Pusnakts saule 13.nodaļa 1.daļa

13.Līdzsvars

Lai gan mūs jau šķīra jūdzes, es joprojām varēju sajust Bellas siltumu mašīnā. Žigli traucos mājup, lai veiktu savu naksnīgo parādīšanos, zinot, ka drīz es atkal došos projām, lai rastu mierinājumu Bellas sapņos. Lai gan daļa no manis joprojām bija ceļa jūtīs, klusais miers, ko biju radis, vērojot viņu guļot un dzirdot, kā viņa čukst manu vārdu, nebija kas tāds, no kā varētu viegli atteikties.

Līdzko biju iegājis mājā, izdzirdēju balsis viesistabā. Mana ģimene strīdējās, un jau atkal es apjautu, ka esmu nonācis viņu uzmanības centrā. Protams, ka viņi visi zināja par maniem plāniem pavadīt sestdienu kopā ar Bellu, un šobrīd viņi skaļi diskutēja, vai kaut ko tādu vajadzētu pieļaut vai nē.

Pieļaut. It kā es būtu bērns, kam vajag viņu atļauju. Es pārgriezu acis, kad, man ienākot telpā, saruna spēji aprāvās.

- Nē, lūdzu, turpiniet, - es sarkastiski noteicu. - Izklausās, ka tikai nupat sāka kļūt interesanti.

- Edvard, mēs tikai apspriedām situāciju, un ko tā potenciāli varētu nozīmēt mūsu ģimenei, - Kārlails mierīgi man atbildēja. - Tavi lēmumi tagad ietekmē mūs visus, un mēs tikai gribam būt pārliecināti, ka tu veic visus nepieciešamos piesardzības pasākumus. Neviens tevi ne par ko neapsūdz.

- Es jau viņiem teicu, ka nav par ko uztraukties, - Alise piebilda, platam smīnam atplaukstot viņas sejā. - Tu mīli viņu. Tu nenodarīsi viņai pāri.

- Jā, - es nomurmināju. - Paldies.

Vēlējos, kaut varētu izklausīties pārliecinošāk, kaut daļa no Alises ticības man iesūktos manī, bet, kamēr atmiņas par Bellas smaržu joprojām dedzināja manu rīkli un aizmigloja veselo saprātu, bija visai grūti redzēt lietas tikpat skaidri, kā viņa tās redzēja.

- Redzi, viņš neuzticas pat pats sev, - Rozālija asi noteica. - Kāpēc lai to darītu mēs, pārējie?

- Rozālij, - Ezme noskaldīja, izklausoties tieši tik mātišķa, lai liktu man iespurgties.

- Lieliski. Tikai pasakiet, kad man jāsāk kravāties, - Roza atcirta, izlidojot no istabas. Es norūcu viņai nopakaļ, bet aprāvos, ieraugot Emeta nikno skatienu.

- Atslābsti, - viņš brīdināja. - Viņa ir tikai satraukta. Nav nekādas vajadzības, lai tu tikai pasliktinātu situāciju. Runājot par to, vai tu esi pārliecināts, ka šis mazais randiņš vienatnē ar Bellu ir tik laba doma? Kāpēc nostādīt sevi šādā situācijā? Es gribēju teikt, vai tas, ka tu sevi piespied iet tam visam cauri, ir tiešām tā vērts?

Es pamāju, tad daudznozīmīgi palūkojos uz Alisi, kura pasmaidīja un ļāva savām domām klaiņot cauri neskaitāmām ainām ar Bellu un mani kopā. Vienatnē. Drošībā. Es pieķēros katrai vīzījai tik cieši, cik vien spēju, cenšoties pārliecināt sevi, ka esmu gana stiprs, lai pārvērstu tās par īstenību.

Kā zini, Emets nodomāja, viegli pasmīnot, kad arī viņš atstāja telpu. Bet nesaki, ka es tevi nebrīdināju.

- Neuztraucies, Edvard, - Alise maigi noteica, ievērojot rūpjpilno izteiksmi manā sejā, kad viņa nostājās man līdzās. - Viss būs nevainojami.

- Es tikai vēlos, kaut būtu par to pārliecināts.

- Nu, es esmu pārliecināta, - viņa ķircinājās. - Vai tad ar to nevajadzētu būt gana?

Izjutu nepieciešamību atslēgties no manām trakojošajām domām, tāpēc izlēmu atlikušo vakara daļu pavadīt pie klavierēm, lielākoties Ezmei par prieku. Es nospēlēju visus viņas mīļākos gabalus, ieskaitot to, kuru bija iedvesmojusi Bella. Ļāvu, lai mūzika ieskauj un pārņem mani, līdz kamēr izgaisa beidzamās uztraukuma paliekas. Tiklīdz bija gana vēls, es nozudu naktī ar atjaunotu pārliecības sajūtu. Es brīnījos, kā gan bija iespējams, ka ar katru nakti, kad es skrēju projām no savas ģimenes un visa, kas bija pazīstams, katrs solis tuvāk Bellai arvien vairāk likās kā mājas. Es steidzos pie viņas loga, ielīdu iekšā bez trokšņa, un apbrīnas pilnā klusumā vēroju manas guļošās Bellas skaistumu.

Lai gan šonakt kaut kas bija savādāk, un jau atkal es veltīgi vēlējos, kaut spētu ielūkoties viņas prātā kaut tikai īsu mirkli. Viņas seja bija nemainīgi mierīga, neviena satraukuma rieviņa neiztraucēja viņas sejas mieru, tomēr viņa bija acīmredzami nemierīga. Viņa grozījās un svaidījās, un vairākas reizes viņa uztrūkās no miega, tomēr viņas acis nepalika atvērtas gana ilgi, lai nofokusētos uz kaut jel ko viņai apkārt. Nevainojami nekustīgi es saglabāju drošu attālumu, kamēr viņa iegrima dziļākā, sapņu pilnā miegā. Viņa nerunāja tik daudz, cik parasti, tomēr biju iepriecināts, dzirdot savu vārdu pār viņas lūpām vairāk nekā tikai vienu reizi.

- Edvard... - viņa maigi noteica, un es instinktīvi pieliecos tuvāk, kamēr mans ķermenis cīnījās ar veselo saprātu. Jo tuvāk es atrados, jo sāpīgāk tas bija, bet es nespēju pretoties vilkmei, kuru negribot izjutu, kad viņa sauca pēc manis. Zināju, ka man nevajadzētu viņai pieskarties, mana ledainā roka pavisam noteikti viņu pamodinātu, bet ar katru sekundi, kaut kādā veidā šī vilkme kļuva arvien līdzīgāka gravitācijas spēkam.

- Edvard, paliec, - viņa nomurmināja, pagriežoties uz sāniem tā, ka atradās ar seju pret mani. - Vēl...

Ar viņas neapzināto lūgumu bija gana, lai salauztu manas pretestības paliekas. Gluži kā muļķis, kam nav ne kripatiņas paškontroles, es pasniedzos un maigi atglaudu matu šķipsnu nost no viņas sejas, uzmanoties, lai neaizskartu viņas ādu. Viņas galva paslējās pretī manai rokai, it kā viņa zinātu, ka es esmu šeit, un ilgotos būt tuvāk. Smaida atblāzma spēlējās viņas mutes kaktiņos.

- Mmm, - viņa nopūtās, siltajai elpai noglāstot manu seju, kura nu bija tikai dažu collu attālumā. Es sajutu, kā pazīstamā dedzināšana pieņemas spēkā, bet, brīnumainā kārtā, to nomāca elektriskā dzirkstele, kas jau atkal šķita virmojam starp Bellu un mani. Izmisīgi cenšoties novērst savu uzmanību, es atļāvos ar vienu pirkstu maigi noglāstīt viņas vaigu kaulu, sajūsminoties par sajūtu, ko radīja viņas siltā āda pret manējo.

Baidoties, ka mans vēsais pieskāriens liks viņai sarauties, es aizturēju elpu un cieši ieklausījos viņas sirdspukstos, meklējot jebkādu mājienu, kas norādītu, ka viņa ir satrūkusies. Tikpat rimti, kā viņas elpa, arī sirds turpināja sisties tās nevainojamajā ritmā, un es atviegloti nopūtos. Kad viņa atslāba vēl vairāk no mana pieskāriena, es sāku maigi dungot, cerot, ka, lai kādi sapņi arī nepiepildītu viņas domas, tie būs tikai patīkami.

Nakts pagāja ātri un daudz par ātru es ieraudzīju sauli iezogamies logā. Tiklīdz izdzirdēju Čārliju grozāmies, es zināju, ka ir laiks atstāt viņu, lai gan es arī zināju to, ka paies īsāks laiks nekā parasti, līdz es atkal viņu ieraudzīšu. Atrašanās mašīnas šaurajā platībā ar Bellu nebija vispatīkamākais variants priekš manis, bet es negrasījos atteikties no dārgā laika kopā ar viņu tikai tāpēc, ka tas man radīja nelielas fiziskās sāpes. Jo īpaši tāpēc, ka šodien bija mana jautājumu diena.

Es žigli aizskrēju mājās un ielēcu mašīnā, traucoties atpakaļ pie Bellas, nemaz neapstājoties mājās. Man nebija gluži piemērots garastāvoklis, lai uzklausītu vēl kādas Rozālijas kritiskās piezīmes, un man pavisam noteikti nebija gana daudz laika, lai nomierinātu sevi ar mūziku, ja es grasījos laicīgi būt atpakaļ pie Bellas. Es piebraucu tieši brīdī, kad Čārlijs ienāca pa parādes durvīm, un nogaidīju, kamēr viņš nozuda skatienam, noparkojoties viņa vietā.

Es ieraudzīju, kā Bella palūr laukā pa logu, un iesmējos, redzot, cik pārsteigta viņa izskatījās, ieraugot, ka es jau esmu klāt. Vai tad viņa līdz šim brīdim vēl nebija sapratusi, ka es nebiju spējīgs turēties no viņas pa gabalu? Es apsvēru domu pieklauvēt pie viņas durvīm, lai varētu pienācīgi pavadīt viņu līdz mašīnai, bet nevēlējos arī viņu steidzināt, ja nu viņa vēl nebūtu gatava. Galu galā, tikai pirms īsa brīža viņa vēl bija gultā.

Pirms vēl es paguvu izdomāt, kāda būtu vispiedienīgākā rīcība mūsu jauniegūtajā situācijā, Bella aizcirta durvis un nāca uz mašīnu. Es ievilku vēl vienu dziļu elpu, pirms viņa atvēra durvis un atkal satrieca mani ar savu smaržu. Lai gan es biju apņēmības pilns neļaut tam atspoguļoties manā sejā. Ja viņa šodien gatavojās man pilnībā atklāties, es vēlējos, lai viņa manā klātbūtnē justos, cik vien ērti iespējams.

- Labrīt, - es maigi noteicu, pasmaidot par viņas izteiksmi, kad viņa apsēdās sēdeklī. Viņa jau atkal blenza uz mani ar šīm brīnumu pilnajām acīm, it kā joprojām gaidītu, kad es izgaisīšu. Tad es ievēroju, ka viņa izskatās nedaudz bālāka nekā parasti, viņas acis bija nedaudz apsārtušas un mitras. - Kā tev šodien klājas? - es piebildu.

- Labi, paldies, - viņa nevērīgi atbildēja, lai gan es nojautu, ka tur slēpjas kaut kas vairāk. Viņas izteiksme joprojām bija moža, bet āda zem acīm izskatījās ēnaina. Es zināju, ka krietnu nakts daļu viņa bija pavadījusi nomodā, bet es biju cerējis, ka viņa bija dabūjusi gana daudz miega, lai to kompensētu.

- Tu izskaties nogurusi, - es noteicu, izjūtot satraukumu. Žigli sāku pārskaitīt, tieši cik stundas pagāja, līdz viņa nomierinājās. Laiks, ko pavadīju kopā ar viņu, vienmēr paskrēja tādā kā miglā, bija grūti koncentrēties. Divas, varbūt trīs stundas? Viņai ar to nebija gana, lai varētu justies mo˛i un svaigi.

- Es nevarēju gulēt, - viņa atzinās.

- Es arī ne, - nespēju atturēties, nepiebilstot. Lai cik dīvaini arī bija pierast pie domas, ka Bellu nesatrauca manas dzīves realitāte, patiesībā bija jauki beidzot būt tik atklātam pret viņu.

- Tas droši vien ir tiesa, - viņa iesmējās. - Man šķiet, es gulēju tikai mazliet vairāk par tevi.

- Varu derēt, ka tā arī bija.

- Ko tu pagājušo nakti darīji? - viņa ievaicājās. Izjutu sīku vainas apziņas uzliesmojumu, un daļa no manis vēlējās, kaut spētu atzīties, ka pavadu savas naktis, vērojot viņu, apbrīnojot viņu. Tomēr es nevēlējos, lai viņa izjustu kautrību, un nez kāpēc likās, ka vēl ir par agru atklāt viņai visus manus noslēpumus. Viņa jau tāpat bija apjautusi vairāk, nekā jelkad būtu vēlējies viņai atklāt, un šodien bija mana kārta.

- Tev nav izredžu, - es atteicu, klusi iesmejoties. - Šodien jautājumus uzdodu es.

- Ā, pareizi, - viņa noteica tonī, kas man lika domāt, ka viņa vēlas, kaut es būtu par to aizmirsis. - Ko tu gribi zināt?

Ko es negribēju zināt? Tik daudz kas no viņas man bija mīkla, un es vēl arvien nebiju pieradis pie tā, ka nespēju klausīties un uzzināt visu pats. Biju iemanījies uzzināt daudz ko par viņu, vērojot burvīgo veidu, kā viņas izteiksme mainījās ik pa brīdim, bet bija arī lietas par viņas dzīvi, kuras es vēlējos uzzināt, un tās es nevarēju uzzināt, tikai vērojot.

Es gribēju izzināt viņas pagātni tikpat ļoti kā tagadni, bet zināju, ka paies zināms laiks, kamēr viņa jutīsies gana komfortabli, lai atbildētu uz maniem jautājumiem, tāpēc nolēmu sākt ar kaut ko vienkāršu.

- Kāda ir tava mīļākā krāsa? - es vaicāju neviltotā interesē, lai gan viņa pārgrieza acis par manu aptauju.

- Tās mainās ik dienas.

- Kāda ir tava mīļākā krāsa šodien?

- Laikam brūna, - viņa atbildēja, palūkojoties lejup uz savu džemperi. Es brīdi domāju par spilgtajām krāsām, kuras lielākajai daļai cilvēku patika valkāt, cenšoties izcelties uz pārējo fona. Tas, ka Bella drīzāk centās iekļauties barā, izvēloties daudz neitrālāku krāsu paleti savai garderobei, likās jēdzīgi, tomēr man likās pārsteidzoši tas, ka viņa apgalvoja, ka tā ir viņas mīļākā krāsa.

- Brūna? - es neticīgi pārvaicāju, un prātoju, vai viņa vienkārši pateica pirmo, kas iešāvās prātā.

- Nujā. Brūns ir silts. Man pietrūkst brūnā. Viss, ka būtu jābūt brūnam - koku stumbri, akmeņi, dubļi - šeit ir pārklāts ar zaļu putru. - Viņas seja bija drūmi saviebta, un es pasmaidīju. Es joprojām piemirsu, ka Forksa nebija gluži viņas ideālā vide, ka viņa šeit dzīvoja tikai dēļ pašaizliedzīgas vēlmes ļaut mātei dzīvot savu dzīvi.

Uzmanīgi vēroju, kā viņas acis atmaigst, un pamanīju to, kā viņas brūnais džemperis liek tām izskatīties vēl dziļākām nekā parasti. Tās perfekti saskanēja ar viņas matiem, un pēkšņi es atkal izjutu vēlmi izlaist tiem cauri savus pirkstus. Kad viņa man uzsmaidīja, mani satrieca tas, cik viņā viss bija silts un maigs, un tajā mirklī es sapratu viņas atbildi.

- Tev taisnība. Brūns ir silts, - es noteicu, atglaužot viņas matus aiz pleca. Tie atgādināja zīdu manā plaukstā.

Mēs apstājāmies pie skolas, un es negaidot vēlējos, kaut būtu braucis lēnāk. Nebiju vēl gatavs viņu atlaist.

- Kas pašlaik ir tavā disku atskaņotājā? - es vaicāju, nospriežot, ka, ja viņas mīļākā krāsa mainījās ik dienas, varbūt nebija lielas jēgas vaicāt, kāda ir viņas mīļākā dziesma. Varbūt atklāsies, ka Bella nekad nav tieši tāda pati no dienas dienā. Dzīvojot tik nemainīgu eksistenci, man patika doma, ka vajadzēs pievērst uzmanību ik brīdim, ko pavadījām kopā, lai izprastu, kādā noskaņojumā viņa ir un ko viņa vēlas konkrētajā brīdī.

- Linkin Park, - viņa atbildēja, pasmaidot tā, ka es nopratu, ka aiz tā slēpjas kāds stāsts. Es pasmīnēju par atbildi, pasniedzoties, lai izvilktu savu eksemplāru, lai parādītu to viņai. Vienmēr bija jauki, kad es atklāju vēl kādu mums kopīgu lietu.

- Debisī pret šo? - es skeptiski pavaicāju, cerot, ka viņa paskaidros, ko tieši nozīmēja viņas izteiksme. Tā vietā viņa tikai lūkojās uz disku un paraustīja plecus.

Jūtot, ka viņa joprojām nebija īsti gatava stāstīt man par sevi, es izkāpu no mašīnas un apgāju apkārt, lai atvērtu viņai durvis. Nospriedu, ka viņai būs vieglāk, ja mēs būsim skolā, citu cilvēku ielenkumā, kur viņa varēs justies droša, ka es nevaicāšu neko pārāk personisku. Kad es satvēru viņas roku un palīdzēju izkāpt, viņa starojoši uzsmaidīja, jaunai ziņkārei mirdzot acīs.

- Neesi pieradusi, ka pret tevi izturas kā pret dāmu? - es ievaicājos, cenšoties saglabāt nepiespiestu toni. Lai gan man bija jāatzīst, ka biju prātojis, vai viņai bija vai nebija kādas attiecības Fīniksā. Nevēlējos viņu samulsināt, prasot to tieši, tāpēc devu mājienus par tēmu, cerot, ka viņa kaut ko atklās pati.

- Tikai tāpēc vien, ka tu turies pie citas paaudzes džentelmeņu noteikumiem... - viņa ķircinājās. Tad viņas sejas izteiksme atkal mainījās, un viņa daudznozīmīgi palūkojās uz mani. - Tu nekad neesi teicis, cik vecs tu esi.

- Nekā nebija, šodien ir mana diena, - es attraucu, apbrīnojot to, kā viņa arvien centās pavērst sarunu manā virzienā. Šādi turpinot, es nekad nedabūšu zināt atbildes uz kaut vienu no saviem jautājumiem. - Tev būs vēl iespēja, es apsolu, bet pagaidām es vēlos izprast tevi.

Viņa nosarka, bet viegli paspieda manu roku, kamēr mēs pagriezāmies un devāmies skolas virzienā.

- Labi, tātad šodien tev patīk brūns, un tu klausies vai nu Debisī vai Linkin Park. Ja es grasītos, nu, teiksim, uzaicināt tevi uz kino, kādu filmu tu vēlētos redzēt?

- Ja godīgi, es neesmu liela filmu fane, bet lielākoties skatos jebko, ko rāda. Laikam, ja man vajadzētu izvēlēties, es dotu priekšroku komēdijām. Arī spraiga sižeta filmām nav ne vainas, tikai ne tos smieklīgos šausmu, briesmoņu vai zombiju murgus.

- Nē, protams, tikai ne to. Tev labāk patīk pavadīt laiku kopā ar īstiem briesmoņiem.

Viņa paglūnēja uz mani, tāpēc es žigli turpināju, pirms viņa sāka mani audzināt par to, kā es vērtēju pats sevi.

- Ar to es gribēju teikt, ka jā, vampīrs ņems vērā to, ka tevi nevajag vest uz zombiju filmām. - Viņas seja atslāba, kad es iesmējos, un mēs turpinājām savu lēno gājienu uz viņas pirmo stundu.

- Ja tevi īpaši neinteresē filmas, kāds ir tavs iecienītākais laika pavadīšanas veids? - Viņa nodūra skatienu un viņas vaigi iekrāsojās sārti. - Nu, saki, - es mudināju.

- Ēe, neskaitot laika pavadīšanu kopā ar tevi, - viņa nomurmināja, vairāk gan pie sevis, - Man tiešām patīk lasīt.

Viņas piezīme lika manām iekšām justies tā, it kā tās grasītos uzsprāgt, bet es piespiedu sevi izturēties tā, it kā viņa neko nebūtu teikusi. Viņa pavisam noteikti bija samulsusi, lai gan, ja viņai būtu kaut mazākā nojausma, cik ļoti man patika būt kopā ar viņu, viņa zinātu, ka nav iemesla justies apkaunotai.

- Kādas grāmatas tu lasi?

- Pārsvarā klasiku. Garlaicīga atbilde, vai ne?

- Ne tuvu tam, - es mierināju viņu. - Tas, ka tev patīk pagājušo laiku dižākie literatūras mākslinieki, tikai liecina par to, ka tev ir ļoti izsmalcināta gaume.

Mēs runājām par viņas mīļākajām grāmatā, kamēr sasniedzām viņas angļu valodas klasi, un ļoti savtīgā mirklī es gandrīz apsvēru domu palūgt, lai viņa to nobasto, lai mēs varētu pavadīt dienu runājoties. Viņas pirmās divas stundas bija viena aiz otras, tāpēc tikai pēc divām stundām es varēšu būt atkal kopā ar viņu, lai gan es tāpat pavadīšu katru minūti, vērojot viņu caur to cilvēku prātiem, kuri atradās viņai līdzās.

- Drīz tiksimies, - es izmocīju, kad viņa pasmīnēja un iešmauca klasē. Vismaz viņa likās sajūsmināta par to, ka es biju tik dedzības pilns šodien pavadīt tik daudz laika ar viņu, cik vien iespējams.

Bellas stundas pagāja bez īpašiem notikumiem, un lielākā daļa no viņas draugiem turēja savas domas pie sevis. Lai gan Maika domas mutuļoja no jautājumiem, par to, cik nopietnas bija viņas un manas attiecības, sarunā viņš pieturējās pie pieklājīgiem komentāriem par kopīgajām stundām un laikapstākļiem. Tajā pašā sekundē, kad atskanēja zvans, es pametu savu klasi un pārvietojos nedaudz ātrāk par pieņemto cilvēka gaitu, tādējādi jau gaidot pie durvīm, kad Bella iznāca no spāņu valodas klases.

- Kā pagāja stunda? - es vaicāju, apspiežot spurdzienu par viņas apjukušo izteiksmi, kad viņa ieraudzīja mani gaidot.

- Vai tad tu nenāci no ēkas otra gala?

- Neviens neskatījās, - es mierināju. Viņa nopūtās, nosodoši paskatoties uz mani, kad mēs atsākām iet.

- Ja tu varētu izvēlēties jebkuru vietu pasaulē, kur dzīvot, kur tas būtu? - es vaicāju, nevēloties izniekot ne mirkli, kas varētu tikt pavadīts, iepazīstot viņu labāk. Nebiju drošs, cik bieži viņa vēlēsies, lai visu runāšanu uzņemos es pats.

- Ja godīgi, atpakaļ Fīniksā. Man tur tiešām patīk. Varbūt tas ir tāpēc, ka tā ir zināma vieta, bet ir grūti iztēloties, ka varētu dzīvot kaut kur citur. Es arī neesmu redzējusi pārāk daudzas vietas.

- Tātad tu neesi daudz ceļojusi?

- Nedaudz, kad biju mazāka, bet mammai nekad nepatika doties pārāk tālu no mājām. Galu galā, ja jau Forksā man šķita, ka tiešām esmu kaut kur aizbraukusi, tam vien jau vajadzētu kaut ko nozīmēt, - viņa iesmējās.

- Vai tev patiktu ceļot?

- Protams. Kaut kad vēlāk.

- Uz kādu konkrētu vietu? - es nespēju nedomāt par visām dažādajām vietām, kurās mana ģimene un es bijām dzīvojuši. Pārvākšanās ik pēc dažiem gadiem bija kļuvusi vienmuļa, bet tā mums bija ļāvusi izbaudīt neskaitāmas jaunas lietas. Par nelaimi, mūsu atrašanās vietas savā ziņā mūs ierobežoja, ņemot vērā to, ka vēlējāmies būt ārā dienas laikā, lai cik ilgi tas arī nebūtu. Ziemeļrietumi mums bija ļoti parocīgi uz ilgāku laiku, un es negaidot vēlējos, kaut Bella šeit būtu laimīgāka.

- Runājot par Savienotajām Valstīm, es vēlētos redzēt dažas austrumkrasta pilsētas. Es patiešām esmu bijusi tikai šajā valsts pusē.

- Kā ar ārzemēm?

- Vai es varu vienkārši teikt, visur? - viņa smejoties vaicāja.

- Labi, visur, - es pasmīnēju. Nekad nebiju iedomājies, ka Bellai varētu būt šāda interese par ceļošanu, un mans prāts tūlīt pārslēdzās uz visām tām vietām, uz kurām es varētu viņu aizvest. Tas noteikti nebija tas saprātīgākais virziens, kurā manām domām vajadzētu tiekties. - Kurp tu dotos vispirms?

- Noteikti uz Eiropu.

- Kārlails Eiropā ir pavadījis daudz laika. Jums abiem tiešām kādreiz vajadzētu parunāties. Viņam ir neiedomājams zināšanu daudzums par šķietami neskaitāmi daudzām tēmām.

- Tas izklausās satriecoši. Tu noteikti gadu gaitā esi no viņa daudz mācījies.

- Jā, viņš man ir bijis nenovērtējams. Daudzējādā ziņā kā tēvs, bieži kā skolotājs, vienmēr kā draugs.

Uz šīs nots mēs sasniedzām viņas nākošo klasi, un es negribīgi vēlreiz ļāvu viņai iet.

- Es skaitīšu minūtes līdz pusdienām.

- Ņemot vērā, ka to saka kāds, kurš neēd, es to uztveršu kā komplimentu, - viņa noteica ar platu smīnu, pagriežoties, lai ieietu klasē.

Minūtes lēnām vilkās, un kad pusdienlaiks beidzot pienāca, viņa sveica mani ar vēl vienu platu smaidu. Mēs apsēdāmies pie tā paša galda, pie kura vakar, un jau atkal skolas acis šķietami bija pievērstas mums.

Ko viņš viņā ir ieraudzījis? Džesika domāja, nepieklājīgi glūnot uz mums.

Tai vajadzēja būt Bellai. Vajadzēja viņai parādīties, lai džeks sagribētu iet uz randiņu, Maiks nikni prātoja.

Jau atkal Andželas laipnums palīdzēja man atslēgties no pārējo kaitinošās nespējas pievērsties viņu personīgajām darīšanām.

Viņi izskatās patiešām laimīgi. Ir jauki, ka viņš beidzot ir kādu atradis, viņa domāja, pasmaidot un pamājot Bellai, kad viņa gāja garām.

- Andžela mūs atbalsta, - es teicu Bellai, tiklīdz viņa atradās ārpus dzirdamības robežas.

- Un pārējie? - viņa vaicāja, nervozi palūkojoties apkārt.

- Andžela atbalsta, - es atkārtoju, Bellas sejai kļūstot sarkanākai ar katru sekundi. - Bet neuztraucies par viņiem, labi? Ja tu ļausi, ka apkārtējo domas tevi ietekmē, tev nekad nebūs miera. Tici man, šajā ziņā man ir liela pieredze.

- Jā, tam es ticu, - viņa noteica, atkal pievēršot savu skatienu man. Viņas acis izskatījās skumjas un noraizējušās, un viņas raizes par manas dzīves dīvainībām, pie kurām es jau biju pieradis, bija beidzamā lieta, ko vēlējos. Vienīgais, kas man tiešām rūpēja, bija tas, ka Bella šķietami pieņēma mani tik pilnīgi, un es dedzīgi vēlējos atgriezties pie mūsu iepriekšējā vieglā noskaņojuma.

- Tātad, Bella, kura vēlas apceļot pasauli un lasa klasiku, vai turpināsim?

- Ja tu tiešām to vēlies, bet es joprojām nesaprotu, kāpēc es tev liekos tik interesanta.

- Tu man esi mīkla, Bella. Mīkla, kura kļūst arvien skaistāka ar katru puzles gabaliņu, kurš man atklājas.

Viņa nosarka košāk nekā jebkad es biju viņu šodien redzējis, viņas acis pievērsās viņas rokām, ar kurām viņa sāka knibināties pa galda virsmu.

- Ja tu tā saki, - viņa nočukstēja, un, lai gan izklausījās, ka viņa man nepiekrīt, vienlaikus ar piesarkumu, tagad viņa smīnēja līdz ausīm.

- Labi, es pieņemu, ka tev pārāk nepatīk sports.

- Kas tev liek tā domāt? - viņa sarkastiski atvaicāja, atkal sastopot manu skatienu.

- Ak, tikai nojauta. Varu derēt, ka tas nedaudz salauž Čārlija sirdi.

- Es reizēm skatos beisbolu kopā ar viņu. Un regbiju, ja man ir patiešām garlaicīgi, lai gan es jau pirms vairākiem gadiem atmetu cerības izprast noteikumus.

- Kādas nodarbes tev interesēja, kad biji mazāka?

- Kādu laiku gāju uz baleta nodarbībām, bet man tas nekad labi nepadevās. Man liekas, ka mamma cerēja sameklēt kaut ko, kas palīdzētu manai koordinācijai, bet tajā gadā, kad lielajā mēģinājumā es izmežģīju potīti, viņa nolēma, ka laikam tas ir veltīgi.

- Vēl kaut kas?

- Reiz es mēģināju slidot.

- Un kā veicās?

- Viņa apsvēra domu sūtīt mani atpakaļ uz baletu.

Es skaļi iesmējos, un biju laimīgs, redzot, ka viņa smejas kopā ar mani. Ar katru manis uzdoto jautājumu, viņa arvien vairāk atdzīvojās. Brīžiem viņa likās samulsusi par dažām lietām, kuras vēlējos zināt, bet galu galā man šķita, ka viņa patiešām ir iepriecināta, kas mani tikai iedrošināja jautāt vēl.

Atgriežoties pie viņas mīļāko lietu saraksta, es izspēru dažus ātrus aptaujas jautājumus, par kuriem biju prātojis.

- Kāds ir tavs mīļākais gadalaiks?

- Fīniksā, rudens. Forksā, vasara.

- Mīļākais ēdiena veids?

- Itāļu.

- Mīļākais dzēriens?

- Limonāde.

- Saldējums?

- Saldais biskvīts un krējums.

- Dzīvnieki?

- Suņi.

- Dārgakmens?

- Topāzs.

Es grasījos vaicāt, kādi ir viņas mīļākie ziedi, kad ievēroju, ka viņa atkal sāk sarkt un novērš skatienu.

- Vai tas tevi samulsināja? - es iztrūcies vaicāju.

- Nē, - viņa kautrīgi noteica, joprojām neskatoties man acīs.

- Kas noticis?

- Nekas. Vai tad tu negrasies vaicāt, kas ir mans mīļākais autors vai televīzijas raidījums?

- Nē, es gribu zināt, kāpēc tu sarksti.

- Tāpat vien. Tas man vienkārši lika par kaut ko iedomāties. Aizmirsti, tam nav nozīmes.

- Lūdzu? - es prašņāju, cenšoties panākt, lai viņa paskatās uz mani.

- Mana mīļākā rakstniece ir Džeina Ostina.

- Bet es gribu zināt, kāpēc tavs mīļākais dārgakmens ir topāzs, un kāpēc tas tevi apbēdina.

- Es neesmu bēdīga, - viņa atteica, izliekoties nevērīga un joprojām spītīgi nepaceļot skatienu.

- Pasaki, - es lūdzos, vēloties, kaut zinātu, kā izmantot to "apžilbināšanas" spēju, kura, pēc viņas domām, ļāva man panākt, lai notiek pēc mana prāta.

Pēc vēl dažiem klusuma brīžiem, viņa nopūtās un nočukstēja, - Tas ir tavas šodienas acu krāsas dēļ. - Ja es spētu nosarkt par atbildi, es būtu tikpat sarkans kā viņa. Tā vietā es tur sēdēju, smīnot un blenžot uz viņu, jūtoties laimīgāks, nekā biju visas dienas garumā. Tā bija visai muļķīga lieta, par ko sajūsmināties, bet sirsnīgums viņas balsī lika man justies pozitīvi satrauktam. Viņa joprojām nebija pacēlusi acis, un kad izdzirdēju viņas sirdspukstus atkal paātrinamies un saraustīto elpu, es sapratu, ka bija vēl kaut kas.

- Droši vien, ja tu man jautātu pēc divām nedēļām, es teiktu, ka onikss. - Es gandrīz iesmējos, atminoties, tieši cik labi viņa mani pazina, līdz pat veidam, kā mainījās manas acis. Lai kā arī es neizbaudīju šo mirkli, piespiedu sevi turpināt, cerībā, ka viņa atkal paskatīsies uz mani. Es jau ilgojos pēc skatiena intensitātes, ar kādu lūkojos viņas skaistajās, brūnajās acīs.

- Kādi ziedi tev patīk? - es vaicāju, izjūtot prieku, kad viņa nekavējoties pacēla galvu.

- Kaktusi, - viņa attrauca, agrākajam entuziasmam nedaudz atgriežoties.

- Kāpēc es nejūtos pārsteigts? - ķircinājos, nobolot acis.

Biju pateicīgs, ka nākošā stunda mums bija kopā, jo es ne tuvu nebiju gatavs viņu atlaist. Turpināju iztaujāt viņu par dzīvi Fīniksā, kamēr gājām uz bioloģiju, un nepārtraucu, līdz ieradās misters Beners. Kad sapratu, ka šodien atkal būs kārtējā filmas diena, es instinktīvi pavirzīju savu krēslu pāris collas prom no Bellas, lai gan man nešķita, ka tas daudz palīdzēja.

Kā jau paredzēju, brīdī, kad gaismas izdzisa, elektriskā strāva, kas šķietami plūda starp mums, atjaunojās, tumsai to padarot spēcīgāku. Es atcerējos, cik brīnišķīgi bija sajust, kā mani pirksti slīd pār viņas vaigu, kamēr viņa pagājušonakt gulēja, atminoties viņas matu zīdaino struktūru pret manu roku. Es vēlējos pasniegties pēc viņas, lai satvertu viņas roku tumšajā telpā. Kad viņa paliecās uz priekšu un atbalstīja zodu uz rokām, es cīnījos ar vēlmi darīt tāpat. Būtu tik vienkārši sakrustot rokas līdzās viņējām, ļaujot mūsu ādai saskarties un padodoties elektrībai. Vienkārši, bet ne pārāk gudri.

Es paliku stingri savā vietā, vērojot viņu, kamēr viņa lūkojās taisni uz priekšu un vismaz izlikās, ka viņa skatās, ko rāda televizorā. Kad gaismas atkal iedegās, viņa palūkojās uz mani, un es cerēju, ka mana iekšējā cīņa pārlieku neatspoguļojās man sejā.

Nespēju piespiest sevi turpināt iztaujāšanu, kamēr gājām uz sportu, jo es joprojām biju pārāk nodevies savai vēlmei pieskarties viņai. Tieši pirms viņa pagriezās, lai dotos projām, es padevos tikai mazliet, ar plaukstas virspusi noglāstot viņas smalko seju. Biju pārliecināts, ka, vienalga, lai cik reizes es arī nejutīšu viņas nevainojamo ādu pret savu granīta roku, man nekad neapniks miera sajūta, ko tā man sniedza.

Caur viņas klasesbiedru acīm es vēroju, kā viņa sporta laikā, paldies Dievam, turējās nost no ceļa. Maiks izskatījās visai saskābis, bet kamēr vien viņš gādāja, lai Bella neapdomīgi nesavaino sevi, es nospriedu, ka nevaru viņu pārlieku vainot. Kad stunda bija galā, es devos atpakaļ uz sporta zāli, un biju sajūsmināts, redzot viņas žilbinošo smaidu brīdī, kad mūsu acis sastapās. Ja katra diena varētu būt tik brīnišķīga, vidusskola, kas nebeidzami atkārtojās, varētu arī nebūt tik garlaicīga, kāda tā reiz bija.

Braucot mājup, es ievēroju, ka Bellas acis kļuva melanholiskas, kad viņa palūkojās uz drūmajām debesīm. Atceroties viņas entuziasmu, kad viņa runāja par dzīvi Fīniksā, es vaicāju, kā viņai pietrūkst visvairāk no tā visa. Aizrautīgā uzmanībā es klausījos, kā viņa aprakstīja lietas, kuras es tik tikko spēju iztēloties. Acīmredzot es nebiju pavadījis daudz laika vietās, kur saule bija ikdienas norma, un lai cik ļoti es necenstos, es nespēju atcerēties, kā bija to just uz manas cilvēka ādas.

Es biju izbrīna pārņemts, klausoties, kā viņa stāsta par skaistumu, kādu rada saule, apmirdzot pakalnus un ielejas vietā, kuru viņa tik ļoti mīlēja. Ar katru mirkli viņas acis šķita uzmirdzam arvien vairāk un vairāk, un pat tad, kad ap mums sāka līt lietus, nekas nesamērcēja viņas garu. Šī dzirksts, šī kaisle bija tā, kas deva man to pārliecību, kuru biju tik izmisīgi meklējis, kad runāju ar savu ģimeni par viņas aizvešanu uz manu īpašo slēptuvi sestdien. Nekādas sāpes nebija gana stipras, lai liegtu man redzēt to, kā viņas seja atplaukst saules gaismā.

Klausoties viņā, es sāku apjaust, ka viena no lietām, par kurām jutos vainīgs, bija tas, ka viņas vēlme būt kopā ar mani, būtībā atņēma viņai sauli. Lai gan es joprojām baidījos, ka mana patiesā daba viņai liksies riebīga, viņa bija skaidri likusi noprast, ka vēlas pavadīt laiku kopā ar mani, un es tikai tagad sāku saprast, cik ļoti viņai pietrūka saules pilnas dienas radīta prieka. Nostumjot visas savas bailes malā, es apņēmos sniegt viņai vismaz šo vienu dienu, kurā viņa varēs dabūt abus.

Kad viņa beidza aprakstīt visos sīkumos Arizonas ainavas skaistumu, es izprašņāju viņu par māju, kurā viņa bija uzaugusi. Viņa smējās, atzīstoties, ka ir bijusi tāda kā žurka savā midzenī, kas man likās visai dīvaini, ņemot vērā to, ka šeit viņa tikpat kā nebija iekārtojusi savu istabu. Tad es apjautu, kāds tam varētu būt iespējamais izskaidrojums. Šīs viņai nebija patiesās mājas. Es vēlējos iztaujāt viņu mazliet vairāk par iemesliem, kas bija atveduši viņu uz šejieni, bet rietošā saule man atgādināja, ka vakars attālinājās no mums. Lai gan man nebija nekādu iebildumu tikt oficiāli iepazīstinātam, nebiju drošs, ka viņa jau ir gatava izskaidrot manu klātbūtni Čārlijam.

- Vai tas bija viss? - viņa vaicāja, kad es neturpināju viņu tūlīt bombardēt ar kārtējo jautājumu sēriju.

- Ne tuvu - bet tavs tēvs drīz būs mājās.

- Čārlijs! - viņa noelsās, tad izbiedēti palūkojās apkārt, it kā būtu aizmirsusi visu citu uz pasaules. Es zināju, kā tieši viņa jutās. - Cik varētu būt pulkstenis? - viņa vaicāja, un man riebās atzīt, ka mūsu diena tuvojās noslēgumam.

- Ir krēsla, - es nomurmināju, apjaušot, ka reiz šis bija mans iecienītākais diennakts laiks. Tas nozīmēja, ka saule vairs nekavēja ne mani, ne arī manu ģimeni, un kad visa pārējā pasaule devās pie miera, mēs kaut kādā veidā jutāmies brīvāki. Tomēr tagad, esot līdzās Bellai, es apjautu, ka vēlos, kaut diena turpinātos. Viņa patiešām bija pilnībā izmainījusi manu pasaules skatījumu. Kad pagriezos un ieraudzīju viņas ziņkāri, dedzīgo vēlmi izzināt pat tumšāko manas pasaules daļu, es jutos it kā visa mīlestība, ko jutu pret viņu, grasītos izlīt no manis.

- Mums tas ir drošākais dienas laiks. Vieglākais laiks. Bet savā ziņā arī skumjākais... vēl vienas dienas beigas, nakts atgriešanās. Tumsa ir tik iepriekšparedzama, vai ne?

- Man patīk nakts. Ja nebūtu tumsas, nevarētu redzēt zvaigznes. Šeit gan tās īpaši bieži neredz, - viņa piebilda, un es pasmējos par bērnišķīgo veidu, kā viņa teju vai uzmeta lūpu. Es negrasījos to viņai atzīt, nevēlējos, lai viņa domā, ka izturos aizbildnieciski vai noniecinoši, bet es neko nevarēju darīt, ja viņas sapīkums man šķita mīļš. Viņu spēja aizkaitināt visdīvainākās lietas.

- Čārlijs būs klāt pēc dažām minūtēm. Tāpēc, ja vien tu nevēlies viņam izstāstīt, ka sestdienu pavadīsi kopā ar mani... - es ierosināju, kamēr daļa no manis vēlējās, kaut viņa pateiktu viņam patiesību.

- Nē, paldies, - viņa spītīgi noteica, paķerot savas grāmatas. - Vai rīt būs mana kārta?

- Nekādā ziņā! - es tēlotā šokā atbildēju. - Es teicu, ka neesmu vēl beidzis, vai ne?

- Kas tad vēl ir atlicis? - viņa prasīja, agrākā satraukuma notij atkal parādoties balsī.

- To tu uzzināsi rīt, - es ķircinājos, pasniedzoties, lai atvērtu viņai durvis. Tikko biju sācis izbaudīt to, kā izklausās viņas trakojošā sirds mana tuvuma dēļ, kad kaut kas pilnīgi nelūgts iejaucās pa vidu.

Tas nu nepavisam nav pieļaujami, tumša balss domāja. Tā bija balss, kuru es vēlējos, kaut nebūtu tik viegli atpazinis. Viņam nav tiesību šeit atrasties.

- Tas nav labi, - es nomurmināju zem deguna, uz mirkli prātojot, vai man vajadzētu aizvākt Belluprom uz kādu vietu, kur viņai nevajadzētu stāties pretī tam, kas noteikti bija gaidāms. Protams, es zināju, ka tas tikai visu padarītu vēl ļaunāku.

- Kas noticis? - Bella satraukti vaicāja.

Es palūkojos uz viņu un pavēlēju sev palikt rāmam.

- Vēl viens sarežģījums, - es noteicu, cenšoties panākt, lai balss neko nenodod.

Žigli atrāvu Bellas durvis un stingri apsēdos vietā, apņemoties savaldīties un palikt rāms, kad Čārlijs atradās tik tuvu un Bilija dēls bija viņam līdzās. Šis nebija ne īstais laiks, ne vieta konfrontācijai.

- Tepat aiz stūra ir Čārlijs, - es teicu Bellai, lai gan patiesībā es to drīzāk atgādināju pats sev.

Bella izlēca no mašīnas, un man riebās viņu atstāt tur. Viņa apjautīs nepieciešamību pēc tā pietiekoši drīz, bet tas nepadarīja aizbraukšanu vieglāku. Smagi uzminot uz gāzes pedāļa, es atstāju tik lielu attālumu starp Biliju un sevi, cik vien varēju, un cik vien ātri mana mašīna spēja pabraukt. Daļa no manis vēlējās palikt, lai pārliecinātos, ka Bilijs neizdara vai nepasaka kaut ko, kas viņu satrauktu, bet es zināju, ka tas, ka es paliktu un klausītos, neko labu nedotu. Es paļāvos uz to, ka Bella man vēlāk pateiks, ja viņš būs pateicis kaut ko pārāk traku.