11. Nopratināšanas
CNN ziņu kanāls bija pirmais, kas ziņoja par notikušo.
Man par prieku, tas parādījās ziņās, pirms man bija jādodas uz skolu, satraukti vēloties dzirdēt, kā šo notikumu interpretēs cilvēki un kādu uzmanības daudzumu tas varētu piesaistīt. Par laimi, šodienas ziņas bija smagas. Dienvidamerikā bija notikusi zemestrīce un politiska nolaupīšana Vidējos Austrumos. Tāpēc tas paņēma tikai dažas sekundes, pāris teikumus un vienu miglainu bildi.
- Alonso Kalderass Volless, kurš tika turēts aizdomās par sērijveida izvarošanu un slepkavībām un bija izsludināts meklēšanā Teksasas un Oklahomas štatos, pateicoties anonīmam ziņojumam pagājušajā naktī tika apcietināts Portlendā, Oregonas štatā. Šorīt no rīta Volless tika atrasts sānielā, guļot bezsamaņā, tikai dažu jardu attālumā no policijas iecirkņa. Varas iestādes pašlaik nevar atbildēt, vai viņš tiks nogādāts uz Hjūstonu vai Oklahomsitiju, lai stātos tiesas priekšā.
Bilde bija neskaidra, policijas arhīva uzņēmums, un fotogrāfēšanās laikā viņam bija bieza bārda. Pat, ja Bella to redzēja, droši vien viņa to neatpazītu. Es cerēju, ka tā arī būs; tas viņai liktu tikai nevajadzīgi satraukties.
- Šeit, pilsētiņā, faktu atspoguļojums būs neliels. Tas ir pārāk tālu no šejienes, lai izraisītu vietējo interesi, - Alise man teica. - Kārlailam tā bija laba ideja dabūt viņu ārpus štata.
Es pamāju. Bella īpaši nemēdza skatīties televizoru, un es nekad nebiju redzējis, ka viņas tēvs skatītos kaut ko citu, neskaitot sporta kanālus.
Biju izdarījis visu, ko varēju. Šis monstrs vairs nemedīja, un es nebiju slepkava. Nu, vismaz pēdējā laikā. Biju rīkojies pareizi, uzticoties Kārlailam, ņemot vērā, ka es joprojām alku, kaut monstrs nebūtu ticis cauri gluži tik viegli. Es pieķēru sevi cerot, ka viņš tiks pārvests uz Teksasu, kur nāvessods bija tik iecienīts...
Nē. Tam nebija nozīmes. Es atstāšu to pagātnē, un koncentrēšos uz to, kas bija vissvarīgākais.
Biju atstājis Bellas istabu mazāk nekā pirms stundas. Es jau ilgojos atkal viņu ieraudzīt.
- Alise, vai tev būtu iebildumi...
Viņa mani pārtrauca. - Rozālija brauks. Viņa tēlos, ka ir nikna, bet tu zini, ka viņa priecāsies par iespēju parādīt savu mašīnu. - Alise notrallināja smieklus.
Es pasmīnēju. - Tiksimies skolā.
Alise nopūtās, un mans smīns pārtapa par īgni grimasi.
Es zinu, zinu, viņa domāja. Pagaidām ne. Es gaidīšu, līdz tu būsi gatavs tam, lai Bella ar mani iepazītos. Lai gan, tev vajadzētu zināt, ka ne jau tikai es esmu savtīga. Arī es Bellai patikšu.
Steidzoties laukā pa durvīm, es viņai neatbildēju. Tas bija pavisam savādāks situācijas redzējums. Vai Bella vēlētos iepazīt Alisi? Iegūt vampīri par draudzeni?
Pazīstot Bellu... šāda doma viņu itin nemaz nesatrauktu.
Es iekšēji saviebos. Ko Bella vēlējās un kas Bellai nāktu par labu bija divas ļoti atšķirīgas lietas.
Es sāku justies neveikli, noparkojoties Bellas piebraucamajā ceļā. Cilvēku paruna vēstīja, ka no rīta visas lietas izskatās savādāk - ka lietas mainās, kamēr tu esi miegā. Vai miglainās dienas nespodrajā gaismā es Bellas acīs izskatīšos savādāk? Vairāk vai mazāk draudīgāks, nekā es biju nakts melnumā? Vai patiesība bija iesēdusies viņas prātā, kamēr viņa gulēja? Vai viņa beidzot būs nobijusies?
Lai gan, pagājušajā naktī viņas sapņi bija visai mierīgi. Atkal un atkal izrunājot manu vārdu, viņa bija smaidījusi. Vairākas reizes viņa bija lūdzoši murminājusi, lai es palieku. Vai šodien tas neko nenozīmēs?
Es nervozi gaidīju, ieklausoties viņas radītajās skaņās mājas iekšienē - ātros, neveiklos soļus uz kāpnēm, folija iesaiņojuma aso plīšanu, troksni, ar kādu kopā sasitās ledusskapja produkti, aizcērtot tā durvis. Izklausījās, ka viņa steidzās. Viņa ļoti vēlējās nokļūt skolā? Šī doma man atkal lika cerīgi pasmaidīt.
Palūkojos pulkstenī. Es pieļāvu domu, ka - ņemot vērā ātrumu, ar kādu viņas sagrabējušais furgons spēja pabraukt - viņa patiešām mazliet kavējās.
Bella izsteidzās no mājas, viņas soma slīdēja nost no pleca, mati bija savīti nekārtīgā mezglā, kas jau pamazām juka laukā uz skausta. Ar biezo, zaļo džemperi, kas viņai bija mugurā, nepietika, lai aukstā migla neliktu viņas vājajiem pleciem sarauties.
Garais džemperis viņai bija par lielu, tas viņai nepiestāvēja. Tas noslēpa viņas slaido augumu, pārvēršot visus glītos izliekumus un maigās līnijas bezformīgā juceklī. Es to novērtēju tikpat ļoti, cik ļoti vēlējos, kaut viņa būtu uzvilkusi kaut ko līdzīgu tai maigi zilajai blūzei, kas viņai bija mugurā vakar... audums bija piegulējis viņas ādai tik kārdinošā veidā, izgriezums bija gana dziļš, lai atklātu, cik valdzinoši viņas atslēgas kauli izliecās no iedobes zem viņas kakla. Zilā krāsa plūda kā ūdens kopā ar viņas auguma neskaidrajām aprisēm...
Bija daudz labāk - nepieciešamāk - ja es turēju savas domas tālu, tālu prom no šīm aprisēm, tāpēc biju pateicīgs par neizskatīgo džemperi, ko viņa bija uzvilkusi. Es nedrīkstēju atļauties pastrādāt kļūdas, un tā būtu milzīga kļūda, ja es ļautos savādajam izsalkumam manī, kas vēlējās izrauties brīvē, domājot par viņas lūpām... viņas ādu... viņas ķermeni... Izsalkumam, kas bija izvairījies no manis teju simts gadus. Bet es nevarēju atļauties domāt par pieskaršanos viņai, jo tas bija neiespējami.
Es viņu salauzīšu.
Bella aizmetās no durvīm tādā steigā, ka gandrīz ieskrēja tieši manā mašīnā, to pat nepamanot.
Tad viņa strauji apstājās, viņas ceļgaliem saļodzoties kā sabiedētam kumeļam. Viņas soma noslīdēja zemāk uz rokas, un acis plati iepletās, nofokusējoties uz mašīnu.
Es izkāpu, necenšoties pārvietoties cilvēka ātrumā, un atvēru viņai pasažieru puses durvis. Es vairāk nemēģināšu viņu apmānīt - vismaz tad, kad mēs būsim vieni, es varēšu būt es pats.
Viņa lūkojās uz mani, no jauna pārsteigta, kad es šķietami materializējos no miglas. Un tad pārsteigumu viņas acīs nomainīja kaut kas cits, un es vairs nebiju nobijies - vai cerību pilns - ka viņas jūtas pret mani nakts laikā varētu būt mainījušās. Siltums, apbrīna, pielūgsme, tas viss mutuļoja viņas izkusušas šokolādes krāsas acīs.
- Vai vēlies šodien braukt kopā ar mani? - es vaicāju. Atšķirībā no pagājušās nakts vakariņām, es ļaušu viņai izvēlēties. No šī brīža, tai vienmēr vajadzēs būt viņas izvēlei.
- Jā, paldies, - viņa nomurmināja, nevilcinoties iekāpjot manā mašīnā.
Vai tas, ka es biju tas, kuram viņa sacīja jā, kādreiz pārstās mani saviļņot? Es par to šaubījos.
Es apšāvos apkārt mašīnai, dedzībā viņai pievienoties. Viņa neizrādīja nekādas šoka pazīmes par manu pēkšņo atkalparādīšanos.
Laime, ko izjutu, kad viņa šādi sēdēja man līdzās, nelīdzinājās nekam, ko būtu jutis iepriekš. Lai cik ļoti es arī izbaudīju manas ģimenes mīlestību un sabiedrību, par spīti dažādajām izklaidēm un apsēstībām, ko šī pasaule sniedza, es nekad nebiju bijis tik laimīgs. Pat apziņa, ka tas bija nepareizi, ka tas, iespējams, nevarēja beigties labi, nespēja uz ilgu laiku apslāpēt smaidu manā sejā.
Mana jaka bija pārlikta viņas sēdekļa atzveltnei. Es redzēju, ka viņa to nopēta.
- Es paņēmu tev jaku, - es sacīju. Tas bija mans attaisnojums, par cik man vajadzēja ar tādu nodrošināties, lai ierastos šorīt bez uzaicinājuma. Bija auksts. Viņai nebija jakas. Tas noteikti bija pieņemams bruņinieciskuma veids. - Negribēju, lai tu saslimsti vai kaut kā tā.
- Tik trausla jau nemaz neesmu, - viņa noteica, vairāk skatoties uz manām krūtīm, nevis uz seju, it kā kautrētos no mana skatiena. Tomēr viņa uzvilka jaku, pirms man nācās ķerties pie komandēšanas vai pielabināšanās.
- Vai tiešām? - es pie sevis nomurmināju.
Viņa blenza uz ceļu, kamēr es šāvos uz skolu. Spēju nosēdēt klusumā tikai dažas sekundes. Man bija jāzina, kur šorīt maldījās viņas domas. Kopš pēdējā mirkļa, kad saule bija pie debesīm, starp mums bija mainījies tik daudz kas.
- Vai tad šodien nebūs nekādu divdesmit jautājumu? - es pavaicāju, atkal izturoties nevērīgi.
Viņa pasmaidīja, šķietami apmierināta, ka es aizskāru šo tēmu. - Vai mani jautājumi tevi satrauc?
- Ne tik ļoti kā tava reakcija, - es godīgi atbildēju, uzsmaidot atbildes smaidu.
Viņas mutes kaktiņi noslīdēja uz leju. - Vai es reaģēju slikti?
- Nē, tur jau tā problēma. Tu visu uztver tik vēsi - tas nav dabiski. - Līdz šim brīdim neviena kliedziena. Kā tas varēja būt? - Tas liek man prātot, ko tu domā patiesībā. - Protams, viss ko viņa darīja vai nedarīja lika man par to prātot.
- Es vienmēr tev saku, ko domāju.
- Tu nesaki visu.
Viņas zobi atkal iespiedās lūpā. Viņa laikam to pati neievēroja - tā bija neapzināta reakcija uz spriedzi. - Ne vienmēr.
Jau ar šiem vārdiem vien pietika, lai uzjundītu manu ziņkārību. Ko viņa apzināti slēpa no manis?
- Pietiekami, lai padarītu mani traku, - es noteicu.
Viņa vilcinājās, un tad nočukstēja. - Tu negribi to zināt.
Man vajadzēja brīdi apdomāties, atsaucot atmiņā visu pagājušās nakts sarunu, vārdu pa vārdam, pirms es atradu sakarību. Varbūt man vajadzēja tik lielu koncentrēšanos, jo es nevarēju iedomāties neko, ko es nevēlētos dzirdēt no viņas. Un tad - jo viņas balss tonis bija tāds pats, kā vakar; tajā atkal negaidot bija sāpes - es atcerējos. Vienu reizi es biju lūdzis, lai viņa nesaka savas domas. Nekad tā nesaki, es biju vienkārši uzšņācis. Tas viņai bija licis raudāt...
Vai to viņa no manis slēpa? To, cik dziļas bija viņas jūtas pret mani? Ka tas, ka es biju monstrs, viņai neko nenozīmēja, un to, ka viņai likās, ka viņai ir par vēlu mainīt savas domas?
Nebiju spējīgs parunāt, jo prieks un sāpes bija pārāk spēcīgas, lai izteiktu tās vārdos, abu sajūtu savstarpējā cīņa bija pārāk mežonīga, lai es spētu pateikt jēdzīgu atbildi. Mašīnā valdīja klusums, ja neskaita viņas sirds un plaušu mierīgo ritmu.
- Kur ir tava pārējā ģimene? - viņa negaidot vaicāja.
Es dziļi ieelpoju - pirmo reizi ar patiesām sāpēm piefiksējot smaržu mašīnā; par apmierinājumu sev apjautu, ka sāku pie tās pierast - un piespiedu sevi atkal būt nepiespiestam.
- Viņi brauc ar Rozālijas mašīnu. - es noparkojos brīvajā vietā līdzās pieminētajai mašīnai. Noslēpu smaidu, vērojot viņas acis ieplešamies. - Dižmanīgi, vai ne?
- Ēe... oho. Ja viņai pieder šī, kāpēc viņa brauc kopā ar tevi?
Rozālija noteikti justos glaimota par Bellas reakciju... ja vien viņa būtu pret Bellu objektīva, kas droši vien nenotiks.
- Kā jau teicu, tā mašīna ir dižmanīga. Mēs mēģinām iekļauties.
- Jums tas tāpat neizdodas, - viņa noteica, un tad iesmējās bezrūpīgus smieklus.
Viņas smieklu dzīvespriecīgā, dzidrā skaņa sasildīja manas seklās krūtis, pat ja vienlaikus manas domas piepildīja šaubas.
- Tad kāpēc šodien Rozālija brauca, ja jau tas ir uzkrītošāk? - viņa brīnījās.
- Vai tad tu neesi pamanījusi? Tagad es pārkāpju visus noteikumus.
Manai atbildei vajadzēja būt ārkārtīgi biedējošai - tāpēc, protams, Bella par to pasmaidīja.
Tāpat, kā vakar, viņa negaidīja, kamēr es atvēršu viņai durvis. Šeit, skolā, man nācās izturēties normāli - tāpēc es nevarēju kustēties gana ātri, lai to novērstu - bet viņai vienkārši nāksies pierast, ka pret viņu izturas ar lielāku galantumu, un viņai nāksies pie tā pierast drīz.
Es soļoju viņai līdzās tik tuvu, cik vien uzdrošinājos, uzmanīgi vērojot katru zīmi, kas liktu nojaust, ka mans tuvums viņai nav tīkams. Divas reizes viņas roka sakustējās manā virzienā un tad viņa to atrāva atpakaļ. Izskatījās, ka viņa vēlējās man pieskarties... Mana elpa kļuva straujāka.
- Kāpēc jums vispār ir tādas mašīnas? Ja jau jūs gribat iederēties? - viņa vaicāja, mums kopā ejot.
- Tas ir untums, - es atzinos. - Mums patīk ātri braukt.
- Ko tu neteiksi, - viņa īgni nomurmināja.
Viņa nepaskatījās augšup, lai redzētu manu atbildes smīnu.
Nu nē! Es nespēju tam noticēt! Kā, pie velna, Bellai to izdevies noslēpt? Es to nesaprotu! Kādā veidā?
Džesikas mentālā nervozēšana iztraucēja manas domas. Viņa gaidīja Bellu, patvērusies zem ēdnīcas jumta pārkares, pār roku pārlikusi Bellas ziemas jaku. Viņas acis bija neticībā ieplestas.
Nākamajā brīdī arī Bella viņu pamanīja. Viegls sārtums iezagās viņas vaigos, kad Bella ievēroja Džesikas izteiksmi. Džesikas domas bija skaidri redzamas viņas sejā.
- Sveika, Džesika. Paldies, ka atcerējies, - Bella viņu sveicināja. Viņa pastiepās pēc jakas un Džesika, neko neteikdama, to viņai atdeva.
Man vajadzētu būt pieklājīgam pret Bellas draugiem, vai nu viņi bija vai nebija labi draugi. - Labrīt, Džesika.
Oho...
Džesikas acis kļuva vēl platākas. Tas bija savādi un uzjautrinoši... un, ja godīgi, nedaudz mulsinoši... apjaušot, cik ļoti atrašanās Bellas tuvumā bija mani atmaidzinājusi. Likās, ka neviens no manis vairs nebaidās. Ja Emets par to uzzinās, viņš smiesies vesela gadsimta garumā.
- Ēe... sveiks, - Džesika nomurmināja, un viņas acis daudznozīmīgi pievērsās Bellas sejai. - Tad jau tiksimies trigonometrijā.
Tev nāksies to pastāstīt. Es nepieņemšu nē par atbildi. Detaļas. Man vajag detaļas. Edvards nolāpītais KALENS!! Dzīve ir tik netaisna.
Bellas mute sašķobījās. - Jā, tad jau tiksimies.
Džesikas domas mežonīgi šaudījās, kad viņa aizsteidzās uz savu pirmo stundu, ik pa laikam atskatoties uz mums.
Pilnu stāstu. Es nepieņemšu neko citu. Vai viņi bija plānojuši vakar satikties? Vai viņi satiekas? Cik ilgi? Kā gan viņa to spēja paturēt noslēpumā? Kāpēc gan viņa to gribētu? Tas nevarētu būt nekas nenozīmīgs - viņa noteikti ir nopietni iegrābusies viņā. Vai tad ir vēl kāda cita iespēja? Es to uzzināšu. Es nevaru izturēt neziņu. Interesanti, vai viņi ir darījuši to? Ak tu pasaulīt... Džesikas domas negaidot kļuva nesakarīgas, un viņa ļāva mēmām fantāzijām ieplūst prātā. Es saviebos no viņas aizdomām, un ne jau tikai tāpēc, ka šajās iedomu ainās viņa Bellu aizvietoja ar sevi pašu.
Tas tā nevarēja notikt. Un tomēr es... es vēlējos...
Es vilcinājos veikt šo atzīšanos, pat tikai sev pašam. Cik daudzos nepareizos veidos es Bellu gribēju? Kurš no tiem beigsies ar viņas nāvi?
Es papurināju galvu, un centos atgūt labo omu.
- Ko tu viņai teiksi? - es vaicāju Bellai.
- Eu! - viņa sparīgi uzšņāca. - Man likās, ka tu nevari lasīt manas domas!
- Nevaru jau arī. - Es pārsteigti blenzu uz viņu, cenšoties izprast viņas teiktā jēgu. Ā - mēs laikam vienlaikus domājām vienu un to pašu. Hmm... man tas tīri labi patika. - Bet, - es viņai teicu, - es varu lasīt Džesikas domas - viņa grasās klasē tevi apstrādāt.
Bella ievaidējās, un tad ļāva jakai noslīdēt no pleciem. Pirmajā brīdī es neapjautu, ka viņa grasās to atdot - es to nebūtu lūdzis; es labāk gribēju, lai viņa to patur... kā suvenīru - tāpēc biju pārāk gauss, lai piedāvātu savu palīdzību. Viņa pasniedza man jaku, un uzvilka savējo, nepaceļot skatienu, lai pamanītu, ka manas rokas bija pastieptas, lai palīdzētu. Es saraucu pieri, un tad nokontrolēju savu izteiksmi, pirms viņa to ievēroja.
- Un ko tad tu teiksi? - es turpināju prašņāt.
- Varbūt mazliet palīdzi? Ko tieši viņa grib zināt.
Es pasmaidīju, papurinot galvu. Es gribēju zināt viņas domas bez priekšā teikšanas. - Tas nav godīgi.
Viņas acis samiedzās. - Nē, tas, ka tu nedalies informācijā - tas nav godīgi.
Pareizi - viņai nepatika divkosība.
Mēs nonācām pie viņas klases durvīm - kur man vajadzēja viņu atstāt; es laiski prātoju, vai misis Koupa būtu nedaudz pielaidīgāka ar manas angļu valodas stundas pārcelšanu... Piespiedu sevi fokusēties. Es varēju būt godīgs.
- Viņa grib zināt, vai mēs slepus satiekamies, - es lēnām noteicu. - Un ko tu pret mani jūti.
Viņas acis bija platas - tagad tās nebija satrauktas, bet gan vaļsirdīgas. Tās bija man atvērtas, izlasāmas. Viņa tēloja nevainīgo.
- Vēe, - viņa nomurmināja. - Ko lai es saku?
- Hmm. - Viņa vienmēr centās mani pielauzt pateikt vairāk, nekā to darīja viņa pati. Es prātoju, kā lai atbildu.
Niķīga matu šķipsna, nedaudz mitra no miglas, bija atrisusi uz viņas pleca un savērpusies tur, kur smieklīgais džemperis slēpa viņas atslēgas kaulu. Tas piesaistīja manu skatienu... lika tam pārslīdēt citām slēptajām līnijām...
Es uzmanīgi pasniedzos pēc šķipsnas, nepieskaroties viņas ādai - rīts jau tā bija gana auksts arī bez mana pieskāriena - un atliku to atpakaļ vietā viņas vaļīgajā mezglā, lai tas vairāk nenovērstu manu uzmanību. Atminējos, kā Maiks Ņūtons bija pieskāries viņas matiem, un mans žoklis saspringa no šīm atmiņām. Toreiz viņa bija atrāvusies no viņa. Tagad viņas reakcija bija pilnīgi pretēja; tā vietā viņas acis viegli iepletās, asinis zem viņas ādas plūda straujāk, un viņas sirds negaidīti sāka nevienmērīgi sisties.
Atbildot uz viņas jautājumu, es centos noslēpt smaidu.
- Laikam jau uz pirmo tu varētu atbildēt, jā... ja tev nav iebildumu - viņas izvēle, vienmēr viņas izvēle, - tas būs vienkāršāk nekā jebkurš cits izskaidrojums.
- Man nav iebildumu, - viņa nočukstēja. Viņas sirds vēl nebija atguvusi normālu ritmu.
- Un, kas attiecas uz otro jautājumu... - es vairs nespēju novaldīt smaidu. - Nu, tur nu es pats paklausīšos, ko tu atbildēsi.
Lai Bella apdomā to. Es apslāpēju smieklus, kad šoks pārņēma viņas seju.
Es ātri pagriezos, pirms viņa paguva pieprasīt vēl kādas atbildes. Man bija ļoti sarežģīti nesniegt viņai, ko viņa lūdza, lai kas tas arī nebūtu. Un es vēlējos dzirdēt viņas domas, nevis savējās.
- Tiksimies pusdienlaikā! - es uzsaucu viņai pār plecu, izmantojot ieganstu, lai pārliecinātos, vai viņa vēl blenž man nopakaļ ar ieplestām acīm. Viņas žoklis bija atkāries. Es atkal aizgriezos, iesmejoties.
Soļojot projām, es tik tikko manīju šokētās un aizdomu pilnās domas, kas virmoja man apkār - acīm šaudoties starp Bellas seju un manu aizejošo figūru. Es nepievērsu tām īpašu uzmanību. Nespēju koncentrēties. Bija gana grūti turpināt iet pieņemamā ātrumā, kamēr šķērsoju miklo zālienu, dodoties uz savu stundu. Es vēlējos skriet - patiešām skriet, tik ātri, lai izzustu, tik ātri, lai rastos sajūta, ka lidoju. Daļa no manis jau lidoja.
Kad nokļuvu klasē, uzvilku jaku, ļaujot viņas smaržai mani cieši ieskaut. Es tagad degšu - ļaujot smaržai padarīt mani nejūtīgu - un tad būs vieglāk to ignorēt, kad būšu kopā ar viņu ēdnīcā...
Bija labi, ka mani pasniedzēji vairs nepūlējās mani izsaukt. Šodien būtu bijusi tā diena, kad viņi būtu mani pieķēruši nesagatavotu un nespējīgu atbildēt. Mans prāts šorīt atradās tik daudzās vietās; klasē atradās tikai mans ķermenis.
Protams, es vēroju Bellu. Tas kļuva tik ierasti - tikpat automātiski kā elpošana. Dzirdēju viņas sarunu ar demoralizēto Maiku Ņūtonu. Viņa žigli novirzīja sarunu uz Džesiku, un es pasmīnēju tik plati, ka Robs Savjers, kurš sēdēja no manis pa labi, redzami saviebās un ieslīdēja dziļāk savā vietā, tālāk no manis.
Vēe. Baisi.
Nu ko, laikam es nebiju pilnīgi zaudējis ķērienu.
Pavirši uzmanīju arī Džesiku, vērojot, kā viņa noformulē savus jautājumus Bellai. Es knapi varēju sagaidīt ceturto stundu, desmit reizes alkaināk un nemierīgāk nekā ziņkārīga cilvēku meitene, kas vēlas svaigas baumas.
Un es klausījos arī Andželā Vēberē.
Nebiju aizmirsis pateicību, ko jutu pret viņu - pirmkārt, par to, ka viņa domāja tikai un vienīgi jaukas lietas par Bellu, un tad vēl par viņas palīdzību pagājušonakt. Tāpēc es visu rītu gaidīju, meklējot kaut ko, ko viņa varētu vēlēties. Es pieļāvu domu, ka tas būs viegli; kā jau jebkurš cits cilvēks, viņa noteikti vēlējās kādu greznumlietiņu vai rotaļlietu. Iespējams, vairākas. Es varētu anonīmi kaut ko piegādāt un uzskatīt, ka esam kviti.
Bet Andžela izrādījās gandrīz tikpat nepakļāvīga, kā Bella ar savām domām. Priekš pusaudzes viņa bija savādi pieticīga. Laimīga. Varbūt tas bija viņas neierastās laipnības iemesls - viņa bija viens no tiem retajiem cilvēkiem, kurai bija tas, ko vēlējās un viņa vēlējās to, kas viņai bija. Ja viņa nepievērsa uzmanību skolotājiem un savām piezīmēm, viņa domāja par saviem mazajiem dvīņubrāļiem, kurus viņa šajās brīvdienās grasījās vest uz pludmali - uztverot viņu aizrautību ar gandrīz mātišķu prieku. Viņa bieži rūpējās par viņiem, bet šis fakts viņu nekaitināja... Tas bija ļoti mīļi.
Bet man tas nebija pārāk palīdzīgi.
Bija jābūt kaut kam, ko viņa vēlējās. Man vienkārši vajadzēja turpināt meklējumus. Tikai vēlāk. Bija laiks Bellas trigonometrijas stundai kopā ar Džesiku.
Es īsti neskatījos zem kājām, dodoties uz savu angļu valodas stundu. Džesika jau sēdēja savā vietā, nepacietīgi sitot abas pēdas pret zemi, gaidot, kamēr Bella ieradīsies.
Turpretīm es, gluži pretēji, sastingu, tiklīdz apsēdos savā ierastajā vietā klasē. Man nācās sev atgādināt ik pa brīdim padīdīties. Lai turpinātu spēlēt teātri. Tas nebija viegli, manas domas bija pārāk pievērstas Džesikai. Cerēju, ka viņa pievērsīs uzmanību, manā vietā pacenšoties nolasīt Bellas sejas izteiksmi.
Džesikas pēdu sišana kļuva intensīvāka, kad Bella ienāca klasē.
Viņa izskatās... drūma. Kāpēc? Varbūt viņai nekā nav ar Edvardu Kalenu. Tas tiešām būtu sarūgtinājums. Izņemot... tādā gadījumā viņš joprojām ir brīvs... Ja viņš piepeši ir ieinteresējies par randiņiem, man nebūtu iebildumu šajā ziņā viņam izpalīdzēt...
Bellas seja neizskatījās drūma, tā bija atturīga. Viņa raizējās - viņa zināja, ka es visu dzirdēšu. Es pasmaidīju pie sevis.
- Izstāsti man visu! - Džesa pieprasīja, kamēr Bella vilka nost jaku, lai pakārtu to uz krēsla atzveltnes. Viņa kustējās ar vilcināšanos, negribīgi.
Vēe, viņa ir tik gausa. Es gribu ķerties pie pikantās daļas!
- Ko tu gribi zināt? - Bella apsēdās un sastinga.
- Kas vakar notika?
- Viņš izmaksāja man vakariņas un tad aizveda mājās.
Un tad? Nu taču, tur vajag būt kam vairāk! Viņa tāpat melo, esmu par to droša. Es to izpurināšu no viņas.
- Kā tu tik ātri tiki mājās?
Es vēroju kā Bella nobola acis par aizdomīgo Džesiku.
- Viņš brauc kā gatavais maniaks. Tas bija briesmīgi.
Viņa viegli pasmaidīja, un es skaļi iesmējos, iztraucējot mistera Meisona paziņojumus. Centos nomaskēt smieklus ar klepošanu, bet neviens neuzķērās. Misters Meisons uzmeta man aizkaitinātu skatienu, bet es pat nepapūlējos ieklausīties, kādas domas zem tā slēpās. Es dzirdēju tikai Džesiku.
Ha. Izklausās, ka viņa saka taisnību. Kāpēc viņa man liek to izvilkt no sevis vārdu pa vārdam? Es vārītos pilnā rīklē, ja būtu viņas vietā.
- Vai tas bija randiņš - tu biji sarunājusi ar viņu tur satikties?
Džesika vēroja, kā Bellas sejā parādās pārsteigums, un bija pārsteigta, cik neviltots tas šķita.
- Nē, es biju ļoti pārsteigta, viņu tur ieraugot, - Bella viņai sacīja.
Kas te notiek?? - Bet šodien viņš atveda tevi uz skolu? - Šajā stāstā slēpjas kas vairāk.
- Jā, tas arī bija pārsteigums. Viņš vakar ievēroja, ka man nav jakas.
Tas nav pārāk interesanti, Džesika jau atkal vīlusies nodomāja.
Biju noguris no viņas iztaujāšanas veida - vēlējos dzirdēt kaut ko tādu, ko vēl nezināju. Cerēju, ka viņa nebija tik ļoti vīlusies, lai neuzdotu jautājumus, kurus gaidīju.
- Kad jūs atkal satiksieties? - Džesika pratināja.
- Viņš piedāvājās mani sestdien aizvest uz Sietlu, jo domā, ka mans furgons uz to nav spējīgs - vai tas skaitās?
Hmm. Viņš pavisam noteikti rīkojas tā, it kā... nu, kaut kādā veidā rūpētos par viņu. No viņa puses kaut kas tur ir, ja ne no viņas. Kā TAS ir iespējams? Bella ir traka.
- Jā, - Džesika atbildēja uz Bellas jautājumu.
- Nu labi, - Bella izdarīja secinājumu. - Tad jā.
- O...ho...ho... Edvards Kalens. - Vai nu viņai viņš patīk vai nē, tas tik ir kaut kas.
- Zinu, - Bella nopūtās.
Viņas balss tonis iedrošināja Džesiku. Beidzot - izklausās, ka viņa ir sapratusi! Viņai tas jāzina...
- Paga! - Džesika ierunājās, piepeši atceroties savu vissvarīgāko jautājumu. - Vai viņš ir tevi noskūpstījis? -Lūdzu, saki jā. Un tad apraksti katru sekundi!
- Nē, - Bella nomurmināja, un tad ar sadrūmušu seju pievērsa skatienu savām rokām. - Tas nav tā.
Nolāpīts. Kaut nu... Ha. Šķiet, ka viņai tas nepatīk.
Es saraucu pieri. Bella tiešām izskatījās par kaut ko vīlusies, bet tā nevarēja būt tāda vilšanās, kādu iedomājās Džesika. Viņa to nevarēja vēlēties. Ne jau zinot to, ko zināja viņa. Viņa nevarētu vēlēties atrasties tik tuvu maniemzobiem. Cik nu viņa zināja, man bija ilkņi.
Es nodrebinājos.
- Vai tu domā, ka sestdien...? - Džesika vedināja.
Bella izskatījās vēl vairāk neapmierināta, atbildot, - Es ļoti šaubos.
Jā, viņa tiešām to vēlās. Tas viņai krīt uz nerviem.
Vai man šķita, ka Džesikai ir taisnība tikai tāpēc, ka es to visu vēroju caur Džesikas uztveri?
Uz pussekundi manu uzmanību novērsa šī doma, šī neiespējamība, kā tas būtu, ja es mēģinātu viņu noskūpstīt. Manas lūpas pie viņējām, salts akmens pie silta, elastīga zīda...
Un tad viņa mirtu.
Es saviebjoties papurināju galvu, un piespiedu sevi koncentrēties.
- Par ko jūs runājāt? - Vai tu runāji ar viņu, vai arī liki viņam izvilkt katru informācijas kripatu no sevis tāpat kā tagad?
Es šķībi pasmaidīju. Džesika nebija tālu no patiesības.
- Nezinu, Džes, visu ko. Mēs mazliet runājām par angļu valodas eseju.
Pavisam mazliet. Es pasmaidīju platāk.
Ak, nu TAČU! - Lūdzu, Bella! Pastāsti man kādus sīkumus.
Bella uz brīdi apdomājās.
- Nu... labi, vienu varu pastāstīt. Tev būtu vajadzējis redzēt, kā uzvedās viesmīle - tas bija riktīgi pārspīlēti. Bet viņš tai nepievērsa pilnīgi nekādu uzmanību.
Cik dīvaina detaļa, ko pieminēt. Es biju pārsteigts, ka Bella to vispār ievēroja. Tā likās ļoti nenozīmīga lieta.
Interesanti...- Tā ir laba zīme. Vai tā viesmīle bija skaista?
Hmm. Džesika tam pievērsa lielāku uzmanību, nekā es. Laikam tā bija sieviešu padarīšana.
- Ļoti, - Bella atbildēja. - Un viņai droši vien bija kādi deviņpadsmit vai divdesmit gadi.
Džesikas domas uz brīdi aizklīda pie atmiņām par Maiku viņu randiņā pirmdienas vakarā - Maiks bija nedaudz pārāk draudzīgs pret viesmīli, kuru Džesika nemaz neuzskatīja par izskatīgu. Viņa atgaiņāja šīs atmiņas malā un, noslāpējot aizkaitinājumu, pievērsās savai prasībai pēc detaļām.
- Vēl jo labāk. Tu viņam noteikti patīc.
- Es tā domāju, - Bella lēnām novilka, un es attapos uz sava krēsla malas, ķermenim spēji sastingstot. - Bet grūti pateikt. Viņš allaž ir tik noslēpumains.
Es laikam neesmu bijis tik caurredzami skaidrs un ārpus kontroles, kā man bija licies. Tomēr... būdama vienmēr tik vērīga... Kā gan viņa nebija apjautusi, ka es biju viņā iemīlējies? Es pārskatīju mūsu sarunas, teju pārsteigts, ka nebiju izteicis šos vārdus skaļi. Man bija sajūta, ka šī apziņa slēpās katra mūsu pārmītā vārda zemtekstā.
Oho. Kā tu vari sēdēt pretī vīriešu kārtas modelim un sarunāties? - Es nesaprotu, kā tev pietiek drosmes būt ar viņu divatā, - Džesika noteica.
Šoks atplaiksnījās Bellas sejā. - Kāpēc?
Savāda reakcija. Ko, pēc viņas domām, es gribēju ar to teikt? - Viņš ir tik... - Kāds būtu tas pareizākais vārds? -Biedējošs. Es nezinātu, ko lai viņam saku. - Es pat šodien nebiju spējīga parunāt angliski ar viņu, un viņš tikai pateica labrīt. Es laikam izklausījos pēc pilnīgas idiotes.
Bella pasmaidīja. - Viņa klātbūtnē man ir zināmas problēmas ar domu skaidrību.
Viņa laikam centās panākt, ka Džesika jūtas labāk. Kad mēs bijām kopā, viņa bija teju vai nedabiski nosvērta.
- Ak, ko tur daudz, - Džesika nopūtās. - Viņš ir neticami izskatīgs.
Bellas seja piepeši kļuva skarba. Viņas acis iezibējās tāpat, kā ikreiz, kad viņa apjauta kādu netaisnību. Džesika neievēroja viņas sejas izteiksmes maiņu.
- Viņš ir vēl kas vairāk par to, - Bella atcirta.
Oho. Nu jau tas paliek interesanti. - Tiešām? Piemēram, kas?
Bella kodīja lūpu kādu brīdi. - Es nemāku to pareizi izskaidrot, - viņa beidzot novilka. - Bet aiz sejas viņš ir vēl satriecošāks. - Viņa skatījās prom no Džesikas, viņas skatiens bija nedaudz miglains, it kā viņa raudzītos uz kaut ko tālumā.
Tas, ko pašlaik izjutu, attāli līdzinājās tam, kā jutos, kad Kārlails vai Ezme cildināja mani vairāk, nekā biju pelnījis. Šīs sajūtas bija līdzīgas, tikai daudz spēcīgākas, daudz izteiktākas.
Klāsti šitās blēņas kaut kur citur - nav nekā satriecošāka par viņa seju! Ja nu vienīgi viņa augums. Kolosāli. - Vai tas ir iespējams? - Džesika spurdza.
Bella nepagriezās. Viņa turpināja blenzt tālumā, ignorējot Džesiku.
Normāls cilvēks jūsmotu. Varbūt man vajadzētu uzdot vienkāršus jautājumus. Ha ha. It kā es sarunātos ar bērnudārznieku. - Vai tev viņš patīk?
Es atkal biju sasprindzis.
Bella nepaskatījās uz Džesiku. - Jā.
- Es gribēju teikt - vai tev viņš tiešām patīk?
- Jā.
Paskaties uz šito sarkšanu!
Es jau skatījos.
- Cik ļoti tev viņš patīk? - Džesika pratināja.
Angļu valodas klasē varētu būt izcēlies ugunsgrēks un es to nebūtu pamanījis.
Bellas seja nu jau bija koši sarkana - es gandrīz spēju sajust karstumu no mentālās ainas.
- Pārāk, - viņa nočukstēja. - Vairāk, nekā es patīku viņam. Bet es nezinu, ko varu tur līdzēt.
Sasodīts. Ko misters Vorners tikko vaicāja. - Ēe... kurš numurs, mister Vorner?
Bija labi, ka Džesika vairāk nevarēja iztaujāt Bellu. Man vajadzēja minūti pārdomām.
Ko, pie visiem svētajiem, tā meitene tagad domāja? Vairāk, nekā es patīku viņam?Kā gan viņai kaut kas tāds bija ienācis prātā? Bet es nezinu, ko varu tur līdzēt? Ko tad tas nozīmēja? Es nespēju atrast šiem vārdiem nevienu racionālu izskaidrojumu. Tie bija pilnībā bezjēdzīgi.
Likās, ka es neko nevarēju uztvert kā pašu par sevi saprotamu. Acīmredzamas lietas, lietas, kam bija skaidra nozīme, viņas savādajās smadzenēs kaut kādā veidā sagrozījās un pagriezās kājām gaisā. Vairāk, nekā es patīku viņam? Varbūt man pagaidām nevajadzētu pilnībā atmest domu par ārstniecības iestādi?
Es griezu zobus, glūnot uz pulksteni. Kā gan dažas minūtes nemirstīgajam varēja šķist tik neiespējami garas? Kur gan bija manas priekšrocības?
Visas mistera Vornera trigonometrijas stundas laikā mans žoklis bija sasprindzis. Es dzirdēju vairāk to stundu, nevis paša klases lekciju. Bella un Džesika vairāk nerunāja, bet Džesika dažas reizes pašķielēja uz Bellu, un vienu brīdi viņas seja bez redzama iemesla atkal bija koši sārta.
Pusdienlaiks nevarēja pienākt gana ātri.
Nebiju pārliecināts, vai Džesikai izdosies iegūt dažas no atbildēm, kuras es gaidīju, kad stunda būs galā, bet Bella bija daudz ātrāka.
Tiklīdz noskanēja zvans, Bella pagriezās pret Džesiku.
- Angļu valodā Maiks man jautāja, vai tu kaut ko teici par pirmdienas vakaru, - viņa sacīja, smaidam ielavoties viņas mutes kaktiņos. Es labi sapratu, kas tas īsti bija - labākā aizsardzība bija uzbrukums.
Maiks vaicāja par mani? Prieks negaidot padarīja Džesikas domas neaizsargātas, maigākas, bez ierastā īgnuma pieskaņas. - Nevar būt! Un ko tu?
- Es pateicu, ka tu esot labi pavadījusi laiku - viņš izskatījās apmierināts.
- Pasaki man visu tieši tā, kā viņš teica, un precīzi tavu atbildi!
Bija skaidrs, ka šodien es no Džesikas vairāk neko neizdabūšu. Bella smaidīja tā, it kā viņa domātu to pašu. It kā viņa būtu uzvarējusi šo raundu.
Nu ko, pusdienlaikā būs pavisam cita runa. Es parūpēšos, lai atbilžu izdabūšanā no viņas man veiktos labāk nekā Džesikai.
Nākošās stundas laikā man tik tikko pietika izturības ik pa laikam pārbaudīt Džesikas domas. Man nebija pacietības, lai vērotu Maiku Ņūtonu, ar kuru bija apsēstas viņas domas. Pēdējo divu nedēļu laikā man jau viņš bija vairāk nekā līdz kaklam. Viņam bija palaimējies, ka vēl bija dzīvs.
Kopā ar Alisi es apātiski kustējos sporta zālē tā, kā mēs vienmēr pārvietojāmies, kad runa bija par fiziskām aktivitātēm kopā ar cilvēkiem. Dabiski, ka viņa bija mana komandas partnere. Bija pirmā badmintona diena. Es garlaikoti nopūtos, lēni savicinot raketi, lai aizsistu putniņu uz otru pusi. Lorena Malorija bija otrā komandā; viņa netrāpīja. Alise virpināja savu raketi kā diriģenta zizli, lūkojoties griestos.
Mēs visi neieredzējām sportu, sevišķi jau Emets. Mētāšanās spēles bija pretrunā ar viņa personīgo filozofiju. Šodien sports šķita vēl briesmīgāks nekā parasti - es jutos tikpat aizkaitināts kā parasti jutās Emets.
Pirms mana galva uzsprāga no nepacietības, treneris Kleps pārtrauca spēli un atlaida mūs agrāk. Biju uzjautrināti pateicīgs tam, ka viņš bija izlaidis brokastis - svaigs mēģinājums uzsākt diētu - un tā rezultātā izsalkums lika viņam steigšus doties pameklēt kaut kur visai taukainas uzkodas. Viņš deva sev solījumu, ka viņš sāks vēlreiz no rītdienas...
Tas man deva gana daudz laika, lai nokļūtu matemātikas ēkā, pirms Bellas stunda bija beigusies.
Izpriecājies, Alise nodomāja, ejot prom, lai satiktu Džasperu. Vēl tikai dažas dienas jāpaciešas. Tu jau laikam nepasveicināsi Bellu no manis, vai ne?
Es aizkaitināti papurināju galvu. Vai visi gaišreģi bija tik pašapmierināti?
Tavai zināšanai, šajā nedēļas nogalē būs saulains abās jūras šauruma pusēs. Tu varbūt gribēsi pārskatīt savus plānus.
Es nopūtos, ejot pretējā virzienā. Pašapmierināta, bet noteikti noderīga.
Atspiedos pret sienu, gaidot pie durvīm. Biju gana tuvu, lai dzirdētu Džesikas balsi cauri ķieģeļiem tikpat labi kā viņas domas.
- Šodien tu ar mums nesēdēsi, vai ne? - Viņa izskatās... atplaukusi. Varu saderēt, ka te ir kaut kas, ko viņa man nav pateikusi.
- Es domāju, ka ne, - Bella atbildēja, dīvainā kārtā visai nepārliecināti.
Vai tad es nebiju apsolījis pavadīt pusdienlaiku kopā ar viņu? Par ko gan viņa domāja?
Viņas kopā iznāca no klases, un abu meiteņu acis iepletās, kad viņas ieraudzīja mani. Bet es spēju dzirdēt tikai Džesiku.
Jauki. Oho. O, jā, te notiek kas nopietnāks par to, ko viņa man saka. Varbūt es viņai šovakar piezvanīšu... Vai varbūt man nevajadzētu viņu iedrošināt. Hmm. Ceru, ka viņš visai drīz viņu pametīs. Maiks ir jauks, bet... oho.
- Tiksimies vēlāk, Bella.
Bella nāca uz manu pusi, soļa atstatumā apstājoties, joprojām nedroši. Viņas āda uz vaigu kauliem bija viegli rozā.
Nu jau es pazinu viņu pietiekoši labi, lai zinātu, ka aiz viņas vilcināšanās nebija nekādu baiļu. Acīmredzot, to radīja kāds bezdibenis, kuru viņa iedomājās esam starp savām un manām jūtām. Vairāk, nekā es patīku viņam. Absurds!
- Sveika, - es sacīju viegli aprautā balsī.
Viņas seja iemirdzējās. - Sveiks.
Nešķita, ka viņa vēlas teikt vēl kaut ko, tāpēc es soļoju uz ēdnīcu un viņa klusi nāca man līdzās.
Jaka bija nostrādājusi - viņas smarža vairs nebija tik spēcīga kā agrāk. Tagad tā bija tikai kā neliels pastiprinājums sāpēm, kuras jau izjutu. Spēju tās ignorēt daudz vieglāk, nekā jelkad būtu uzskatījis par iespējamu.
Kamēr mēs stāvējām rindā, Bella bija nemierīga, izklaidīgi spēlējoties ar jakas rāvējslēdzēju un nervozi mīņājoties no vienas kājas uz otru. Viņa bieži pašķielēja uz mani, bet kad vien mūsu skatieni sastapās, viņa nodūra acis, it kā būtu sakaunējusies. Vai tas bija tāpēc, ka uz mums blenza tik daudzi cilvēki? Varbūt viņa varēja dzirdēt skaļos čukstus - šodien tenkas bija tikpat verbālas kā mentālas.
Vai arī varbūt viņa no manas izteiksmes saprata, ka ir iekūlusies nepatikšanās.
Viņa neko neteica līdz brīdim, kad es sāku nokomplektēt viņas pusdienas. Es nezināju, kas viņai garšo - vismaz pagaidām - tāpēc paķēru no visa pa druskai.
- Ko tu dari? - viņa klusi uzšņāca. - Tu taču neņem to visu man?
Es papurināju galvu, un pastūmu paplāti tuvāk kasei. - Puse, protams, ir man.
Viņa skeptiski pacēla vienu uzaci, bet neko vairāk neteica, kamēr es samaksāju par ēdienu un pavadīju viņu līdz galdiņam, pie kura bijām sēdējuši pagājušajā nedēļā pirms viņas katastrofālā piedzīvojuma ar asinsgrupas noteikšanu. Likās, ka bija pagājis daudz ilgāks laiks, nevis tikai dažas dienas. Tagad viss bija pilnīgi savādāk.
Viņa atkal apsēdās man pretī. Es pastūmu paplāti uz viņas pusi.
- Ņem, ko vien vēlies, - es iedrošināju.
Viņa paņēma ābolu un pavirpināja to pirkstos, ar domīgu sejas izteiksmi.
- Interesanti.
Kāds pārsteigums.
- Ko tu darītu, ja kāds tevi izaicinātu ēst normālu ēdienu? - viņa turpināja zemā balsī, kas cilvēku ausīm nebija sasniedzama. Nemirstīgo ausis bija cita lieta, ja šīs ausis pievērsa uzmanību. Man laikam būtu vajadzējis viņiem iepriekš kaut ko pieminēt...
- Tu vienmēr esi tik ziņkārīga, - es žēlojos. Nu labi. Nebija jau tā, ka man nekad iepriekš nebūtu nācies ēst. Tā bija daļa no izlikšanās. Nepatīkama daļa.
Es pasniedzos pēc tuvākās lietas, un noturēju viņas skatienu, kamēr nokodu nelielu kumosu no vienalga, kas tas arī bija. Bez skatīšanās es nevarēju noteikt. Tas bija kaut kas glums un drupatains un atbaidošs kā jebkurš cits cilvēku ēdiens. Es žigli sakošļāju un noriju, cenšoties apvaldīt viebšanos. Ēdiena pika lēni un nepatīkami virzījās lejup pa manu rīkli. Es nopūtos, domājot, kā man vēlāk vajadzēs to atrīt atpakaļ. Pretīgi.
Bellas izteiksme bija šokēta. Apbrīnas pilna.
Man gribējās nobolīt acis. Protams, ka mēs bijām pilnveidojuši šāda veida blēdīšanos.
- Ja kāds izaicinātu tevi ēst zemi, tu to izdarītu, vai ne?
Viņas deguns saraucās un viņa pasmaidīja. - Vienreiz es to izdarīju... izaicinājuma dēļ. Tas nebija tik briesmīgi.
Es iesmējos. - Tas laikam mani nepārsteidz.
Viņi izskatās tik omulīgi, vai ne? Laba ķermeņa valoda. Es sniegšu Bellai savus novērojumus vēlāk. Viņš liecas uz viņas pusi tieši tā, kā viņam to vajadzētu darīt, ja viņš būtu ieinteresēts. Viņš izskatās ieinteresēts. Viņš izskatās... perfekti. Džesika nopūtās. Ņam ņam.
Mans skatiens sastapās ar Džesikas ziņkārīgajām acīm, un viņa nervozi novērsās, ķiķinot meitenei sev līdzās.
Hmm. Varbūt labāk palikt pie Maika. Realitāte, nevis fantāzijas...
- Džesika analizē ikvienu manu kustību, - es informēju Bellu. - Vēlāk tas viss nāks pār tavu galvu.
Es pastūmu ēdiena šķīvi tuvāk viņai - apjautu, ka tā bija pica - prātojot, kā vislabāk uzsākt sarunu. Mans agrākais aizkaitinājums uzliesmoja, kad viņas vārdi atkal ieskanējās manās domās: Vairāk, nekā es patīku viņam. Bet es nezinu, ko varu tur līdzēt.
Viņa nokodās no tā paša picas gabala. Mani pārsteidza, cik paļāvīga viņa bija. Protams, viņa nezināja, ka esmu indīgs - lai gan dalīšanās ar ēdienu viņai nevarēja kaitēt. Tomēr es gaidīju, lai viņa pret mani izturas savādāk. Kā pret kaut ko citu. Viņa nekad tā nedarīja - vismaz, ne sliktā nozīmē.
Es nolēmu sākt maigi.
- Tātad viesmīle bija skaista, ja?
Viņa atkal pacēla uzaci. - Tu tiešām neievēroji?
It kā kādai sievietei būtu cerība atraut manu uzmanību no Bellas. Jau atkal absurdi.
- Nē. Es nepievērsu uzmanību. Man bija pilna galva. - Kaut vai tikai ar viņas maigi pieguļošo plāno blūzi...
Labi gan, ka šodien viņai mugurā bija tas neglītais džemperis.
- Nabaga meitene, - Bella smaidot noteica.
Viņai patika tas, ka viesmīle man nekādā veidā nebija likusies interesanta. Es to labi spēju saprast. Cik bieži bioloģijas klasē pats biju iztēlojies sakropļojam Maiku Ņūtonu?
Viņa taču nevarēja no visas sirds ticēt, ka viņas cilvēka jūtas, kas bija krājušās septiņpadsmit īsus mirstīgus gadus, varēja būt spēcīgākas par nemirstīgā kaisli, kas bija manī augusi gadsimta garumā.
- Kaut kas no tā, ko tu teici Džesikai... - es nespēju vairs runāt nepiespiesti. - Mani satrauc.
Viņa nekavējoties ieņēma aizsardzības pozīciju. - Mani nepārsteidz, ka tu dzirdēji kaut ko, kas tev nepatika. Tā notiek ar tiem, kas noklausās svešas sarunas.
Tie, kas tā dara, nedzird neko labu par sevi.
- Es brīdināju, ka klausīšos, - es atgādināju.
- Un es brīdināju, ka tu nemaz negribi zināt visu, ko es domāju.
Ā, viņa runāja par reizi, kad liku viņai raudāt. Nožēla padarīja manu balsi skarbāku. - Tas tiesa. Tomēr tev nav gluži taisnība. Es tiešām gribu zināt, ko tu domā - visu. Es tikai vēlētos... kaut tu šo to nedomātu.
Vēl vairāk daļēju melu. Es zināju, ka man nevajadzētu vēlēties, lai viņa par mani raizējas. Bet es vēlējos. Protams, ka vēlējos.
- Tā tiešām ir liela starpība, - viņa norūca, paglūnot uz mani.
- Bet ne par to šobrīd ir runa.
- Par ko tad?
Viņa paliecās uz manu pusi, viņas plauksta viegli bija aplikta skaustam. Tas piesaistīja manu skatienu - novērsa uzmanību. Cik maiga varētu būt šī āda...
Koncentrējies, es sev pavēlēju.
- Vai tu tiešām uzskati, ka jūti pret mani ko vairāk nekā es pret tevi? - es vaicāju. Jautājums manām ausīm izskanēja smieklīgi, it kā vārdi būtu saraustīti.
Viņas acis plati iepletās, elpa aizrāvās. Tad viņa novērsās, strauji samirkšķinot acis. Viņas elpa atjaunojās ar smagu elsienu.
- Tu jau atkal to dari, - viņa nomurmināja.
- Ko tad?
- Tu mani žilbini, - viņa atzinās, vārgi palūkojoties uz mani.
- Ā. - Hmm. Nebiju īsti pārliecināts, ko varu tur darīt. Un nebiju arī pārliecināts, ka es negribēju viņu žilbināt. Mani joprojām saviļņoja fakts, ka to vispār spēju. Bet sarunas attīstībai tas par labu nenāca.
- Tā nav tava vaina. - Viņa nopūtās. - Tu tur neko nevari darīt.
- Vai tu atbildēsi uz jautājumu? - es uzstāju.
Viņa blenza uz galdu. - Jā.
Tas arī bija viss.
- Jā - tu atbildēsi, vai arī jā - tu tiešām tā domā? - es nepacietīgi prašņāju.
- Jā, es tiešām tā domāju, - viņa joprojām nepacēla skatienu. Viņas balsī bija viegla skumju pieskaņa. Vaigi atkal piesarka, un viņas zobi neapzināti sāka kodīt lūpu.
Es piepeši atskārtu, cik grūti viņai bija atzīties, jo viņa patiesi tam ticēja. Un, prasot, lai viņa apstiprina savas jūtas, pirms es biju atzinies savējās, es nebiju labāks par to gļēvuli Maiku. Tam, ka biju par sevi pilnīgi pārliecināts, nebija nekādas nozīmes. Viņai tas vēl nebija zināms, un tāpēc man nebija nekāda attaisnojuma.
- Tu kļūdies, - es solījos. Viņai vajadzēja dzirdēt maigumu manā balsī.
Bella palūkojās uz mani, viņas acis bija neskaidras, tās neko neizteica. - Tu to nevari zināt, - viņa nočukstēja.
Viņa domāja, ka es nenovērtēju viņas jūtas, jo nespēju dzirdēt viņas domas. Bet patiesībā problēma bija tāda, ka viņa nenovērtēja manējās.
- Kāpēc tev tā šķiet? - es brīnījos.
Viņa skatījās pretī, rievai ievelkoties starp viņas uzacīm, kodot lūpu. Jau miljono reizi es izmisīgi vēlējos, kaut vienkārši varētu viņu sadzirdēt.
Jau grasījos sākt lūgties, lai viņa man pasaka, kāda doma viņai neliek mieru, bet viņa pacēla pirkstu, atturot mani no runāšanas.
- Ļauj man padomāt, - viņa uzstāja.
Tik ilgi, kamēr vien viņa vienkārši sakopoja domas, es varēju būt pacietīgs.
Vai arī varēju izlikties, ka tāds esmu.
Viņa salika rokas kopā, savijot un atkal atbrīvojot savus slaidos pirkstus. Kamēr viņa runāja, viņa vēroja savas rokas, it kā tās piederētu kādam citam.
- Nu, izņemot acīm redzamo, - viņa murmināja. - Reizēm... es neesmu pārliecināta - jo es neprotu lasīt domas - bet dažreiz šķiet, ka tu gribi atvadīties, pat ja saki kaut ko citu. - Viņa nepacēla skatienu.
Viņa bija to sapratusi, vai ne? Vai viņa apjauta, ka tikai vājums un savtīgums noturēja mani šeit? Vai tāpēc viņa bija par mani sliktākās domās?
- Tu esi vērīga, - es nočukstēju, un tad šausmās ieraudzīju sāpes atplaiksnāmies viņas sejā. Es pasteidzos izlabot viņas pieņēmumu. - Tieši tāpēc tev nav taisnība... - es iesāku, un tad aprāvos, atminoties viņas paskaidrojuma pirmos vārdus. Tie mani satrauca, lai gan nebiju drošs, ka biju tos pareizi sapratis. - Ko tu gribēji teikt ar "acīm redzamo"?
- Nu paskaties uz mani, - viņa sacīja.
Es jau skatījos. Es to vien darīju kā skatījos uz viņu. Ko viņa gribēja pateikt?
- Esmu pilnīgi parasta, - viņa skaidroja. - Izņemot slikto - to, ka es bieži esmu par mata tiesu no nāves un esmu tik neveikla, ka mani gandrīz varētu saukt par kroplu. Un paskaties uz sevi. - Viņa pamāja uz manu pusi, it kā norādot uz kaut ko tik acīmredzamu, ka nav vērts to izteikt vārdos.
Viņa domāja, ka ir parasta? Viņa domāja, ka es kaut kā novērtēju viņu augstāk nekā vajadzētu? Kurš viņu tā vērtēja? Muļķīgi, ierobežotiem prātiem apveltīti, akli cilvēki kā Džesika vai misis Koupa? Kā viņa varēja nesaprast, ka viņa bija visskaistākā... visizsmalcinātākā... Pat šie vārdi nebija pietiekoši labi.
Un viņai nebija ne jausmas.
- Ja runājam atklāti, tu sevi neredzi diez ko skaidri, - es sacīju. - Es atzīstu, ka tu esi gatavais nelaimes putns, - es neskanīgi iesmējos. Ļaunais liktenis, kas viņu vajāja, man nelikās smieklīgs. Lai gan viņas neveiklība gan bija visai uzjautrinoša. Tā bija mīļa. Vai viņa man noticētu, ja es pateiktu, ka viņa ir skaista gan iekšēji, gan ārēji? Varbūt tāds apstiprinājums viņu pārliecinātu. - Bet tu nezini, ko tavā pirmajā skolas dienā domāja ikviens vīriešu kārtas cilvēks.
Ak, šo domu cerības, satraukums, dedzība. Ātrums, ar kādu tās pārvērtās nereālās fantāzijās. Nereālās, jo viņa negribēja nevienu no viņiem.
Es biju tas, kuram viņa teica jā.
Mans smaids laikam bija pašpārliecināts.
Viņas seja pārsteigumā bija tukša. - Tam es neticu, - viņa nomurmināja.
- Tici man tikai šo vienu reizi - tu esi parastā pretstats.
Jau viņas eksistence vien bija pietiekoši liels iemesls, lai piešķirtu jēgu visas pasaules radīšanai.
Sapratu, ka viņa nebija radusi pie komplimentiem. Vēl viena lieta, pie kuras viņai nāksies pierast. Viņa nosarka, un mainīja sarunas tēmu. - Bet es neatvados.
- Vai tad tu nesaproti? Tas tikai pierāda, ka man ir taisnība. Manas jūtas ir stiprākas, ja es to varu izdarīt... - Vai es kādreiz būšu pietiekoši nesavtīgs, lai rīkotos pareizi? Izmisumā papurināju galvu. Man nāksies atrast spēku. Viņa bija pelnījusi dzīvi. Nevis to, ko Alise bija viņai pareģojusi. - Ja pamest tevi ir pareizā izvēle... - Un tai tādai vajadzēja būt, vai ne? Nebija nekāda neapdomīga eņģeļa. Bella neiederējās pie manis. - Es sagādāšu sāpes pats sev, lai pasargātu tevi.
Izsakot šos vārdus, es vēlējos, kaut tie būtu patiesi.
Viņa nikni pablenza. Mani vārdi kaut kā bija viņu sadusmojuši. - Un tu domā, ka es nedarītu to pašu? - viņa naidīgi noprasīja.
Tik nikna - tik maiga un trausla. Kā gan viņa jelkad spētu kādam nodarīt pāri? - Tev nekad nebūtu jāizvēlas, - es jau atkal izjutu depresiju par lielo atšķirību starp mums.
Viņa lūkojās uz mani, raizēm aizvietojot dusmas viņas acīs un ieviešot nelielu rievu starp tām.
Ar Visuma kārtību kaut kas noteikti bija sagājis pamatīgā dēlī, ja kādam tik labam un trauslam nebija piešķirts sargeņģelis, lai pasargātu viņu no nepatikšanām.
Nu ko, es drūmā uzjautrinājumā nodomāju, vismaz viņai ir sargvampīrs.
Es pasmaidīju. Cik ļoti man patika attaisnojums manai palikšanai. - Jāteic gan, ka tevis pasargāšana pamazām kļūst par pilnas slodzes darbu, kam mana klātbūtne nepieciešama nepārtraukti.
Arī viņa pasmaidīja. - Šodien vēl neviens nav mēģinājis mani novākt, - viņa jautri noteica, un tad viņas seja kļuva domīga pussekundi pirms viņas acis atkal kļuva neskaidras.
- Pagaidām, - es sausi piebildu.
- Pagaidām, - man par pārsteigumu, viņa piebalsoja. Es gaidīju, kad viņa noliegs jebkādu vajadzību pēc palīdzības.
Kā viņš to varēja? Tas egoistiskais draņķis! Kā viņš to varēja mums nodarīt? Rozālijas domu spalgais brēciens sadragāja manu koncentrēšanos.
- Mierīgi, Roza, - es izdzirdēju Emeta čukstu ēdnīcas otrā malā. Viņa roka bija ap Rozas pleciem, stingri turot viņu pie saviem sāniem - savaldot viņu.
Piedod, Edvard, Alise vainīgi domāja. No jūsu sarunas viņa saprata, ka Bella zina pārāk daudz un... nu ko, ja es viņai nebūtu uzreiz izstāstījusi patiesību, būtu bijis tikai sliktāk. Vari man ticēt.
Es saviebos no sekojošās domu ainas, kas būtu noticis, ja es būtu Rozālijai izstāstījis to, ka Bella zina, ka esmu vampīrs, vēl būdams mājās, kur Rozai nebūtu piespiedu kārtā jāsavaldās. Man nāksies noslēpt savu Aston Martin kaut kur ārpus štata, ja viņa līdz skolas beigām nebūs nomierinājusies. Iztēlojoties savu mīļāko mašīnu, samīcītu un degošu, izjutu sarūgtinājumu - lai gan es zināju, ka biju pelnījis sodu.
Arī Džaspers nejutās pārāk laimīgs.
Ar pārējiem es tikšu galā vēlāk. Man bija atvēlēts ierobežots laiks, ko pavadīt kopā ar Bellu, un es negrasījos to palaist vējā. Un Alises vārdi man atgādināja, ka ir kāda lieta, kas jānokārto.
- Ir vēl viens jautājums, - es ierunājos, ignorējot Rozālijas mentālo histēriju.
- Klāj vaļā, - Bella smaidot attrauca.
- Vai tev šajā sestdienā tiešām ir jātiek uz Sietlu, vai arī tas bija tikai iegansts, lai nevajadzētu atšūt visus pielūdzējus?
Viņa saviebās. - Vai zini, to atgadījumu ar Taileru es tev joprojām neesmu piedevusi. Tā ir tava vaina, ja viņš lolo ilūzijas, ka ies ar mani uz izlaidumu.
- Ak, viņš arī bez manis būtu atradis iespēju tevi uzrunāt - man tikai ļoti gribējās redzēt tavu seju.
Es iesmējos, atceroties viņas šausmu pilno izteiksmi. Nekas no tā, ko es viņai biju stāstījis par savu paša baismīgo stāstu, nebija licis viņai izskatīties tik pārbiedētai. Patiesība nebija viņu nobiedējusi. Viņa vēlējās būt kopā ar mani. Tas bija satriecoši.
- Ja tevi būtu uzlūdzis es, vai tu būtu man atteikusi?
- Droši vien ne, - viņa atzinās. - Bet vēlāk es būtu visu atcēlusi - izlikusies slima vai izmežģītu potīti.
Cik dīvaini. - Kāpēc lai tu tā darītu?
Viņa papurināja galvu, it kā būtu vīlusies, ka es to uzreiz nebiju sapratis. - Tu laikam mani nekad neesi redzējis sporta nodarbībās, bet man šķita, ka tu sapratīsi.
Ā. - Vai tu to attiecini uz faktu, ka nespēj iet pa gludu, līdzenu virsmu, neatrodot kaut ko, uz kā paklupt?
- Nu jā.
- Tā nebūtu problēma. Dejās viss atkarīgs no tā, kurš vada.
Uz īsu sekundes daļu, mani pāršalca iztēle, kā es dejojot turu viņu savās rokās - un viņai noteikti mugurā būtu kaut kas skaistāks un smalkāks par šo atbaidošo džemperi.
Es izcili skaidri atminējos, kā bija sajust viņas augumu zem savējā pēc tam, kad biju pagrūdis viņu nost no pretī slīdošā busiņa ceļa. Manās atmiņās šī sajūta bija spēcīgāka par paniku vai izmisumu vai nožēlu. Viņa bija tik silta un mīksta, viegli pielāgojoties manis paša akmens formai...
Es izrāvos no šīm atmiņām.
- Bet tu tā arī nepateici, - es žigli ieminējos, neļaujot viņai strīdēties par viņas neveiklību, ko viņa acīmredzami grasījās darīt - Vai esi apņēmusies doties uz Sietlu, vai arī tev nekas nebūtu pretī, ja mēs darītu kaut ko citu?
Viltīgi - es ļāvu viņai izvēlēties, nedodot iespēju tikt no manis vaļā. No manas puses tas nebija īsti godīgi. Bet vakar es biju viņai devis solījumu... un doma, ka es varētu turēt doto vārdu, man ļoti patika - gandrīz tikpat ļoti, kā šī doma mani arī šausmināja.
Sestdien spīdēs saule. Es varētu viņai parādīt savu patieso es, ja būšu gana drosmīgs, lai paciestu viņas šausmas un riebumu. Es zināju tikai vienu vietu, kur varēju atļauties šādu risku...
- Man patīk alternatīvas, - Bella sacīja. - Bet gribu ko lūgt.
Ierobežots jā. Ko gan viņa varētu no manis vēlēties?
- Ko tad?
- Vai es varēšu sēdēt pie stūres?
Vai tāda bija viņas humora izjūta? - Kāpēc?
- Nu galvenokārt tāpēc, ka tad, kad pateicu Čārlijam, ka braukšu uz Sietlu, viņš man pajautāja, vai gatavojos braukt viena, un tobrīd tā arī bija. Ja viņš pajautātu vēlreiz, es droši vien nemelotu, bet nedomāju, ka viņš tiešāmpajautās, un tas, ka atstāšu furgonu mājās, tikai nevajadzīgi rosinās šo jautājumu. Un arī tāpēc, ka tavs braukšanas stils mani biedē.
Es nobolīju acis. - No visa, kas tevi manī varētu biedēt, tu izvēlies braukšanas stilu. - Viņas prāts patiešām strādāja ačgārni. Es nepatikā papurināju galvu.
Edvard, Alise satraukti uzsauca.
Piepeši es lūkojos spožā saules aplī, ko bija uztvērusi viena no Alises vīzijām.
Tā bija vieta, kuru es labi zināju, tā bija vieta, uz kuru es biju prātojis aizvest Bellu - neliela pļava, kur neviens nekad nebija bijis, atskaitot mani. Klusa, jauka vieta, kur es varēju rēķināties ar pilnīgu vientulību - pietiekoši tālu no jebkādām takām vai cilvēku mītnēm, lai pat mans prāts varētu izbaudīt mieru un klusumu.
Arī Alise to atpazina, jo ne tik sen viņa bija mani tur redzējusi kādā citā vīzijā - vienā no tām plaiksnošajām, neskaidrajām vīzijām, kuras Alise bija man parādījusi rītā, kad izglābu Bellu no busiņa.
Tajā neskaidrajā vīzijā es nebiju viens. Un tagad tas bija skaidri redzams - Bella bija tur, kopā ar mani. Tātad esbiju gana drosmīgs. Viņa lūkojās uz mani ar neizdibināmu skatienu, varavīksnēm dejojot uz viņas sejas.
Tā ir tā pati vieta, Alise nodomāja, viņas prātu bija piepildījušas šausmas, kas nesaderējās ar vīziju. Spriedzi es vēl saprastu, bet šausmas? Ko viņa ar to gribēja teikt, tā pati vieta?
Un tad es to ieraudzīju.
Edvard! Alise spalgi protestēja. Es mīlu viņu, Edvard!
Es nikni ignorēju viņu.
Viņa nemīlēja Bellu tā, kā es. Viņas vīzija bija neiespējama. Nepareiza. Viņas skatījums bija kaut kādā veidā aizmiglots, redzot neiespējamas lietas.
Nebija pagājusi pat pussekunde. Bella ziņkārīgi lūkojās uz mani, gaidot manu piekrišanu viņas lūgumam. Vai viņa bija pamanījusi baiļu uzliesmojumu, vai arī tas bija pārāk ātri priekš viņas acīm?
Es koncentrējos uz Bellu, uz mūsu nepabeigto sarunu, izstumjot Alisi un viņas kļūdainās, melīgās vīzijas tālu prom no savām domām. Tās nebija pelnījušas manu uzmanību.
Lai gan es nebiju spējīgs saglabāt mūsu ķircināšanās rotaļīgo toni.
- Vai tad tu negribi savam tēvam pateikt, ka gatavojies pavadīt dienu kopā ar mani? - es vaicāju ar drūmu pieskaņu balsī.
Es atkal uzklupu vīzijām, cenšoties tās atgrūst vēl tālāk, lai tās vairs nešaudītos pa manu galvu.
- Attiecībā uz Čārliju klusēšana bieži ir zelts, - Bella pārliecināti noteica. - Un vispār - kurp mēs dosimies?
Alise kļūdījās. Pamatīgi kļūdījās. Nebija nekādu variantu par pretējo. Un nu tā bija tikai vecā vīzija, atkal nepārliecinoša. Lietas bija mainījušās.
- Laiks būs labs, - es lēnām noteicu, cīnoties ar paniku un neizlēmību. Alise kļūdījās. Es izlikšos, ka neko neesmu redzējis vai dzirdējis. - Tāpēc turēšos tālāk no sabiedrības... un tu vari to darīt kopā ar mani, ja vēlies.
Bella uzreiz uztvēra teiktā nozīmi; viņas acis kļuva spožas un dedzīgas. - Un tu man parādīsi to, ko stāstīji - par sauli?
Varbūt, kā jau tas bieži ir bijis agrāk, viņas reakcija būs pilnīgi pretēja tai, kādu es gaidīju. Es pasmaidīju par šādu iespēju, cenšoties atgriezties pie nepiespiestākas sarunas. - Jā. Bet... - Viņa nebija teikusi jā. - Ja tu nevēlies... palikt vienatnē ar mani, es, vienalga, labāk gribētu, lai tu nebrauc uz Sietlu viena pati. Man bail pat iedomāties, kādās nepatikšanās tu iekultos tik lielā pilsētā.
Viņas lūpas sakniebās; viņa bija apvainojusies.
- Fīniksa ir trīs reizes lielāka par Sietlu - jau tikai pēc iedzīvotāju skaita vien. Fiziskais izmērs...
- Bet izskatās, ka Fīniksā tava stunda nebija situsi, - es noteicu, pārtraucot viņas taisnošanos. - Tāpēc man labāk patiktu, ja tu paliktu manā tuvumā.
Viņa varētu palikt manā tuvumā mūžīgi un tas nebūtu gana ilgi.
Man nevajadzētu tā domāt. Mums nebija mūžības. Aizejošās sekundes nozīmēja daudz vairāk, nekā jelkad agrāk; katra sekunde viņu izmainīja, kamēr es paliku neskarts.
- Vispār man nav nekas pretī būt divatā ar tevi, - viņa noteica.
Protams, ne - jo viņas instinkti bija ačgārni.
- Es zinu. - es nopūtos. - Bet tev vajadzētu pateikt Čārlijam.
- Kāpēc gan? - viņa vaicāja, izklausoties šausmu pārņemta.
Es nikni paglūnēju, kamēr vīzijas, kuras īsti nespēju apspiest, pretīgi virpuļoja manā prātā.
- Lai man būtu kāds pamudinājums pārvest tevi mājās, - es uzšņācu. Vismaz tik daudz viņai vajadzēja man sniegt - vienu liecinieku, kas liktu man būt piesardzīgam.
Kāpēc Alisei vajadzēja uzspiest šo informāciju tieši tagad?
Bella skaļi norija siekalas, un krietnu brīdi blenza uz mani. Ko viņa redzēja?
- Es laikam tomēr riskēšu, - viņa noteica.
Vēe! Vai viņa izjuta kaut kādu kaifu, riskējot ar savu dzīvību? Vai viņa alka pēc adrenalīna?
Es paglūnēju uz Alisi, kura atbildēja uz manu nikno skatienu ar brīdinošu izteiksmi. Līdzās viņai Rozālija naidīgi blenza, bet es par to īpaši nesatraucos. Lai jau viņa saposta mašīnu. Tā bija tikai rotaļlieta.
- Labāk parunāsim par kaut ko citu, - Bella negaidot ierosināja.
Es atkal pievērsos viņai, prātojot, kā gan viņa varēja būt tik nevērīga pret to, kam patiešām bija nozīme. Kāpēc viņa neredzēja mani kā briesmoni, kas es arī biju?
- Par ko tu gribētu runāt?
Viņa pameta skatienu pa labi un tad pa kreisi, kā pārliecinoties, ka mūs neviens nenoklausās. Viņa laikam plānoja uzsākt vēl vienu mītu iedvesmotu tēmu. Uz brīdi viņas skatiens sastinga un ķermenis saspringa, un tad viņa atkal pievērsās man.
- Kāpēc jūs pagājušajā nedēļas nogalē bijāt Goutrokā... medīt? Čārlijs teica, ka tā neesot laba vieta pārgājieniem lāču dēļ.
Tik nevērīga. Es blenzu uz viņu, pacēlis vienu uzaci.
- Lāčus? - viņa noelsās.
Es šķībi pasmaidīju, vērojot, kā viņa to aptver. Vai tas viņai liks mani uztvert nopietni? Vai kaut kas vispār to varēja panākt?
Viņa apvaldīja savu izteiksmi. - Vispār tagad nav lāču medību sezona, - viņa asi noteica, samiedzot acis.
- Ja lasa uzmanīgi, tad likumos ir minētas tikai medības ar ieročiem.
Uz brīdi viņa atkal pazaudēja kontroli pār savu sejas izteiksmi. Viņas lūpas pavērās.
- Lāčus? - viņa atkārtoja, šoreiz tam izskanot drīzāk kā nenoteiktam jautājumam, nevis šoka elsienam.
- Grizli ir Emeta mīļākais ēdiens.
Es vēroju viņas acis, redzot, kā tas nonāk līdz viņas apziņai.
- Ahā, - viņa nomurmināja. Nodūrusi skatienu, viņa nokoda kumosu picas. Viņa to domīgi sakošļāja, un tad padzērās.
- Un, - viņa ierunājās, beidzot palūkojoties augšup. - Kāds ir tavs mīļākais ēdiens?
Laikam jau man būtu vajadzējis paredzēt kaut ko tamlīdzīgu, bet tā nebija. Bella vienmēr bija sīkumaini ziņkārīga.
- Puma, - es skarbi atbildēju.
- Ahā, - viņa vienaldzīgā balsī noteica. Viņas sirdspuksti joprojām bija rāmi un vienmērīgi, it kā mēs apspriestu iecienītākos restorānus.
Nu labi. Ja viņa gribēja izturēties tā, it kā tas nebūtu nekas īpašs...
- Protams, mums ir jāuzmanās, lai neietekmētu vidi ar nevajadzīgu izmedīšanu, - es turpināju, un mana balss bija nosvērta un bezkaislīga. - Mēs mēģinām koncentrēties uz teritorijām, kur plēsēji ir lielā skaitā - tik plašā apkaimē, cik nepieciešams. Briežu un aļņu jau te vienmēr ir pārpārēm, bet kāda tur jautrība?
Viņa klausījās ar pieklājīgi ieinteresētu izteiksmi, it kā es būtu pasniedzējs, kas lasa lekciju. Tas man lika pasmaidīt.
- Jā, patiesi, - viņa rāmi nomurmināja, nokozdama vēl vienu kumosu no picas.
- Agrs pavasaris ir Emeta iecienītā medību sezona, - es turpināju lasīt lekciju. - Tad lāči tikko mostas no ziemas miega un tāpēc ir vieglāk aizkaitināmi.
Bija pagājuši jau septiņdesmit gadi, un viņš vēl joprojām nespēja pārdzīvot to, ka bija zaudējis tajā pirmajā cīniņā.
- Nav nekā uzjautrinošāka par aizkaitinātu grizli lāci, - Bella piekrita, nopietni pamājot.
Es nespēju novaldīt spurdzienu, papurinot galvu par viņas neloģisko mieru. Tas noteikti bija tēlots. - Lūdzu, saki, ko tu patiešām domā.
- Es mēģinu to iztēloties, bet nevaru, - viņa noteica, rievai iezogoties starp viņas acīm. - Kā var bez ieročiem nomedīt lāci?
- Ak, nu mums taču ir ieroči, - es atbildēju, un tad nozibināju platu smaidu. Gaidīju, ka viņa atrausies, bet viņa palika ļoti mierīga, vērojot mani. - Bet ne tādi, kādus iedomājas, rakstot medību likumus. Ja esi kādreiz televīzijā redzējusi, kā uzbrūk lācis, tev vajadzētu spēt iztēloties Emetu medījam.
Viņa pameta skatienu uz galdu, kur sēdēja pārējie, un nodrebinājās.
Beidzot. Un tad es pasmējos pats par sevi, jo zināju, ka daļa no manis vēlējās, kaut viņa paliktu tikpat nevērīga.
Viņas tumšās acis bija platas un dziļas, kad viņa atkal palūkojās uz mani. - Vai arī tu esi kā lācis? - viņa gandrīz čukstus jautāja.
- Drīzāk lauva, vismaz tā runā, - es attraucu, cenšoties atkal izklausīties nevērīgs. - Varbūt mūsu izvēle uz kaut ko norāda.
Viņas lūpu kaktiņi nedaudz pacēlās uz augšu. - Varbūt, - viņa atbalsoja. Un tad viņas galva piešķiebās uz sāniem, ar piepešu skaidri redzamu ziņkāri acīs. - Vai es to kādreiz redzēšu?
Man nevajadzēja Alises vīziju ainas, lai iztēlotos tādas šausmas - pilnīgi pietika ar manis paša iztēli.
- Nekādā gadījumā! - es uzšņācu.
Viņa atrāvās atpakaļ, viņas acis bija samulsušas un izbiedētas.
Arī es atliecos atpakaļ, vēloties ieturēt attālumu starp mums. Viņa to nekad nesapratīs, vai ne? Viņa negrasījās darīt neko, kas man palīdzētu saglabāt viņas dzīvību.
- Vai tas man būtu pārāk biedējoši? - viņa mierīgā balsī vaicāja. Lai gan viņas sirds joprojām sitās divtik ātri.
- Tāda iemesla dēļ es tevi jau šovakar pat paņemtu līdzi, - es atcirtu caur sakostiem zobiem. - Tev vajag veselīgu baiļu devu. Nekas tev nevarētu nākt vēl vairāk par labu.
- Tad kāpēc? - viņa bez bailēm pratināja.
Es drūmi glūnēju uz viņu, vēloties, kaut viņai būtu bail. Es biju nobijies. Es vienīgi spēju pārāk skaidri iztēloties Bellas atrašanos manā tuvumā, kad medīju...
Viņas acis palika tikai un vienīgi ziņkārīgas, nepacietīgas. Viņa gaidīja atbildi, negrasoties padoties.
Bet mūsu laiks bija galā.
- Vēlāk, - es strupi noteicu, un piecēlos kājās. - Mēs nokavēsim.
Viņa dezorientēti palūkojās apkārt, it kā būtu pavisam aizmirsusi, ka mēs bijām ēdnīcā. It kā viņa būtu pavisam aizmirsusi pat to, ka mēs bijām skolā - pārsteigta, ka mēs nebijām vieni kādā privātā vietā. Es pilnībā sapratu šo sajūtu. Bija grūti atcerēties par pārējo pasauli, kad biju kopā ar viņu.
Viņa ar vienu lēcienu aši bija kājās, un pārmeta somu pāri plecam.
- Nu tad vēlāk, - viņa noteica, un es redzēju apņēmību viņas mutes līnijās; viņa turēs mani pie vārda.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru