

- Piedod, Tanja. Tu zini, ka esi pārāk laba priekš manis. Es tikai...neesmu vēl atradis, ko meklēju.

- Nu, ja tu dosies prom, pirms es tevi atkal satikšu...paliec sveiks, Edvard.

- Paliec sveika, Tanja. - Tiklīdz es izteicu šos vārdus, es spēju to redzēt. Es redzēju pats sevi aizbraucam. Redzēju, ka esmu pietiekoši stiprs, lai atgrieztos tur, kur vēlējos būt. - Vēlreiz paldies.

Ar vienu žiglu kustību viņa bija kājās, un tad jau viņa skrēja prom, rēgaini slīdot pāri sniegam tik ātri, ka viņas pēdām nepietika laika iegrimt sniegā; viņa aiz sevis neatstāja nekādas pēdas. Viņa neatskatījās. Mans atraidījums viņu uztrauca vēl vairāk nekā viņa bija domājusi, pat savās domās. Viņa nevēlēsies mani vēl redzēt pirms manas aizbraukšanas.

Es saviebu lūpas sarūgtinājumā. Man nepatika sāpināt Tanju, lai gan viņas jūtas nebija dziļas, izteikti tīras un, jebkurā gadījumā, tādas, uz kurām es varētu atbildēt. Tas tik un tā nelika man justies kā džentelmenim.

Atbalstīju zodu uz ceļgaliem un vēlreiz palūkojos zvaigznēs, lai gan pēkšņi jutos satraukts par došanos ceļā. Es zināju, ka Alise redzēs manu atgriešanos, ka viņa pateiks to pārējiem. Tas viņus iepriecinās - īpaši Kārlailu un Ezmi. Bet es vēl vienu mirkli lūkojos zvaigznēs, cenšoties kaut ko saskatīt garām sejai manā prātā. Starp mani un spožajām gaismām debesīs, samulsušu šokolādes brūnu acu pāris vērās man pretī, šķietami jautājot, ko šis lēmums nozīmēs viņai. Protams, es nevarēju būt drošs, vai tieši to viņas ziņkārīgās acis lūdza. Pat savā iztēlē es nespēju dzirdēt viņas domas. Bellas Svonas acis turpināja jautāt, un skaidri redzamās zvaigznes turpinājano manis izvarīties. Smagi nopūties, es padevos un piecēlos kājās. Ja skriešu, būšu atpakaļ pie Kārlaila mašīnas ātrāk nekā pēc stundas...

Nepacietībā redzēt savu ģimeni - un ļoti vēloties būt Edvards, kas stājas pretī grūtībām - es brāzos pa zvaigžņoto sniega lauku, neatstājot pēdu nospiedumus aiz sevis.

***

- Viss būs labi, - Alise dvesa. Viņas skatiens bija miglains, un Džaspers viegli turēja viņu aiz elkoņa, vedot viņu uz priekšu kad mēs ciešā grupiņā ienācām vecajā ēdnīcā. Rozālija un Emets gāja pa priekšu, Emetam smieklīgi atgādinot miesassargu ienaidnieka teritorijas vidū. Arī Roza 
izskatījās piesardzīga, bet vairāk īgna, nekā sargājoša. 

- Protams, ka būs, - es pukojos. Viņu uzvedība bija absurda. Ja es nebūtu pārliecināts, ka spēšu izturēt šo brīdi, es būtu palicis mājās.

Spējais pavērsiens no mūsu normālā, pat rotaļīgā rīta - naktī bija snidzis, tāpēc Emets un Džaspers neņēma vērā manu izvairīšanās priekšrocību, lai apmētātu mani ar slapjā sniega pikām; kad viņiem apnika mana nereaģēšana, viņi ķērās viens pie otra - pavērsiens uz šo pārspīlēto modrību būtu bijis komisks, ja vien nebūtu tik kaitinošs.

- Viņas vēl šeit nav, bet tas, kā viņa ienāks...viņa nebūs pa vējam, ja mēs sēdēsim savā ierastajā vietā. 

- Protams, ka mēs sēdēsim savā ierastajā vietā. Izbeidz, Alise. Tu man sāc krist uz nerviem. Ar mani viss būs pilnīgā kārtībā.

Viņa vienu reizi samiedza acis, kad Džaspers palīdzēja viņai apsēsties, un viņas acis beidzot nofokusējās uz manu seju. 

- Hmm, - viņa noteica, izklausoties pārsteigta. - Man liekas, tev taisnība.

- Protams, man ir taisnība, - es nomurmināju.

Man riebās atrasties viņu rūpju uzmanības centrā. Es izjutu pēkšņu līdzjūtību pret Džasperu, atceroties visas tās reizes, kad mēs sargājoši atradāmies viņa tuvumā. Uz īsu brīdi mūsu skatieni sastapās, un viņš pasmīnēja.

Kaitinoši, vai ne?

Es novaikstījos viņa virzienā.

Vai tiešām tikai pirms nedēļas šī lielā, vienmuļā telpa likās tik nāvīgi garlaicīga? Tik ļoti, ka atrašanās šeit gandrīz likās kā miegs, kā koma?

Šodien mani nervi bija stingri nostiepti - kā klavieru stīgas, nospriegotas, lai skanētu no vieglākā pieskāriena. Manas maņas bija hiperjūtīgas; es skenēju katru skaņu, katru skatu, katru gaisa kustību gar savu ādu, katru domu. Īpaši domas. Tikai vienu maņu es biju atslēdzis, atsakoties to izmantot. Ožu, protams. Es neelpoju.

Domās, kurām izskrēju cauri, biju sagatavojies dzirdēt kaut ko vairāk par Kaleniem. Visu dienu es gaidīju, meklējot to cilvēku no jaunajiem paziņām, kuram Bella Svona varētu būt uzticējusies, lai varētu saskatīt jauno baumu iespējamo virzienu. Bet nekā nebija. Tāpat, kā pirms jaunās meitenes ierašanās, neviens neievēroja ēdnīcā piecus vampīrus. Daži no šeit esošajiem cilvēkiem joprojām domāja par to meiteni, joprojām tās pašas domas, kas pirms nedēļas. Tā vietā, lai man tas liktos neiedomājami garlaicīgi, es jutos fascinēts.

Vai viņa nevienam par mani neko nav teikusi?

Viņa nevarēja neievērot manu tumšo, slepkavniecisko skatienu. Es redzēju viņas reakciju uz to. Protams, es viņu kārtīgi nobiedēju. Biju pārliecināts, ka viņa to kādam pieminēs, varbūt pat nedaudz pārspīlēs stāstu, lai tas izklausītos labāk. Piešķirs man dažas draudīgas iezīmes.

Un vēl, viņa arī dzirdēja manus centienus tikt vaļā no kopīgās bioloģijas stundas. Redzot manu sejas izteiksmi, viņa noteikti brīnījās, vai iemesls bija viņa. Normāla meitene būtu apjautājusies citiem, salīdzinājusi savu pieredzi ar pārējiem, meklējusi kopīgas iezīmes, kas varētu izskaidrot manu uzvedību, lai viņa nejustos kā izredzētā. Cilvēki vienmēr izmisīgi vēlas būt parasti, iederēties. Saplūst ar visiem citiem sev apkārt kā aitu bars bez nākotnes. Nedrošajos pusaudžu gados, šī vēlme ir izteikti spēcīga. Šai meitenei nevajadzētu būt izņēmumam.

Bet neviens pats nepievērsa uzmanību tam, ka mēs sēdējām pie sava ierastā galda. Bella laikam ir ārkārtīgi kautrīga, ja nevienam neuzticējās. Varbūt viņa tika runājusi ar savu tēvu, varbūt tās bija stiprākas attiecības...lai gan tas nelikās ticami, ņemot vērā faktu, ka savas dzīves laikā viņa tika pavadījusi tik maz laika ar viņu. Viņa varētu būt tuvāka ar savu māti. Tomēr, man vajadzēs kaut kad drīzumā pakavēties pie kapteiņa Svona un paklausīties, ko viņš domā.

- Vai ir kas jauns? - Džaspers vaicāja.

- Nekā. Viņa...laikam neko nav teikusi.

Dzirdot šos jaunumus, viņi visi sarauca uzacis.

- Varbūt tu neesi tik biedējošs, kā pats domā, - Emets iespurdzās. - Varu saderēt, ka es viņu būtu nobiedējis daudz labāk nekā tu. 

Es nobolīju acis viņa virzienā.

- Nez kāpēc...? - Viņš atkal bija neizpratnē par manis atklāto meitenes unikālo klusumu.

- Mēs jau to izrunājām. Es nezinu.

- Viņa nāk iekšā, - Alise nomurmināja. Es jutu savu ķermeni saspringstam. - Mēģiniet izskatīties cilvēciski.

- Cilvēciski, tu saki? - Emets pārjautāja.

Viņš pacēla labo dūri, savirpinot pirkstus, lai atklātu sniega piku, ko bija saglabājis plaukstā. Protams, ka tā tur nebija izkususi. Viņš saspieda to nelīdzenā ledus klucī. Viņš skatījās uz Džasperu, bet es redzēju viņa domu virzienu. Protams, arī Alise. Kad viņš negaidot svieda viņai ar ledus piku, viņa atsita to ar nevērīgu pirkstu kustību. Pārāk ātri priekš cilvēka acīm, ledus aizlidoja rikošetā visas ēdnīcas garumā un ar asu krakšķi sašķīda pret ķieģeļu sienu. Arī siena ieplaisāja.

Tajā telpas stūrī visas galvas pagriezās, lai pablenztu uz ledus gabaliņu kaudzi uz grīdas, un tad sāka grozīties, lai atrastu vainīgo. Viņi nemeklēja tālāk par pāris galdiem. Neviens neskatījās uz mums.

- Ļoti cilvēciski, Emet, - Rozālija kašķīgi teica. - Varbūt izsit dūri cauri sienai, kamēr tev vēl ir noskaņojums?

- Tas izskatītos daudz iespaidīgāk, ja to darītu tu, mazā.

Es centos pievērst viņiem uzmanību, nofiksējis sejā smīnu, it kā es piedalītos viņu ķircināšanā. Es neļāvu sev paskatīties uz rindu, kur, kā es zināju, viņa stāvēja. Bet tas bija vienīgais, ko es klausījos.

Es dzirdēju Džesikas nepacietību ar jauniņo, kura likās samulsusi, stāvot kā sastingusi kustīgajā rindā. Džesikas domās es redzēju, ka Bellas Svonas vaigus jau atkal asinis bija iekrāsojušas timši sārtus.

Es ievilku īsas, seklas ieelpas, gatavs pārstāt elpot, ja kaut nedaudz no viņas smaržas pieskarsies gaisam manā tuvumā.

Maiks Ņūtons bija kopā ar abām meitenēm. Es dzirdēju abas viņa balsis, mentālo un verbālo, kad viņš jautāja Džesikai, kas kaiš Svonu meitenei. Man nepatika tas, kā viņa domas bija apvijušās ap viņu, nu jau skaidrajām fantāzijām uzplaiksnot, kamēr viņš vēroja, kā viņa iztrūkstas no savām domām un palūkojas augšup, it kā viņa būtu piemirsusi, ka viņš tur ir. 

- Nekas, - es dzirdēju Bellu sakām viņas klusajā, skaidrajā balsī. Tā šķita kā zvans pāri ēdnīcas čalām, bet zināju, ka tas bija tikai tāpēc, ka es tik uzmanīgi klausījos.

- Es šodien tikai padzeršos, - viņa turpināja, virzoties uz rindas galu.

Nevarēju atturēties, nepametis vienu skatienu viņas virzienā. Viņa skatījās grīdā, asinīm lēnām aizplūstot no sejas. Es žigli pievērsu skatienu Emetam, kurš smējās par sāpjppilno smaidu, kas pašlaik bija redzams manā sejā. 

Tu izskaties slims, brāl.

Es pārmainīju vaibstus, lai sejas izteiksme šķistu nevērīga un nepiespiesta. 

Džesika skaļi brīnījās par meitenes apetītes trūkumu. - Vai tev nemaz negribas ēst?

- Vispār man ir drusku nelabi. - Viņas balss bija zemāka, bet joprojām ļoti skaidra.

Kāpēc mani satrauca sargājošās rūpes, kas pēkšņi nāca no Maika Ņūtona domām? Kāda tam bija nozīme, ja tajās bija privātīpašnieciska noskaņa? Ja Maiks Ņūtons juta nevajadzīgu uztraukumu par viņu, tā nebija mana darīšana. Varbūt tas bija veids, kā visi pret viņu attiecās. Vai tad arī es instinktīvi nevēlējos viņu pasargāt? Tas ir, pirms es vēlējos viņu nogalināt...

Bet vai meitene patiešām ir slima?

Bija grūti par to spriest - viņa izskatījās tik trausla ar savu caurspīdīgo ādu... Tajā brīdī es sapratu, ka arī es raizējos tāpat, kā tas idiotiskais puika, un piespiedu sevi nedomāt par viņas veselību.

Turklāt man nepatika viņu novērot caur Maika domām. Es pārslēdzos uz Džesiku, uzmanīgi vērojot, kā visi trīs izvēlējās, pie kura galda sēdēt. Par laimi, viņi sēdēja kopā ar Džesikas parasto kompāniju pie viena no pirmajiem ēdnīcas galdiem. Kā jau Alise apsolīja, ne pa vējam.

Alise iebukņīja man ar elkoni. Viņa drīz paskatīsies, izturies cilvēciski. 

Joprojām smīnot, es sakodu zobus.

- Atslābsti, Edvard, - Emets noteica. - Nopietni. Nu, tu nogalināsi vienu cilvēku. Tas nu gluži nav pasaules gals.

- Tu to nevari zināt, - es nomurmināju.

Emets iesmējās. - Tev jāiemācās tikt tam pāri. Ņem piemēru no manis. Mūžība ir ilgs laiks, lai gremdētos vainas apziņā.

Tieši tajā brīdī Alise negaidīti iesvieda Emetam tieši sejā nelielu sauju ledus, ko viņa bija slēpusi plaukstā.

Viņš pārsteigumā samirkšķināja acis, un tad cerīgi pasmīnēja.

- Pati uzprasījies, - viņš teica, pārliecoties pār galdu un izpurinot savus apsalušos matus viņas virzienā. Siltajā telpā pakusušais sniegs biezā kārtā izlidoja no viņa matiem pusšķidra sniega veidā.

- Fui! - Roza žēlojās, viņai un Alisei liecoties prom no ūdens lāsēm.

Alise iesmējās, un mēs visi pievienojāmies. Alises domās es redzēju, kā viņa bija izstrādājusi šo perfekto brīdi, un es zināju, ka tā meitene - man vajadzētu pārstāt domāt par viņu tā, it kā viņa būtu vienīgā meitene pasaulē - kaBella vēros, kā mēs smejamies un spēlējamies, izskatoties tik laimīgi un cilvēcīgi un nereāli ideāli kā Normena Rokvela gleznā.

Alise turpināja smieties, turot savu paplāti augšup kā vairogu. Meitene - Bella laikam joprojām skatās uz mums.

...atkal blenž uz Kaleniem, kāds nodomāja, pievēršot manu uzmanību.

Automātiski palūkojos uz nejaušā sauciena pusi, apjaušot, ka pazīstu balsi tajā brīdī, kad manas acis atrada tās atrašanās vietu - šodien biju to klausījies ļoti bieži. 

Bet manas acis slīdēja garām Džesikai, sastopoties ar meitenes mulso skatienu.

Viņa žigli novērsās, atkal aizslēpjoties aiz saviem biezajiem matiem.

Ko viņa domāja? Ar katru brīdi aizkaitinājums šķietami pieauga spēkā, nevis pārtapa garlaicībā. Es mēģināju - nebūdams drošs, ko daru, jo nekad neko tādu nebiju mēģinājis - ar savu prātu izzondēt klusumu ap viņu. Mana papildus dzirde vienmēr darbojās tīri dabiski, bez piepūles; man nekad nebija nācies pie tās piestrādāt. Bet tagad es koncentrējos, cenšoties izlauzties cauri vairogam, kas viņu ieskāva, lai kāds tas arī nebūtu.

Nekā, tikai klusums.

Kas viņai ir lēcies? Džesika domāja, atbalsojot manis paša aizkaitinājumu.

- Edvards Kalens skatās uz tevi, - viņa iečukstēja Svonu meitenes ausī, pievienojot nervozu smiekliņu. Viņas tonī nebija ne miņas no greizsirdīgā aizkaitinājuma. Džesikai acīmredzot piemita spējas tēlot draudzību.

Pārlieku aizrāvies, es klausījos meitenes atbildē.

- Viņš neliekas dusmīgs, vai ne? - viņa atčukstēja.

Tātad viņa pamanīja manu mežonīgo reakciju pagājušonedēļ. Protams, ka pamanīja.

Jautājums samulsināja Džesiku. Es redzēju pats savu seju viņas domās, kad viņa pārbaudīja manu sejas izteiksmi, bet es nepaskatījos pretī. Biju pārāk koncentrējies uz meiteni, cenšoties dzirdēt vismaz kaut ko. Nelikās, ka mana ciešā koncentrēšanās kaut kā līdzētu.

- Nē, - Džesa viņai teica, un es zināju, ka viņa vēlas, kaut varētu teikt jā - kā mans skatiens viņai gremza - lai gan viņas balsī no tā nebija ne miņas. - Vai vajadzētu?

- Man šķiet, es viņam nepatīku, - meitene atčukstēja, atbalstot galvu rokā, it kā viņa piepeši būtu nogurusi. Es centos saprast kustību, bet varēju tikai minēt. Varbūt viņa bija nogurusi.

- Kaleniem neviens nepatīk, - Džesa viņu mierināja. - Nu, viņi nepievērš nevienam tik daudz uzmanības, lai viņiem kāds iepatiktos. - Viņi nekad tā nav darījuši. Viņas domā bija īgns žēlums. - Bet viņš joprojām skatās uz tevi.

- Beidz lūrēt pretī, - meitene nervozi teica, paceļot galvu, lai pārliecinātos, ka Džesika paklausa.

Džesika iespurdzās, bet darīja, kā likts.

Atlikušās stundas laikā, meitene nenovērsa skatienu no sava galda. Man likās - protams, likās, es nevarēju būt pārliecināts - ka tas bija apzināti. Šķita, ka viņa vēlas paskatīties uz mani. Viņas augums viegli pagriezās uz manu pusi, zods sāka griezties, un tad viņa pieķēra sevi, dziļi ieelpoja un cieši pievērsās tam, kurš nu tajā brīdī runāja. 

Lielāko daļu no domām ap meiteni, es ignorēju, ja vien tās nebija par viņu. Maiks Ņūtons pēc stundām plānoja sniega kauju stāvlaukumā, šķietami nenojaušot, ka sniegs jau bija pārtapis lietū.Sniegpārslu virmošana pret jumtu bija kļuvusi par daudz pierastāko lietus lāšu pakšķēšanu. Vai viņš tiešām nespēja dzirdēt atšķirību? Man tā izklausījās skaļa.

Kad pusdienas pārtraukums beidzās, es paliku sēžam savā vietā. Cilvēki izklīda laukā, un es pieķēru sevi mēģinot atšķirt viņas soļu skaņu no pārējiem, it kā tajos būtu kaut kas svarīgs vai neparasts. Cik muļķīgi.

Arī mana ģimene nepakustējās, lai dotos prom. Viņi gaidīja, lai redzētu, ko es darīšu.

Vai man iet uz klasi, sēdēt blakus meitenei, kur es varēšu saost viņas neiedomājami spēcīgo asiņu smaržu un sajust viņas pulsa siltumu gaisā uz savas ādas? Vai es tam biju pietiekoši stiprs? Vai arī vienai dienai man bija gana?

- Es...domāju, ka būs labi, - Alise vilcinoties teica. - Tavs prāts ir noteikts. Es domāju, ka tu izturēsi stundu.

Bet Alise lieliski zināja, cik ātri var mainīties lēmums.

- Kāpēc mocīties, Edvard? - Džaspers vaicāja. Lai gan viņš nevēlējās izjust pašapmierinātību, ka tagad es biju tas vārgulis, es saklausīju, ka tieši tā viņš jutās, pavisam nedaudz. - Brauc mājās. Rīkojies pamazām.

- Kur ir problēma? - Emets nepiekrita. - Vai nu viņš viņu nogalinās, vai arī nē. Jebkurā gadījumā, labāk tikt ar to galā. 

- Es vēl negribu pārcelties, - Rozālija žēlojās. - Es negribu visu sākt no gala. Mēs jau gandrīz esam beiguši vidusskolu, Emet. Beidzot.

Lēmuma pieņemšana mani rāva uz pusēm. Es gribēju, nepārvarami gribēju labāk stāties tam pretī nekā atkal bēgt prom. Bet es arī nevēlējos izdarīt pārāk lielu spiedienu uz sevi. Džaspers pirms nedēļas pieļāva kļūdu, tik ilgi iztiekot bez medīšanas; vai šī bija tikpat bezjēdzīga kļūda?

Es nevēlējos, lai manis dēļ ģimenei jāpārvācas. Neviens no viņiem man paldies par to neteiktu.

Bet es vēlējos iet uz bioloģijas stundu. Es apjautu, ka vēlos atkal redzēt viņas seju.

Tas pieņēma lēmumu manā vietā. Šī ziņkāre. Es dusmojos uz sevi par to. Vai tad es neapsolīju sev, ka neļaušu meitenes prāta klusumam sevi pārlieku ieinteresēt? Un tomēr, te nu es biju, vēl pārmērīgāk ieinteresēts.

Es vēlējos zināt, ko viņa domā. Viņas prāts bija noslēgts, bet viņas acis bija ļoti atvērtas. Varbūt es spēšu lasīt tajās.

- Nē, Roza, man liekas, ka patiešām viss būs labi, - Alise teica. - Tas...kļūst noteikti. Esmu deviņdesmit trīs procentus droša, ka nekas slikts nenotiks, ja viņš ies uz stundu. - Viņa ziņkārīgi palūkojās uz mani, prātojot, kas tieši izmainīja manas domas, liekot viņas nākotnes vīzijai kļūt tik skaidrai. 

Vai ar ziņkārību pietiks, lai Bella Svona paliktu dzīva?

Lai gan Emetam bija taisnība - kāpēc gan ar to netikt galā, vienalga kā? Es stāšos kārdinājumam tieši pretī.

- Ejiet uz stundu, - pavēlēju, atgrūžoties no galda. Pagriezos un neatskatoties aizsoļoju prom no viņiem. Es dzirdēju Alises raizes, Džaspera cenzūru, Emeta atzinību un Rozālijas aizkaitinājumu plūstam aiz manis.

Pie klases durvīm es ievilku pēdējo dziļo elpu, un tad turēju to plaušās, ieejot nelielajā, siltajā telpā.

Nebiju nokavējis. Misters Beners joprojām gatavoja šīsdienas laboratorijas darbu. Meitene sēdēja pie mana - pie mūsu galda, seja nolaista, lūkojoties uz piezīmju kladi, uz kuras vāka pašlaik ķēpājās. Pieejot tuvāk, nopētīju skici, interesējoties pat par šo banālo viņas domu izpausmi, bet tā bija bez nozīmes. Tikai cilpu skricelēšana cilpās. Varbūt viņa nemaz nedomāja par rakstu, bet gan par kaut ko citu?

Es atvilku savu krēslu ar nevajadzīgu asumu, ļaujot tam noskrapstēt pret linoleju; cilvēki vienmēr jutās daudz komfortablāk, ja troksnis liecināja par kāda tuvošanos.

Zinu, ka viņa dzirdēja skaņu; viņa nepacēla skatienu, bet roka izlaida cilpu rakstā, kuru viņa zīmēja, padarot to nelīdzenu.

Kāpēc viņa nepaskatījās? Laikam bija pārbijusies. Man jāpārliecinās, ka šoreiz es atstāšu citādu iespaidu uz viņu. Jāliek viņai domāt, ka iepriekšējā reizē viņai tikai rādījās.

- Sveika, - es ierunājos klusā balsī, ko izmantoju, kad vēlējos likt cilvēkiem justies ērti, pieklājīgi pasmaidot tā, lai lūpas neatsegtu zobus.

Nu viņa paskatījās, viņas platās, brūnās acis bija iztrūkušās - gandrīz samulsušas - un pilnas ar mēmiem jautājumiem. Tā bija tā pati izteiksme, kura aizsedza manu skatienu visu pagājušo nedēļu.

Skatoties šajās savādi dziļajās, brūnajās acīs, es sapratu, kad naids - naids, ko manā iztēlē šī meitene bija pelnījusi tikai par savu eksistenci vien - bija izgaisis. Neelpojot, nesagaršojot viņas smaržu, bija grūti noticēt ka ir iespējams pelnīti ienīst kādu, kas ir tik trausls.

Viņas vaigi sāka sarkt, un viņa neko neteica.

Es turpināju skatīties viņas acīs, koncentrējoties tikai uz to jautājošajām dzīlēm, un centos ignorēt viņas ādas kārdinošo krāsu. Man pietika elpas, lai runātu vēl nedaudz ilgāk, neievelkot gaisu.

- Mani sauc Edvards Kalens, - es teicu, lai gan zināju, ka viņa jau to zina. Tas bija pieklājīgs veids, kā uzsākt sarunu. - Pagājušajā nedēļā man nebija izdevības stādīties priekšā. Tu noteikti esi Bella Svona.

Viņa likās apmulsusi - starp viņas acīm atkal parādījās tā mazā rieva. Atbilde viņai prasīja sekundi ilgāk, nekā vajadzētu.

- Kā tu zini, kā mani sauc? - viņa prasīja, un viņas balss tikai nedaudz drebēja.

Es laikam biju pamatīgi viņu nobiedējis. Tas man lika justies vainīgam; viņa taču bija tik neaizsargāta. Es maigi pasmējos - zināju, ka tā bija skaņa, kas cilvēkiem lika justies vēl brīvāk. Jau atkal es uzmanījos ar zobiem.

- Ak, man šķiet, ka to zina ikviens. - Protams, ka viņa bija sapratusi, ka ir nonākusi šīs vienmuļās vietas uzmanības centrā. - Visa pilsēta gaidīja tavu ierašanos.

Viņa saviebās, it kā šī informācija nebūtu pārāk patīkama. Pieļāvu domu, ka ja viņa tiešām bija tik kautrīga, kā man likās, uzmanība viņai šķistu kaut kas slikts. Vairākums cilvēku jutās tieši pretēji. Lai gan viņi nevēlējās atdalīties no bara, vienlaikus viņi tiecās pēc savas individualitātes izcelšanas prožektoru gaismā.

- Nē, - viņa teica. - Es domāju, kāpēc tu mani nosauci par Bellu?

- Vai tev labāk patiktu Izabella? - es vaicāju, neizpratnē no tā, ka nenojautu, uz ko viņa tēmē. Es nesapratu. Tajā pirmajā dienā viņa pavisam skaidri vairākas reizes bija norādījusi uz savu izvēli. Vai visi cilvēki bija tik neizprotami bez domu konteksta tulkojuma?

- Nē, man patīk Bella, - viņa atbildēja, viegli pieliekusi galvu uz vienu pusi. Viņas sejas izteiksme - ja es to pareizi iztulkoju - svārstījās starp apmulsumu un neizpratni. - Bet man šķiet, ka Čārlijs - tas ir, mans tētis - mani sabiedrībā parasti sauc par Izabellu. Un tā, šķiet, mani šeit pazīst. - Viņas āda satumsa par vienu toni sārtāk. 

- Ā. - es neveikli novilku, un žigli novērsos.

Tikko biju sapratis, ko nozīmēja viņas jautājumi. Es biju pārteicies - pieļāvis kļūdu. Ja tajā pirmajā dienā es nebūtu slepus noklausījies, ko visi pārējie domā, es būtu viņu uzrunājis pilnajā vārdā, tāpat kā citi. Viņa pamanīja atšķirību.

Sajutu pēkšņu nemieru. No viņas puses bija visai veikli uztvert manu misēkli. Diezgan vērīgi, īpaši no kāda, kam vajadzētu būt šausmās no manas klātbūtnes.

Bet man bija lielākas problēmas, lai kādas aizdomas par mani viņa arī neturētu ieslēgtas savā galvā.

Man vairs nebija gaisa. Ja es grasījos ar viņu vēl runāt, man vajadzēja ievilkt gaisu.

Būtu pagrūti izvairīties no runāšanas. Viņai par nelaimi, šī galda dalīšana padarīja viņu par manu laboratorijas partneri, un mums šodien bija kopā jāveic darbs. Tas liktos dīvaini - un neiedomājami rupji - no manas puses, ja es viņu ignorētu, kamēr mēs kopā veicam laboratorijas darbu. Tas viņu padarītu vēl aizdomīgāku, vēl bailīgāku...

Es atliecos no viņas, cik tālu vien varēju, neizkustoties no sēdekļa, izliecot savu galvu ejā. Es saņēmos, sasprindzināju muskuļus, un tad žigli ierāvu pilnas plaušas ar gaisu, elpojot tikai caur muti.

Āāā.

Tas bija patiesi sāpīgi. Pat nesaožot viņu, es varēju viņu sagaršot uz mēles. Mana rīkle piepeši atkal bija liesmās, iekāre bija tikpat stipra kā tad, kad pirmoreiz uztvēru viņas smaržu pirms nedēļas.

Es sakodu zobus un centos sevi apvaldīt.

- Sāciet, - misters Beners nokomandēja.

Likās, ka ir nepieciešama katra mazākā kripata no paškontroles, ko biju ieguvis septiņdesmit smaga darba gadu laikā, lai pagrieztos pret meiteni, kura blenza galda virsmā, un pasmaidītu.

- Dāmas vispirms, partner? - es piedāvāju.

Viņa palūkojās uz manu izteiksmi un viņas seja vērtās tukša, acis bija ieplestas. Vai manā sejas izteiksmē kaut kas nebija pareizi? Vai viņa atkal bija izbijusies? Viņa nerunāja.

- Arī es varu sākt, ja vēlies, - es klusi teicu.

- Nē, - viņa sacīja, un viņas seja atkal pietvīka. - Es sākšu.

Es blenzu uz aprīkojumu, kas stāvēja uz galda, uz nobružātu mikroskopu, kasti ar slaidiem, lai tikai nevajadzētu skatīties uz asinīm, kas riņķoja zem viņas tīrās ādas. Es ievilku vēl vienu ātru elpu caur zobiem, un saviebos, kad garša iesvēla manā rīklē sāpes.

- Profāze, - viņa teica pēc īsas apskates. Viņa sāka vilkt slaidu laukā, lai gan bija to tik tikko aplūkojusi. 

- Vai drīkstu uzmest aci? - Instinktīvi - stulbi, it kā es būtu viens no viņai līdzīgajiem - es pastiepos, lai apturētu viņas roku no slaida izvilkšanas. Uz vienu sekundi viņas ādas karstums apdedzināja manējo. Tas bija kā strāvas strieciens - pavisam notiekti daudz karstāks nekā viduvēji deviņdesmit astoņi komats seši grādi. Svelme izšāvās caur manu plaukstu un augšup pa roku. Viņa izrāva savu roku no manējās apakšas. 

- Piedod, - es nomurmināju caur sakostajiem zobiem. Pagrābu mikroskopu, lai būtu, kur skatīties, un žigli ielūkojos okulārā. Viņai bija taisnība.

- Profāze, - es piekritu.

Joprojām nejutos gatavs palūkoties uz viņu. Elpodams cik klusu vien spēju caur saviem sakostajiem zobiem un mēģinot ignorēt ugunīgās slāpes, es koncentrējos uz vienkāršu uzdevumu, uzrakstot nosaukumu uz darba lapas punktotās līnijas, un tad nomainīju pirmo slaidu pret nākošo.

Ko viņa tagad domāja? Kā viņa jutās, kad es pieskāros viņas rokai? Mana āda noteikti bija ledus auksta - atbaidoša. Kāds tur brīnums, ka viņa ir tik klusa.

- Anafāze, - es noteicu pie sevis, pierakstot to uz otras līnijas.

- Vai drīkstu paskatīties? - viņa jautāja.

Es palūkojos uz viņu, pārsteigti ieraugot, ka viņa cerīgi gaidīja, vienu roku pa pusei pastiepusi uz mikroskopa pusi. Viņa neizskatījās nobijusies. Vai tiešām viņa domāja, ka es esmu kļūdījies?

Nevarēju atturēties nepasmaidot par cerību pilno skatienu viņas sejā, kad paslidināju mikroskopu uz viņas pusi.

Viņa ielūkojās okulārā ar dedzību, kas ātri noplaka. Mutes kaktiņi noslīdēja zemāk.

- Trešais slaids? - viņa jautāja, nepaceļot skatienu no mikroskopa, tikai izstiepjot plaukstu. Es ieliku nākamo slaidu viņai rokā, šoreiz neļaujot savai ādai pieskarties viņējai. Sēdēšana viņai līdzās bija salīdzināma ar sēdēšanu blakus lodlampai. Es jutu, ka mans ķermenis pamazām uzsilst līdz augstākai temperatūrai.

Viņa nepētīja slaidu ilgi. - Interfāze, - viņa nevērīgi noteica - iespējams, par daudz cenšoties panākt, lai tā izklausītos - un pastūma mikroskopu man. Viņa neaiztika papīru, bet gaidīja, kamēr es uzrakstīšu atbildi. Es pārbaudīju - viņai atkal bija taisnība.

Šādi mēs pabeidzām darbu, ik pa brīdim pasakot kādu vārdu un nekad nesaskatoties. Bijām vienīgie, kuri bija beiguši - pārējiem bija īstas mocības ar laboratorijas darbu. Likās, ka Maikam Ņūtonam bija problēmas ar koncentrēšanos - viņš centās vērot Bellu un mani.

Kaut viņš būtu palicis tur, kur bija nozudis, Maiks domāja, aizkaitināti blenžot uz mani. Hm, interesanti. Nebiju domājis, ka puikam ir izveidojušās kādas ļaunas vēlmes pret mani. Tā bija jauna izaugsme, izveidojusies pēdējā laikā kopš meitenes ierašanās. Vēl interesantāk, es atklāju - sev par pārsteigumu - ka šī sajūta bija abpusēja.

Es atkal palūkojos uz meiteni, apmulsis no lielā mēroga jucekļa un apvērsuma, kuru, par spīti savai ikdienišķajai, nekaitīgajai būtībai, viņa bija ieviesusi manā dzīvē.

Nebija tā, ka es nespētu saskatīt, kāpēc Maiks tā ņemas. Viņa patiešām bija diezgan glīta...neparastā veidā. Viņas seja bija interesanta, tas bija labāk nekā skaistums. Tā nebija gluži simetriska - viņas šaurais zods nesaskanēja ar platajiem vaigu kauliem; neparasta krāsa - viņas ādas un matu gaismas un tumsas kontrasts; un tad vēl acis, pilnas ar klusiem noslēpumiem...

Acis, kuras pēkšņi ieurbās manējās.

Es lūkojos pretī, cenšoties atminēt kaut vienu no šiem noslēpumiem.

- Vai tev ir jaunas kontaktlēcas? - viņa strupi noprasīja.

Kas par dīvainu jautājumu. - Nē. - Es gandrīz pasmaidīju par domu, ka vajadzētu uzlabot manu redzi.

- Ā, - viņa nomurmināja. - Man likās, ka tavas acis ir citādas.

Atkal sajutu piepešu vēsumu, saprotot, ka acīmredzot es nebiju vienīgais, kurš šodien bija nolēmis atrisināt noslēpumus.

Stīvi paraustījis plecus, es nikni blenzu tieši uz priekšu, kur skolotājs meta apļus pa klasi.

Protams, ka manas acis bija citādas, kopš brīža, kad viņa tajās ielūkojās pēdējoreiz. Lai sagatavotu sevi šodienas uzdevumam, šodienas kārdinājumam, es visu nedēļas nogali pavadīju medījot, apmierinot slāpes cik vien iespējams, kārtīgi pārspīlējot. Es pārpludināju sevi ar dzīvnieku asinīm, lai gan tas neko īpaši nedeva, salīdzinot ar satriecošo aromātu, kas virmoja gaisā ap viņu. Kad es pēdējoreiz uz viņu glūnēju, manas acis no slāpēm bija melnas. Tagad, kad mans ķermenis bija pilns ar asinīm, manas acis bija zeltaini siltas. Gaišā dzintara krāsā, pateicoties manam pārmērīgajam centienam pieveikt slāpes.

Vēl viena kļūda. Ja es būtu nojautis, ko viņa bija domājusi ar savu jautājumu, es vienkārši būtu teicis jā.

Šajā skolā, es biju sēdējis līdzās cilvēkiem nu jau divus gadus, un viņa bija pirmā, kas bija nopētījusi mani gana uzmanīgi, lai ievērotu manu mainīgo acu krāsu. Citi, lai gan apbrīnoja mūsu ģimenes skaistumu, parasti žigli novērsās, kad mēs sākām skatīties pretī. Viņi aizsargājās, izliekoties nemanām mūsu ārējo pazīmju detaļas instinktīvā mēģinājumā izvairīties no saprašanas. Ignorēšana bija cilvēku prātu svētlaime.

Kāpēc tieši šai meitenei bija jāievēro pārāk daudz?

Misters Beners pienāca pie mūsu galda. Es pateicīgi ieelpoju viņa radīto svaiga gaisa plūsmu, pirms tā paguva sajaukties ar viņas smaržu. 

- Edvard, - viņš teica, pārskatot mūsu atbildes, - vai tev nelikās, ka arī Izabellai vajadzētu ielūkoties mikroskopā?

- Bellai, - es automātiski izlaboju. - Patiesībā tieši viņa identificēja trīs no pieciem slaidiem.

Mistera Benera domas bija skeptiskas, kad viņš pagriezās, lai palūkotos uz meiteni. - Vai tev šis laboratorijas darbs jau ir bijis?

Es aizrautīgi vēroju kā viņa pasmaidīja, izskatoties nedaudz samulsusi.

- Ne ar sīpola sakni.

- Ar sīgas blastulu? - misters Beners prašņāja.

- Ahā.

Tas viņu pārsteidza. Šīsdienas laboratorijas darbu viņš bija izvēlējies no daudz sarežģītāka kursa. Viņš domīgi pamāja ar galvu meitenes virzienā. - Vai tu Fīniksā biji padziļinātajā klasē?

- Jā.

Tātad viņa bija gudra, priekš cilvēka visai inteliģenta. Tas mani nepārsteidza.

- Nu ko, - misters Beners teica, savilcis lūpas. - Laikam jau labi vien ir, ka jūs sēžat kopā. - Viņš pagriezās un devās projām, pie sevis murminot, - Lai citiem bērniem ir iespēja kaut ko iemācīties pašiem. - Nedomāju, ka meitene to varēja sadzirdēt. Viņa jau atkal sāka kricelēt apļus uz savas klades.

Tiktāl divas kļūdas vienas pusstundas laikā. No manas puses visai vājš sniegums. Lai gan man nebija ne mazākās nojausmas, ko meitene par mani domā - cik lielā mērā viņa baidās, cik daudz nojauš? - zināju, ka man vajadzēja pielikt lielākas pūles, lai atstātu par sevi jaunu iespaidu. Kaut ko, kas labāk nomāktu viņas atmiņas par mūsu pēdējās tikšanās naidīgumu.

- Sirds sāp par sniegu, vai ne? - es sacīju, izmantodams tēmu, kuru jau biju dzirdējis apspriežam kādu duci skolēnu. Garlaicīgs, standarta sarunu temats. Laikapstākļi - vienmēr droši.

Viņa blenza uz mani ar skaidri redzamām šaubām acīs - nenormāla reakcija uz maniem ļoti normālajiem vārdiem. - Ne īpaši, - viņa teica, atkal pārsteidzot mani.

Es centos ievirzīt sarunu atpakaļ banālās sliedēs. Viņa bija no daudz gaišākas, siltākas vietas - tas bija nedaudz jūtams viņas ādā, par spīti tās bālumam - un aukstums viņai bija nepatīkams. Mans ledainais pieskāriens noteikti lika...

- Tev nepatīk aukstums, - es minēju.

- Un slapjums arī ne, - viņa piekrita.

- Tev laikam nav viegli dzīvot Forksā. - Varbūt tev nevajadzēja šeit ierasties, es vēlējos piebilst. Varbūt tev vajadzētu doties atpakaļ, no kurienes esi nākusi.

Lai gan, nebiju drošs, ka to tiešām vēlējos. Es vienmēr atcerētos viņas asins smaržu - vai bija garantija, ka beigu beigās es viņai nesekotu? Turklāt, ja viņa aizbrauktu, viņas prāts vienmēr paliktu noslēpums. Nemainīga, kaitinoša mīkla. 

- Tu pat nevari iedomāties, - viņa teica drūmā balsī, uz brīdi skatoties man garām.

Viņas atbildes nekad nebija tādas, kādas es paredzēju. Tās mani urdīja uzdot jaunus jautājumus.

- Kāpēc tad tu uz šejieni pārvācies? - es prašņāju, uzreiz saprotot, ka mans tonis bija pārāk apsūdzošs, priekš parastas sarunas tas nebija gana ikdienišķs. Jautājums izskanēja rupji, pārāk ziņkārīgi.

- Tas ir... sarežģīti.

Viņa samirkšķināja savas platās acis, izbeidzot sarunu, un es gandrīz sabruku no ziņkārības - tā dedzināja tikpat karsti kā slāpes manā rīklē. Patiesībā es atklāju, ka elpot ir kļuvis nedaudz vieglāk; tuvība padarīja mokas daudz paciešamākas.

- Gan jau es sapratīšu, - es uzstāju. Varbūt vienkārša pieklājība liks viņai atbildēt uz maniem jautājumiem tik ilgi, kamēr vien es būšu gana nepieklājīgs, lai jautātu.

Viņa klusējot lūkojās uz savām rokām. Tas mani darīja nepacietīgu; es vēlējos satvert viņas zodu plaukstā un pacelt viņas seju augšup, lai varētu redzēt viņas acis. Bet no manas puses tas būtu stulbi - bīstami - ja es atkal pieskartos viņas ādai.

Pēkšņi viņa pacēla skatienu. Jutos atvieglots, ka atkal spēju redzēt emocijas viņas acīs. Viņa runāja ātri, steidzoties ar vārdiem.

- Mana māte apprecējās vēlreiz.

Ā, tas bija tīri cilvēcīgi, viegli saprotami. Skumjas pārslīdēja viņas skaidrajām acīm, un starp tām atkal ieviesās rieva.

- Tas neizklausās nemaz tik sarežģīti, - es teicu. Man nevajadzēja piepūlēties, lai mana balss izklausītos maiga. Viņas skumjas man lika justies savādi bezspēcīgam, liekot vēlēties, kaut es spētu kaut ko darīt, lai viņa justos labāk. Dīvains impulss. - Kad tas notika?

- Pagājušajā septembrī. - Viņa smagi izelpoja - tā nebija gluži nopūta. Es aizturēju elpu, kad viņas siltā elpa aizskāra manu seju.

- Un tev viņš nepatīk, - es minēju, okšķerējot pēc vairāk informācijas.

- Nē, Filam nav ne vainas, - viņa noteica, izlabojot manu pieņēmumu. Tagad ap viņas pilnīgo lūpu kaktiņiem vīdēja smaida atblāzma. - Varbūt viņš ir par jaunu, bet diezgan jauks.

Tas neiederējās scenārijā, kuru biju iztēlojies savā prātā.

- Kāpēc tu nepaliki pie viņiem? - es vaicāju, manai balsij izskanot nedaudz pārāk ziņkārīgi. Izklausījās, it kā es būtu uzbāzīgs. Un, jāatzīst, ka tāds es arī biju.

- Fils daudz ceļo. Viņš pelna iztiku, spēlējot bumbu. - Nelielais smaids kļuva nedaudz platāks; šāda karjeras izvēle viņu uzjautrināja.

Arī es nepiespiesti pasmaidīju. Es necentos viņai likt justies ērti. Viņas smaids man vienkārši lika vēlēties uzsmaidīt atbildes smaidu - daloties noslēpumā.

- Vai es viņu zinu? - Domās pārskatīju profesionālo beisbola spēlētāju sarakstus, prātojot, kurš Fils varētu būt viņējais...

- Droši vien ne. Viņš nespēlē labi. - Vēl viens smaids. -Zemākā līga. Viņš daudz braukā apkārt.

Acumirklī saraksti manā galvā nomainījās, un mazāk nekā sekundes laikā es sastādīju rezervistu tabulu. Vienlaikus, es iztēlojos jaunu scenāriju. 

- Un tava māte tevi atsūtīja uz šejieni, lai varētu braukt kopā ar viņu, - es sacīju. Pieņēmumu izteikšana laikam izdabūja no viņas vairāk informācijas, nekā jautājumi. Tas nostrādāja atkal. Viņas zods pacirtās uz augšu, un sejas izteiksme negaidot kļuva ietiepīga. 

- Nē, viņa mani te neatsūtīja, - viņa teica, balsī ieskanoties ar jaunu, asu noti. Mans pieņēmums bija viņu aizkaitinājis, lai gan es īsti nevarēju saprast, kā. - To izdarīju es pati.

Es nespēju uzminēt, ko viņa ar to bija domājusi, vai arī izprast viņas aizkaitinājuma iemeslu. Es biju pilnībā apjucis.

Tā nu es padevos. Ar šo meiteni nebija iespējams tikt skaidrībā. Viņa nebija tāda, kā citi cilvēki. Varbūt viņas domu klusums un smaržas aromāts nebija vienīgās viņai piemītošās neparastās lietas.

- Es nesaprotu, - es atzinos, nepatikā pret savu padošanos.

Viņa nopūtās, lūkojoties manās acīs ilgāk, nekā vairākums normālu cilvēku spēja izturēt.

- Sākumā viņa palika pie manis, bet viņai pietrūka Fila,- viņa lēnām paskaidroja, ar katru vārdu viņas balsij kļūstot arvien klusākai. - Tas darīja viņu nelaimīgu... tāpēc es izlēmu, ka pienācis laiks tuvāk iepazīties ar Čārliju.

Sīkā rieva starp viņas acīm kļuva dziļāka.

- Bet tagad tu esi nelaimīga, - es nomurmināju. Šķita, ka nespēju atturēties, nepasakot savas hipotēzes skaļi, cerībā kaut ko saprast no viņas reakcijas. Šoreiz gan nelikās, ka biju īpaši kļūdījies.

- Un? - viņa izmeta, it kā tas pat nebūtu domāts apspriešanai.

Es turpināju blenzt viņas acīs, jūtot, ka beidzot man ir izdevies gūt pirmo īsto ieskatu viņas dvēselē. Šajā vienīgajā vārdā es ieraudzīju, kurā vietā starp savām prioritātēm viņa ir ievietojusi pati sevi. Atšķirībā no vairākuma cilvēku, viņas personīgās vēlmes bija saraksta apakšā.

Viņa bija nesavtīga.

To saprotot, nedaudz atšķetinājās noslēpums par to, kāda persona slēpās šajā klusajā prātā. 

- Tas šķiet netaisni, - es noteicu. Paraustīju plecus, cenšoties izlikties nevērīgs, lai apslēptu savas ziņkāres apmērus.

Viņa iesmējās, bet smieklos nebija uzjautrinājuma. - Vai tev vēl neviens to nav teicis? Dzīve ir netaisna.

Es vēlējos pasmieties par viņas vārdiem, lai gan arī es neizjutu patiesu uzjautrinājumu. Es šo to zināju par dzīves netaisnīgumu. - Laikam gan es esmu to kaut kur dzirdējis.

Viņa vērās man pretī, šķietami atkal samulsusi. Viņas skatiens aizklīda sānis, tad atpakaļ pie manis.

- Tas arī viss, - viņa man sacīja.

Bet es nebiju gatavs beigt šo sarunu. Nelielais V starp viņas acīm, viņas skumju apliecinājums mani satrauca. Es vēlējos to izlīdzināt ar pirksta galu. Bet, protams, es nevarēju viņai pieskarties. Pārāk daudzos veidos tas bija nedroši. 

- Tu esi laba aktrise. - Es lēnām sacīju, joprojām apsverot nākamo hipotēzi. - Bet varu derēt, ka tu ciet vairāk, nekā atļaujies parādīt.

Viņa novaikstījās, pārgriežot acis un greizi savelkot lūpas, un viņa pievērsa skatienu klases priekšai. Viņai nepatika, kad mani minējumi izrādījās pareizi. Viņa nebija tipiska mocekle - viņa tikai nevēlējās, lai kāds redzētu viņas sāpes.

- Vai es kļūdos?

Viņa nedaudz sarāvās, bet citādi izlikās mani nedzirdam.

Tas man lika pasmaidīt. - Man šķiet, ka ne.

- Kāda tev tur daļa? - viņa noprasīja, joprojām blenžot kaut kur prom.

- Tas ir ļoti labs jautājums, - es piekritu, vairāk sakot to sev, nekā atbildot viņai.

Viņas uztveres spēja bija labāka nekā manējā - viņa saskatīja lietu būtību līdz pašai serdei, kamēr es maldījos apkārt, akli taustoties caur pavedieniem. Viņas cilvēka dzīves sīkumiem nevajadzētu mani satraukt. No manas puses bija galīgi nepareizi satraukties par to, ko viņa domā. Izņemot manas ģimenes pasargāšanu no aizdomām, cilvēku domas nebija nozīmīgas.

Nebiju pieradis, ka man jāizmanto intuīcija jebkāda veida saskarsmē ar otru cilvēku. Es pārāk daudz paļāvos uz savu ekstra dzirdi - acīmredzami nebiju tik apķērīgs, kā biju pats iedomājies.

Meitene nopūtās un drūmi lūrēja uz klases priekšu. Kaut kas viņas aizkaitinātajā sejas izteiksmē bija uzjautrinošs. Visa situācija, visa saruna bija uzjautrinoša. Nevienam no manis nekad vēl nav draudējušas tādas briesmas kā šai mazajai meitenei - jebkurā brīdī manu uzmanību varēja novērst šī smieklīgā iedziļināšanās sarunā, es varēju ieelpot caur degunu un uzbrukt viņai, pirms spētu sevi savaldīt - un viņa bija aizkaitināta, jo es neatbildēju uz viņas jautājumu.

- Vai es tevi kaitinu? - es jautāju, pasmaidot par visa notiekošā absurdumu.

Viņa žigli palūkojās uz mani, un likās, it kā mans skatiens būtu notvēris viņas acis slazdā.

- Ne gluži, - viņa man atbildēja. - Es vairāk kaitinu pati sevi. Manā sejā ir tik viegli lasīt - mana māte mani allaž sauc par savu atvērto grāmatu.

Viņa īgni sarauca pieri.

Es pārsteigumā blenzu uz viņu. Viņas aizkaitinājuma iemesls bija tas, ka, viņasprāt, es pārāk viegli redzēju viņai cauri. Cik savādi. Es vēl nekad nebiju tik ļoti pūlējies kādu saprast visas savas dzīves laikā - vai drīzāk eksistences, jo dzīve nu nepavisam nebija īstais vārds. Man nebija bijusi īsta dzīve.

- Gluži otrādi, - es nepiekritu, jūtoties savādi... uzmanīgs, it kā pastāvētu kādas slēptas briesmas, kuras es nespēju saskatīt. Pēkšņi es kļuvu satraukts, nojautai mani padarot nervozu. - Manuprāt, tas nepavisam nav vienkārši.

- Tādā gadījumā tu laikam esi labs lasītājs, - viņa minēja, izdarot pati savu minējumu, jau atkal tieši mērķī.

- Parasti, - es piekritu.

Tad es viņai plati uzsmaidīju, ļaujot lūpām pavērties, atklājot aiz tām mirdzošu, asu kā žilete zobu rindas.

Tāda rīcība bija visai stulba, bet pēkšņi un negaidīti es izmisīgi vēlējos raidīt meitenes virzienā kaut kādu brīdinājumu. Viņas augums sarunas laikā neapzināti bija pārvietojies, tagad atrodoties tuvāk man nekā iepriekš. Visas nelielās norādes un pazīmes, kas bija pietiekošas, lai atbaidītu visu pārējo cilvēci, šķietami neiedarbojās uz viņu. Kāpēc viņa šausmās neatrāvās no manis tālāk? Viņa noteikti bija redzējusi pietiekoši no manas tumšās puses, lai apjaustu briesmas, būdama apķērīga. 

Es nepaguvu ieraudzīt, vai mans brīdinājums izraisīja paredzēto efektu. Misters Beners apsauca klasi, un viņa aizgriezās prom no manis. Viņa likās nedaudz atvieglota par iztraucējumu, tāpēc varbūt neapzināti viņa saprata. 

Es cerēju, ka viņa saprata.

Atpazinu apbrīnas sajūtu, kas pieņēmās manī spēkā, lai gan centos to izraut ar visām saknēm. Es nevarēju atļauties izjust interesi par Bellu Svonu. Vai drīzāk viņa to nevarēja atļauties. Es jau satraucos par vēl vienu iespēju parunāt ar viņu. Es vēlējos uzzināt vairāk par viņas māti, par viņas dzīvi, pirms pārcelšanās šurp, par viņas attiecībām ar tēvu. Visas nenozīmīgās detaļas, kas vēl vairāk atklātu viņas raksturu. Bet katra sekunde, ko pavadīju ar viņu, bija kļūda, risks, ko viņai nevajadzēja uzņemties.

Viņa nevērīgi atmeta savus biezos matus tieši tajā brīdī, kad es atļāvos vēlreiz ievilkt elpu. Sevišķi koncentrēts viņas smaržas vilnis ieblieza man tieši pa rīkli.

Tas bija tāpat kā pirmajā dienā - kā tarāns. Dedzinošā sausuma radītās sāpes mani apdullināja. Man nācās vēlreiz pieķerties pie galda, lai noturētu sevi uz vietas. Šoreiz es visu kontrolēju mazliet vairāk. Vismaz es neko nesalauzu. Briesmonis manī rūca, bet tas neguva baudījumu no manām sāpēm. Viņš bija pārāk cieši sasaistīts. Pagaidām.

Es pilnībā pārstāju elpot, un atliecos prom no meitenes, cik vien tālu spēju.

Nē, es nedrīkstēju atļauties viņu apbrīnot. Jo interesantāka viņa man likās, jo lielāka iespēja, ka es viņu nogalināšu. Šodien es jau biju pieļāvis divas sīkas kļūdas. Vai es pieļaušu arī trešo, to, kas nebūs tik sīka. 

Tiklīdz atskanēja zvans, es izlidoju laukā no klases - droši vien izbojājot pēdējās stundas laikā gandrīz izveidoto pieklājības iespaidu. Jau atkal es aizgūtnēm elpoju āra tīro, mitro gaisu, it kā tas būtu dziedinošs eliksīrs. Es centos nokļūt tik tālu no meitenes, cik vien iespējams. 

Emets gaidīja mani pie mūsu kopīgās spāņu valodas klases durvīm. Viņš brīdi vēroja manu mežonīgo sejas izteiksmi.

Kā veicās? viņš uzmanīgi interesējās.

- Neviens nav miris, - es nomurmināju.

Nu, tas jau vien ir kaut kas. Kad es redzēju stundas beigās Alisi ejam turp, es domāju, ka...

Ieejot klasē, es redzēju viņa atmiņās to, ko tikai pirms pāris mirkļiem viņš redzēja caur savas iepriekšējās klases atvērtajām durvīm: Alise ar tukšu sejas izteiksmi žigli soļo pāri zālienam ceturtās ēkas virzienā. Es jutu viņa atmiņās dziņu piecelties un pievienoties viņai, un tad viņa lēmumu palikt. Ja Alisei vajadzētu viņa palīdzību, viņa pajautātu...

Riebumā un šausmās es aizvēru acis, ieslīgstot savā krēslā. - Es neapjautu, ka bija tik tuvu. Es nedomāju, ka es to... es neredzēju, ka bija tik slikti, - es čukstēju.

Nebija jau arī, viņš mani mierināja. Neviens nenomira, vai ne?

- Jā, - es izgrūdu caur zobiem. - Ne šoreiz.

Varbūt kļūs vieglāk. 

- Protams.

Vai arī, varbūt tu viņu nogalināsi. Viņš paraustīja plecus. Tu nebūsi pirmais, kas salaiž visu grīstē. Neviens tevi pārāk smagi netiesās. Dažreiz cilvēks vienkārši pārāk labi smaržo. Esmu pārsteigts, ka tu esi tik ilgi noturējies.

- Tas nelīdz, Emet.

Tas, ka viņš pieļāva domu, ka es varētu nogalināt meiteni, manī izraisīja riebumu, it kā tas būtu neizbēgami. Vai tā bija viņas vaina, ka viņa tik labi smaržoja?

Es zinu, kad tas notika ar mani..., viņš atcerējās, aizvedot mani pusgadsimtu tālā pagātnē, uz lauku ceļu mijkrēslī, kur pusmūža sieviete ņēma sausos palagus nost no auklas, kas bija nostiepta starp divām ābelēm. Ābolu smarža smagi piesātināja gaisu - ražas laiks bija beidzies un gatavie augļi bija izkaisīti zemē, plaisām to virsmā izgarojot aromātu biezos mākoņos. Svaigi nopļautais siena lauks bija kā fons šai smaržai, pilnīga harmonija. Viņš gāja pa ceļu Rozālijas uzdevumā, pilnīgi neievērojot sievieti. Debesis virs galvas bija purpura krāsā, virs rietumpuses kokiem nedaudz oranžas. Viņš būtu turpinājis iet pa līkumoto ceļu un nebūtu iemesla atcerēties šo vakaru, ja spēja nakts vēja pūsma nebūtu sapurinājusi baltos palagus kā buras un iepūtusi sievietes smaržu tieši Emeta sejā.

- Ak, - es klusi ievaidējos. It kā nebūtu gana jau ar manis paša atmiņu slāpēm.

Es zinu. Es nevilcinājos ne sekundi. Es nemaz nedomāju par atturēšanos.

Viņa atmiņas kļuva pārāk izteiktas, lai es spētu tās izturēt.

Pielēcu kājās, mani zobi bija sakosti gana stipri, lai izurbtos cauri tēraudam.

- Esta bien, Edvard? - senjora Gofa vaicāja, pārsteigta no manas pēkšņās kustības. Es redzēju savu seju viņas domās, un zināju, ka es nepavisam neizskatījos labi.

- Me perdona, - es nomurmināju, brāžoties uz durvīm.

- Emet, por favor, puedas tu ayuda a tu hermano? - viņa vaicāja, bezpalīdzīgi pamājot manā virzienā, kad es izsteidzos no klases.

- Protams, - es dzirdēju viņu sakām. Un tad viņš atradās man tieši aiz muguras.

Viņš sekoja man uz ēkas tālāko galu, kur panāca mani un uzlika roku uz mana pleca.

Es atgrūdu viņa roku ar nevajadzīgu spēku. Tas varētu sadragāt visus kaulus cilvēka plaukstā un tai pievienotajā rokā.

- Piedod, Edvard.

- Zinu. - Es grābu dziļus elpas vilcienus, cenšoties iztīrīt savu prātu un plaušas.

- Vai tas ir tikpat slikti kā tas? - viņš vaicāja, bez īpašiem panākumiem cenšoties nedomāt par smaržu un garšu savās atmiņās.

- Ļaunāk, Emet, ļaunāk.

Uz mirkli viņš bija kluss.

Varbūt...

- Nē, nebūs labāk, ja es ar to tikšu galā tādā veidā. Ej atpakaļ uz klasi, Emet. Es gribu palikt viens.

Nesakot ne vārda, vai domas, viņš pagriezās un steidzīgi devās prom. Viņš varētu pateikt spāņu valodas skolotājai, ka esmu slims, bastoju, vai arī bīstams, ārpus kontroles esošs vampīrs. Vai tad viņa attaisnojumam vispār bija nozīme? Varbūt es neatgriezīšos. Varbūt man vajadzēja doties prom.

Es atkal devos uz savu mašīnu, lai sagaidītu skolas beigas. Lai slēptos. Atkal.

Man vajadzētu pavadīt laiku, pieņemot lēmumus vai nostiprinot savu izvēli, bet, gluži kā narkomāns, es pieķēru sevi meklējumos caur domu murdoņai, kas plūda no skolas ēkām. Pazīstamās balsis izcēlās, bet šobrīd es nebiju ieinteresēts klausīties Alises vīzijās, vai Rozālijas žēlabās. Džesiku bija viegli atrast, bet meitene nebija kopā ar viņu, tāpēc es turpināju meklēt. Manu uzmanību piesaistīja Maika Ņūtona domas, un beidzot es noteicu viņas atrašanās vietu, sporta zālē, kopā ar viņu. Viņš nebija laimīgs, jo es šodien bioloģijā biju runājis ar meiteni. Viņš prātoja par viņas atbildi, kad pirmīt viņš bija ierunājies par šo tematu...

Es nekad nebiju redzējis, ka viņš ar kādu runātu vairāk par pāris vārdiem. Protams, ka viņš ir izlēmis, ka Bella viņu interesē. Man nepatīk, kā viņš uz viņu skatās. Bet neliekas, ka viņa būtu pārāk lielā sajūsmā par viņu. Ko viņa teica? ''Nez kas viņam bija lēcies pagājušajā nedēļā.' Kaut ko tamlīdzīgu. Neizklausījās, ka viņai tas interesētu. Tā nevarēja būt baigi nopietnā saruna...

Šādā veidā viņš centās izdabūt sevi laukā no pesimisma, ielīksmots no domas, ka Bellu nav interesējusi saruna ar mani. Tas mani kaitināja daudz vairāk, nekā bija pieļaujams, tāpēc pārtraucu viņā klausīties.

Es ieliku atskaņotājā mežonīgas mūzikas disku, un tad uzgriezu skaļumu tik daudz, lai tas noslāpētu visas balsis. Man nācās ļoti smagi concentrēties uz mūziku, lai atturētu sevi no iegrimšanas atpakaļ Maika Ņūtona domās, lai izspiegotu neko nezinošo meiteni...

Kad stunda tuvojās beigām, es pāris reizes noblēdījos. Tā nebija spiegošana, es centos sev iegalvot. Es tikai sagatavojos. Gribēju zināt, kad viņa pametīs sporta zāli, kad viņa atradīsies stāvlaukumā. Es nevēlējos, lai viņa mani pārsteidz nesagatavotu.

Kad skolēni sāka nākt laukā no sporta zāles, es izkāpu no mašīnas, īsti nesaprotot, kāpēc. Lietus bija gandrīz nemanāms - es to ignorēju, kad tas pamazām samērcēja manus matus.

Vai es gribu, lai viņa mani šeit ierauga? Vai es ceru, ka viņa pienāks, lai parunātu ar mani? Ko es īsti daru?

Es nekustējos, lai gan centos pierunāt sevi kāpt atpakaļ mašīnā, zinot, ka mana uzvedība bija nopeļama. Es turēju rokas sakrustotas uz krūtīm un elpoju ļoti sekli, vērojot viņu lēnām nākot manā virzienā, viņas lūpu kaktiņi bija noslīdējuši uz leju. Viņa neskatījās uz mani. Dažas reizes viņa palūkojās augšup uz mākoņiem ar tādu izteiksmi, it kā tie būtu viņu apvainojuši.

Es biju vīlies, kad viņa sasniedza savu mašīnu, nepaejot man garām. Vai viņa būtu ar mani runājusi? Vai es būtu runājis ar viņu?

Viņa iekāpa noplukušā sarkanā ševroleta furgonā, sarūsējušā begemotā, kas bija vecāks par viņas tēvu. Es vēroju, kā viņa iedarbina mašīnu - vecais motors rūca skaļāk nekā jebkura cita mašīna stāvlaukumā - un tad izstiepj plaukstas pret sildītāju. Aukstums viņai nebija piemērots - viņai tas nepatika. Viņa izlaida pirkstus cauri saviem biezajiem matiem, izpurinot tos karstā gaisa straumē, it kā cenšoties tos izžāvēt. Iztēlojos, kā varētu smaržot furgona kabīne, un tad žigli atmetu šo domu.

Viņa pameta skatienu riņķī, gatavojoties braukt atpakaļgaitā, un beidzot palūkojās manā virzienā. Tikai pussekundi viņa lūrēja uz mani, un es paguvu ievērot tikai pārsteigumu viņas acīs, pirms viņa novērsās un mašīna parāvās atpakaļ. Un tad asi nobremzēja, furgona aizmugurei tikai par dažām collām izvairoties no sadursmes ar Erīnas Tegvas mašīnu. 

Viņa blenza atpakaļskata spogulī, mutei sarūgtinājumā paveroties. Kad cita mašīna pabrauca viņai garām, viņa divas reizes pārbaudīja visu laukumu, un tad lēnām izbrauca no stāvvietas tik uzmanīgi, ka es nevarēju apspiest smīnu. It kā viņai liktos, ka viņa ir bīstama savā graustu mašīnā.

Doma, ka Bella Svona varētu būt bīstama kādam, lai ar kādu mašīnu viņa brauktu, lika man smieties, kamēr meitene pabrauca man garām, skatoties taisni uz priekšu.