Pusnakts saule 9.nodaļa

9. Portandželosa

Kad nokļuvu Portandželosā, vēl bija pārāk gaišs, lai es varētu iebrauktu pilsētā; saule joprojām bija pārāk augstu, un, lai gan mani logi bija tumši tonēti, nebija iemesla nevajadzīgi riskēt. Varbūt man vajadzētu teikt, vēl vairāk nevajadzīgi riskēt.

Biju drošs, ka spēšu atrast Džesikas domas no attāluma - Džesikas domas bija skaļākas nekā Andželas, bet tiklīdz es atradīšu pirmo, būšu spējīgs dzirdēt arī otru. Tad, kad ēnas paliks garākas, es varēšu pietuvoties. Pagaidām es noparkojos nost no lielceļa, kādā aizaugušā piebraucamajā ceļā ārpus pilsētas, kas nelikās pārāk bieži lietots.

Es zināju galveno virzienu, kurā meklēt - Portandželosā vispār bija tikai viena vieta, kur nopirkt drēbes. Nepagāja ilgs laiks, līdz es atradu Džesiku, grozoties trīsdaļīga spoguļa priekšā, un caur viņas acīm es redzēju Bellu, kura novērtēja garo, melno kleitu, kura bija draudzenei mugurā.

Bella joprojām izskatās pārskaitusies. Ha ha. Andželai bija taisnība - Tailers tikai blefoja. Lai gan, nespēju noticēt, ka viņa joprojām izskatās vīlusies. Vismaz viņa zina, ka izlaiduma ballei viņai būs rezerves plāns. Ja nu Maikam dejās nebūs jautri, un viņš vairāk mani nekur neaicinās? Ja nu viņš uzaicinās Bellu uz izlaidumu? Vai viņa būtu uzlūgusi Maiku uz dejām, ja es neko nebūtu teikusi? Vai viņam liekas, ka viņa ir izskatīgāka par mani? Vai viņai liekas, ka viņa ir glītāka par mani?

- Man liekas, ka zilā ir labāka. Tā patiešām izceļ tavas acis.

Džesika tēloti silti uzsmaidīja Bellai, ar aizdomām nopētot viņu.

Vai viņa tiešām tā domā? Jeb arī viņa vēlas, lai sestdien es izskatītos pēc govs?

Biju jau noguris no klausīšanās Džesikā. Es pameklēju turpat tuvumā Andželu - ā, bet Andžela pašlaik pārģērbās, un es žigli izšmaucu no viņas galvas, lai sniegtu viņai privātumu.

Nu ko, Bellai nebija īpašas iespējas iekļūt nepatikšanās, atrodoties veikalā. Es ļaušu viņām iepirkties un tad pārtveršu viņas, kad viņas būs beigušas. Nebūs ilgi, līdz satumsīs - mākoņi sāka atgriezties, plūstot no rietumiem. Es varēju uztvert tikai to aprises caur biezajām koku lapotnēm, bet varēju redzēt, ka tie paātrinās saulrietu. Es tos sveicināju, ilgojoties pēc tiem vairāk, nekā jelkad biju ilgojies pēc to ēnām. Rīt es varēšu sēdēt līdzās Bellai, pusdienlaikā atkal monopolizējot viņas uzmanību. Varēšu uzdot viņai visus jautājumus, kuri man bija sakrājušies...

Tātad viņa bija nikna par Tailera iedomām. Es biju to manījis viņa prātā - ka, runājot par izlaidumu, viņš to bija domājis burtiski, ka tas bija domāts kā apgalvojums. Es atcerējos viņas izteiksmi tajā pēcpusdienā - niknuma pilnu neticību - un iesmējos. Interesanti, ko viņa viņam atbildētu par šito. Es negribētu palaist garām viņas reakciju.

Laiks ritēja lēni, kamēr es gaidīju ēnas izstiepjamies. Ik pa laikam es pārbaudīju Džesiku; viņas mentālo balsi bija viegli atrast, bet man nepatika ilgi kavēties pie viņas. Redzēju vietu, kurā viņas plānoja paēst. Ap to laiku jau būs pavisam tumšs... varbūt es varētu nejaušības pēc izvēlēties to pašu restorānu. Pieskāros telefonam savā kabatā, domājot, ka varētu uzaicināt Alisi uz vakariņām... Viņai tas patiktu, bet viņa arī gribētu parunāt ar Bellu. Nebiju drošs, ka biju gatavs Bellu vēl vairāk iesaistīt savā pasaulē. Vai tad viens vampīrs nebija gana liela problēma?

Es ieraduma pēc vēlreiz pārbaudīju Džesiku. Viņa prātoja par savām rotaslietām, vaicājot Andželas padomu.

- Varbūt man vajadzētu nolikt kaklarotu atpakaļ? Man mājās ir viena, kas varbūt derētu, un esmu iztērējusi vairāk, nekā vajadzēja... - Mana mamma būs šausmās. Par ko gan es domāju.

- Man nav iebildumu iet atpakaļ uz veikalu. Lai gan, vai tev neliekas, ka Bella mūs meklēs?

Kas tad tas? Bella nebija kopā ar viņām? Es vispirms pablenzu caur Džesikas acīm, tad pārsviedos uz Andželu. Viņas bija uz ietves, veikalu rindas priekšā, pagriežoties pretējā virzienā. Bella nekur nebija manāma.

Ak, kuru gan uztrauc Bella? Džesa nepacietīgi nodomāja, pirms atbildot uz Andželas jautājumu. - Viņai viss būs labi. Pat, ja mēs iesim atpakaļ, mums būs pietiekoši daudz laika, lai nonāktu restorānā. Jebkurā gadījumā, man liekas, ka viņa gribēja palikt viena. - Es uztvēru īsu grāmatveikala uzplaiksnījumu Džesikas domās, kurp Bella bija devusies.

- Nu tad, pasteigsimies, - Andžela noteica. Ceru, ka Bella nedomās, ka mēs no viņas izvairamies. Viņa pirmīt mašīnā bija tik jauka pret mani... Viņa patiešām ir patīkams cilvēks. Bet visu dienu viņa likās nedaudz saskumusi. Interesanti, vai tas ir Edvarda Kalena dēļ? Varu saderēt, ka tāpēc viņa vaicāja par viņa ģimeni...

Man vajadzēja labāk pievērst uzmanību. Ko gan vēl es biju palaidis garām? Bella bija devusies klaiņot viena pati, un viņa bija vaicājusi par mani pirms tam? Andžela tagad pievērsās Džesikai - Džesika pļāpāja par to idiotu Maiku - un es nevarēju no viņas uzzināt kaut ko vairāk.

Es pārbaudīju ēnas. Pietiekoši drīz saule būs aiz mākoņiem. Ja es turēšos ceļu rietumu pusē, kur ēkas aizsegs ielas no dziestošās gaismas...

Sāku izjust nemieru, iebraucot retajā satiksmē pilsētas centrā. Tas bija kaut kas, ko es nebiju ieplānojis - Bella, kura dodas pastaigā vienatnē - un man nebija ne jausmas, kā lai viņu atrod. Man vajadzēja to iedomāties.

Es labi pārzināju Portandželosu; es braucu taisnā ceļā uz grāmatnīcu, kuru redzēju Džesikas domās, cerot, ka mani meklējumi būs īsi, tomēr šaubījos, ka tas būs tik vienkārši. Kad tad Bella izvēlējās vieglāko ceļu?

Bet protams, nelielais veikaliņš bija tukšs, ja neskaita anahroniski ģērbušos sievieti aiz letes. Tā neizskatījās pēc tādas vietas, kura Bellu interesētu - praktiskai personai pārāk new age stila. Prātoju, vai viņa vispār pūlējās ieiet iekšā?

Atradu nelielu ēnas laukumu, kurā noparkoties... Tas veidoja tumšu celiņu līdz pat veikala nojumei. Man tiešām to nevajadzētu darīt. Klaiņošana saules gaismas stundās bija nedroša. Ja nu garāmbraucoša mašīna iemet saules atspīdumu tieši neīstajā brīdī?

Bet es nezināju, kā vēl lai sameklē Bellu!

Es noparkojos un izkāpu, turoties ēnas dziļākajā pusē. Ātrā solī aizgāju līdz veikalam, sajūtot vieglu Bellas smaržas taku gaisā. Viņa bija te bijusi, uz ietves, bet veikalā nebija ne miņas no viņas aromāta.

- Laipni lūdzam! Vai varu kā palīdzēt... - pārdevēja ierunājās, bet es jau biju laukā pa durvīm.

Es sekoju Bellas smaržai cik tālu vien ēnas laukums atļāva, apstājoties tikai, kad nonācu pie saules gaismas malas.

Tas man lika justies tik bezspēcīgam - iežogots uz līnijas starp tumsu un gaismu, kas stiepās pāri ietvei manā priekšā. Tik ierobežots.

Varēju tikai nojaust, ka viņa bija šķērsojusi ielu, dodoties uz dienvidiem. Tajā virzienā gan nekā daudz nebija. Vai viņa bija apmaldījusies? Nu, šāda iespēja nebija pārāk neiespējama.

Iekāpu atpakaļ mašīnā un lēnām braucu pa ielām, meklējot viņu. Es izkāpu laukā vēl dažos ēnu laukumos, bet tikai vienu reizi man izdevās uztvert viņas smaržu, un tās virziens mani samulsināja. Kur viņa mēģināja nokļūt?

Es braukāju turp un atpakaļ starp grāmatnīcu un restorānu dažas reizes, cerot ieraudzīt viņu pa ceļam. Džesika un Andžela jau bija tur, cenšoties izlemt, vai pasūtīt, vai arī gaidīt Bellu. Džesika uzstāja, ka vajag nekavējoties pasūtīt.

Sāku meklēt svešinieku domās, lūkojoties caur viņu acīm. Kāds noteikti būs viņu kaut kur redzējis.

Jo ilgāk viņa bija pazudusi, jo nemierīgāks es kļuvu. Nebiju agrāk iedomājies, cik grūti būs viņu atrast, kā tagad, kad viņa reiz bija izslīdējusi no manām acīm un viņas parastā maršruta. Man tas nepatika.

Mākoņi pie apvāršņa sabiezēja un, pēc dažām minūtēm es varēšu brīvi doties kājām viņas meklējumos. Tad tas neprasīs pārāk daudz laika. Tikai saule mani pagaidām darīja tik bezpalīdzīgu. Vēl tikai dažas minūtes, un es atgūšu savas priekšrocības, un tad cilvēku pasaule būs nespēcīga.

Vēl viens prāts, un vēl viens. Tik daudzas nenozīmīgas domsa.

...liekas, ka mazajam ir vēl viena ausu infekcija...

Vai tas bija seši-četri-nulle vai seši-nulle-četri...?

Atkal kavēju. Man vajadzēja viņam pateikt...

Tur viņa nāk. Aha!

Tur beidzot bija viņas seja. Beidzot kāds bija viņu pamanījis!

Atvieglojuma sajūta ilga tikai nelielu sekundes daļiņu, un tad es pilnīgāk izlasīju tā vīrieša domas, kurš ēnās tīksminājās par vinas seju.

Viņa domas man bija svešas, un tomēr tās nebija pilnīgi nepazīstamas. Reiz es tieši tādas domas biju medījis.

- NĒ! - es ierēcos un ņurdienu straume izlauzās no manas rīkles. Mana pēda iespieda gāzes pedāli grīdā, bet kur gan es devos?

Es zināju pamatvirzienu viņa domām, bet šīs zināšanas nebija gana konkrētas. Kaut ko, tur bija jābūt kaut kam - ielas nosaukumam, veikala skatlogam, kaut kam viņa redzeslokā, kas nodotu viņa atrašanās vietu. Bet Bella bija dziļi ēnās, un viņa acis bija koncentrējušās tikai uz viņas izbiedēto sejas izteiksmi - izbaudot tajā redzamās bailes.

Viņas seja viņa domās bija miglaina, atceroties citas sejas. Bella nebija viņa pirmais upuris.

Manu rūcienu skaņa sadrebināja mašīnas korpusu, bet tas nenovērsa manu uzmanību. 

Aiz viņas esošajā sienā nebija logu. Tas bija kaut kur noliktavu rajonā, tālu prom no daudz apdzīvotākā veikalu rajona. Mana mašīna asi pagriezās ap stūri, apbraucot kādu citu auto, dodoties virzienā, kurš, cerams, bija pareizais. Brīdī, kad otrs šoferis uztaurēja, skaņa jau vairs nevarēja mani sasniegt.

Skaties, kā šī trīc! Vīrietis iespurdzās uzjautrinājumā. Bailes viņam bija galvenais - tā daļa, kuru viņš izbaudīja.

- Liec mani mierā. - Viņas balss bija zema un mierīga, nevis kliedzoša.

- Neniķojies nu, saldumiņ.

Viņš vēroja, kā viņa sarāvās no aizsmakušajiem smiekliem, kas nāca no citas puses. Skaņa viņu kaitināja -Aizveries, Džef! viņš domāja - bet viņš izbaudīja to, kā viņa sarāvās. Tas viņam likās aizraujoši. Viņš sāka iztēloties viņas lūgumus, to, kā viņa lūgsies...

Līdz brīdim, kad izdzirdēju skaļos smieklus, es nebiju apjautis, ka kopā ar viņu bija vēl citi. Sāku meklēt ārpus viņa, izmisumā pēc kaut kā, ko varētu izmantot. Viņš spēra pirmo soli viņas virzienā, izpletis rokas.

Līdzās viņam esošie prāti nebija tādas atkritumu bedres, kā viņējā. Viņi bija viegli apreibinājušies, neviens no viņiem nenojauta, cik tālu vīrs, ko viņi sauca par Loniju, plāno iet. Viņi akli sekoja Lonija vadībai. Viņš tiem bija apsolījis nelielu jautrību...

Viens no viņiem nervozi pameta skatienu uz ielu - viņš negribēja tikt pieķerts, uzbāžoties meitenei - un deva man to, ko vajadzēja. Es atpazinu ielas krustojumu, uz ko viņš skatījās.

Es pārlidoju pie sarkanās gaismas, izslīdot caur gana lielu spraugu starp divām braucošām mašīnām. Signāltaures atskanēja aiz manis.

Kabatā ievibrējās telefons. Es to ignorēju.

Lonijs lēnām tuvojās meitenei, vairojot spriedzi - šausmu mirkli, kas viņu uzbudināja. Viņš gaidīja viņas kliedzienu, gatavojoties to izbaudīt. 

Bet Bella sakoda zobus un saņēma sevi rokās. Viņš bija pārsteigts - viņš bija gaidījis, ka viņa centīsies bēgt. Pārsteigts un nedaudz vīlies. Viņam patika vajāt savu upuri, izjūtot medību adrenalīnu.

Šī ir visai drosmīga. Varbūt tā ir pat labāk... vairāk pretestības.

Es biju kvartāla attālumā. Monstrs nu jau varēja dzirdēt mana motora rēkoņu, bet viņš nepievērsa nekādu uzmanību, pārāk koncentrējies uz savu upuri. 

Gribētos redzēt, kā viņam patiktu medības, ja viņš būtu medījums. Gribētu redzēt, ko viņš domātu par manumedīšanas stilu.

Citā sava prāta stūrī es jau pārskatīju spīdzināšanas veidus, kurus biju pieredzējis savos mežonīgajos laikos, meklējot vissāpīgākos no tiem. Par šito viņš cietīs. Viņš locīsies agonijā. Pārējie vienkārši mirs savas līdzdalības dēļ, bet monstrs, vārdā Lonijs, lūgsies pēc nāves ilgi, pirms es sniegšu viņam šo dāvanu. 

Viņš bija uz ceļa, šķērsojot to viņas virzienā. 

Es asi pagriezos ap stūri, mašīnas ugunīm apspīdot notikuma vietu un sastindzinot viņus visus. Es varēju nobraukt vadoni, kurš palēca nost no ceļa, bet tā viņam būtu pārāk viegla nāve.

Es ļāvu mašīnai griezties, apmetoties riņķī tā, lai es būtu pagriezies tajā virzienā, no kurienes biju braucis, un pasažieru puses durvis bija vistuvāk Bellai. Es atrāvu tās vaļā, un viņa jau skrēja mašīnas virzienā.

- Kāp iekšā, - es ieņurdējos.

Kas, ellē, tas?

Es zināju, ka tā nav laba doma! Viņa nav viena.

Vai man vajadzētu laisties prom?

Man šķiet, es tūlīt vemšu...

Bella nevilcinoties ielēca pa atvērtajām durvīm, aizcērtot tās ciet.

Un tad viņa palūkojās uz mani ar vislielāko uzticību, kādu es jelkad biju redzējis cilvēka sejā, un visi mani vardabīgie plāni sabruka.

Man vajadzēja daudz, daudz mazāk par sekundi, lai saprastu, ka es nevaru atstāt viņu mašīnā, lai varētu tikt galā ar četriem vīriešiem uz ielas. Ko es viņai teikšu, lai neskatās? Ha! Kad tad viņa ir man paklausījusi? Kad viņa ir rīkojusies tā, kā būtu drošāk?

Vai man vajadzētu aizvilkt viņus prom no viņas redzesloka, un atstāt viņu vienu pašu šeit? Nebija daudz iespēju, ka vēl kāds bīstams cilvēks varētu šonakt klīst pa Portandželosas ielām, bet nebija nekādas iespējas, ka te būs kaut viens! Viņa pievilka visas bīstamās lietas pie sevis gluži kā magnēts. Es nedrīkstēju izlaist viņu no acīm.

Kad uzspiedu uz gāzes pedāļa, aizvedot viņu prom no viņas gūstītājiem, kuri blenza nopakaļ manai mašīnai ar apstulbušām izteiksmēm, viņas acīm tā bija it kā tā pati darbība. Viņa nepamanīja manu vilcināšanās brīdi. Viņa nolems, ka bēgšana bija mans plāns jau no paša sākuma.

Es nevarēju viņu pat notriekt ar mašīnu. Tas viņu izbiedētu.

Tik mežonīgi vēlējos viņa nāvi, ka alkas pēc tā zvanīja manās ausīs un aizsedza skatienu, indei plūstot uz mēles. Mani muskuļi bija saspringti no steigas, alkām, no vajadzības pēc tā. Man vajadzēja viņu nogalināt. Es viņu lēnām nolobīšu, gabalu pa gabaliņam, ādu no muskuļiem, muskuļus no kauliem...

Izņemot to, ka meitene - vienīgā meitene pasaulē - bija ieķērusies sēdeklī ar abām rokām, blenžot uz mani, viņas acis joprojām bija platas un neiespējami uzticības pilnas. Atriebībai nāksies pagaidīt.

- Uzliec drošības jostu, - es komandēju. Mana balss bija raupja no naida un asinskāres. Ne no ierastās asinskāres. Es nepatraipīšu sevi, uzņemot kaut mazāko daļu tā vīrieša sevī.

Viņa aizsprādzēja drošības jostu, nedaudz salecoties no skaņas, ko tā radīja. Tas mazais troksnis lika viņai satrūkties, tomēr viņa nesarāvās, kamēr es brāzos cauri pilsētai, ignorējot visus satiksmes noteikumus. Jutu, ka viņa skatās uz mani. Viņa šķita dīvaini mierīga. Tas man nelikās saprotami - ne pēc tā, kas viņai bija jāpiedzīvo.

- Vai tev kaut kas kaiš? - viņa vaicāja, balsij izklausoties rupjai no stresa un bailēm.

Viņa gribēja zināt, vai man kaut kas kaiš?

Sekundes daļiņu apdomāju viņas jautājumu. Ne pārāk ilgi, lai viņa ievērotu vilcināšanos. Vai man kaut kaskaitēja?

- Nē, - es apjautu, un mana balss izskanēja naidpilni.

Es aizvedu viņu uz to pašu neizmantoto ceļu, kur biju pavadījis pēcpusdienu, ieslodzīts visnožēlojamākajā novērošanas punktā, kāds vien varēja būt. Zem kokiem valdīja melna tumsa.

Biju tik nikns, ka mans ķermenis sasala uz vietas, pilnīgi nekustīgs. Manas ledainās rokas niezēja sadragāt viņas uzbrucēju, samalt viņu gabalos tik ļoti, ka viņa ķermeni nekad nebūtu iespējams identificēt...

Bet tas nozīmētu, ka man nāktos atstāt viņu šeit vienatnē, neaizsargātu melnajā naktī.

- Bella? - es izgrūdu caur zobiem.

- Jā? - viņa čerkstoši atsaucās. Viņa nokremšļojās.

- Vai viss ir kārtībā? - Patiesībā tā bija vissvarīgākā lieta, galvenā prioritāte. Atmaksa bija tikai otrajā plānā. Es tozināju, bet biju tik pārņemts ar naidu, ka bija grūti domāt.

- Jā. - Viņas balss joprojām bija raupja - bez šaubām, no bailēm.

Un tāpēc es nevarēju viņu pamest. 

Pat, ja nepastāvēja patstāvīgs risks kāda kaitinoša iemesla dēļ - visums ar mani laikam izspēlēja kādu joku - pat, ja es būtu pārliecināts, ka manas prombūtnes laikā viņa būs nevainojamā drošībā, es nevarēju atstāt viņu vienu tumsā.

Viņa noteikti bija tik nobijusies.

Tomēr šobrīd es nebiju spējīgs viņu mierināt - pat zinot, kā tieši es to varētu paveikt, es to nedarīju. Viņa noteikti sajuta brutalitāti, kas plūda no manis, tas noteikti bija acīmredzami. Es nobiedēšu viņu vēl vairāk, ja nenomierināšu alkas pēc slaktiņa, kas vārījās manī.

Man vajadzēja domāt par kaut ko citu.

- Lūdzu, novērs manu uzmanību, - es lūdzos.

- Kā, lūdzu?

Man tik tikko pietika savaldības, lai paskaidrotu, ko man vajag.

- Vienkārši papļāpā par kaut ko mazsvarīgu, līdz es nomierināšos, - es izrīkoju ar joprojām saspringušu žokli. Vienīgi fakts, ka viņai mani vajadzēja, noturēja mani mašīnā. Es dzirdēju vīrieša domas, viņa vilšanos un dusmas... es zināju, kur viņu atrast... es aizvēru acis, vēloties, kaut nespētu to redzēt...

- Ēe... - Viņa vilcinājās - manuprāt, mēģinot izprast mana lūguma iemeslu. - Vai par to, ka es rīt pie skolas taisos nobraukt Taileru Krouliju? - Viņa to izteica kā jautājumu.

Jā - tas bija tas, ko man vajadzēja. Protams, ka Bellai vajadzēja nākt klajā ar kaut ko negaidītu. Gluži kā tas bija iepriekš, vardarbības draudi no viņas lūpām bija uzjautrinoši - tik komiski, ka līdzinājās triecienam. Ja es nedegtu alkās noslepkavot, es būtu smējies.

- Kāpēc? - es noprasīju, lai piespiestu viņu atkal ierunāties.

- Viņš visiem stāsta, ka iešot ar mani uz izlaidumu, - viņa teica, balsīj piepildoties ar viņas tīģera-kaķēna niknumu. - Vai nu viņš ir pilnīgi ķerts, vai arī joprojām mēģina kaut kā izlīdzināt to, ka gandrīz mani nogalināja pagājušajā... nu, tu jau pats atceries, - viņa sausi iestarpināja, - un viņš domā, ka izlaidums kaut kādā veidā ir pareizais veids, kā to izdarīt. Manuprāt, ja es apdraudēšu viņa dzīvību, mēs būsim kviti un viņš liksies mierā un nepūlēsies visu labot. Man nav vajadzīgi ienaidnieki, un varbūt tad Lorena atstāsies no manis. Lai gan varbūt nāksies samalt lupatās viņa sentru, - viņa domīgi turpināja. - Ja Taileram nebūs braucamā, viņš nevienu nevarēs vest uz izlaidumu...

Bija uzmundrinoši redzēt, ka reizēm viņa lietas saprata nepareizi. Tailera uzstājībai ar negadījumu nebija nekāda sakara. Viņa šķietami nesaprata, kādu iespaidu bija atstājusi uz vidusskolas cilvēku puišiem. Vai viņa neredzēja, kādu iespaidu bija atstājusi arī uz mani?

Ā, tas līdzēja. Viņas domu sarežģītie procesi vienmēr bija saistoši. Es sāku atgūt kontroli pār sevi, ieraudzīt kaut ko ārpus atriebības un spīdzināšanas...

- Biju par to dzirdējis, - es viņai teicu. Viņa bija apklususi, un man vajadzēja, lai viņa turpina runāt.

- Tu biji dzirdējis? - viņa neticīgi vaicāja. Un tad viņas balss kļuva dusmīgāka, nekā pirms tam. - Ja viņš būs paralizēts no kakla uz leju, tad arī nevarēs iet uz balli.

Vēlējos, kaut spētu kaut kādā veidā lūgt viņai turpināt runāt par nāves draudiem un fiziskiem miesas bojājumiem, vienlaikus neizklausoties pilnīgi nenormāls. Viņa nevarēja izvēlēties labāku veidu, lai mani nomierinātu. Un viņas vārdi - viņas gadījumā tikai sarkasms, pārspīlējums - bija kā atgādinājums, kas man ļoti šobrīd bija nepieciešams.

Es nopūtos un atvēru acis.

- Labāk? - viņa nedroši pavaicāja.

- Ne īpaši.

Nē, es biju mierīgāks, bet nejutos labāk. Jo es apjautu, ka es nevarēju nogalināt monstru, vārdā Lonijs, un es joprojām to vēlējos vairāk par visu pasaulē. Gandrīz.

Vienīgais, ko es šobrīd vēlējos vairāk par visai attaisnojošas slepkavības pastrādāšanu, bija šī meitene. Un, lai gan es nevarēju viņu iegūt, sapnis par to, ka es varētu viņu iegūt, padarīja neiespējamu došanos slepkavošanas reidā - lai cik attaisnojami tas arī nebūtu. 

Bella bija pelnījusi kaut ko daudz labāku par slepkavu.

Biju pavadījis septiņas desmitgades, cenšoties būt kaut kas cits - kaut kas cits, nevis slepkava. Šo pūļu gadi nekad mani nepadarīs šīs meitenes, kura sēdēja man līdzās, cienīgu. Un tomēr, es jutu, ka, ja es atgrieztos tajā dzīvē - slepkavas dzīvē - kaut tikai uz vienu nakti, es uz visiem laikiem pazaudētu viņu. Pat, ja es nedzertu viņu asinis - pat ja šis pierādījums nekvēlotu manās acīs ar sarkanu liesmu - vai viņa nesajustu atšķirību?

Es centos būt viņai gana labs. Tas bija neiespējams mērķis. Es turpināšu censties.

- Kas noticis? - viņa čukstēja.

Viņas elpa piepildīja manas nāsis, un tas man atgādināja, kāpēc es nebūtu viņu pelnījis. Pēc visa šī, pat neskatoties uz to, cik ļoti es viņu mīlēju... viņa joprojām lika siekalām saskriet mutē.

Es būšu pret viņu tik godīgs, cik spēšu. Biju viņai to parādā.

- Dažreiz man ir problēmas kontrolēt savas dusmas, Bella. - es lūkojos laukā melnajā naktī, vēloties, lai viņa sadzirdētu šausmu noskaņu manos vārdos, un vienlaikus, lai viņa to nedzirdētu. Lielākoties, lai nedzirdētu. Bēdz, Bella, bēdz. Paliec, Bella, paliec. - Bet tas nepalīdzētu, ja es grieztos apkārt un nomedītu tos... - Tikai doma vien par to mani gandrīz izrāva no mašīnas. Es dziļi ieelpoju, ļaujot viņas smaržai izdedzināt manu rīkli. - Vismaz par to es mēģinu sevi pārliecināt.

- Ā.

Viņa neteica neko vairāk. Cik daudz viņa bija saklausījusi manos vārdos? Es ik pa brīdim palūkojos uz viņu, bet viņas seja bija neizprotama. Tukša, iespējams no šoka. Nu, viņa nekliedza. Pagaidām.

Brīdi valdīja klusums. Es karoju pats ar sevi, cenšoties būt tāds, kādam man vajadzētu būt. Kāds es nevarēju būt.

- Džesika un Andžela uztrauksies, - viņa klusi sacīja. Viņas balss bija ļoti mierīga, un es nesapratu, kā tas var būt. Vai viņa bija šokā? Varbūt šāvakara notikumi vēl nebija nogūlušies viņas apziņā. - Man bija ar viņām jāsatiekas.

Vai viņa vēlējās tikt prom no manis? Vai arī viņa raizējās par savu draudzeņu uztraukumu?

Es neatbildēju, bet iedarbināju mašīnu un vedu viņu atpakaļ. Jo tuvāk es biju pilsētai, jo grūtāk bija turēties pie savas pārliecības. Es viņam biju tik tuvu...

Ja tas bija neiespējami - ja es nekad neiegūšu šo meiteni un nebūšu viņas cienīgs - tad, kāda bija jēga ļaut viņam aiziet nesodītam? Es noteikti varēju vismaz tik daudz atļauties...

Nē. Es netaisījos padoties. Vēl ne. Es viņu gribēju pārāk stipri, lai padotos.

Pirms es sāku izlobīt kādu jēgu no savām domām, mēs jau bijām pie restorāna, kur viņai bija jāsatiekas ar savām draudzenēm. Džesika un Andžela bija pabeigušas maltīti, un nu jau abas patiesi raizējās par Bellu. Viņas grasījās pašas iet viņu meklēt, dodoties prom pa tumšo ielu.

Viņām šī nebija laba nakts klaiņošanai...

- Kā tu zināji, kur...? - Bellas nepabeigtais jautājums mani iztraucēja, un es atskārtu, ka esmu pielaidis vēl vienu kļūdu. Biju pārāk izklaidīgs, lai atcerētos pavaicāt viņai, kur viņai jāsatiekas ar draudzenēm.

Bet, tā vietā, lai pabeigtu jautājumu un pieprasītu atbildi, Bella tikai papurināja galvu un pa pusei pasmaidīja. 

Ko tad tas nozīmēja?

Man nebija laika prātot par to, cik dīvaini viņa pieņēma manas savādās zināšanas. Es atvēru savas durvis.

- Ko tu dari? - viņa jautāja, izklausoties pārsteigta.

Neizlaižu tevi no acīm. Neļauju sev palikt vienam. Tieši tādā secībā. - Vedu tevi vakariņās.

Nu ko, tas būs interesanti. Likās, it kā tas būtu noticis pavisam citā naktī, kad es plānoju ņemt līdzi Alisi un izlikties, ka nejauši izvēlos to pašu restorānu, kuru izvēlējusies Bella un viņas draudzenes. Un nu, te nu es biju, praktiski randiņā ar meiteni. Tikai tas neskaitījās kā randiņš, jo es viņai nedevu iespēju pateikt nē. 

Viņa jau bija pa pusei atvērusi savas durvis, pirms es paguvu apiet apkārt mašīnai - parasti nebija tik kaitinoši pārvietoties neuzkrītošā ātrumā - tā vietā, lai gaidītu, kad es tās atvēršu viņai. Vai tas bija tāpēc, ka viņa nebija radusi, ka pret viņu izturas kā pret dāmu, vai arī viņa neuzskatīja mani par džentelmeni?

Es gaidīju, kamēr viņa man pievienojās, kļūstot arvien nervozāks, kad viņas draudzenes tuvojās tumšajam stūrim.

- Ej un apturi Džesiku un Andželu, lai man arī viņas nav jāmeklē rokā, - es aši izrīkoju. - Man nešķiet, ka es spētu savaldīties, ja vēlreiz satiktu kādu no taviem draudziņiem. - Nē, es nebūtu tik stiprs.

Viņa nodrebinājās, un tad ātri saņēmās. Viņa paspēra soli viņu virzienā, uzsaucot, - Džes! Andžela! - skaļā balsī. Viņas pagriezās, un viņa pamāja ar roku, lai pievērstu viņu uzmanību.

Bella! Ak, viņai nekas nekaiš! Andžela ar atvieglojumu nodomāja.

Nedaudz kavējam? Džesika īgņojās pie sevis, bet arī viņa bija priecīga, ka Bella nav apmaldījusies vai savainota. Tas man lika izjust pret viņi nedaudz lielākas simpātijas, nekā agrāk.

Viņas steidzās atpakaļ, un tad apstājās, šokētas, kad ieraudzīja mani viņai līdzās.

Oho-ho! Džesa apstulbusi domāja. Tas vienkārši nevar būt!

Edvards Kalens? Vai viņa devās prom vienatnē, lai satiktu viņu? Bet, kāpēc tad viņa vaicāja par to, ka viņi dodas prom no pilsētas, ja zināja, ka viņš ir te... Es ieraudzīju īsu uzplaiksnījumu ar Bellas drūmo izteiksmi, kad viņa vaicāja Andželai, vai mana ģimene parasti neierodas skolā. Nē, viņa to nezināja, Andžela nosprieda.

Džesikas domas šaudījās starp pārsteigumu un aizdomām. Bella kaut ko ir slēpusi no manis.

- Kur tu biji? - viņa prašņāja, blenžot uz Bellu, bet ar acs kaktiņu slepus glūnot uz mani.

- Es apmaldījos. Un tad es nejauši satiku Edvardu, - Bella atbildēja, pamājot ar roku uz manu pusi. Viņas balss skanēja pilnīgi normāli. It kā tas tiešām būtu bijis viss, kas notika.

Viņa noteikti bija šokā. Tas bija vienīgais izskaidrojums viņas mieram.

- Vai tas nekas, ja es jums pievienošos? - es vaicāju - lai būtu pieklājīgs; es zināju, ka viņas jau bija paēdušas.

Augstā debess, bet viņš ir superīgs! Džesika domāja, viņas prāts piepeši bija viegli neskaidrs.

Andžela nebija daudz labāka. Kaut mēs nebūtu paēdušas. Oho. Vienkārši. Oho.

Nu, kāpēc gan es nevarētu to paveikt Bellas labā?

- Ēe... protams, - Džesika piekrita.

Andžela sarauca pieri. - Mm... Bella, vispār mēs gaidot jau paēdām, - viņa atzinās. - Piedod.

Ko? Aizveries! Džesa domās žēlojās.

Bella nevērīgi paraustīja plecus. Tik mierīgi. Pavisam noteikti viņa bija šokā. - Tas nekas, es neesmu izsalkusi.

- Man šķiet, tev vajadzētu kaut ko ieēst, - es nepiekritu. Viņai vajadzēja uzņemt asinīs cukuru - lai gan tās jau tāpat saldi smaržoja, es īgni nodomāju. Panika viņu pārņems vienā mirklī, un tukšs vēders nepalīdzēs. Cik zināju no pieredzes, viņa visai viegli krita ģībonī.

Šīs meitenes nebūs apdraudētas, ja dosies taisnā ceļā uz mājām. Briesmas nevajāja katru viņu soli.

Un es labprātāk pabūtu ar Bellu vienatnē - tik ilgi, kamēr vien viņa vēlēsies būt vienatnē ar mani.

- Vai jums būtu kas iebilstams, ja Bellu šovakar mājās aizvestu es? - es vaicāju Džesikai, pirms Bella paguva atbildēt. - Tad jums nebūtu jāgaida, līdz viņa paēdīs.

- Mjā, nu, laikam jau tā varētu... - Džesika izteikti blenza uz Bellu, gaidot kādu zīmi, ka tieši to viņa vēlējās.

Es gribētu palikt... bet viņa laikam vēlas viņu tikai sev. Kura gan nevēlētos? Džesa domāja. Tajā brīdī viņa ieraudzīja, ka Bella piemiedz ar aci.

Bella piemiedza ar aci?

- Nu labi, - Andžela žigli ierunājās, steidzoties pazust, ja tas bija tas, ko Bella vēlējās. Un likās, ka viņa to vēlas. - Līdz rītdienai, Bella... Edvard. - Viņa centās izrunāt manu vārdu nevērīgā tonī. Tad viņa sagrāba Džesikas roku un sāka vilkt viņu prom.

Man būs jāizdomā, kā lai atlīdzinu Andželai par to. 

Džesikas mašīna bija pavisam netālu, ielas lampas spožajā gaismas aplī. Bella piesardzīgi vēroja viņas, nelielai rūpju rievai iezogoties starp viņas acīm, līdz viņas sasniedza mašīnu, tātad viņa pilnībā apzinājās, kādās briesmās bija atradusies. Džesika pamāja, braucot projām, un Bella pamāja pretī. Mašīna vēl nebija nozudusi, kad viņa dziļi ieelpoja un pagriezās, lai paskatītos uz mani.

- Es tiešām neesmu izsalkusi, - viņa noteica.

Kāpēc viņa gaidīja, kamēr viņas aizbrauc, lai runātu? Vai viņa no visas tiesas vēlējās pabūt ar mani vienatnē - pat tagad, pēc tam, kad bija redzējusi manu slepkavniecisko niknumu?

Vai nu tā, vai citādi, bet viņai kaut kas bija jāieēd.

- Smieklīgi, - es sacīju.

Turēju restorāna durvis viņai atvērtas un gaidīju. 

Viņa nopūtās, un iegāja iekšā.

Es turējos viņai blakus līdz paaugstinājumam, kur gaidīja viesu sagaidītāja. Bella joprojām likās pilnīgi savā ādā. Es vēlējos pieskarties viņas rokai, viņas pierei, lai pārbaudītu viņas temperatūru. Bet mana aukstā roka viņai izraisītu nepatiku, kā tas ir bijis agrāk.

Ak, vai, viesu saņēmējās visai skaļā mentālā balss iztraucēja manu apziņu. Mīļo pasaulīt.

Likās, ka es to vien daru, kā sagrozu prātus. Vai arī es to ievēroju tik uzkrītoši, jo tik ļoti vēlējos, kaut Bella šādi reaģētu uz mani? Mēs vienmēr likāmies pievilcīgi mūsu medījumam. Nekad agrāk nebiju par to tik daudz domājis. Parasti - ja vien, saskarsmē ar tādiem cilvēkiem kā Šellija Koupa un Džesika Stenlija, bailes atkārtoti nomāca apmulsums - pēc virspusējas pievilcības, bailes ātri vien ņēma virsroku...

- Galdiņu diviem? - es vaicāju, kad viesu saņēmēja nerunāja.

- Ā... ēe...jā. Laipni lūdzam La Bella Italia. - Mm! Kāda balss! - Lūdzu, sekojiet man. - Viņas domas bija pārņemtas - plānojot.

Varbūt tā ir viņa māsīca. Viņa nevarētu būt viņa māsa, viņi neizskatās tik līdzīgi. Bet noteikti radiniece. Viņšnevarētu būt kopā ar viņu.

Cilvēku acis bija tik miglainas; viņi neko neredzēja skaidri. Kā gan šī aprobežotā sieviete varēja uzskatīt manu fizisko valdzinājumu - ēsmu priekš medījuma - par tik fascinējošu, un tomēr viņa nebija spējīga saskatīt man līdzās esošās meitenes maigo perfektumu? 

Nu ko, katram gadījumam, nav vajadzības viņai izpalīdzēt, viesu saņēmēja domāja, vedot mūs uz ģimenes izmēra galdu restorāna pilnākās daļas pašā centrā. Vai man iedot viņam savu numuru, kamēr viņa ir tur...? viņa prātoja.

Es izvilku banknoti no savas aizmugurējās kabatas. Cilvēki mēdza būt visai piekāpīgi, ja ir iesaistīta nauda.

Bella jau grasījās bez iebildumiem apsēsties vietā, kuru bija norādījusi viesu saņēmēja. Es papurināju galvu viņas virzienā, un viņa apstājās, ziņkārīgi piešķiebjot galvu. Jā, šovakar viņa būs ļoti ziņkārīga. Šai sarunai pūlis nebija ideāli piemērota vieta.

- Varbūt kādu mazliet privātāku vietu? - es ierosināju viesu saņēmējai, pasniedzot viņai naudu. Viņas acis pārsteigumā iepletās, un tad samiedzās, kamēr viņas pirksti saliecās ap naudaszīmi.

- Protams.

Vedot mūs apkārt starpsienai, viņa pašķielēja uz banknoti.

Piecdesmit dolāri par labāku galdiņu? Un arī bagāts. Tas daudz ko izskaidro - varu derēt, ka viņa jaka maksā vairāk nekā mana beidzamā alga. Sasodīts. Kāpēc viņš vēlas privātumu ar viņu?

Viņa piedāvāja mums abiem nišu, klusā restorāna stūrī, kur neviens nevarēs mūs redzēt - redzēt Bellas reakciju uz lai ko es arī viņai neteiktu. Man nebija ne jausmas, ko viņa no manis šovakar gribēs. Vai arī, ko es viņai sniegšu.

Cik daudz viņa bija nojautusi? Kādu izskaidrojumu šāvakara notikumiem viņa bija atradusi?

- Kā būtu šeit? - viesu sagaidītāja vaicāja.

- Nevainojami, - es atbildēju un, izjūtot nelielu aizkaitinājumu par viņas nevērīgo attieksmi pret Bellu, es viņai plati uzsmaidīju, atklājot savus zobus. Lai viņa mani ierauga skaidri.

Oho. - Ēe... jūsu apkalpotāja tūlīt būs klāt. - Viņš nevar būt īsts. Es laikam sapņoju. Varbūt viņa pazudīs... varbūt es uzrakstīšu savu numuru ar ketčupu uz viņa šķīvja... Viņa aizsteberēja prom, nedaudz grīļojoties.

Dīvaini. Viņa joprojām nebija nobijusies. Es piepeši atcerējos Emeta ķircināšanos ēdnīcā, pirms tik daudzām nedēļām. Varu saderēt, ka es viņu būtu nobiedējis daudz labāk.

Vai es sāku zaudēt ķērienu?

- Tev nevajadzētu tā izdarīties ar cilvēkiem, - Bella iejaucās manās pārdomās visai kritiskā tonī. - Tas nav godīgi.

Es lūkojos uz viņas pārmetošo izteiksmi. Ko viņa ar to gribēja teikt? Par spīti saviem nodomiem, es nemaz nebiju nobiedējis viesu saņēmēju. - Kā izdarīties?

- Tā apžilbināt cilvēkus - viņa droši vien šobrīd virtuvē elš.

Hmm. Bella bija ļoti tuvu patiesībai. Viesu saņēmēja bija tikai pa pusei pie skaidras apziņas, aprakstot savai draudzenei no viesmīļiem savu dullo reakciju uz mani.

- Nu taču, - Bella rājās, kad es uzreiz neatbildēju. - Tu noteikti zini, kādu efektu atstāj uz apkārtējiem.

- Es apžilbinu cilvēkus? - Tas bija visai interesants veids, kā to apzīmēt. Šim vakaram gana precīzs. Es prātoju, kāpēc bija atšķirība...

- Vai neesi to pamanījis? - viņa joprojām kritiski vaicāja. - Domā, ka visiem izdodas tikpat viegli panākt savu?

- Vai es apžilbinu arī tevi? - es impulsīvi padevos ziņkārībai, un tad jau vārdi bija izsprukuši, un bija par vēlu ņemt tos atpakaļ.

Bet, pirms es paguvu pārāk dziļi nožēlot to, ka izrunāju šos vārdus skaļi, viņa jau atbildēja, - Bieži. - Un viņas vaigi iekrāsojās viegli sārti.

Es viņu žilbināju.

Mana klusā sirds iedegās cerībā ar lielāku spēku, nekā jebkad agrāk, cik vien spēju atcerēties.

- Sveicināti, - kāds ierunājās, tā bija viesmīle, kas stādījās priekšā. Viņas domas bija skaļas un daudz skaidrākas nekā viesu saņēmējai, bet es viņu ignorēju. Tā vietā, lai klausītos, es lūkojos Bellas sejā, vērojot, kā asinis pieplūst zem viņas ādas, ievērojot nevis šī skata radītās liesmas manā rīklē, bet gan to, kā tas padarīja košāku viņas glīto seju, kā piestāvēja viņas krēmkrāsas ādai...

Viesmīle kaut ko gaidīja no manis. Ā, viņa bija vaicājusi par mūsu dzērienu izvēli. Es turpināju lūkoties uz Bellu, un arī viesmīle negribīgi pievērsa viņai skatienu.

- Es ņemšu kolu? - Bella teica, it kā jautājot pēc piekrišanas.

- Divas kolas, - es pasūtīju. Slāpes - normālas cilvēku slāpes - bija šoka pazīme. Es pārliecināšos, ka viņa uzņem savā ķermenī gana cukura no sodas dzēriena. 

Lai gan viņa izskatījās veselīga. Vairāk nekā tikai veselīga. Viņa burtiski staroja.

- Kas noticis? - viņa prašņāja - pieļāvu domu, ka tas bija mana ciešā skatiena

dēļ

. Es tik tikko ievēroju, ka viesmīle bija prom.

- Kā tu jūties? - es vaicāju. 

Viņa samirkšķināja acis, ieizpratnē par jautājumu. - Viss kārtībā.

- Tev nereibst galva, nav slikti, auksti...?

Tagad viņa bija vēl vairāk apjukusi. - Vai vajadzētu?

- Vispār es gaidu, kad tev iestāsies šoks. - Es iešķībi pasmaidīju, gaidot viņas protestus. Viņai nepatiks, ja par viņu rūpēsies.

Viņai vajadzēja minūti, lai atbildētu. Viņas skatiens bija nedaudz miglains. Viņa reizēm tā izskatījās, kad es viņai uzsmaidīju. Vai viņa bija... apžilbināta?

Man ļoti gribējās tam ticēt.

- Es domāju, tas nenotiks. Man allaž ir labi padevies apspiest nepatīkamas lietas, - viņa, nedaudz aizelsusies, noteica.

Vai tas nozīmēja, ka viņai ir bijusi liela prakse ar nepatīkamām lietām? Vai viņas dzīve vienmēr bijusi tik bīstama?

- Vienalga, - es viņai atbildēju, - es jutīšos labāk, kad iedabūsi sevī cukuru un ēdienu.

Viesmīle atgriezās ar kolām un maizes groziņu. Viņa tos nolika man priekšā, un vaicāja, ko pasūtīšu, cenšoties vienlaicīgi notvert manu skatienu. Es liku noprast, ka viņai jāpievēršas Bellai, un tad atsāku viņu ignorēt. Viņas domas bija visai vulgāras.

- Ēe... - Bella žigli ieskatījās ēdienkartē. - Es ņemšu sēņu ravioli.

Viesmīle dedzīgi pagriezās pret mani. - Un jūs?

- Man neko, paldies.

Bella viegli novaikstījās. Hm. Viņa laikam bija ievērojusi, ka es nekad neēdu. Viņa ievēroja visu. Un viņas tuvumā es vienmēr aizmirsu par piesardzību.

Es nogaidīju, līdz atkal bijām vieni.

- Dzer, - es uzstāju.

Jutos pārsteigts, kad viņa nekavējoties un bez iebildumiem paklausīja. Viņa dzēra, līdz glāze bija pilnīgi tukša, un es pastūmu otru kolu viņas virzienā, nedaudz saraucot pieri. Slāpes, vai šoks?

Viņa iedzēra vēl mazliet, un tad nodrebinājās.

- Vai tev ir auksti?

- Tas tikai no kolas, - viņa noteica, vēlreiz nodrebot, viņas lūpām viegli trīcot, it kā viņas zobi grasītos klabēt.

Glītā blūze, kas viņai bija mugurā, izskatījās pārāk plāna, lai varētu viņu pienācīgi pasargāt; tā piegulēja viņai kā otra āda, gandrīz tikpat trausla kā pirmā. Viņa bija tik vārīga, tik mirstīga. - Vai tad tev nav jakas?

- Jā. - Viņa nesapratnē palūkojās apkārt. - Vai, esmu to aizmirsusi Džesikas mašīnā.

Es novilku savu jaku, vēloties, kaut mana ķermeņa temperatūra neizbojātu šo žestu. Būtu bijis tik jauki spēt viņai piedāvāt siltu virsjaku. Viņa lūkojās uz mani, vaigiem atkal piesarkstot. Ko viņa šobrīd domāja?

Es pasniedzu viņai jaku pāri galdam, un viņa to tūlīt uzvilka, un tad vēlreiz nodrebinājās.

Jā, būtu ļoti patīkami būt siltam.

- Paldies, - viņa noteica. Viņa dziļi ieelpoja, un tad uzlocīja pārāk garās piedurknes, lai atbrīvotu plaukstas. Viņa ievilka vēl vienu dziļu elpu.

Vai vakars beidzot sāka izdoties? Viņas krāsa joprojām bija laba; uz tumši zilās blūzes fona viņas āda bija kā krēms un rozes.

- Zilais ļoti piestāv tavai ādas krāsai, - es izteicu komplimentu. Biju tikai godīgs.

Viņa piesarka, pastiprinot efektu.

Viņa izskatījās labi, bet nebija vērts riskēt. Pastūmu maizes groziņu viņas virzienā.

- Nē, - viņa iebilda, nojaušot manus motīvus. - man tiešām nav šoka.

- Tev vajadzētu būt šokam - normālam cilvēkam tāds būtu. Tu neizskaties pat satraukusies. - Es nosodoši blenzu uz viņu, brīnoties, kāpēc viņa nevarētu būt normāla, un tad prātojot, vai es patiešām gribēju, lai viņa tāda būtu.

- Es kopā ar tevi jūtos ļoti droši, - viņa noteica, un viņas skatiens jau atkal pauda uzticību. Uzticību, ko es nebiju pelnījis.

Viņas instinkti bija galīgi nepareizi - ačgārni. Laikam tur bija tā problēma. Viņa neatpazina briesmas tā, kā cilvēciskai būtnei pienākas. Viņas reakcija bija pilnīgi pretēja. Tā vietā, lai bēgtu, viņa vilcinājās, alkstot pēc tā, kam vajadzētu viņu nobiedēt...

Kā gan es spēju pasargāt viņu no sevis paša, ja neviens no mums to nevēlējās?

- Tas ir sarežģītāk, nekā biju plānojis, - es nomurmināju.

Redzēju, ka viņa uztver manis teikto, un prātoju, ko gan viņa par to domā. Viņa paņēma maizes salmiņu un sāka ēst, šķietami nedomājot par savu rīcību. Brīdi košļājusi, viņa domīgi pielieca galvu uz sāniem.

- Parasti, kad tavas acis ir tik gaišas, tu esi labākā omā, - viņa nevērīgi noteica.

Viņas novērojums, tik ļoti balstīts uz reāliem faktiem, mani apstulbināja. - Ko?

- Kad tavas acis ir melnas, tu esi īdzīgāks - un tad ar to ir jārēķinās. Man šajā sakarā ir kāda teorija, - viņa viegli piebilda.

Tātad viņai bija pašai savs izskaidrojums. Protams, ka tā. Izjutu dziļas šausmas, prātojot, cik ļoti viņa bija pietuvojusies patiesībai.

- Vēl teorijas?

- Ahā. - Viņa pilnīgi vienaldzīgi nokoda vēl vienu kumosu. It kā viņa neapspriestu briesmoņu būtību ar pašu briesmoni.

- Cerams, šoreiz tu būsi radošāka... - es meloju, kad viņa apklusa. Manas patiesās cerības bija, kaut viņai nebūtu taisnība - kaut viņa būtu jūdzēm tālu no patiesības. - Vai arī tu joprojām smelies idejas komiksos?

- Nu, īsti no komiksa es to nenoskatīju, - viņa nedaudz nokaunējusies teica - Tomēr neizdomāju arī gluži pati.

- Un? - es izgrūdu caur zobiem.

Viņai noteikti nevajadzētu runāt tik mierīgi, ja viņa grasītos kliegt.

Kamēr viņa vilcinājās, kožot lūpā, atkal parādījās viesmīle ar Bellas ēdienu. Es īpaši nepievērsu viņai uzmanību, kamēr viņa nolika šķīvi Bellas priekšā un tad vaicāja, vai es kaut ko nevēlos.

Es atteicos, bet pasūtīju vēl kolu. Viesmīle nebija ievērojusi tukšās glāzes. Viņa tās paņēma un aizgāja.

- Tātad - tu teici...? - es nervozi mudināju, tiklīdz mēs atkal palikām vieni.

- Es pastāstīšu mašīnā, - viņa zemā balsī noteica. Ā, tas būs kas nelāgs. Viņa nevēlējās izteikt savus pieņēmumus citu klātbūtnē. - Ja... - viņa piepeši iesāka.

- Tev ir noteikumi? - es biju tik sasprindzis, ka vārdi gandrīz izskanēja kā rūciens.

- Man, protams, ir daži jautājumi.

- Protams, - es skarbi piekritu. 

Iespējams, ar viņas jautājumiem pietiktu, lai es saprastu, kurp virzās viņas domu gājiens. Bet kā lai uz tiem atbild? Ar atbildīgiem meliem? Vai arī man vajadzētu viņai teikt taisnību? Vai arī neteikt neko, nespējot izlemt, kā labāk?

Mēs sēdējām, klusēdami, kamēr viesmīle papildināja viņas sodas krājumus.

- Nu, sāc, - es noteicu ar saspringušu žokli, kad viņa aizgāja.

- Kāpēc tu esi Portandželosā?

Tas bija pārāk vienkāršs jautājums - no viņas puses. Tas neko neizteica, kamēr mana atbilde, ja es teiktu patiesību, izteiktu daudz par daudz. Lai viņa pirmā kaut ko atklāj.

- Nākamais jautājums, - es noteicu.

- Bet tas bija pats vienkāršākais!

- Nākamais, - es atkārtoju.

Mana izvairība viņu aizkaitināja. Viņa nolaida acis, pievēršot skatienu ēdienam. Lēnām, dziļi apdomājoties, viņa paņēma kumosu un piesardzīgi sakošļāja. Tad viņa iedzēra vēl mazliet kolas, un visbeidzot paskatījās uz mani. Viņas acis bija aizdomīgi samiegtas.

- Nu labi, - viņa noteica, - Teiksim, protams, tīri teorētiski, ka... kāds... zinātu, ko cilvēki domā, nu, spētu lasīt domas - ar dažiem izņēmumiem.

Varēja būt ļaunāk.

Tas izskaidroja viņas nelielo smaidu mašīnā. Viņa bija attapīga - manas spējas nekad iepriekš neviens nebija pamanījis. Izņemot Kārlailu, un toreiz tas bija visai acīmredzami, kad pašā sākumā es atbildēju uz visām viņa domām, it kā viņš būtu tās izteicis skaļi. Viņš to saprata ātrāk, nekā es pats...

Šis jautājums nebija tik briesmīgs. Ņemot vērā to, ka viņa zināja, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, tas nebija tik nopietni, cik varēja būt. Galu galā, domu lasīšana nebija vampīru būtības vizītkarte. Es pieskaņojos viņas hipotēzei.

- Tikai vienu izņēmumu, - es izlaboju. - Teorētiski.

Viņa apspieda smaidu - mana atklātība viņu iepriecināja. - Nu labi, tad vienu izņēmumu. Kā tas notiek? Kādas ir robežas? Kā... šis kāds... varētu kādu citu atrast tieši īstajā brīdī? Kā viņš zinātu, ka viņai ir nepatikšanas?

- Teorētiski?

- Protams. - Viņas lūpas savilkās, un dzidri brūnās acis bija alkainas.

- Nu, - es vilcinājos. - Ja... šis kāds...

- Sauksim viņu par Džo, - viņa ierosināja.

Nevarēju nepasmaidīt par viņas entuziasmu. Vai viņai patiešām likās, ka patiesība varētu būt tik laba lieta? Ja jau mani noslēpumi bija tik patīkami, kāpēc gan man viņai tos neatklāt?

- Nu tad Džo, - es piekritu. - Ja Džo būtu bijis uzmanīgāks, tad brīdim nemaz nebūtu vajadzējis būt tik īstam. - Es papurināju galvu un apspiedu trīsas, iedomājoties, cik maz pietrūka, lai šodien es būtu ieradies par vēlu. - Tikaitu esi spējīga tik mazā pilsētiņā iekulties nepatikšanās. Tu būtu pilnīgi sagrāvusi noziedzības līmeņa rādītājus uz kādiem desmit gadiem.

Viņas lūpu kaktiņi nolaidās, un tad viņa uzmeta lūpu. - Mēs runājam par teorētisku notikumu.

Es pasmējos par viņas aizkaitinājumu. 

Viņas lūpas, āda... Tās izskatījās tik maigas. Es vēlējos pieskarties tām. Vēlējos pielikt pirkstu viņas sarauktajam lūpu kaktiņam un pacelt to uz augšu. Neiespējami. Mana āda viņai liktos atbaidoša.

- Jā, tas tiesa, - es noteicu, atgriežoties pie sarunas, pirms vēl paguvu iedzīt sevi pārāk dziļā depresijā. - Vai sauksim tevi par Džeinu?

Viņa paliecās pāri galdam uz manu pusi, no viņas platajām acīm bija pazudis viss humors un aizkaitinājums.

- Kā tu zināji? - viņa vaicāja, zemā un saspringtā balsī.

Vai man teikt patiesību? Un, ja jā, tad kuru daļu?

Es vēlējos viņai to pateikt. Vēlējos izpelnīties to uzticību, kuru joprojām varēju redzēt viņas sejā.

- Tu zini, ka vari man uzticēties, - viņa nočukstēja, un pastiepa vienu roku, it kā gribētu pieskarties manām plaukstām, kuras gulēja uz galda man priekšā. 

Es atvilku tās atpakaļ - ienīstot domu par viņas reakciju uz manu vēso akmens ādu - un viņa atvilka savējo.

Zināju, ka viņa pasargās manus noslēpumus; viņa bija absolūti uzticama, viscaur laba. Bet es neticēju, ka viņa no tiem nenobīsies. Viņai vajadzētu baidīties. Šausmas bija patiesība.

- Es nezinu, vai man vēl ir izvēle, - nomurmināju. Atminējos, ka reiz biju viņu ķircinājis, nosaucot par neuzmanīgu. Ja vien es pareizi iztulkoju viņas izteiksmi, toreiz biju viņu aizvainojis. Nu ko, vismaz šo nodarījumu es varēju labot. - Man nebija taisnība - tu esi daudz vērīgāka, nekā es biju domājis. - Un, lai gan viņa droši vien to nenojauta, es jau sen biju diezgan augstās domās par viņu. Bet viņa neko nepalaida garām.

- Man likās, ka tev vienmēr ir taisnība, - viņa noteica, ar smaidu ķircinot mani.

- Agrāk tā bija. - Agrāk es zināju, ko daru. Es vienmēr biju pārliecināts par savām domām. Un tagad viss bija pārtapis par haosu un apjukumu. 

Tomēr es to negribēju mainīt. Es negribēju tādu dzīvi, kurai piemistu jēga. Ne tad, ja haoss nozīmēja to, ka varu būt kopā ar Bellu.

- Man arī citādā ziņā par tevi nebija taisnība, - es turpināju, pavēršot sarunu citā virzienā. - Tu nepievelc negadījumus - tā nebūtu gana plaša klasifikācija. Tu pievelc nepatikšanas. Ja desmit jūdžu rādiusā ir kaut kas bīstams, tas nešaubīgi tevi atradīs.

Bellas seja atkal kļuva nopietna. - Un arī tu esi tajā kategorijā?

Godīgums, atbildot uz šo jautājumu, bija svarīgāks, nekā atbildot uz citiem. - Nešaubīgi.

Viņas acis viegli samiedzās - šoreiz nevis no aizdomām, bet gan no dīvainām raizēm. Viņa vēlreiz pasniedzās pāri galdam, lēnām un piesardzīgi. Es atvilku savas plaukstas par collu tālāk, bet viņa to ignorēja, apņēmusies man pieskarties. Es aizturēju elpu - šoreiz nevis viņas smaržas dēļ, bet no pēkšņas, neizmērojamas spriedzes. Bailes. Mana āda viņai liksies riebīga. Viņa aizbēgs.

Viņa viegli paberzēja savus pirkstus pret manas delnas virspusi. Viņas maigā, labprātīgā pieskāriena karstums bija kas tāds, ko vēl nekad nebiju sajutis. Tā bija gandrīz tīra bauda. Tā varētu būt, ja ne manas bailes. Joprojām nespējot elpot, es vēroju viņas seju, kad viņa sajuta manu akmens cieto ādu.

Viegls smaids parādījās viņas lūpu kaktiņos.

- Paldies, - viņa noteica, palūkojoties man acīs ar ciešu skatienu. - Šī bija jau otrā reize.

Viņas maigie pirksti vilcinājās uz manas plaukstas, it kā tiem patiktu tur atrasties.

Es atbildēju tik nepiespiesti, cik vien spēju. - Trešo reizi labāk nemēģināsim, labi?

Viņa saviebās, bet pamāja.

Izvilku savas plaukstas no viņējās apakšas. Viņas pieskāriens bija tik skaudrs, ka es nevēlējos gaidīt brīdi, kad viņas iecietības maģija beigsies, pārvēršoties riebumā. Es paslēpu rokas zem galda.

Lasīju viņas acīs; lai gan viņas prāts bija mēms, es tajās varēju ieraudzīt gan uzticību, gan apbrīnu. Tajā mirklī es aptvēru, ka gribu atbildēt uz viņas jautājumiem. Ne tāpēc, ka biju viņai toparādā. Ne tāpēc, ka vēlējos, lai viņa man uzticas.

Es vēlējos, lai viņa mani iepazīst.

- Es sekoju tev uz Portandželosu, - Es viņai teicu, vārdiem plūstot pārāk ātri, lai es spētu tos apdomāt. Zināju, kādus draudus slēpj patiesība, kādu risku uzņemos. Jebkurā mirklī viņas nedabiskais miers varēja sabrukt, pārtopot histērijā. No otras puses, šī apziņa tikai lika man runāt ātrāk. - Es nekad agrāk neesmu mēģinājis kādu konkrētu cilvēku noturēt pie dzīvības, un tas ir daudz sarežģītāk, nekā es būtu domājis. Bet tas droši vien ir tāpēc, ka runa ir par tevi. Parasti cilvēki kaut kā vada dienas bez katastrofām.

Es vēroju viņu un gaidīju.

Viņa pasmaidīja. Viņas lūpu kaktiņi pavērsās augšup, un šokolādes krāsas acis kļuva siltas.

Es tikko atzinos, ka vajāju viņu, un viņa smaidīja.

- Vai tev ir ienācis prātā, ka varbūt mana stunda bija situsi jau pirmajā reizē - ar busiņu - un ka tu iejaucies likteņa gaitā? - viņa vaicāja.

- Tā nebija pirmā reize, - es noteicu, blenžot lejup uz tumšo, sarkanbrūno galdautu, kaunā uzrāvis plecus. Manas barjeras bija kritušas, patiesībai joprojām neapdomīgi laužoties brīvībā. - Tava stunda bija situsi jau pirmajā reizē, kad es tevi satiku.

Tā bija taisnība, un tas mani saniknoja. Es biju nostājies pāri viņas dzīvei kā giljotīnas asmens. Itin kā kāds ļauns, netaisnīgs liktenis būtu viņu nolēmis nāvei un - par cik es izrādījos nederīgs ierocis - tas pats liktenis turpināja centienus viņu iznīdēt. Es iztēlojos šo likteni, piešķirot tam seju - šaušalīga, nenovīdīga ragana, atriebīga harpija.

Es vēlējos, lai kaut kas, kāds būtu atbildīgs par to - lai man būtu kaut kas konkrēts, pret ko cīnīties. Kaut kas, jebkas, ko varētu iznīcināt, lai tādējādi Bella būtu drošībā.

Bella bija ļoti klusa; viņas elpa bija kļuvusi straujāka.

Es pacēlu skatienu, zinot, ka beidzot ieraudzīšu bailes, kuras biju gaidījis. Vai tad es tikko neatzinos, cik tuvu biju tam, lai viņu nogalinātu? Tuvāk, nekā busiņš, kurš bija tikai dažu collu attālumā no viņas sašķaidīšanas. Un tomēr viņas seja joprojām bija mierīga, viegli samiegtajās acīs bija tikai rūpes. 

- Vai atceries? - Viņai tas bija jāatceras.

- Jā, - viņas balss skanēja nosvērti un drūmi. Viņas dziļās acis bija sapratnes pilnas.

Viņa zināja. Viņa zināja, ka es gribēju viņu nogalināt.

Kur bija kliedzieni?

- Un tomēr tu sēdi tepat, - es teicu, apzīmējot jau ierasto pretstatu.
- Jā, te es sēžu... tevis dēļ. - Viņas izteiksme mainījās, kļūstot ziņkāra, kad viņa nemanāmi mainīja sarunas tēmu. - Jo kaut kādā veidā tu zināji, kā mani šodien atrast...?

Es bezcerīgi vēl reizi mēģināju salauzt barjeru, kas aizsargāja viņas domas, izmisīgi cenšoties saprast. Es nespēju rast loģisku izskaidrojumu. Kā gan viņa vispār vēl varēja uztraukties par pārējo, kad šī baisā patiesība bija nākusi gaismā?

Viņa gaidīja, būdama tikai ziņkārīga. Viņas āda bija bāla, kas viņai bija dabiski, bet tas joprojām mani satrauca. Vakariņas gandrīz neskartas atradās viņas priekšā. Ja es turpināšu viņai pārāk daudz stāstīt, viņai vajadzēs enerģiju, kad iestāsies šoks.

Es nosaucu savus noteikumus. - Tu ēd, es runāšu.

Viņa to pussekundi apdomāja, un tad iemeta kumosu mutē ar ātrumu, kas neatbilda viņas mieram. Manas atbildes viņu interesēja daudz vairāk, nekā acis lika nojaust.

- Tas ir grūtāk, nekā tam vajadzētu būt - paturēt tevi acīs, - es viņai teicu. - Parasti es cilvēkus varu atrast ļoti viegli, ja reiz jau esmu dzirdējis viņu domas.

To sakot, uzmanīgi vēroju viņas seju. Viena lieta bija uzminēt pareizi, cita lieta iegūt minējumu apstiprinājumus.

Viņa bija nekustīga, acis ieplestas. Jutu, kā zobi sacērtas kopā, gaidot viņas paniku.

Bet viņa tikai vienreiz samirkšķināja acis, skaļi norija kumosu, un tad žigli iemeta mutē nākamo. Viņa gaidīja, kad es turpināšu.

- Es paturēju acīs Džesiku, - Es turpināju, vērojot, kādu reakciju atstāja katrs vārds. - Ne jau rūpīgi, jo, kā jau teicu, tikai tu esi spējīga iekulties nepatikšanās Portandželosā, - nespēju atturēties no šīs piebildes. Vai viņa zināja, ka citu cilvēku dzīves nav tik ļoti pārņemtas ar piedzīvojumiem, kas gandrīz beidzas letāli, jeb arī viņai likās, ka viņa ir normāla? Viņa bija visnenormālākā, kādu vien spēju iedomāties. - Un sākumā nepamanīju, kurā brīdī tu aizgāji viena pati. Tad, kad es sapratu, ka jūs neesat kopā, gāju tevi meklēt uz grāmatveikalu, ko redzēju viņas domās. Es redzēju, ka tu neesi bijusi tur iekšā, ka esi devusies uz dienvidiem... un zināju, ka drīz vien tev būs jāgriežas atpakaļ. Tāpēc es gaidīju tevi un izklaidīgi ielūkojos garāmgājēju domās, lai redzētu, vai kāds nav tevi pamanījis, un tad es zinātu, kur tu esi. Man nebija nekāda iemesla uztraukties... bet savādā kārtā es raizējos... - Mana elpa kļuva straujāka, atceroties tobrīd izjusto paniku. Viņas smarža liesmoja manā rīklē un es jutos laimīgs. Tās bija sāpes, kuras nozīmēja, ka viņa ir dzīva. Tik ilgi, kamēr es degu, viņa bija drošībā.

- Es sāku braukāt apkārt, joprojām... klausīdamies. - Cerēju, ka šis vārds viņai liksies loģisks. Tas varēja būt visai mulsinoši. - Beidzot rietēja saule, un es grasījos kāpt laukā un sekot tev kājām. Un tad...

Tiklīdz šīs atmiņas atgriezās - nevainojami skaidras un tik dzīvas, it kā es no jauna atrastos tur - sajutu, kā tas pats slepkavnieciskais naids pāršalc ķermeni, saslēdzot to ledū.

Es gribēju, lai viņš mirst. Man vajadzēja, lai viņš mirst. Mans žoklis saspringa, koncentrējoties uz palikšanu šeit. Es joprojām biju vajadzīgs Bellai. Tikai tam bija nozīme.

- Un tad - kas? - viņa ieplestām acīm čukstēja.

- Es sadzirdēju viņu domas, - es izgrūdu caur zobiem, nespējot novaldīties pietiekami, vārdiem izskanot kā rūcienam. - Viņu domās es ieraudzīju tavu seju.

Tik tikko spēju pretoties dziņai nogalināt. Es joprojām precīzi zināju, kur viņu atrast. Viņa tumšās domas iesūcās naksnīgajās debesīs, vedinot mani tām tuvāk...

Es aizsedzu seju, zinot, ka mana izteiksme bija kā monstram, kā medniekam, kā slepkavam. Lai kontrolētu sevi, ar aizvērtām acīm iztēlojos viņas tēlu, fokusējoties tikai uz viņas seju. Viņas kaulu smalkā līnija, bālās ādas plānais apvalks - kā zīds, kas pārvilkts pāri stiklam, neticami maigs un viegli plīstošs. Viņa šai pasaulei bija par trauslu. Viņai vajadzēja aizstāvi. Un, kaut kādas absurdas likteņa nolaidības pēc, es biju tuvākais, kas viņai bija pieejams.

Es centos izskaidrot savu vardarbīgo reakciju, lai viņa varētu saprast.

- Tas bija ļoti... grūti, tu nespēj iztēloties, cik grūti - vienkārši savākt tevi un atstāt viņus... dzīvus, - es čukstēju. - Es būtu varējis ļaut tev braukt ar Džesiku un Andželu, bet baidījos: ja atstāsi mani vienu, es sākšu viņus meklēt.

Jau otro reizi šovakar es atzinot atzinos slepkavības plānošanā. Vismaz šī bija attaisnojama.

Kamēr es pūlējos savaldīties, viņa klusēja. Es klausījos viņas sirdspukstos. Ritms bija nevienāds, bet, laikam ritot, tas palēlinājās, kamēr atkal kļuva mierīgs. Arī viņas elpa bija klusa un vienmērīga.

Es biju pārāk tuvu kritiskajai robežai. Man vajadzēja nogādāt viņu mājās, pirms...

Vai tad es došos viņu nogalināt? Vai es atkal kļūšu par slepkavu tagad, kad viņa man uzticējās? Vai bija kāds veids, kā es varētu sevi apturēt?

Viņa bija apsolījusi pastāstīt savu jaunāko teoriju, kad būsim vieni. Vai es gribēju to dzirdēt? Es degu nepacietībā pēc tā, bet, vai manas ziņkārības apmierināšana būs ļaunāka, nekā neziņa?

Jebkurā gadījumā, vienam vakaram viņa noteikti bija ieguvusi gana daudz patiesības.

Es vēlreiz palūkojos uz viņu, un viņas seja bija bālāka nekā pirms tam, tomēr mierīga.

- Vai esi gatava doties mājās? - es vaicāju.

- Esmu gatava doties prom, - viņa noteica, uzmanīgi izvēloties vārdus, it kā vienkāršs "jā" nebūtu gana labs, lai viņa pateiktu, ko vēlējās.

Kaitinoši.

Viesmīle atgriezās. Nervozējot aiz starpsienas un prātojot, ko vēl viņa varētu man piedāvāt, viņa bija dzirdējusi Bellas pēdējo teikumu. No dažiem atsevišķiem piedāvājumiem, kas viņai bija padomā, man gribējās nobolīt acis.

- Kā klājas? - viņa man vaicāja.

- Mēs esam gatavi maksāt, paldies, - es viņai atbildēju, nenovēršot acis no Bellas.

Viesmīles elpa aizrāvās un viņa nekavējoties tapa - izmantojot Bellas apzīmējumu - manas balss apžilbināta.

Izdzirdot to, kā mana balss izklausījās šī nekonsekventā cilvēka galvā, negaidītas atskārsmes mirklī es sapratu, kāpēc es šovakar šķietami piesaistīju tik daudz apbrīnas - ko neizbojāja ierastās bailes.

Tas bija Bellas dēļ. Tik ļoti cenšoties viņu neapdraudēt, būt mazāk biedējošs, būt cilvēcisks, es patiešām biju zaudējis savu būtību. Tagad pārējie cilvēki saskatīja tikai skaistumu, kamēr mans dabiskais šausmīgums tik rūpīgi tika kontrolēts.

Es palūkojos augšup uz viesmīli, gaidot, kad viņa atjēgsies. Tagad, kad es sapratu iemeslu, tas kaut kādā mērā likās uzjautrinoši.

- P-protams, - viņa stostījās. - Te būs.

Viņa pasniedza man mapi ar rēķinu, domājot par vizītkarti, kuru bija ielikusi aiz kvīts. Kartīti ar viņas vārdu un telefona numuru. 

Jā, tas bija visai smieklīgi.

Jau atkal es turēju naudu gatavībā. Uzreiz atdevu viņai mapi, lai viņa netērētu ne nieka no sava laiku, gaidot zvanu, kura nekad nebūs.

- Atlikumu nevajag, - teicu, cerot, ka dzeramnaudas summa remdēs viņas vilšanos.

Es piecēlos, un Bella tūlīt sekoja piemēram. Vēlējos piedāvāt viņai roku, bet man likās, ka vienam vakaram tā būtu pārāk liela veiksmes izaicināšana. Pateicos viesmīlei, ne uz brīdi nenovēršoties no Bellas sejas. Arī Bella likās par kaut ko uzjautrināta.

Mēs devāmies laukā; es gāju viņai tik tuvu līdzās, cik vien uzdrošinājos. Pietiekoši tuvu, lai no viņas ķermeņa plūstošais siltums bija gluži kā fizisks pieskāriens mana auguma kreisajai pusei. Kad pieturēju viņai durvis, viņa klusi nopūtās, un es brīnījos, kas viņu bija saskumdinājis. Es ielūkojos viņas acīs, grasoties to pajautāt, kad viņa pēkšņi nolaida skatienu, izskatoties samulsusi. Tas mani padarīja vēl ziņkārīgāku, vienlaikus arī atturot mani no izjautāšanas. Klusums starp mums turpinājās, kamēr es atvēru viņai pasažieru puses durvis un tad pats iekāpu mašīnā. 

Ieslēdzu sildītāju - siltais laiks strauji tuvojās beigām; auksta mašīna viņai noteikti nelikās patīkama. Viņa ietinās manā jakā, viegli smaidot. 

Es gaidīju, atliekot sarunu līdz brīdim, kamēr pilsētas gaismas izgaisa. Tas man lika justies vēl lielākā divvientulībā ar viņu. 

Vai tas bija pareizi? Tagad, kad biju koncentrējies tikai uz viņu, mašīna likās ļoti maza. Viņas smarža cirkulēja mašīnā kopā ar sildītāja gaisa strāvu, pieaugot un pastiprinoties. Tā pieņēmās spēkā, gluži kā vēl viena būtne mašīnā. Klātbūtne, kas pieprasīja uzmanību.

Tā ieguva prasīto; es degu. Lai gan, degšana bija pieņemama. Tā man likās gluži atbilstoša. Šovakar es biju atklājis tik daudz - vairāk, nekā biju domājis. Un te nu viņa bija, joprojām labprātīgi sēdēja man līdzās. Par to man pienācās kaut ko dot pretī. Upuris. Degšanas ziedojums. 

Ja vien es spētu tā turpināt; tikai degt, un neko vairāk. Bet inde piepildīja manu muti, un muskuļi saspringa gaidās, it kā es medītu...

Man vajadzēja atvairīt šādas domas. Un es zināju, kas varētu novērst manu uzmanību.

- Tagad, - es sacīju, bailēm no viņas atbildes remdējot liesmas. - Ir tava kārta.