10.Teorija
- Vai drīkstu vēl vienu vienīgu jautājumu? - viņa lūdzās, tā vietā, lai atbildētu uz manu pieprasījumu.
Es biju satraucies, baidoties no ļaunākā. Un tomēr, cik vilinoši likās paildzināt šo brīdi. Kaut pāris sekundes ilgāk būt kopā ar Bellu, kura to gribēja labprātīgi. Es nopūtos par dilemmu, un tad teicu, - Vienu.
- Nu..., - viņa brīdi vilcināties, it kā cenšoties izlemt, kuru jautājumu uzdot. - Tu teici, ka zināji, ka es neiegāju grāmatnīcā un devos uz dienvidiem. Es tikai prātoju, kā gan tu to zināji.
Es glūnēju caur vējstiklu. Te nu bija kārtējais jautājums, kas neatklāja neko par viņu, toties atklāja pārāk daudz par mani.
- Man šķita, ka mēs esam tikuši pāri izvairībai, - viņa kritiskā un aizvainotā balsī noteica.
Cik ironiski. Viņa nepārtraukti bija izvairīga, pat īpaši nepiepūloties.
Nu ko, viņa vēlējās, lai esmu tiešs. Un, par spīti visam, šī saruna tāpat negrasījās būt patīkama.
- Nu labi, - es noteicu. - Es sekoju tavai smaržai.
Gribēju vērot viņas seju, bet biju nobijies no tā, ko varētu ieraudzīt. Tā vietā es klausījos, kā viņas elpa aizrāvās un tad nomierinājās. Pēc brīža viņa atsāka runāt, un viņas balss bija mierīgāka, nekā biju gaidījis.
- Un tu neatbildēji uz vienu no maniem pirmajiem jautājumiem... - viņa teica.
Es palūkojos lejup uz viņu, saraucis pieri. Arī viņa vilcinājās.
- Kuru tad?
- Kā tas notiek - tā domu lasīšana? - viņa vaicāja, atkārtojot jautājumu, kuru bija uzdevusi restorānā. - Vai tu jebkurā vietā vari lasīt jebkura domas? Kādā veidā? Vai arī tava ģimene...? - viņa pieklusa, atkal piesarkstot.
- Tas nav viens jautājums, - es aizrādīju.
Viņa tikai skatījās uz mani, gaidot manas atbildes.
Un kāpēc gan neatbildēt? Viņa jau bija uzminējusi lielāko daļu, un tā bija daudz vienkāršāka tēma par to, kura stāvēja priekšā.
- Nē, to varu tikai es. Un es nevaru lasīt jebkura cilvēka domas jebkur. Man ir jāatrodas diezgan tuvu. Jo pazīstamāka kāda... "balss" ir, jo tālāk es tādu varu sadzirdēt. Bet vienalga ne tālāk par dažām jūdzēm. - Centos izdomāt, kā viņai to saprotami aprakstīt. Man vajadzēja salīdzinājumu, ko viņa spētu uztvert. - Sajūta ir līdzīga, kā atrodoties milzum plašā telpā ar veselu pūli cilvēku, kas visi runā reizē. Tā ir tikai dūkoņa - fona troksnis. Tad es fokusējos uz vienu balsi un dzirdu domas skaidri. Lielākoties es neieklausos - tas var ļoti novērst uzmanību. Un ir vienkāršāk izlikties normālam, - es novaikstījos. - un nejauši neatbildēt uz kāda domām, nevis sacīto.
- Kā tu domā, kāpēc tu nevari dzirdēt mani? - viņa prātoja.
Es sniedzu viņai vēl vienu patiesību un vēl vienu salīdzinājumu.
- Es nezinu, - es atzinos. - Mans vienīgais minējums ir, ka varbūt tavs prāts nestrādā tāpat kā visu pārējo. It kā tavas domas būtu AM frekvencē, bet es dzirdētu tikai FM.
Apjautu, ka šis salīdzinājums viņai nepatiks. Nojauta par viņas reakciju izraisīja manī smaidu. Viņa nelika vilties.
- Mans prāts nestrādā pareizi? - viņa vaicāja, ar sarūgtinājumu balsī. - Es esmu ķerta?
Ā, jau atkal ironija.
- Es dzirdu balsis, un tu uztraucies, ka tu esi ķerta. - Es iesmējos. Viņa saprata visus sīkumus, un tomēr svarīgas lietas viņa uztvēra ačgārni. Vienmēr nepareizi instinkti...
Bella kodīja lūpu, un rieva starp viņas acīm iezīmējās asāk.
- Neuztraucies, - es viņu mierināju. - Tā ir tikai teorija... - Un te bija daudz svarīgāka teorija, ko vajadzēja apspriest. Es ilgojos ātrāk tikt ar to galā. Katra sekunde sāka arvien vairāk šķist kā novilcināts laiks.
- Un te nu mēs atkal nonākam pie tevis, - es noteicu, vienlaikus gan degot ziņkārē, gan vilcinoties.
Viņa nopūtās, joprojām košļājot lūpu - es baidījos, ka viņa sevi savainos. Viņa lūkojās manās acīs, sejā bija lasāms nemiers.
- Vai tad mēs neesam tikuši pāri izvairībai? - es klusi vaicāju.
Viņa nolaida skatienu, cīnoties ar kādu iekšēju dilemmu. Piepeši viņa sastinga un viņas acis atsprāga plati vaļā. Pirmo reizi bailes pārņēma viņas seju.
- Svētā Dievmāte! - viņa noelsās.
Es kritu panikā. Ko viņa bija ieraudzījusi? Kādā veidā es biju viņu nobiedējis?
Tad viņa iebļāvās, - Piebremzē!
- Kas par lietu? - es nesapratu, kas viņā izsaucis tādas šausmas.
- Tu brauc ar simt jūdžu ātrumu stundā! - viņa man uzkliedza. Viņa pameta skatienu pa logu, un atrāvās no tumšajiem kokiem, kas šāvās mums garām.
Tāds sīkums, tikai nedaudz ātruma, lika viņai kliegt no bailēm?
Es pārgriezu acis. - Nomierinies, Bella.
- Vai tu gribi mūs nogalināt? - viņa noprasīja spalgā un saspringtā balsī.
- Mēs neavarēsim, - es apsolīju.
Viņa ievilka asu elpu, un tad ierunājās nedaudz mierīgākā tonī. - Kur tu tā steidzies?
- Es tā braucu vienmēr.
Uzmetu viņai skatienu, uzjautrinoties par viņas šokēto izteiksmi.
- Skaties uz ceļu! - viņa uzbrēca.
- Bella, es vēl nekad neesmu iekļuvis avārijā - pat neesmu dabūjis soda kvīti. - Es pasmīnēju un pieskāros savai pierei. Tas to padarīja vēl komiskāku - tas, ka spēju jokot ar viņu par kaut ko tik slepenu un dīvainu, bija absurdi. - Te ir iebūvēts radars.
- Smieklīgi, - viņa sarkastiski teica, balsij skanot drīzāk bailīgi nekā dusmīgi. - Čārlijs ir policists, vai tu to jau esi aizmirsis? Mani audzināja tā, lai pakļautos satiksmes noteikumiem. Turklāt, ja arī tu no mašīnas iztaisīsi kliņģeri ap kādu koku, tad pats droši vien aiziesi bez skrambiņas.
- Droši vien, - es atbalsoju, un tad sausi iesmējos. Jā, avārijas gadījumā mēs būtu pilnīgi atšķirīgi. Viņai bija tiesības baidīties, par spīti manām braukšanas prasmēm... - Bet tu ne.
Es nopūtos, ļaujot mašīnas ātrumam kristies, līdz tā jau gandrīz rāpoja. - Vai esi apmierināta.
Viņa palūkojās uz spidometru. - Gandrīz.
Vai viņai joprojām tas likās par ātru? - Man riebjas braukt lēni, - es nomurmināju, bet ļāvu adatai noslīdēt par vēl vienu sadaļu zemāk.
- Vai tas ir lēni? - viņa vaicāja.
- Pietiks apspriest manu braukšanas stilu, - es nepacietīgi noteicu. Cik reizes jau viņa bija izvairījusies no mana jautājuma? Trīs reizes? Četras? Vai viņas pieņēmumi bija tik šausminoši? Man tas bija jāzina - nekavējoties. - Es joprojām gaidu tavu jaunāko teoriju.
Viņa atkal iekoda lūpā, un viņas seja pauda vilšanos, gandrīz sāpes.
Es apvaldīju savu nepacietību un mīkstināju balsi. Nevēlējos viņu satraukt.
- Es nesmiešos, - apsolīju, vēloties, kaut tas būtu vienīgais apmulsuma cēlonis, kas liedza viņai runāt.
- Es vairāk baidos, ka tu varētu dusmoties, - viņa čukstēja.
Piespiedu savu balsi skanēt mierīgi. - Vai tas būtu slikti?
- Jā, diezgan.
Viņa skatījās lejup, atsakoties palūkoties uz mani. Sekundes ritēja.
- Pastāsti, - es iedrošināju.
Viņas balss bija klusa. - Nezinu, kā lai sāku.
- Sāc taču no paša sākuma. - Atcerējos viņas vārdus pirms vakariņām. - Tu teici, ka neizdomāji to pati.
- Nē, - viņa piekrita, un tad atkal apklusa.
Prātoju par lietām, kas būtu varējušas viņu iedvesmot. - Kas bija sākums - grāmata, filma?
Man būtu vajadzējis pārlūkot viņas krājumus, kamēr viņas nebija mājās. Es nezināju, vai viņas nobružāto grāmatu krājumos bija atrodams Brems Stoukers vai Anna Raisa...
- Nē, - viņa vēlreiz noteica. - Tas bija sestdien, pludmalē.
To es nebiju paredzējis. Vietējo baumas par mums nekad agrāk nebija ievirzījušās pārāk dīvainā - vai arī pārāk precīzā gultnē. Vai es biju palaidis garām kādas jaunas tenkas? Bella pašķielēja augšup no savām rokām uz mani un ieraudzīja manā sejā pārsteigumu.
- Es satiku senu ģimenes draugu - Džeikobu Bleku, - viņa turpināja. - Viņa tētis un Čārlijs draudzējas jau kopš tiem laikiem, kad es biju pavisam maziņa.
Džeikobs Bleks - vārds nebija pazīstams, un tomēr tas man kaut ko atgādināja... kādu laiku, sen atpakaļ... Es lūkojos laukā pa vējstiklu, pārlūkojot atmiņas, lai atrastu saikni.
- Viņa tētis ir viens no kileutu vecajiem, - viņa teica.
Džeikobs Bleks. Eifraims Bleks. Bez šaubām, pēctecis.
Bija tik ļauni, cik vien varēja būt.
Viņa zināja patiesību.
Mans prāts traucās cauri samezglotajām domām, kamēr mašīna lidoja pa ceļa tumšajiem līkumiem, mans ķermenis bija sasprindzis mokās - pilnīgi nekustīgs, neskaitot nelielās, automātiskās kustības, kas bija vajadzīgas, lai vadītu auto.
Viņa zināja patiesību.
Bet... ja viņa bija uzzinājusi patiesību sestdien... tad viņa to bija zinājusi visu vakaru... un tomēr...
- Mēs gājām pastaigāties, - viņa turpināja. - Un viņš man stāstīja senas leģendas - man šķiet, cenšoties mani nobiedēt. Viņš man pastāstīja kādu...
Viņa asi aprāvās, bet nu vairs nebija vajadzības pēc viņas bažām; es zināju, ko viņa teiks. Vienīgais neatklātais noslēpums bija, kāpēc viņa pašlaik bija te, kopā ar mani.
- Turpini, - es teicu.
- Par vampīriem, - viņa izdvesa, gandrīz čukstot.
Savā ziņā dzirdēt, kā viņa to izrunā skaļi, bija pat ļaunāk nekā zināt, ka viņa zina. Es sarāvos no tā, kā tas skanēja, un tad atguvu kontroli pār sevi.
- Un tu uzreiz iedomājies par mani? - vaicāju.
- Nē. Viņš... pieminēja tavu ģimeni.
Cik ironiski, ka tieši Eifraima paša pēctecis bija tas, kurš pārkāpa vienošanos, kuru viņš bija zvērējis ievērot. Mazdēls, vai varbūt maz-mazdēls. Cik gadu bija pagājis? Septiņdesmit?
Man vajadzēja apjaust, ka briesmas draud ne jau no vecajiem vīriem, kuri ticēja leģendām. Protams, jaunākā paaudze - tie, kuri bija tikuši brīdināti, bet uzskatīja senos ticējumus par smieklīgiem - protams, ka viņos slēpās atklāšanas draudi.
Laikam tas nozīmēja, ka tagad es brīvi varētu noslaktēt mazo, neaizsargāto cilti, kas mita krastmalā, ja vien būtu tāda vēlme. Eifraims un viņa aizstāvju bars jau sen bija pagalam...
- Viņš to visu uzskatīja par māņticīgām blēņām, - Bella spēji ierunājās, viņas balsī dedzīgi skanēja jaunas bažas. - Viņš negaidīja, ka mani tas kaut kādā veidā iespaidos.
Ar acs kaktiņu pamanīju, ka viņa nemierīgi lauza rokas.
- Tā bija mana vaina, - pēc neilgas pauzes viņa noteica, un tad nokāra galvu, it kā nokaunoties. - Es viņu piespiedu man to izstāstīt.
- Kāpēc? - Tagad vairs nebija grūti saglabāt balsi mierīgu. Ļaunākais jau bija garām. Kamēr vien mēs runājām par atklāšanas detaļām, mums nevajadzēja pievērsties tās sekām.
- Lorena kaut ko par tevi pateica - viņa mēģināja mani izprovocēt. - Viņa saviebās no atmiņām. Manu uzmanību nedaudz novērsa prātošana, kā gan Bellu varētu izprovocēt kāds, kas runā par mani... - Un vecākais cilts puisis sacīja, ka tava ģimene uz rezervātu nenāk, bet tas izklausījās tā, it kā viņš gribētu pateikt kaut ko citu. Tāpēc es aizvilku Džeikobu un izmānīju to no viņa.
Viņas galva nokārās vēl zemāk, atzīstoties šajā nodarījumā, un viņas izteiksme izskatījās... vainīga.
Es novērsos no viņas un skaļi iesmējos. Viņa jutās vainīga? Ko gan viņa tādu būtu varējusi izdarīt, lai izpelnītos jebkādu nosodījumu?
- Kā tu to izdarīji? - es jautāju.
- Es mēģināju flirtēt - un tas nostrādāja labāk, nekā biju gaidījusi, - viņa paskaidroja, ar neticības pieskaņu, atceroties šos panākumus.
Es varēju tikai iedomāties - apsverot to, cik daudzējādā ziņā pievilcīga viņa likās visiem vīriešiem, pašai to nemaz neapzinoties - cik neatvairāma viņa varētu būt, cenšoties būt pievilcīga. Negaidot biju žēluma pilns pret neko neaptverošo zēnu, pret kuru viņa bija izmantojusi tik milzīgu spēku.
- Kaut es būtu to redzējis, - noteicu, un tad vēlreiz drūmi iesmējos. Vēlējos, kaut būtu dzirdējis zēna reakciju, kaut būtu bijis aculiecinieks viņa pazudināšanai. - Un tu vēl apvainoji mani par cilvēku apžilbināšanu - nabaga Džeikobs Bleks.
Es nebiju tik nikns uz mana noslēpuma atklāšanas vaininieku, kā biju gaidījis. Viņš neko nenojauta. Un kā gan es varētu cerēt, ka kāds atteiksies sniegt šai meitenei to, ko viņa vēlējās? Nē, es tikai izjutu līdzjūtību par postu, ko viņa varēja nodarīt viņa veselajam saprātam.
Jutu, kā viņas piesarkums sakarsē gaisu starp mums. Es palūkojos uz viņu, un viņa lūkojās laukā pa logu. Vairāk viņa neteica neko.
- Un ko tu pēc tam darīji? - es mudināju. Laiks atgriezties pie šausmu stāsta.
- Mazliet parakņājos internetā.
Vienmēr praktiska. - Un tas tevi pārliecināja?
- Nē, - viņa noteica. - Nekas no atrastā. Lielākā daļa informācijas bija visai muļķīga. Un tad...
Viņa atkal aprāvās, un es dzirdēju, kā viņa sakož zobus.
- Ko tad? - es prašņāju. Ko viņa bija atradusi? Kas viņai lika saskatīt jēgu šajā murgā?
Bija īsa pauze, un tad viņa nočukstēja, - Es izlēmu, ka tam nav nozīmes.
Šoks apstulbināja manas domas uz pussekundi, un tad viss kļuva skaidrs. Kāpēc viņa labāk aizsūtīja savas draudzenes šovakar projām, nevis aizbēga kopā ar viņām. Kāpēc viņa bija vēlreiz iekāpusi mašīnā pie manis tā vietā, lai bēgtu, saucot pēc policijas...
Viņas reakcijas vienmēr bija nepareizas - tās vienmēr bija pilnīgi nepareizas. Viņa pati piesaistīja briesmas. Viņa tās piesauca.
- Tam nav nozīmes? - es izgrūdu caur zobiem, dusmām pamazām pieaugot. Kā gan lai es aizsargāju kādu, kas ir tik... tik cieši nolēmis būt neaizsargāts?
- Nē, - viņa klusi, neticami maigi noteica. - Man nav svarīgi, kas tu esi.
Viņa bija neiespējama.
- Tev nav svarīgi, ka esmu briesmonis? Ka neesmu cilvēks?
- Nē.
Sāku prātot, vai viņa gadījumā nav garīgi nestabila.
Apsvēru domu, ka varētu parūpēties, lai viņa saņem vislabāko iespējamo aprūpi... Kārlailam bija kontakti, lai atrastu visprofesionālākos ārstus, visapdāvinātākos terapistus. Varbūt kaut ko varēja darīt, lai labotu to, kas nu viņai nebija kārtībā, lai kas viņu darīja spējīgu sēdēt līdzās vampīram, sirdij pukstot mierīgi un rāmi. Dabiski, ka es uzraudzītu viņas aprūpi, un apciemotu tik bieži, cik vien būtu atļauts...
- Tu dusmojies, - viņa nopūtās. - Man nevajadzēja neko teikt.
It kā kādam no mums palīdzētu tas, ja viņa slēptu šīs satraucošās tieksmes.
- Nē. Man labāk patīk, ja zinu, ko tu domā - pat tad, ja šīs domas ir neprātīgas.
- Vai es atkal kļūdos? - viņa nu jau mazliet izaicinoši vaicāja.
- Ne jau par to es runāju! - Mani zobi atkal sacirtās. - "Tas nav svarīgi"! - es izsmejoši atkārtoju.
Viņa noelsās. - Man ir taisnība?
- Vai tas ir svarīgi? - es atcirtu.
Viņa dziļi ieelpoja. Es nikni gaidīju viņas atbildi.
- Nē, ne īpaši, - viņa atkal ierunājās mierīgi. - Bet es esmu ziņkārīga.
Ne īpaši. Tas nebija īpaši svarīgi. Viņai bija vienalga. Viņa zināja, ka esmu necilvēks, briesmonis, un viņai tas patiešām nebija svarīgi.
Vienlaikus ar manām raizēm par viņas veselo saprātu, es jutu pamostamies cerību. Centos to apslāpēt.
- Attiecībā par ko? - vaicāju. Vairs nebija nekādu noslēpumu, tikai sīkas detaļas.
- Cik tev ir gadu? - viņa jautāja.
Mana atbilde bija automātiska un sen ierasta. - Septiņpadsmit.
- Un cik ilgi tev jau ir septiņpadsmit?
Centos nesmaidīt par viņas paģērošo toni. - Kādu laiku, - es atzinos.
- Nu labi, - viņa negaidīti entuziastiski noteica. Viņa man uzsmaidīja. Kad es pablenzu pretī, atkal satraucoties par viņas psihisko veselību, viņa pasmaidīja vēl platāk. Es saraucu pieri.
- Nesmejies, - viņa brīdināja. - Bet... kā tu vari atrasties ārā pa dienu?
Par spīti viņas lūgumam, es iesmējos. Šķita, ka viņas pētījumi nebija snieguši viņai neko noderīgu. - Mīts, - es atbildēju.
- Tevi nevar sadedzināt saule?
- Mīts.
- Vai tu guli zārkā?
- Mīts.
Miegs jau ļoti ilgu laiku nebija bijis manas dzīves daļa - līdz pat šīm beidzamajām dažām naktīm, kad biju vērojis Bellu guļam...
- Es nevaru gulēt, - nomurmināju, nedaudz pilnīgāk atbildot uz jautājumu.
Viņa brīdi klusēja.
- Vispār? - viņa jautāja.
- Vispār, - es izelsu.
Es cieši lūkojos viņas platajās acīs zem biezo skropstu ieloka, un alku pēc miega. Nevis pēc aizmirstības kā agrāk, nevis, lai izbēgtu no garlaicības, bet tāpēc, ka vēlējos sapņot. Varbūt, ja es būtu nemaņā, ja es spētu sapņot, es dažas stundas varētu pavadīt pasaulē, kurā mēs abi varētu būt kopā. Viņa sapņoja par mani. Es vēlējos sapņot par viņu.
Viņa lūkojās pretī, viņas seja pauda apbrīnu. Man nācās novērsties.
Es nespēju sapņot par viņu. Viņai nevajadzētu sapņot par mani.
- Tu joprojām neesi man uzdevusi vissvarīgāko jautājumu, - jautāju, manām klusajām krūtīm kļūstot aukstākām un cietākām nekā agrāk. Viņai nāksies to saprast. Kaut kādā mērā viņai bija jāapzinās, ko viņa šobrīd dara. Viņai bija jāsaprot, ka tam visam bija nozīme - vairāk, nekā jebkuram citam apsvērumam. Piemēram, tam, ka es viņu mīlēju.
- Kas tas par jautājumu? - viņa pārsteigumā un neizpratnē vaicāja.
Tas tikai lika manai balsij skanēt skarbāk. - Vai tad tevi neuztrauc mana ēdienkarte?
- Ā. Tas. - Viņa runāja klusā balsī, kuru es nespēju izprast.
- Jā, tas. Vai tad tu negribi zināt, vai es nedzeru asinis?
Viņa sarāvās no mana jautājuma. Beidzot. Viņa saprata.
- Vispār Džeikobs to pieminēja, - viņa noteica.
- Ko tad Džeikobs sacīja?
- Viņš sacīja, ka jūs... nemedījat cilvēkus. Viņš teica, ka tava ģimene it kā neesot bīstama, jo jūs medījot tikai dzīvniekus.
- Viņš sacīja, ka mēs neesam bīstami? - es ciniski atkārtoju.
- Ne gluži, - viņa paskaidroja. - Viņš sacīja, ka jums nevajadzētu būt bīstamiem. Bet kileuti jūs vienalga negrib uz savas zemes - katram gadījumam.
Es blenzu uz ceļu, manas domas bija bezcerīgi drūmas, mana rīkle cieta no pazīstamām dusmu slāpēm.
- Un vai viņam bija taisnība? - viņa vaicāja tik mierīgi, it kā vēlētos zināt apstiprinājumu laika prognozei. - Par cilvēku nemedīšanu?
- Kileutiem ir gara atmiņa.
Viņa pamāja pie sevis, dziļi domājot.
- Bet neļauj, ka tas tevi nomierina, - es žigli ieminējos. - Viņi dara pareizi, turēdamies no mums pa gabalu. Mēs vienalga esam bīstami.
- Es nesaprotu.
Protams, ka ne. Kā lai liek viņai saprast?
- Mēs mēģinam, - sacīju. - Parasti mums tas izdodas ļoti labi. Bet dažreiz mēs kļūdāmies. Piemēram, es, kad atļaujos palikt divatā ar tevi.
Viņas smarža mašīnā joprojām bija spēcīga. Es sāku pie tās pierast, gandrīz varēju to ignorēt, bet nevarēju noliegt, ka mans ķermenis joprojām alka pēc viņas nepareizo iemeslu dēļ. Mana mute bija pilna ar indi.
- Tā ir kļūda? - viņa vaicāja, un balsī izskanēja sirdssāpes. Šī skaņa mani atbruņoja. Viņa vēlējās būt kopā ar mani - par spīti visam, viņa gribēja būt ar mani.
Cerība uzliesmoja no jauna, un es to atsitu atpakaļ.
- Ļoti bīstama, - es godīgi atbildēju, vēloties, kaut patiesība kaut kā spētu mazināt nozīmi.
Viņa kādu brīdi klusēja. Dzirdēju, kā viņas elpa izmainījās - tā savādi raustījās, neizklausoties pēc bailēm.
- Pastāsti man vēl, - viņa piepeši ierunājās, sāpēm izmainot balsi.
Es uzmanīgi viņu nopētīju.
Viņa jutās sāpināta. Kā gan es to biju pieļāvis?
- Ko vēl tu gribi zināt? - vaicāju, cenšoties izdomāt, kā lai pasargāju viņu no sāpināšanas. Viņai nedrīkstēja sāpēt. Es nedrīkstēju pieļaut, ka sāpinu viņu.
- Pastāsti, kāpēc jūs cilvēku vietā medījat dzīvniekus? - viņa joprojām izmisušā balsī lūdzās.
Vai tad tas nebija acīmredzami? Vai varbūt arī tas viņai nelikās svarīgi.
- Es negribu būt briesmonis, - nomurmināju.
- Bet ar dzīvniekiem nepietiek?
Meklēju vēl kādu salīdzinājumu, kaut ko tādu, ko viņa saprastu. - Es, protams, nevaru būt par to pārliecināts, bet to varētu salīdzināt ar cilvēkiem, kas pārtiek no tofu un piena. Mēs sevi saucam par veģetāriešiem - neliels savējo jociņš. Tas pilnībā neapmierina izsalkumu - vai drīzāk slāpes. Bet tas dod mums spēku, lai pretotos. Lielākoties. - Mana balss kļuva klusāka; es kaunējos par briesmām, kurās biju ļāvis viņai nokļūt. Briesmās, kuras es turpināju pieļaut... - Dažreiz atturēties ir grūtāk nekā citām reizēm.
- Vai pašlaik tev ir ļoti grūti?
Es nopūtos. Protams, ka viņai bija jāpajautā jautājums, uz kuru es nevēlējos atbildēt. - Jā, - es atzinos.
- Bet tagad tu neesi izsalcis, - viņa paziņoja, būdama pilnīgi pārliecināta par sevi.
- Kāpēc tu tā domā?
- Tavas acis, - viņa droši apgalvoja. - Es jau teicu, ka man ir teorija. Es esmu ievērojusi, ka cilvēki - īpaši vīrieši - ir kašķīgāki, kad ir izsalkuši.
Es iespurdzos par viņas apzīmējumu - kašķīgs. Tas vēl būtu pārāk maigi teikts. Bet, kā parasti, viņai bija taisnība. - Tu esi vērīga, vai ne tā? - es atkal iesmējos.
Viņa nedaudz pasmaidīja, rievai starp acīm atgriežoties, it kā viņa koncentrētos uz kaut ko.
- Vai tu nedēļas nogalē medīji kopā ar Emetu? - viņa pavaicāja, kad mani smiekli bija aprimuši. Nevērīgais runas veids bija tikpat fascinējošs kā kaitinošs. Vai viņa tiešām spēja tik daudz uztvert tik mierīgi? Es biju tuvāk šokam, nekā viņa šķita esam.
- Jā, - atbildēju, un tad, kad grasījos klusēt, izjutu to pašu dziņu, ko pirmīt restorānā: es gribēju, lai viņa mani iepazīst. - Es negribēju doties prom, bet tas bija nepieciešams. Man ir vieglāk būt tev blakus, kad neesmu izslāpis.
- Kāpēc tu negribēji doties prom?
- Es... uztraucos, - pieņēmu, ka šis vārds derēs, lai gan tas nebija gana spēcīgs, - kad... neesmu tavā tuvumā. Es nejokoju, kad pagājušajā ceturtdienā lūdzu tevi neiekritst okeānā vai nepaskriet zem mašīnas. Visu nedēļas nogali biju izklaidīgs, jo raizējos par tevi. Un pēc tā, kas notika šovakar, brīnos, kā tev vispār izdevās nodzīvot veselu nedēļas nogali neskartai. - Tad es atcerējos skrāpējumus uz viņas plaukstām. - Nu labi, ne pilnīgi neskartai.
- Kas ir?
- Tavas rokas, - es atgādināju.
Viņa nopūtās un saviebās. - Es pakritu.
Biju uzminējis pareizi. - Tā jau man likās, - noteicu, nespējot apvaldīt smaidu. - Laikam jau, ņemot vērā, ka runa ir par tevi, varēja būt daudz ļaunāk - un tieši tāda iespēja mani mocīja visu laiku, kamēr biju projām. Tās bija bezgala garas trīs dienas. Es ļoti kritu Emetam uz nerviem. - Godīgi sakot, tas īsti neietilpa pagātnes formā. Es noteikti joprojām kaitināju Emetu, un arī visu pārējo ģimeni. Izņemot Alisi...
- Trīs dienas? - viņas balss piepeši kļuva asa. - Vai tad tu neatgriezies tikai šodien?
Es nesapratu viņas balss toņa iemeslu. - Nē, svētdien.
- Tad kāpēc neviena no jums nebija skolā? - viņa pratināja. Viņas aizkaitinājums mani samulsināja. Nešķita, ka viņa nojauš, ka šis jautājums ir no tiem, kuri atkal ir saistīti ar mitoloģiju.
- Nu... tu jautāji, vai saule man nodara sāpes, un tā tiešām nav, - teicu. -Bet es nevaru uzturēties saules gaismā - vismaz ne tur, kur mani kāds varētu ieraudzīt.
Tas novērsa viņas domas no nesaprotamā aizvainojuma. - Kāpēc? - viņa vaicāja, piešķiebusi galvu uz sāniem.
Es šaubījos, vai spēju izdomāt kādu daudz maz sakarīgu salīdzinājumu, lai izskaidrotu šo. Tāpēc es vienkārši atbildēju, - Kādreiz es tev parādīšu. - Un tad es sāku prātot, vai šis bija solījums, kuru man nāksies lauzt. Vai pēc šī vakara es vēl kādreiz viņu ieraudzīšu? Vai es mīlēju viņu gana stipri, lai spētu pārdzīvot viņas pamešanu?
- Tu būtu varējis man piezvanīt, - viņa sacīja.
Kāds dīvains slēdziens. - Es taču zināju, ka tu esi drošībā.
- Es nezināju, kur tu esi. Es... - Viņa asi aprāvās un nodūra skatienu uz rokām.
- Ko tad?
- Man tas nepatika, - viņa kautrīgi noteica, ādai uz vaigukauliem piesarkstot. - Tevi neredzēt. Arī es tad raizējos.
Vai tagad tu esi laimīgs? es sev prasīju. Nu ko, te nu bija manu cerību rezultāts.
Es biju samulsis, sajūsmināts, šausmināts - lielākoties šausmināts - apjaušot, ka manas trakākās fantāzijas ne tuvu neatbilst īstenībai. Lūk, kāpēc viņai nebija svarīgi tas, ka biju monstrs. Tas bijatieši tā paša iemesla dēļ, kāpēc es vairs neuztraucos par noteikumiem. Kāpēc tas, kas bija pareizi vai nepareizi, vairs nesacentās savā starpā. Kāpēc visas manas prioritātes bija noslīdējušas par vienu vietu zemāk, lai atbrīvotu vietu pašā augšā šai meitenei.
Arī Bella par mani raizējās.
Es zināju, ka salīdzinoši ar to, kā es mīlēju viņu, tas nevarēja būt nekas. Bet ar to pietika, lai viņa riskētu ar savu dzīvību, sēžot te, man līdzās. Lai darītu to ar tādu prieku.
Ar to bija gana, lai sāpinātu viņu, ja es rīkotos pareizi un pamestu viņu.
Vai es kaut kā varēju rīkoties tā, lai viņu nesāpinātu? It nemaz?
Man vajadzēja turēties pa gabalu. Man nevajadzēja atgriezties Forksā. Es tikai viņu sāpināšu, neko vairāk.
Vai tas man tagad neļaus palikt? Neļaus padarīt visu vēl ļaunāku?
Tas, kā es šobrīd jutos, jūtot viņas siltumu pret savu ādu...
Nē. Nekas mani neapturēs.
- Āa... - es ievaidējos pie sevis. - Tas nav labi.
- Ko es tādu pateicu? - viņa vaicāja, veikli uzņemoties vainu.
- Vai tad tu nesaproti, Bella? Tas, ka es pats sevi pataisu par nelgu, ir nieks, bet pavisam kas cits - ka tu tajā visā iesaisties. Es negribu dzirdēt, ka tu tā jūties. - Tā bija gan patiesība, gan meli. Vissavtīgākā manis daļa teju vai lidoja no apziņas, ka viņa mani gribēja tāpat, kā es gribēju viņu. - Tas nav labi. Tas nav droši. Es esmu bīstams, Bella - lūdzu, saproti to.
- Nē. - viņa ietiepīgi uzmeta lūpu.
- Es runāju nopietni, - Es tik stipri karoju pats ar sevi - pa pusei izmisīgi vēloties, lai viņa saprastu, pa pusei izmisīgi cenšoties aizkavēt brīdinājumus no izlaušanās - ka vārdi izlauzās caur maniem zobiem kā rūciens.
- Es tāpat, - viņa uzstāja. - Jau teicu: nav svarīgi, kas tu esi. Ir jau par vēlu.
Par vēlu? Uz vienu bezgalīgu sekundi pasaule iekrāsojās melnbalta, kad savās atmiņās vēroju ēnas zogamies pāri saulainajam zālienam Bellas guļošā auguma virzienā. Nenovēršami, neapturami. Tās nozaga krāsu viņas ādai, un ietina viņu tumsā.
Par vēlu? Alises vīzija uzplaiksnīja manā galvā, Bellas asinssarkanajām acīm bezkaislīgi lūkojoties uz mani. Neizteiksmīgi - bet nebija iespējams, ka viņa varētu mani neienīst par šādu nākotni. Viņa mani ienīstu par to, ka nolaupu viņai visu. Nolaupu viņas dzīvi un dvēseli.
Vēl nevarēja būt par vēlu.
- Nekad tā nesaki, - es iešņācos.
Viņa lūkojās ārā pa logu, un zobi atkal iekodās lūpā. Viņas plaukstas klēpī bija sažņaugtas ciešās dūrēs. Viņas elpa raustījās un aizlūza.
- Par ko tu domā? - man bija tas jāzina.
Pat nepaskatoties uz mani, viņa papurināja galvu. Es ieraudzīju uz viņas vaiga kaut ko mirdzošu kā kristālu.
Izjutu agoniju. - Vai tu raudi? - Viņa manis dēļ raudāja. Biju viņu tik ļoti sāpinājis.
Viņa notrauca asaras ar plaukstas virspusi.
- Nē, - viņa meloja, balsij aizlūztot.
Kāds sen zudis instinkts lika man pasniegties viņas virzienā - tajā īsajā sekundē es jutos tik cilvēcisks kā nekad agrāk. Un tad es atcerējos, ka es... tāds nebiju. Un es nolaidu roku.
- Piedod, - es izmocīju ar saspringušu žokli. Kā gan es jelkad spēšu viņai pateikt, cik ļoti man ir žēl? Žēl par visām muļķīgajām kļūdām, kuras biju pieļāvis. Žēl par manu bezgalīgo savtīgumu. Žēl, ka viņai tik ļoti nepaveicās kļūt par manas pirmās, traģiskās mīlestības iemeslu. Žēl arī par visām lietām, kuras es nespēju kontrolēt - ka es biju likteņa izvēlētais briesmonis, kuram pirmajam vajadzēja atņemt viņai dzīvību.
Es dziļi ievilku elpu - ignorējot manu nožēlojamo reakciju uz mašīnā valdošo aromātu - un centos savākties.
Vēlējos mainīt sarunas tēmu, lai domātu par kaut ko citu. Man par laimi, ziņkārība par meiteni bija nepiesātināma. Man vienmēr bija jautājumi.
- Pasaki man vienu, - es ierunājos.
- Ko tad? - viņa piesmakušā, joprojām asarainā balsī atvaicāja.
- Ko tu šovakar domāji, pirms es pagriezos ap stūri? Es nevarēju saprast tavu izteiksmi - tu neizskatījies nobijusies. Likās, ka tu uz kaut ko ļoti koncentrējies. - Es atminējos viņas seju - piespiežot sevi nedomāt, caur kādām acīm es skatījos - un tajā redzamo apņēmību.
- Es mēģināju atcerēties, kā padarīt uzbrucēju rīcībnespējīgu, - viņa nu jau daudz mierīgākā balsī atbildēja. - Nu, pašaizsardzību. Es gatavojos iemīcīt viņa degunu smadzenēs. - Viņas miers neliga līdz paskaidrojuma beigām. - Viņas tonis mainījās, piepildoties ar naidu. Tas nebija pretstats, un viņas kaķēniskais naids vairs nebija uzjautrinošs. Es iedomājos viņas trauslo augumu - tikai stiklu klājošs zīds - aizsegts ar plecīgajiem cilvēku monstriem ar smagajām dūrēm, kuri būtu viņai nodarījuši pāri. Naids sāka vārīties manā galvā.
- Tu grasījies ar viņiem cīnīties? - Es gribēju novaidēties. Viņas instinkti bija nāvējoši - viņai pašai. - Vai tad tev neienāca prātā bēgt?
- Es skrienot bieži krītu, - viņa kaunīgi atzinās.
- Un kā būtu ar saukšanu pēc palīdzības?
- To es gribēju darīt.
Es neticīgi papurināju galvu. Kā viņai bija izdevies palikt dzīvai, pirms viņa ieradās Forksā?
- Tev bija taisnība, - es noteicu ar īgnu pieskaņu. - Es pavisam noteikti cīnos ar likteni, mēģinot saglabāt tavu dzīvību.
Viņa nopūtās, un palūkojās pa logu. Tad viņa atkal pievērsās man.
- Vai rīt tevi redzēšu? - viņa īsi noprasīja.
Kamēr vien mans ceļš veda uz elli - es tikpat labi varēju izbaudīt šo ceļojumu.
- Jā - man arī ir jānodod eseja. - Es viņai uzsmaidīju, un tā bija laba sajūta. - Pusdienlaikā es pataupīšu tev vietu.
Viņas sirds salēcās; mana mirusī sirds piepeši izjuta siltumu.
Es nobremzēju viņas tēva mājas priekšā. Viņa nepakustējās, lai dotos prom.
- Vai tu apsoli, ka rīt būsi? - viņa uzstāja.
- Apsolu.
Kā gan nepareiza rīcība varēja sniegt man tik lielu laimes sajūtu? Noteikti tur kaut kas nebija pareizi.
Viņa apmierināti pamāja, un tad sāka vilkt nost manu jaku.
- Tu vari to paturēt, - es žigli viņu pārliecināju. Es drīzāk vēlējos atstāt viņai kaut ko no sevis. Suvenīru, gluži kā to pudeles vāciņu, kas pašlaik bija manā kabatā... - Tev nav jakas rītdienai.
Viņa pasniedza to man, mulsi smaidot. - Es negribu skaidrot Čārlijam.
Protams, ka ne. Es uzsmaidīju. - Ā, nu pareizi.
Viņa uzlika roku uz roktura, un tad apstājās. Viņa nevēlējās doties prom, tāpat kā es nevēlējos viņu atlaist.
Lai kaut vai tikai uz dažiem mirkļiem atstātu viņu neaizsargātu...
Pīters un Šarlote jau bija ceļā, bez šaubām, sen garām Sietlai. Bet vienmēr bija citi. Nevienam cilvēkam šī pasaule nebija droša, un viņai tā likās esam vēl bīstamāka nekā citiem.
- Bella? - es ierunājos, pārsteigts, cik liela bauda bija vienkārši izrunājot viņas vārdu.
- Jā?
- Vai tu man kaut ko apsolīsi?
- Jā, - viņa pārāk strauji piekrita, un tad viņas acis samiedzās, it kā viņa apsvērtu iespēju iebilst.
- Neej viena pati mežā, - es brīdināju, prātojot, vai šis lūgums liks pagaist iebildumiem viņas acīs.
Viņa apjukumā samirkšķināja acis. - Kāpēc?
Es paglūnēju neuzticamajā tumsā. Gaismas trūkums manām acīm nebija problēma, bet tā arī nekavētu kādu citu mednieku. Tumsa tikai cilvēkus padarīja aklus.
- Es ne vienmēr esmu bīstamākā radība mežā, - es viņai teicu. - Teiksim tā.
Viņa nodrebinājās, bet ātri saņēmās un pat uzsmaidīja, atbildot, - Ja tu tā saki.
Viņas elpa pieskārās manai sejai, tik maiga un svaiga.
Es varēju šādi pavadīt visu nakti, bet viņai bija nepieciešams miegs. Šīs divas alkas likās vienādi spēcīgas, nebeidzami cīnoties manī savā starpā - vēlme pēc viņas pret vēlmi, lai viņa būtu drošībā.
Es nopūtos par neiespējamo. - Tiksimies rīt, - noteicu, zinot, ka redzēšu viņu daudz ātrāk. Lai gan viņa manineredzēs līdz rītam.
- Nu tad līdz rītam, - viņa piekrita, atverot durvis.
Jau atkal mokas, vērojot viņu aizejot.
Es paliecos viņai pretī, vēloties viņu noturēt. - Bella?
Viņa pagriezās, un sastinga, pārsteigumā, ka mūsu sejas atradās tik tuvu viena otrai.
Arī es biju tuvuma pārņemts. Karstums viļņiem izplūda no viņas, glāstot manu seju. Es spēju tikai sajust viņas ādas zīdu...
Viņas sirdspuksti paātrinājās, un lūpas pavērās.
- Arlabunakti, - es nočukstēju, un atliecos, pirms mana ķermeņa alkas - vai nu pazīstamās slāpes, vai arī pilnīgi jaunais un nepazīstamais izsalkums, ko piepeši izjutu - lika man izdarīt kaut ko, kas nodarītu viņai pāri.
Viņa uz brīdi nekustīgi sēdēja, viņas acis bija platas un apstulbušas. Minēju, ka viņa ir apžilbināta.
Tāpat kā es.
Viņa atguvās - lai gan seja joprojām bija nedaudz samulsusi - un pa pusei izkrita laukā no mašīnas, paklūpot pār savām pēdām un pieķeroties pie mašīnas korpusa, lai noturētu līdzsvaru.
Es iespurdzos - cerams, tas bija gana klusi, lai viņa nedzirdētu.
Vēroju, kā viņa aizsteberēja līdz gaismas laukumam, kas ieskāva parādes durvis. Uz brīdi drošībā. Un es drīz būšu atpakaļ, lai par to pārliecinātos.
Braucot prom pa tumšo ielu, jutu, ka viņas acis man seko. Tā bija pilnīgi pretēja izjūta, kādu es biju radis just. Parasti, es biju tas, kurš vienkārši vēroju sevi caur citu sekojošajām acīm, ja biju to nolēmis. Šī nemanāmā sajūta, ka tevi vēro acis - tā bija visai aizraujoša. Es zināju, ka tas bija tikai tāpēc, ka tās bija viņas acis.
Manā galvā šaudījās miljoniem domu, kamēr es bezmērķīgi aizbraucu naktī.
Ilgu laiku bezjēdzīgi riņķoju pa ielām, domājot par Bellu un neticamo atvieglojumu, ko sniedza tas, ka patiesība bija atklāta. Man vairs nebija jābaidās, ka viņa uzzinās, kas es esmu. Viņa zināja. Viņas acīs tam nebija nozīmes. Pat, ja tā viņai bija acīmredzami nevēlama lieta, es jutos apbrīnojami atbrīvots.
Vairāk par to, es domāju par Bellu un atbildēto mīlestību. Viņa nevarēja mīlēt mani tā, kā es mīlēju viņu - tik visspēcīga, vispārņemoša, postoša mīlestība noteikti salauztu viņas trauslo ķermeni. Bet viņas jūtas bija gana stipras. Pietiekoši, lai apslāpētu instinktīvās bailes. Pietiekoši, lai vēlētos būt kopā ar mani. Un būšana kopā ar viņu bija lielākā laime, kādu es jelkad biju izjutis.
Kādu brīdi - par cik es biju viens pats un pārmaiņas pēc nesāpināju nevienu citu - es ļāvu sev izjust šo laimi, netiecoties uz traģēdijas pusi. Vienkārši biju laimīgs, ka viņai es neesmu vienaldzīgs. Vienkārši līksmoju triumfā, iegūstot viņas uzmanību. Vienkārši iztēlojos sevu dienu pēc dienas sēžot viņai blakus, dzirdot viņas balsi un izpelnoties viņas smaidus.
Es atsaucu prātā to smaidu, redzot viņas pilnīgo lūpu kaktiņus uzraujamies augšup, nelielajai bedrītes atblāzmai iezīmējoties viņas asajā zodā, redzot to, kā viņas acis kļuva siltas un maigas... Viņas pirksti uz manas rokas šovakar likās tik silti un mīksti. Es iztēlojos, kāda būtu sajūta būtu pieskaroties maigajai ādai, kas klāja viņas vaigukaulus - zīdaina, silta... tik trausla. Zīds un stikls... biedējoši trausls.
Es neapjautu, kurp virzās manas domas, līdz kamēr jau bija par vēlu. Kamēr es kavējos pie postošā trausluma, jaunas ainas ar viņas seju iejaucās manās fantāzijās.
Apmaldījusies ēnās, bailēs nobālusi - tomēr seja saspringusi un apņēmīga, viņas acis niknas, koncentrējušās, viņas vājais augums sasprindzis, lai cīnītos ar lempīgajām aprisēm, kas pulcējās viņai apkārt, ar tumsas murgiem...
- Ā, - es ievaidējos, kad verdošais niknums, kuru es biju pilnīgi aizmirsis savas mīlestības laimē, atkal uzliesmoja kā elles naida uguns.
Es biju viens pats. Biju pārliecināts, ka Bella savās mājās bija drošībā - uz brīdi es biju ārkārtīgi laimīgs, ka Čārlijs Svons - vietējās likumsargāšanas iestādes priekšnieks, apmācīts un bruņots - bija viņas tēvs. Tam vajadzēja kaut ko nozīmēt, dot viņai kaut kādu patvērumu.
Viņa bija drošībā. Man nevajadzētu pārāk ilgu laiku, lai atriebtos par pāridarījumu...
Nē. Viņa bija pelnījusi ko labāku. Es nevarēju pieļaut, lai viņa raizētos par slepkavu.
Bet... kā būs ar citiem?
Jā, Bella bija drošībā. Arī Andžela un Džesika noteikti bija drošībā savās gultās.
Tomēr Portandželosas ielās brīvi klejoja monstrs. Cilvēku monstrs - vai tas viņu padarīja par cilvēku problēmu? Nebūtu pareizi pastrādāt slepkavību, kuru es alku pastrādāt. To es zināju. Bet nebija arī pareizi nelikties ne zinis, lai viņš varētu no jauna uzbrukt.
Blondā viesu saņēmēja no restorāna. Viesmīle, uz kuru es tā īsti pat nepaskatījos. Viņas abas mani kaitināja visai banālā veidā, bet tas nenozīmēja, ka viņas bija pelnījušas būt briesmās.
Jebkura no viņām kādam citam varēja būt Bella.
Šī apjausma lika man pieņemt lēmumu.
Es pagriezu mašīnu uz ziemeļiem, palielinot ātrumu, jo tagad man bija mērķis. Lai arī kad man bija radusies problēma, ar ko nespēju tikt galā - kaut kas tik sarežģīts kā pašlaik - es zināju, kur varu meklēt palīdzību.
Alise sēdēja uz lieveņa, gaidot mani. Es nobremzēju mājas priekšā, tā vietā, lai brauktu apkārt uz garāžu.
- Kārlails ir savā kabinetā, - Alise noteica, pirms es paguvu pajautāt.
- Paldies tev, - es sacīju, ejot garām un pa ceļam sabužinot viņas matus.
Paldies tev par atbildēšanu uz manu zvanu, viņa sarkastiski nodomāja.
- Ā. - es apstājos pie durvīm, izvelkot telefonu un atverot vāciņu. - Piedod. Es pat nepārbaudīju, kas zvana. Biju... aizņemts.
- Jā, es zinu. Arī man ir žēl. Brīdi, kad ieraudzīju, kas notiks, tu jau biji ceļā.
- Daudz netrūka, - es nomurmināju.
Piedod, viņa atkārtoja, nokaunējusies par sevi.
Zinot, ka Bellai nekas nekaitēja, bija viegli būt augstsirdīgam. - Nevajag. Es zinu, ka tu nevari uztvert visu. Neviens negaida, lai tu būtu visuzinoša, Alise.
- Paldies.
- Es gandrīz uzaicināju tevi šovakar uz vakariņām - vai tu paguvi to uztvert, pirms es mainīju domas?
Viņa pasmīnēja. - Nē, arī to es palaidu garām. Kaut būtu to zinājusi. Es būtu ieradusies.
- Uz ko tu tā koncentrējies, ka tik daudz palaid garām?
Džaspers domā par mūsu gadadienu. Viņa iesmējās. Viņš cenšas nepieņemt lēmumu par manu dāvanu, bet man laikam ir tīri laba ideja...
- Tu esi nekaunīga.
- Ahā.
Viņa savilka lūpas un ar nedaudz apsūdzošu izteiksmi sejā lūkojās augšup uz mani. Es vēlāk labāk pievērsīšu uzmanību. Vai tu viņiem pateiksi, ka viņa zina?
Es nopūtos. - Jā. Vēlāk.
Es neko neteikšu. Izdari man pakalpojumu un pasaki Rozālijai, kad manis nebūs klāt, sarunāts?
Es saviebos. - Noteikti.
Bella to uztvēra tīri labi.
- Pārāk labi.
Alise pasmīnēja. Nenovērtē Bellu par zemu.
Centos ignorēt ainu, ko nevēlējos redzēt - Bella un Alise, labākās draudzenes.
Nepacietīgi nopūtos. Gribēju pēc iespējas ātrāk pabeigt šī vakara nākamo daļu; gribēju tikt ar to galā. Bet jutos nedaudz nemierīgs, pametot Forksu.
- Alise... - es iesāku. Viņa ieraudzīja, ko es grasījos vaicāt.
Šonakt ar viņu viss būs labi. Turpmāk es uzmanīšu viņu labāk. Viņai laikam vajag tādu kā diennakts uzraudzību, vai ne?
- Vismaz.
- Jebkurā gadījumā, tu pietiekoši drīz būsi atkal pie viņas.
Es dziļi ievilku elpu. Šie vārdi man likās brīnišķīgi.
- Ej vien - tiec ar to galā, lai vari būt tur, kur tu vēlies būt, - viņa sacīja.
Es pamāju, un steidzos uz Kārlaila istabu.
Viņš mani gaidīja, vairāk pievērsis skatienu durvīm, nekā biezajai grāmatai uz galda.
- Es dzirdēju, ka Alise pasaka tev, kur mani meklēt, - viņš noteica un pasmaidīja.
Bija atvieglojums būt kopā ar viņu, redzot iejūtību un dziļu inteliģenci viņa acīs. Kārlails zinās, ko darīt.
- Man vajag palīdzību.
- Jebko, Edvard, - viņš apsolīja.
- Vai Alise tev pateica, kas šovakar ar Bellu notika?
Gandrīz notika, viņš piebilda.
- Jā, gandrīz. Kārlail, man ir dilemma. Saproti, es vēlos... ļoti vēlos... nogalināt viņu. - Vārdi sāka plūst strauji un kaismīgi. - Tik ļoti. Bet zinu, ka tas nebūtu pareizi, jo tā būtu vardarbība, nevis taisnīgums. Tikai dusmas, nekādas objektivitātes. Un tomēr nebūtu pareizi ļaut, lai sērijveida izvarotājs un slepkava vazājas pa Portandželosu! Es nepazīstu turienes cilvēkus, bet es nevaru ļaut, ka kāda cita kļūst par viņa upuri Bellas vietā. Tās citas sievietes - kāds varētu just pret viņām to pašu, ko es jūtu pret Bellu. Kāds varētu ciest tā, kā es būtu cietis, ja viņai būtu nodarīts pāri. Tas nav pareizi...
Viņa platais, negaidītais smaids asi aprāva manu vārdu plūsmu.
Viņa tiešām tev nāk par labu, vai ne? Tik daudz līdzjūtības, tik daudz kontroles. Esmu pārsteigts.
- Es nemeklēju komplimentus, Kārlail.
- Protams, ne. Bet es neko nevaru padarīt savām domām, vai ne tā? - Viņš atkal pasmaidīja. - Es par to parūpēšos. Tu vari mierīgi atpūsties. Nevienam citam nenāksies ciest Bellas vietā.
Viņa domās es ieraudzīju, kāds bija plāns. Tas nebija gluži tas, ko vēlējos, tas neapmierināja manas alkas pēc vardarbības, bet es sapratu, ka tā bija pareizā rīcība.
- Es parādīšu, kur viņu atrast, - noteicu.
- Tad iesim.
Pa ceļam viņš pagrāba savu melno somu. Es būtu devis priekšroku daudz agresīvākam nomierināšanas veidam - piemēram, sadragātam galvaskausam - bet es ļāvu Kārlailam rīkoties pēc viņa prāta.
Mēs paņēmām manu mašīnu. Alise joprojām sēdēja uz pakāpieniem. Viņa pasmīnēja un pamāja, kad mēs braucām prom. Es redzēju, ka viņa vēro mūsu nākotni; mums nebūs nekādu sarežģījumu.
Brauciens pa tumšo, tukšo ceļu bija ļoti īss. Lai nepievērsu uzmanību, es izslēdzu mašīnas ugunis. Doma par to, kā Bella reaģētu uz šādu ātrumu, lika man pasmaidīt. Es jau tā biju braucis lēnāk nekā parasti - lai paildzinātu laiku kopā ar viņu - pirms viņa izteica iebildumus.
Arī Kārlails domāja par Bellu.
Nebiju paredzējis, ka viņa tik ļoti nāks viņam par labu. Tas ir negaidīti. Varbūt tam kaut kādā veidā bija lemts tā notikt. Varbūt tam ir kāds augstāks mērķis. Tikai...
Viņš iztēlojās Bellu ar ledaini aukstu ādu un asinssarkanām acīm, un tad sarāvās no šāda skata.
Jā. Tikai. Patiešām. Jo kā gan kaut kā tik tīra un mīļa iznīcināšanā varēja būt kaut kas labs?
Es nikni blenzu naktī, viņa domām iznīcinot visu šī vakara laimi.
Edvards ir pelnījis laimi. Viņam tā pienākas. Kārlaila domu apņēmīgums mani pārsteidza. Ir jābūt kādai iespējai.
Vēlējos, kaut spētu tam noticēt - ikvienai lietai. Bet tam, kas notika ar Bellu, nebija augstāka mērķa.
Tikai ļauna harpija, pretīgs, rūgts liktenis, kas negrasījās pieļaut, lai Bellai būtu dzīve, kuru viņa bija pelnījusi.
Es neuzkavējos Portandželosā. Aizvedu Kārlailu uz krodziņu, kurā radījums, vārdā Lonijs, slīcināja savu vilšanos kopā ar draugiem - no kuriem divi jau bija atslēgušies. Kārlails apjauta, cik grūti man bija atrasties tik tuvu - dzirdot briesmoņa domas un redzot viņa atmiņas, kurās Bella bija sajaukusies ar mazāk veiksmīgām meitenēm, kuras nu jau neviens vairs nespēja glābt.
Mana elpa kļuva straujāka. Es sažņaudzu stūri.
Ej, Edvard, viņš man maigi teica. Es parūpēšos, lai citas ir drošībā. Tu dodies atpakaļ pie Bellas.
Tas bija pareizākais, ko viņš varēja pateikt. Viņas vārds bija vienīgā apmātība, kam manās acīs pašlaik varēja būt kāda nozīme.
Es atstāju viņu mašīnā, un taisnā ceļā caur guļošo mežu skrēju atpakaļ uz Forksu. Tas prasīja mazāk laika nekā pirmais ceļojums ātri braucošajā mašīnā. Tikai dažas minūtes vēlāk es uzrāpos pa viņas mājas sienu un atslidināju logu vaļā.
Atvieglojumā klusi nopūtos. Viss bija tieši tā, kā tam jābūt. Bella bija drošībā savā gultā, sapņojot, viņas mitrie mati bija samezglojušies uz spilvena kā jūraszāles.
Tomēr, atšķirībā no citām naktīm, viņa bija saritinājusies mazā kamoliņā, segu cieši savilkusi ap pleciem. Viņai bija auksti, es spriedu. Pirms paguvu iekārtoties savā ierastajā vietā, viņa miegā nodrebēja, un viņas lūpas ietrīsējās.
Īsu brīdi es apdomājos, un tad izlavījos gaitenī, pirmo reizi izpētot vēl vienu viņas mājas daļu.
Čārlija krācieni bija skaļi un vienmērīgi. Es pat gandrīz uztvēru viņa sapņa fragmentu. Kaut kas ar ūdens plūsmu un pacietīgām gaidām... varbūt makšķerēšana?
Tur, kāpņu augšgalā, atradās daudzsološa izskata skapis. Es to cerīgi atvēru, un atradu meklēto. Izvēlējos biezāko segu no nelielā veļas skapja, un aiznesu to uz viņas istabu. Es nolikšu to atpakaļ, pirms viņa pamodīsies, un neviens par to neuzzinās.
Aizturot elpu, es uzmanīgi apspraudīju segu viņai apkār; viņa nereaģēja uz papildus svaru. Es atgriezos šūpuļkrēslā.
Kamēr es nemierīgi gaidīju, kad viņa sasils, es domāju par Kārlailu, prātojot, kur viņš tagad atradās. Zināju, ka viņa plāns izdosies gludi - Alise to bija redzējusi.
Domas par manu tēvu lika man nopūsties - Kārlails par mani bija pārāk labās domās. Es vēlējos, kaut būtu tāda persona, par kādu viņš mani uzskatīja. Tāda persona, tas, kurš būtu pelnījis laimi, varētu cerēt kļūt šīs guļošās meitenes vērts. Cik savādāk viss būtu, ja es būtu tāds Edvards.
Kamēr es par to prātoju, savāda, negaidīta vīzija piepildīja manas domas.
Uz vienu brīdi, manis iztēlotais raganas paskata liktenis, tas, kurš alka pēc Bellas iznīcības, tika aizvietots ar vismuļķīgāko un neapdomīgāko no eņģeļiem. Sargeņģelis - līdzīgs tam, kādu man piedēvēja Kārlails. Ar nevērīgu smaidu uz lūpām, debeszilajām acīm nerātni mirdzot, eņģelis izveidoja Bellu tādā veidolā, ka nebija variantu, ka es varbūt varētu pārskatīties. Smieklīgi spēcīga smarža, lai piesaistītu manu uzmanību, kluss prāts, lai uzliesmotu mana ziņkāre, vienkāršs skaistums, lai noturētu manu skatienu, pašaizliedzīga dvēsele, lai izpelnītos manu apbrīnu. Tas nepievienoja dabisko pašsaglabāšanās instinktu - lai Bella spētu uzturēties manā tuvumā - un, visbeidzot, tas pievienoja visai plašu draudīgu neveiksmju joslu.
Bezrūpīgi smejoties, bezatbildīgais eņģelis iegrūda savu trauslo radību tieši manā ceļā, svēti paļaujoties, ka mans mirstības trūkums noturēs Bellu pie dzīvības.
Šajā vīzijā es nebiju Bellas sodība; viņa bija mana balva.
Es papurināju galvu par neapdomīgā eņģeļa izdomu. Viņš nebija labāks par harpiju. Es nespēju būt labās domās par augstāku varu, kas varēja tik bīstami un stulbi izrīkoties. Pret nejauko likteni es vismaz varēju cīnīties.
Un man nebija eņģeļa. Tie bija domāti labajiem - tādiem cilvēkiem kā Bella. Tad, kur visu šo laiku bija viņas eņģelis? Kurš tagad stāvēja par viņu nomodā?
Es satrūcies klusi iesmējos, apjaušot, ka pašlaik es pildīju šo uzdevumu.
Vampīru eņģelis - tas jau bija pārspīlēti.
Apmēram pēc pusstundas Bella atraisījās no ciešā kamola. Viņas elpa kļuva dziļāka un viņa sāka murmināt. Es apmierināti pasmaidīju. Tas bija sīkums, bet vismaz šonakt viņa gulēja daudz mierīgāk, jo es biju šeit.
- Edvard, - viņa nopūtās un arī pasmaidīja.
Es atliku traģiskumu malā, un atkal ļāvu sev būt laimīgam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru