12. Sarežģījumi
Mēs ar Bellu klusējot gājām uz bioloģiju. Es centos koncentrēties uz šo brīdi, uz meiteni man līdzās, uz to, kas bija reāls un pamatots, uz jebko, kas neļautu Alises maldinošajām, nenozīmīgajām vīzijām iekļūt manā galvā.
Mēs pagājām garām Andželai Vēberei, kura kavējās uz ietves, apspriežot mājasdarbu ar zēnu no viņas trigonometrijas klases. Es pavirši pārlūkoju viņas domas, sagatavojies uz kārtējo vilšanos, bet tā vietā jutos pārsteigts par viņas domu ilgpilno noskaņu.
Ā, tātad bija kaut kas, ko Andžela vēlējās. Diemžēl tas nebija nekas tāds, ko varētu viegli iesaiņot kā dāvanu.
Uz mirkli izjutu savādu apmierinājumu, dzirdot Andželas bezcerīgās ilgas. Mani pārņēma tuvības izjūta, kādu Andžela nevarētu pat iedomāties, un tajā mirklī es biju vienots ar jauko cilvēku meiteni.
Apziņa, ka es nebiju vienīgais, kurš piedzīvoja nelaimīgu mīlestību, bija savādi mierinoša. Sirdssāpes bija visur.
Nākamajā brīdī es piepeši izjutu milzīgu aizkaitinājumu. Jo Andželas stāstam nevajadzēja būt traģiskam. Viņa bija cilvēks un viņš bija cilvēks, un atšķirība, kas viņas domās likās tik nepārvarama, bija smieklīga, patiesi smieklīga, salīdzinājumā ar manu situāciju. Viņas salauztajai sirdij nebija pamata. Cik veltīgas skumjas, ja viņai nav nopietna iemesla nebūt kopā ar to, kuru viņa vēlējās. Kāpēc gan lai viņa neiegūtu to, ko gribēja? Kāpēc gan lai šim stāstam nebūtu laimīgas beigas?
Es vēlējos sniegt viņai dāvanu... Nu ko, es sniegšu viņai to, ko viņa vēlējās. Zinot, ko spēju paveikt ar cilvēku dabu, tam noteikti nevajadzēs būt pārāk sarežģīti. Pārlūkoju viņai līdzās esošā zēna, viņas pievilcības objekta, domas, un viņš nelikās noraidošs, viņš tikai vilcinājās tā paša iemesla dēļ. Bezcerīgs un padevies, tieši tāpat kā viņa.
Man tikai vajadzēja sniegt kādu mājienu...
Plāns izveidojās viegli, scenārijs uzrakstījās pats no sevis, man īpaši nepiepūloties. Man vajadzēs Emeta palīdzību - vienīgais patiesais sarežģījums būs piedabūt viņu tajā piedalīties. Ar cilvēku dabu bija daudz vieglāk manipulēt nekā ar vampīru raksturu.
Biju apmierināts ar savu lēmumu, ar savu dāvanu Andželai. Tā bija jauka izklaide, aizmirstot manis paša problēmas. Kaut manējās būtu tik viegli atrisināmas.
Biju daudz labākā noskaņojumā, kad mēs ar Bellu ieņēmām savas vietas. Varbūt man vajadzētu būt nedaudz pozitīvākam. Varbūt mums bija kāds risinājums, kuru es vienkārši nepamanīju tāpat, kā Andžela neredzēja savu acīmredzamo atrisinājumu. Tas nebija gluži tāpat... Bet kāpēc velti tērēt laiku bezcerībai? Ja runa bija par Bellu, man nebija laika, kuru varētu tā velti iztērēt. Katrai sekundei bija nozīme.
Misters Beners ienāca, iestumjot aizvēsturisku televizoru un videokasešu atskaņotāju. Viņš bija ķēries pie tēmas, kas viņu īpaši neinteresēja - gēnu sajaukšanās - nākamo trīs dienu laikā rādot filmu. Lorenzo's Oil nebija pārāk iepriecinošs gabals, bet tas netraucēja telpā valdošajam satraukumam. Nekādu piezīmju, nekādu pārbaudes darbu. Trīs brīvas dienas. Cilvēki līksmoja.
Jebkurā gadījumā, man tas nelikās svarīgi. Es plānoju pievērst savu uzmanību tikai un vienīgi Bellai.
Šodien es neatvilku savu krēslu tālāk no viņas, lai atstātu sev brīvu vietu, kur elpot. Tā vietā es apsēdos viņai tuvu blakus tā, kā to darītu jebkurš normāls cilvēks. Tuvāk, nekā mēs sēdējām manā mašīnā, pietiekami tuvu, lai mana ķermeņa kreisā puse izjustu viņas ādas karstumu.
Tas bija savāds piedzīvojums, gan iepriecinošs, gan pārgalvīgs, bet man šādi patika labāk, nekā sēdēt viņai pretī pie galda. Tas bija vairāk par to, pie kā biju pieradis, un tomēr es ātri apjautu, ka ar to nepietiek. Es nebiju apmierināts. Atrašanās viņai tik tuvu lika man vēlēties būt vēl tuvāk. Jo tuvāk es biju, jo šī vēlme kļuva stiprāka.
Es biju viņu apsūdzējis par briesmu pievilkšanu. Šobrīd likās, ka tā bija patiesība vārda tiešajā nozīmē. Es bijubriesmas, un viņas pievilcība pieauga spēkā ar katru collu, ko atļāvos pietuvoties viņai vēl vairāk.
Un tad misters Beners izslēdza gaismu.
Tas bija savādi, cik lielu atšķirību tas radīja, ņemot vērā to, ka gaismas zudums manām acīm neko nenozīmēja. Es joprojām varēju redzēt tikpat nevainojami kā iepriekš. Katra detaļa telpā bija skaidri saredzama.
Tad no kurienes radās šīs pēkšņais elektrošoks gaisā, šajā tumsā, kas man nebija nekāda tumsa? Vai tas bija tāpēc, ka es zināju, ka esmu vienīgais, kurš spēja skaidri redzēt? Ka mēs ar Bellu citiem bijām neredzami? It kā mēs būtu vieni paši, tikai mēs divi, noslēpušies tumšajā telpā, sēžot tik tuvu viens otram līdzās...
Mana roka pati no sevis pavirzījās uz viņas pusi. Tikai, lai pieskartos viņas plaukstai, lai to turētu tumsā. Vai tā būtu tik briesmīga kļūda? Ja mana āda viņai nepatiktu, viņai tikai vajadzētu atrauties...
Es atrāvu savu plaukstu atpakaļ, cieši sakrustojot rokas uz krūtīm un sažņaudzot dūres. Nekādas kļūdas. Es biju sev apsolījis, ka nepieļaušu nekādas kļūdas, lai cik minimālas tās arī neliktos. Ja es satveršu viņas plaukstu, es tikai gribēšu vēl - vēl vienu nenozīmīgu pieskārienu, vēl nedaudz pavirzoties uz viņas pusi. Es to sajutu. Manī auga jauna veida iekāre, cenšoties pārvarēt manu paškontroli.
Nekādas kļūdas.
Bella sakrustoja savas rokas uz krūtīm, un viņas plaukstas savilkās dūrēs tāpat, kā manējās.
Par ko tu domā? Es vai miru no vēlmes pačukstēt viņai šos vārdus, bet telpa bija pārāk klusa, lai varētu kaut vai tikai čukstus sarunāties.
Filma sākās, nedaudz izgaismojot tumšo telpu. Bella palūkojās uz mani. Viņa ievēroja to, ka mans augums bija sasprindzis - tāpat kā viņējais - un pasmaidīja. Viņas lūpas viegli pavērās un acis šķita sirsnīgi aicinošas.
Vai arī es tikai redzēju to, ko vēlējos redzēt.
Es atsmaidīju; viņas elpa aizrāvās ar klusu elsienu un viņa žigli novērsās.
Tas visu padarīja ļaunāku. Es nezināju viņas domas, bet piepeši biju pilnīgi pārliecināts, ka man iepriekš bija bijusi taisnība, un ka viņa vēlējās, lai es viņai pieskaros. Tāpat kā es, arī viņa izjuta šo bīstamo iekāri.
Elektrība zumēja starp mūsu abu ķermeņiem.
Visas stundas garumā viņa nepakustējās, saglabājot savu stīvo, kontrolēto pozu tāpat, kā es saglabāju savējo. Ik pa brīdim viņa pašķielēja uz mani, un strāva nekavējoties izšāvās caur mani ar negaidītu sparu.
Stunda pagāja - lēni, bet ne pietiekoši lēni. Tas bija kaut kas tik jauns, es būtu varējis tā sēdēt kopā ar viņu dienām ilgi, tikai, lai pilnībā izdzīvotu šo sajūtu.
Kamēr minūtes ritēja, es pats sev izteicu dučiem dažādus argumentus, saprātīgi cīnoties ar iekāri, cenšoties atrast ieganstu viņai pieskarties.
Visbeidzot misters Beners atkal ieslēdza gaismu.
Spilgtajā lampu gaismā, atmosfēra telpā atkal kļuva normāla. Bella nopūtās un izstaipījās, izlokot pirkstus sev priekšā. Viņai laikam nebija pārāk ērti tik ilgu laiku sēdēt, saglabājot šādu pozīciju. Man tas bija vienkāršāk - nekustīgums bija pilnīgi dabisks.
Es iespurdzos par atvieglojuma pilno izteiksmi viņas sejā. - Tas bija interesanti.
- Ahā, - viņa nomurmināja, skaidri saprotot, par ko es runāju, bet viņa neizteica nekādus komentārus. Ko gan tikai es neatdotu, lai dzirdētu, ko viņa domāja tieši tagad.
Es nopūtos. Nekāda vēlēšanās tur neko nevarēja līdzēt.
- Vai iesim? - es vaicāju, pieceļoties kājās.
Viņa novaikstījās un nedroši piecēlās, nedaudz izpletusi rokas, it kā baidītos nokrist.
Es varēju piedāvāt viņai roku. Vai arī varēju satvert viņu aiz elkoņa - pavisam viegli - un noturēt viņu kājās. Tas pavisam noteikti nebūtu tik briesmīgs pārkāpums...
Nekādas kļūdas.
Ejot uz sporta zāli, viņa bija ļoti klusa. Rieva starp viņas acīm bija pierādījums, zīme, ka viņa bija dziļi iegrimusi domās. Arī es biju dziļi aizdomājies.
Viens pieskāriens viņas ādai nenodarīs viņai pāri, mana savtīgā puse apgalvoja.
Man nebija grūtību apvaldīt savas plaukstas spiediena spēku. Tas nebija pārāk sarežgīti, kamēr vien es sevi pilnībā kontrolēju. Mana taustes sajūta bija daudz attīstītāka nekā cilvēkiem; es varēju žonglēt ar divpadsmit kristāla glāzēm, nevienu no tām nesaplēšot; es varēju noglāstīt ziepju burbuli, to nepārsitot. Tik ilgi, kamēr vien sevi kontrolēju...
Bella bija kā ziepju burbulis - trausla un ātri gaistoša. Īslaicīga.
Cik ilgi es būšu spējīgs attaisnot savu klātbūtni viņas dzīvē? Cik daudz laika man bija dots? Vai man būs vēl viena iespēja, tāda kā šī, kā šis brīdis, kā šī sekunde? Viņa nebūs mūžīgi rokas stiepiena attālumā no manis...
Bella pagriezās pret mani pie sporta zāles durvīm, un viņas acis iepletās, redzot manu izteiksmi. Viņa neko neteica. Es palūkojos savā atspulgā viņas acīs un ieraudzīju cīņu, kas plosījās manī. Es vēroju savu seju izmaināmies, kad mana labākā pusi zaudēja visus argumentus.
Mana roka pacēlās bez apzinātas vēlmes. Pavisam maigi, it kā viņa būtu radīta no visplānākā stikla, it kā viņa būtu trausla kā burbulis, mani pirksti noglāstīja silto ādu, kas sedza vaigu kaulus. Tā sakarsa zem mana pieskāriena, un es sajutu asins straujo pulsu zem viņas caurspīdīgās ādas.
Pietiek, es sev pavēlēju, lai gan mana plauksta alka piekļauties viņas vaigam. Pietiek.
Bija grūti atraut roku, lai apturētu sevi no nokļūšanas viņai vēl tuvāk nekā jau biju. Tūkstošiem dažādas iespējamības tajā mirklī izšāvās caur manām domām - tūkstošiem dažādu veidu, kā viņai pieskarties. Ar pirkstgalu noglāstīt viņas lūpu izliekumu. Satvert plaukstā viņas zodu. Izņemt sprādzi no viņas matiem un ļaut tiem pārklāt manu roku. Ar rokām aptvert viņas vidukli, piekļaujot viņu pie mana auguma.
Pietiek.
Es piespiedu sevi pagriezties, atvirzoties no viņas. Mans ķermenis kustējās stīvi - negribīgi.
Ļāvu savam prātam kavēties aiz manis, vērojot viņu, kamēr es strauji devos projām, sasprindzinājuma dēļ teju vai skrienot. Uztvēru Maika Ņūtona domas - tās bija visskaļākās - kad viņš vēroja Bellu nevērīgi paejam viņam garām ar aizmiglotu skatienu un piesarkušiem vaigiem. Viņš nikni paglūnēja un tad mans vārds viņa domās tika iejaukts starp lāstiem; nespēju novaldīties, nepasmīnot par atbildi.
Mana plauksta kņudēja. Es to izstaipīju un tad savilku dūrē, bet tā turpināja nesāpīgi smelgt.
Nē, es nebiju viņai nodarījis pāri - bet pieskaršanās viņai tik un tā bija kļūda.
Sajūta bija kā degot - it kā slāpju dedzināšana no rīkles būtu izplatījusies pa visu ķermeni.
Nākošreiz, kad būšu viņas tuvumā, vai spēšu nepieskarties viņai atkal? Un, ja es viņai pieskaršos vienreiz, vai būšu spējīgs pie tā apstāties?
Vairs nekādu kļūdu. Viss, pietiek. Saglabā šīs atmiņas, Edvard, es sev drūmi teicu, un pievaldi savas rokas. Vai nu tā, vai arī man nāksies piespiest sevi aiziet... kaut kā. Jo es nevarēju ļaut sev atrasties viņas tuvumā, ja turpināju pieļaut kļūdas.
Dziļi ievilku elpu un centos nomierināt savas domas.
Emets mani pārķēra pie angļu valodas ēkas.
- Sveiks, Edvard. - Viņš izskatās labāk. Dīvaināk, bet labāk. Viņš izskatās laimīgs.
- Sveiks, Em. - Vai es izskatījos laimīgs? Par spīti haosam, kas valdīja manā galvā, bija jāatzīst, ka tā es arī jutos.
Ieteiktu tev turēt muti ciet, sīkais. Rozālija vēlas noraut tev galvu.
Nopūtos. - Piedod, ka tev bija ar to jātiek galā. Vai tu dusmojies uz mani?
- Protams, ne. Gan jau Roza pārdzīvos. Tam tāpat bija lemts notikt. - Ņemot vērā to, ko Alise redzēja tuvojamies...
Alises vīzijas bija pēdējā lieta, par kuru es šobrīd vēlējos domāt. Es cieši blenzu uz priekšu ar sakostiem zobiem.
Meklējot veidu, kā novērst uzmanību, es ieraudzīju Benu Čeniju, kurš iegāja spāņu valodas klasē mums pa priekšu. Ā - te nu bija mana izdevība sniegt Andželai Vēberei viņas dāvanu.
Es apstājos un saķēru Emeta roku. - Uzgaidi brīdi.
Kas par lietu?
- Zinu, ka neesmu to pelnījis, bet vai vari man izdarīt pakalpojumu?
- Ko tu gribi? - viņš ziņkārīgi vaicāja.
Pavisam klusu - un ātrumā, kas cilvēku ausīm padarītu vārdus nesaprotamus neatkarīgi no tā, cik skaļi tie būtu izrunāti - es viņam izskaidroju, ko vēlējos darīt.
Kad biju beidzis, viņš blenza uz mani ar tikpat tukšu skatienu kā viņa domas.
- Nu? - es mudināju. - Vai tu man palīdzēsi to izdarīt?
Vajadzēja minūti, lai viņš spētu atbildēt. - Bet, kāpēc?
- Nu taču, Emet. Kāpēc gan ne?
Kas tu tāds esi, un ko tu esi izdarījis ar manu brāli?
- Vai tad tu neesi tas, kurš sūdzas, ka skolā nekad nekas nemainās? Šitais būs kaut kas nedaudz savādāks, vai ne? Uzskati to par eksperimentu - par eksperimentu ar cilvēku dabu.
Viņš blenza uz mani vēl vienu brīdi, pirms to sagremoja. - Nu ko, es tev piekrītu, tas ir kaut kas savādāks... Labi, lai notiek. - Emets nosprauslojās un tad paraustīja plecus. - Es tev palīdzēšu.
Es pasmīnēju, jūtoties daudz pārliecinātāk par savu plānu tagad, kad viņš bija iesaistījies. Rozālija bija sodība, bet es vienmēr būšu viņai parādā par to, ka viņa izvēlējās Emetu; nevienam nebija labāka brāļa par manējo.
Emetam nevajadzēja vingrināties. Es tikai reizi viņam nomurmināju viņa sakāmo, kad mēs iegājām klasē.
Bens jau bija savā vietā aiz manis, sagatavojot mājasdarbu nodošanai. Mēs ar Emetu abi apsēdāmies un darījām to pašu. Klases telpa vēl nebija klusa; slāpēto sarunu murdoņa turpināsies, līdz misis Gofa apsauks klasi. Viņa īpaši nesteidzās, labojot iepriekšējās stundas uzdevumus.
- Tātad, - Emets ierunājās skaļākā balsī nekā parasti - kad viņš patiešām runāja tikai ar mani. - Vai tu jau uzaicināji Andželu Vēberi uz randiņu?
Papīru čaukstoņas skaņa aiz manis spēji apklusa, kad Bens sastinga, mūsu sarunai piepeši piesaistot viņa uzmanību.
Andžela? Viņi runā par Andželu?
Lieliski. Biju ieguvis viņa interesi.
- Nē, - es atbildēju, lēni nogrozot galvu, lai izskatītos nožēlas pilns.
- Kāpēc nē? - Emets improvizēja. - Vai tu esi zaķpastala?
Es novaikstījos. - Nē. Dzirdēju, ka viņai patīkot kāds cits.
Edvards Kalens taisījās kaut kur uzaicināt Andželu? Bet... Nē. Man tas nepatīk. Es negribu, lai viņš atrodas viņas tuvumā. Viņš... nav viņai piemērots. Tas nav... droši.
Es nebiju gaidījis bruņinieciskumu, aizsargājošu instinktu. Biju cerējis izraisīt greizsirdību. Bet tas vienalga nostrādāja.
- Un tu ļausi tam sevi apturēt? - Emets nievājoši noprasīja, jau atkal improvizējot. - Tu netaisies sacensties?
Es nikni paglūnēju uz viņu, tomēr liku lietā to, ko viņš man sniedza. - Paklau, man šķiet, ka viņai patiešām patīk tā Bena persona. Es netaisos viņu pārliecināt par pretējo. Ir vēl arī citas meitenes.
Reakcija krēslā aiz manis bija elektriska.
- Kas? - Emets atgriezās pie scenārija.
- Mans laboratorijas partneris teica, ka tas ir kāds tipiņš, vārdā Čenijs. Neesmu pārliecināts, ka zinu, kurš tas ir.
Es apspiedu smaidu. Tikai nepieejamie Kaleni varēja ticami notēlot, ka nepazīst katru skolēnu šajā mazajā skolā.
Bena domas virmoja no šoka. Es? Un nevis Edvards Kalens? Bet kāpēc gan lai viņai patiktu es?
- Edvard, - Emets klusi murmināja, nobolot acis puiša virzienā. - Viņš ir tieši aiz tevis, - viņš ar lūpu kustībām noteica tik skaidri, ka cilvēks viegli varēja saprast vārdus.
- Ā, - es atmurmināju pretī.
Pagriezos savā krēslā un uzmetu skatienu puisim, kurš sēdēja aiz manis. Uz īsu sekundi, tumšās acis aiz brillēm bija izbiedētas, bet tad viņš saspringa un iztaisnoja savus šauros plecus, mana skaidri redzami nicīgā novērtējuma aizvainots. Viņa zods izslējās un nikns pietvīkums satumsināja viņa zeltaini brūno ādu.
- Ha, - es iedomīgi noteicu, pagriežoties atpakaļ pret Emetu.
Viņš domā, ka ir labāks par mani. Bet Andžela tā nedomā. Es viņam rādīšu...
Perfekti.
- Lai gan, vai tad tu neteici, ka viņa uz dejām uzaicināja Jorkiju? - Emets sarauca degunu, pieminot puisi, kuru lielākā daļa cilvēku izsmēja par viņa neveiklību.
- Cik es zinu, tas bija grupveida lēmums. - Gribēju pārliecināties, ka Benam tas ir skaidrs. - Andžela ir kautrīga. Ja Be... nu, ja čalim nav drosmes viņu kaut kur uzaicināt, viņa pati to nekad nedarīs.
- Tev patīk kautrīgas meitenes, - Emets atkal ķērās pie improvizācijas. Klusas meitenes. Tādas kā... hmm, nu es nezinu. Varbūt tādas kā Bella Svona?
Es pasmīnēju. - Precīzi. - Tad es atgriezos pie tēlojuma. - Varbūt Andželai apniks gaidīt. Varbūt es uzaicināšu viņu uz izlaiduma balli.
Nē, tu viņu nekur neaicināsi, Bens domāja, iztaisnojoties krēslā. Nu, un kas par to, ja viņa ir tik stipri garāka par mani? Ja viņu tas neuztrauc, tad arī es par to neuztraukšos. Viņa ir jaukākā, gudrākā, smukākā meitene šajā skolā... un viņa grib mani.
Man šis Bens patika. Viņš šķita gaišs un labsirdīgs. Varbūt pat tādas meitenes kā Andžela vērts.
Es parādīju Emetam uz augšu pavērstus īkšķus zem galda, kad misis Gofa piecēlās un apsveicinājās ar klasi.
Labi, es atzīstu - tas bija visai jautri, Emets nodomāja.
Es pasmaidīju pie sevis, sajūsmināts, ka man bija izdevies vienam mīlas stāstam piešķirt laimīgas beigas. Biju absolūti drošs, ka Bens īstenos savus nodomus, un Andžela saņems manu anonīmo dāvanu. Mans parāds bija nokārtots.
Cik gan muļķīgi varēja būt cilvēki, ļaujot sešu collu auguma starpībai sagraut savu laimi.
Mani panākumi uzlaboja manu garastāvokli. No jauna pasmaidīju, iekārtojoties savā krēslā un sagatavojoties izklaidei. Galu galā, kā jau Bella bija norādījusi pusdienlaikā, es nekad iepriekš nebiju viņu redzējis darbībā sporta nodarbībās.
Balsu mutulī, kas piepildīja sporta zāli, Maika domas bija visvieglāk nofiksēt. Pēdējo dažu nedēļu laikā viņa prāts bija kļuvis pat pārāk pazīstams. Es nopūtos, piespiežot sevi klausīties caur viņa domām. Vismaz varēju būt pārliecināts, ka viņš pievērsīs Bellai uzmanību.
Pieslēdzos tieši laikā, lai dzirdētu, kā viņš piedāvājas būt viņas badmintona partneris; izsakot šo piedāvājumu, citas partnerības rosījās viņa domās. Mans smaids pagaisa, zobi sacirtās kopā, un man nācās sev atgādināt, ka Maika Ņūtona noslepkavošana nav pieļaujama versija.
- Paldies, Maik. Tu jau zini, ka tev tas nav jādara.
- Neuztraucies, es nemaisīšos tev pa kājām.
Viņi uzsmaidīja viens otram, un neskaitāmu negadījumu atmiņas - vienmēr kaut kādā veidā saistītas ar Bellu - uzplaiksnīja Maika domās.
No sākuma Maiks spēlēja viens pats, kamēr Bella vilcinājās laukuma tālākajā pusē, pierasdzīgi turot savu raketi, it kā tā būtu kaut kāds ierocis. Tad treneris Klaps piegāja klāt un piedāvāja Maikam ļaut Bellai uzspēlēt.
O-o, Maiks nodomāja, kad Bella ar nopūtu pavirzījās uz priekšu, turot raketi visai neveiklā leņķī.
Dženifera Forda servēja tieši Bellas virzienā ar pašapmierinātu pieskaņu domās. Maiks redzēja Bellu lecam uz priekšu, novēzējot raketi pārāk tālu no mērķa, un viņš metās klāt, lai mēģinātu glābt atsitienu.
Ar trauksmes sajūtu es vēroju Bellas raketes trajektoriju. Nu, bet protams, tā atsitās pret stingro tīklu un atsprāga atpakaļ, vispirms iekraujot viņai pa pieri un tad sagriežoties, lai trāpītu Maika rokai ar atbalsojošu bums.
Au. Au. Vaīii. Šitais atstās zilumu.
Bella masēja savu pieri. Zinot, ka viņa bija savainota, bija grūti palikt sēžot krēslā, kur bija mana vieta. Bet, ja es būtu atradies tur, ko gan es būtu varējis darīt? Un nelikās, ka tas bija kaut kas nopietns... Es vilcinājos, turpinot vērot. Ja viņa sadomās turpināt savus centienus spēlēt, man nāksies izdomāt kādu ieganstu, lai izvilktu viņu laukā no zāles.
Treneris iesmējās. - Piedod, Ņūton. - Tā meitene ir ļaunākais lāsts, kādu man nācies redzēt. Nevajadzētu viņu laist tuvumā citiem...
Viņš apņēmīgi pagrieza muguru un devās vērot citu spēli, ļaujot Bellai atgriezties pie viņas iepriekšējās novērotājas lomas.
Au, Maiks atkal nodomāja, masējot roku. Viņš pagriezās pret Bellu. - Tev nekas nekaiš?
- Nē, un kā tu jūties? - viņa kaunīgi vaicāja, nosarkstot.
- Gan jau būs labi. - Negribu izklausīties pēc raudulīga sīkā. Bet tas bija sāpīgi, vecīt!
Maiks viebdamies apļoja roku.
- Es labāk pastāvēšu aizmugurē, - Bella noteica, viņas sejā drīzāk bija samulsums un nožēla, nevis sāpes. Varbūt Maikam tika smagākais trieciens. Es ļoti cerēju, ka tā arī ir. Vismaz viņa vairāk nespēlēja. Viņa tik uzmanīgi turēja raketi aiz muguras, platās acis nožēlas pilnas... Man nācās ieklepoties, lai nomaskētu smieklus.
Kas te tik smieklīgs? Emets gribēja zināt.
- Vēlāk pateikšu, - es nomurmināju.
Bella vairāk nespēlēja. Treneris viņu ignorēja un ļāva Maikam spēlēt vienam pašam.
Stundas beigās es ātri izpildīju testu, un misis Gofa palaida mani no stundas ātrāk. Es saspringti klausījos Maikā, ejot pāri zālienam. Viņš bija izlēmis iztaujāt Bellu par mani.
Džesika zvēr, ka viņi satiekas. Kāpēc? Kāpēc viņam bija jāizvēlas Bella?
Viņš nenojauta patieso fenomenu - Bella bija izvēlējusies mani.
- Tātad.
- Kas tātad? - viņa brīnījās.
- Tu un Kalens, ja? - Tu un dīvainis. Ja bagāts puisis ir tas, kas tev šķiet svarīgi, tad jau...
Es griezu zobus par viņa pazemojošo pieņēmumu.
- Tā nav tava darīšana, Maik.
Aizstāvas. Tātad tā ir patiesība. Nolāpīts. - Man tas nepatīk.
- Tam arī nav tā jābūt, - viņa atcirta.
Kāpēc viņa neredz, ka viņš ir gatavais cirkus ērms? Gluži kā viņi visi. Tas, kā viņš blenž uz viņu. Man metas šermuļi, to redzot. - Viņš uz tevi skatās tā, it kā... it kā tu būtu kaut kas ēdams.
Es sarāvos, gaidot viņas atbildi.
Viņas seja koši pietvīka, un lūpas sakniebās, it kā viņa aizturētu elpu. Tad negaidot spurdziens izlauzās no viņas lūpām.
Tagad viņa par mani smejas. Lieliski.
Maiks pagriezās ar drūmām domām, un aizvilkās prom, lai pārģērbtos.
Es atspiedos pret ēkas sienu un centos savākties.
Kā gan viņa varēja smieties par Maika pārmetumu - tik tuvu mērķim, ka es jau sāku uztraukties, ka Forksa kļūst pārāk zinoša... Kāpēc lai viņa smietos par apgalvojumu, ka es varētu viņu nogalināt, labi apzinoties, ka tā bija balta patiesība? Kas gan tajā varēja būt tik smieklīgs?
Kas ar viņu nebija kārtībā?
Vai viņai bija slimīga humora izjūta? Tas nesaskanēja ar manu viedokli par viņas raksturu, bet kā gan es varēju būt par to pārliecināts? Vai varbūt mans nomoda sapnis par vieglprātīgo eņģeli bija patiess vienā ziņā, ka viņai nebija ne mazākās baiļu sajūtas. Drosmīga - tas bija tikai viens apzīmējums. Citi viņu nodēvētu par stulbu, bet es zināju, cik labestīga viņa ir. Tomēr, lai kāds arī nebija iemesls, viņai par labu nenāca ne baiļu trūkums, ne arī greizā humora izjūta. Vai šis savādais trūkums viņu tik bieži iegrūda briesmās? Varbūt es viņai vienmēr būšu vajadzīgs...
Tieši tāpēc mana oma pacēlās spārnos.
Ja vien es spēšu pakļauties pašdisciplīnai, neapdraudot viņu ar sevi, varbūt tad būs pareizi, ja es palikšu kopā ar viņu.
Kad viņa iznāca pa sporta zāles durvīm, viņas pleci bija stīvi un apakšlūpa jau atkal atradās starp zobiem - satraukuma pazīme. Bet tiklīdz viņas skatiens satikās ar manējo, viņas saspringušie pleci atlaidās un pār seju pārlaidās plats smaids. Tā bija savādi mierīga izteiksme. Viņa nevilcinoties nāca tieši pie manis, apstājoties tikai tad, kad atradās tik tuvu, ka viņas ķermeņa karstums pāršalca mani kā paisuma vilnis.
- Sveiks, - viņa nočukstēja.
Jau atkal laime, ko šajā brīdī izjutu, nelīdzinājās nekam no iepriekš piedzīvotā.
- Sveika, - es atteicu, un tad - par cik mans garastāvoklis bija tik spožs, ka nespēju atturēties, nepaķircinot viņu - piebildu, - Kā gāja sportā.
Viņas smaids pagaisa.- Labi.
Viņa bija slikta mele.
- Tiešām? - es vaicāju, vēloties uzsākt iztaujāšanu - joprojām biju noraizējies par viņas galvu; vai viņai sāpēja? - bet tajā brīdī Maika Ņūtona domas kļuva tik skaļas, ka sabojāja manu koncentrēšanos.
Es viņu ienīstu. Kaut viņš nomirtu. Es ceru, ka viņš ar savu spožo mašīnu taisnā ceļā nobrauks no klints. Kāpēc viņš vienkārši nevar likt viņu mierā? Lai turas pie sev līdzīgajiem - pie dīvaiņiem.
- Kas noticis? - Bella noprasīja.
Manas acis nofokusējās uz viņas seju. Viņa palūkojās uz aizejošā Maika muguru, un tad atkal paskatījās uz mani.
- Ņūtons krīt man uz nerviem, - es atzinos.
Viņas mute pavērās un smaids pazuda. Viņa laikam bija aizmirsusi, ka manos spēkos bija novērot viņas postažu pēdējās stundas laikā, vai arī viņa bija cerējusi, ka es to nedarīšu. - Tu atkal noklausījies?
- Kā tavai galvai?
- Tu esi neiespējams! - viņa caur zobiem izgrūda, un tad viņa apcirtās un nikni aizstampāja stāvlaukuma virzienā. Viņas āda bija koši piesarkusi - viņa bija nokaunējusies.
Es turējos viņai līdzās, cerot, ka viņas dusmas ātri pāries. Parasti viņa mēdza visai ātri man piedot.
- Tu pati minēji, ka nekad neesmu tevi redzējis sporta nodarbībās, - es paskaidroju. - Tas atmodināja manu ziņkārību.
Viņa neatbildēja; viņas uzacis saraucās.
Stāvlaukumā viņai nācās spēji apstāties, apjaušot, ka ceļu līdz manai mašīnai bija nobloķējis vesels bars vīriešu kārtas skolēnu.
Interesanti, cik ātri ar tādu var pabraukt...
Paskaties uz tiem SMG pārslēgiem. Es nekad neesmu tos redzējis ārpus žurnāla vākiem...
Superīgi malējie sildītāji...
Kā gribētos, lai arī man kaut kur mētātos sešdesmit tūkstoši dolāru...
Tieši šī iemesla dēļ bija labāk, ja Rozālija lietoja savu mašīnu tikai ārpus pilsētas.
Es izlavierēju cauri ziņkārīgo puišu baram līdz savai mašīnai; pēc sekundi ilgas vilcināšanās, Bella sekoja manam piemēram.
- Uzkrītoši, - es nomurmināju, kad viņa iekāpa iekšā.
- Kas tā ir par mašīnu? - viņa brīnījās.
- M3.
Viņa sarauca pieri. - Es nerunāju mašīniski.
- Tas ir BMW. - Es izbolīju acis un tad koncentrējos uz to, lai atpakaļgaitā izbrauktu no vietas, nevienu nesabraucot. Man nācās ieurbties ar skatienu dažu puišu sejās, kuri īpaši nevēlējās dot man ceļu. Ar pussekundes ilgu skatienu šķita pietiekami, lai viņus pārliecinātu.
- Vai tu vēl dusmojies? - es vaicāju. Viņas seja bija atslābusi.
- Skaidra lieta, - viņa strupi atteica.
Es nopūtos. Varbūt man nevajadzēja par to ierunāties. Nu labi. Laikam jau es varēju mēģināt par to atlīdzināt. - Vai piedosi man, ja atvainošos?
Viņa to brīdi apdomāja. - Varbūt... ja tu tiešām to teiksi no sirds, - viņa izlēma. - Un apsolīsi tā vairāk nedarīt.
Es negrasījos viņai melot, bet nebija iespējams, ka es varētu piekrist kam tādam. Varbūt, ja es piedāvātu viņai nedaudz savādāku apmaiņu.
- Un ja nu es to teiktu no sirds un piekristu sestdien ļaut tev vadīt mašīnu? - es iekšēji sarāvos no šīs domas.
Rieva starp viņas acīm atkal bija savā vietā, kamēr viņa apsvēra jauno darījumu. - Sarunāts, - viņa noteica pēc pārdomu brīža.
Tagad man vajadzēja atvainoties... Es nekad nebiju mēģinājis tīšām Bellu apžilbināt, bet šķita, ka nu būtu īstā reize, kad to darīt. Braucot prom no skolas, es dziļi ielūkojos viņas acīs, prātojot, vai daru visu pareizi. Izmantoju savu visvaldzinošāko balss toni.
- Tādā gadījumā man ļoti žēl, ka tevi sadusmoju.
Viņas sirds sitās skaļāk nekā jebkad, un tās ritms piepeši sāka pārsisties. Viņas acis plati iepletās, izskatoties nedaudz apstulbušas.
Es šķībi pasmaidīju. Laikam man tas bija izdevies. Protams, arī man bija nelielas grūtības novērsties no viņas acīm. Biju tikpat apžilbināts kā viņa. Tīrā laime, ka biju labi iegaumējis šo ceļu.
- Un es ieradīšos pie tevis sestdien no paša rīta, - es piebildu, pabeidzot vienošanos.
Viņa viegli samirkšķināja acis, papurinot galvu, it kā cenšoties noskaidrot domas. - Ēe... - viņa noteica, - attiecībā uz Čārliju neko nepalīdzēs tas, ka piebraucamajā ceļā stāvēs volvo. Vajadzēs skaidrot iemeslu.
Ak, cik maz viņa joprojām par mani zināja. - Es neesmu nodomājis braukt ar mašīnu.
- Kā... - viņa iesāka jautājumu.
Es viņu pārtraucu. Atbildi būtu grūti izskaidrot bez uzskatāmas demonstrācijas, un tagad galīgi nebija piemērots brīdis. - Par to nesatraucies. Es būšu klāt. Bez mašīnas.
Viņa piešķieba galvu uz sāniem, un uz brīdi izskatījās, ka viņa grasās izspiest vairāk informācijas, bet tad šķita, ka viņa maina domas.
- Vai tagad jau ir vēlāk? - viņa vaicāja, atgādinot par mūsu šīsdienas nepabeigto sarunu ēdnīcā; viņa atlika vienu sarežģītu jautājumu tikai tāpēc, lai uzdotu kādu citu, kas bija tikpat nepatīkams.
- Laikam jau ir, - es negribīgi piekritu.
Es apstājos viņas mājas priekšā, saspringti domājot, kā lai to paskaidro... pārāk skaidri neizpaužot manu briesmīgo dabu, nenobiedējot viņu vēlreiz. Vai arī tas būtu nepareizi? Vai nebūtu labi minimalizēt manu tumšo pusi?
Viņa gaidīja ar to pašu pieklājīgi ieinteresēto sejas izteiksmi, kas viņai bija pusdienlaikā. Ja es nebūtu tik ļoti satraukts, viņas absurdais miers liktu man smieties.
- Vai tu joprojām gribi zināt, kāpēc nedrīksti mani redzēt medījam? - es vaicāju.
- Vispār es galvenokārt neizpratu tavu reakciju, - viņa sacīja.
- Vai es tevi nobiedēju? - es prašņāju, pārliecināts, ka viņa to noliegs.
- Nē.
Es centos nesmaidīt, un tas neizdevās. - Atvaino par biedēšanu. - Un tad mans smaids izgaisa kopā ar acumirklīgo jautrību. - Jau doma vien par to, ka tu varētu būt tur... medību laikā.
- Tas būtu slikti?
Mentālā aina bija pārāk nelāga - Bella, tik viegli ievainojama pilnīgā tumsā; es pats, pilnīgi ārpus kontroles... Es centos to izmest no prāta. - Ārkārtīgi.
- Jo...?
Es dziļi ieelpoju, uz brīdi koncentrējoties uz slāpju dedzināšanu. Tās izjušana, kontrolēšana, tas pierādīja manu pārsvaru pār to. Tas nekad mani vairs nekontrolēs - es panākšu, ka tā arī notiek. Es būšu viņai gana drošs. Lūkojos uz mīļajiem mākoņiem, īsti tos neredzot, vēloties noticēt, ka mana apņemšanās kaut ko mainītu, ja es medību laikā uzdurtos viņas smaržai.
- Kad mēs medījam... mēs pilnībā paļaujamies uz maņām, - es sacīju, rūpīgi apdomājot katru vārdu, pirms to izrunāju. - Un mazāk lietojam prātu. Īpaši tas attiecas uz ožu. Ja tu būtu kaut kur tuvumā, kad es zaudētu savaldīšanos...
Es mokpilni papurināju galvu, iedomājoties, kas notiktu - nevis varētu notikt, bet tiešām notiktu - ja tā patiešām gadītos.
Ieklausījos viņas sirdspukstu palēcienā, un tad nemierīgi pagriezos, lai izlasītu to viņas acīs.
Bellas seja bija mierīga, acis mierīgas. Viņas lūpas bija viegli savilktas, manuprāt, raižpilni. Bet par ko viņa raizējās? Par savu drošību? Vai arī par manām ciešanām? Es turpināju lūkoties uz viņu, cenšoties pārveidot viņas neskaidro izteiksmi par drošu faktu.
Viņa blenza pretī. Pēc brīža viņas acis kļuva platākas, un acu zīlītes palielinājās, kaut gan gaisma nebija mainījusies.
Mana elpa kļuva straujāka, un piepeši klusums mašīnā sāka elektriski zumēt, gluži kā tumšajā bioloģijas klasē šajā pēcpusdienā. Pulsējošā strāva atkal virmoja starp mums, un mana kāre viņai pieskarties bija krietni spēcīgāka pat par prasību apmierināt slāpes.
Pulsējošā elektrība lika man justies tā, it kā man atkal būtu pulss. Mans ķermenis dziedāja kopā ar to. It kā es būtu cilvēks. Vairāk par visu uz pasaules es vēlējos sajust viņas lūpu karstumu pret savējām. Uz vienu sekundi es izmisīgi pūlējos atrast spēku, savaldību, lai spētu pietuvināt savas lūpas tik tuvu viņas ādai...
Viņa ierāva saraustītu elpu, un tikai tad es apjautu, ka brīdī, kad es biju sācis elpot straujāk, viņabija pārtraukusi elpot vispār.
Es aizvēru acis, cenšoties salauzt saikni starp mums.
Vairs nekādu kļūdu.
Bellas eksistence bija saistīta ar tūkstošiem smalki sabalansētiem ķīmiskiem procesiem, tie visi bija tik viegli sagraujami. Viņas plaušu ritmiskā izplešanās, skābekļa plūsma, viņai bija vai nu dzīvība vai nāve. Viņas trauslās sirds straujo ritmu varēja pārtraukt tika daudzi muļķīgi negadījumi vai slimības vai... es.
Es nedomāju, ka kaut viens no manas ģimenes locekļiem vilcinātos, ja viņam vai viņai tiktu piedāvāta iespēja atgriezties - ja viņš vai viņa varētu mainīt nemirstību pret iespēju atkal kļūt mirstīgam. Ikviens no mums stāvētu liesmās par to. Degtu tik daudzas dienas vai gadsimtus, cik nepieciešams.
Lielākā daļa no mums līdzīgo nemirstību vērtēja augstāk par visu pārējo. Bija pat cilvēki, kuri alka pēc tā, meklējot tumšās vietās tos, kuri varēja tiem sniegt ļaunāko no veltēm...
Tikai ne mēs. Tikai ne mana ģimene. Mēs atdotu visu, lai atkal varētu kļūt par cilvēkiem.
Bet neviens no mums nekad nebija tik izmisīgi vēlējies šo atpakaļceļu tā, kā to šobrīd vēlējos es.
Es lūkojos uz mikroskopiskajām bedrītēm un plaisām vējstiklā, it kā stiklā būtu paslēpts kāds risinājums. Elektrība nebija mazinājusies, un man nācās koncentrēties, lai noturētu rokas uz stūres.
Mana labā plauksta atkal sāka nesāpīgi smelgt no tā, ka iepriekš biju viņai pieskāries.
- Bella, man šķiet, ka tagad tev jāiet mājās.
Viņa uzreiz paklausīja, bez iebildumiem, izkāpjot no mašīnas un aizcērtot durvis aiz sevis. Vai viņa izjuta potenciālās briesmas tikpat skaidri kā es?
Vai aiziešana viņai sāpēja tāpat, kā man sāpēja viņas atlaišana? Vienīgais mierinājums bija tas, ka es drīz viņu redzēšu. Drīzāk nekā viņa redzēs mani. Es pasmaidīju par to, tad nolaidu logu un paliecos uz priekšu, lai vēl vienu reizi ar viņu parunātu - tagad, kad viņas ķermeņa karstums atradās ārpus mašīnas, tas bija drošāk.
Viņa ziņkārīgi pagriezās, lai redzētu, ko es vēlos.
Neskatoties uz to, ka šodien viņa man bija uzdevusi tik daudzus jautājumus, viņa joprojām bija tik ziņkārīga. Turpretī mana ziņkārība bija pilnīgi neapmierināta; atbildēšana uz viņas šodienas jautājumiem bija atklājusi tikai manus noslēpumus. Es no viņas biju ieguvis tikai savus personīgos pieņēmumus. Tas nebija godīgi.
- Klau, Bella?
- Jā?
- Rīt ir mana kārta.
Viņas piere saraucās. - Kādā ziņā?
- Uzdot jautājumus. - Rītdien, kad mēs būsim drošākā vietā, liecinieku ielenkumā, es iegūšu pats savas atbildes. Pasmīnēju par šo domu, un tad atvirzījos atpakaļ, jo viņa nepakustējās, lai dotos prom. Pat viņai atrodoties ārpus mašīnas, elektrības atbalss zumēja gaisā. Arī es vēlējos izkāpt, lai pavadītu viņu līdz durvīm par ieganstu palikt viņas tuvumā.
Vairs nekādu kļūdu. Es nospiedu gāzi, un tad nopūtos, kad viņa pazuda aiz manis. Likās, ka es vai nu traucos tuvāk Bellai, vai arī traucos prom no viņas, nekad nepaliekot uz vietas. Man vajadzēs atrast veidu, kā noturēties uz vietas, ja mēs jelkad vēlējāmies rast mieru.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru