8. Rēgs
Es īpaši nemanīju Džaspera viesus šajās pāris saulainajās dienās, ko viņi pavadīja Forksā. Es devos uz mājām tikai tik daudz, lai Ezme nesāktu raizēties. Bet pārsvarā mana eksistence vairāk atgādināja spoka, nevis vampīra uzvedību. Es neredzams slapstījos ēnās, kur varēju sekot savas mīlestības un apsēstības objektam - kur varēju redzēt un dzirdēt viņu to veiksmīgo cilvēku domās, kuri varēja iet viņai līdzās saules gaismā, reizēm nejauši pieskaroties viņas rokai. Viņa nekad nereaģēja uz šādu kontaktu; viņu rokas bija tikpat siltas kā viņējā.
Piespiedu skolas kavēšana nekad iepriekš nebija bijis tik grūts uzdevums. Bet likās, ka saule dara viņu laimīgu, tāpēc es to pārāk neņēmu ļaunā. Mani darīja laimīgu viss, kas viņai lika justies apmierinātai.
Pirmdienas rītā es noklausījos sarunu, kas gandrīz iznīcināja manu pārliecību un padarīja to laiku, ko pavadīju atšķirtībā no viņas par elles mokām. Lai gan, kad saruna bija galā, šī diena kļuva par manu uzvaras dienu.
Izjutu zināmu respektu pret Maiku Ņūtonu; viņš nebija tā vienkārši padevies un aizslampājis prom, lai laizītu brūces. Viņš bija vēl drosmīgāks, nekā es biju domājis. Viņš grasījās mēģināt vēlreiz.
Bella bija ieradusies skolā visai agri un, šķietami nodomājusi izbaudīt sauli, kamēr vēl var, apsēdās uz viena no reti lietotajiem piknika soliem, gaidot, kad nozvanīs pirmais zvans. Viņas mati visai negaidīti reaģēja uz saules gaismu, piešķirot tiem rūsganu nokrāsu, ko es pat nebiju ievērojis.
Maiks atrada viņu atkal skicējot, un bija sajūsmināts par savu veiksmi.
Es mokpilni stāvēju, bezspēcīgi nolūkojoties, spožās saules dēļ piesaistīts pie meža ēnām.
Viņa sveicināja viņu ar pietiekoši lielu aizrautību, lai izraisītu viņā ekstāzi, bet manī gluži pretējas sajūtas.
Redzi, es viņai patīku. Viņa tā nesmaidītu, ja tā nebūtu. Es varu saderēt, ka viņa gribēja iet ar mani uz dejām. Interesanti, kas Sietlā tik svarīgs...
Viņš ievēroja pārmaiņas viņas matos. - Es agrāk nebiju ievērojis, ka taviem matiem ir rūsgana nokrāsa.
Es nejauši izrāvu no zemes mazu eglīti, uz kuras biju atbalstījis roku, kad viņš satvēra pirkstos viņas matu šķipsnu.
- Tikai saulē, - viņa sacīja. Man par dziļu apmierinājumu, viņa atrāvās nedaudz nostāk, kad viņš aizlika šķipsnu aiz viņas auss.
Maikam vajadzēja brīdi, lai sakopotu drosmi, izniekojot nedaudz laika nenozīmīgā sarunā.
Viņa atgādināja viņam par eseju, kura mums visiem bija jānodod trešdien. Spriežot pēc viņas pašapmierinātās izteiksmes, viņa jau bija pabeigusi savējo. Viņš par to bija pilnīgi aizmirsis, un tas visai smagi saīsināja viņa brīvo laiku.
Sasodīts - stulbā eseja.
Beidzot viņš nonāca līdz galvenajam tematam - mani zobi bija sakosti tik cieši, ka tie spētu saberzt granītu pulverī - un pat tad viņš nespēja piespiest sevi uzdot jautājumu pareizi.
- Un es gribēju tev jautāt, vai nevēlies šovakar kaut kur iziet.
- Ā, - viņa noteica.
Iestājās neilgs klusuma brīdis.
Ā? Ko tas nozīmē? Vai viņa taisās piekrist? Paga - man šķiet, es tā īsti nepavaicāju.
Viņš skaļi norija siekalas.
- Mēs varētu aiziet vakariņās vai kaut kā tamlīdzīgi... Ar eseju es nodarbotos vēlāk.
Stulbi - arī tas nebija jautājums.
- Maik...
Sāpes un manas greizsirdības niknums pirms nedēļas bija nieks, salīdzinoši ar to, cik spēcīgs tas bija tagad. Es salauzu vēl vienu koku, cenšoties noturēt sevi uz vietas. Es tik ļoti vēlējos pāršauties pāri zālienam, cilvēku acīm pārāk ātri, un sakampt viņu - lai nozagtu viņu puikam, kuru es ienīdu tik ļoti, ka šajā brīdī es būtu varējis viņu nogalināt, izbaudot to.
Vai viņa teiks viņam jā?
- Man nešķiet, ka tā būtu laba doma.
Es atkal spēju elpot. Mans saspringušais ķermenis atslāba.
Galu galā, Sietla bija tikai atruna. Man nevajadzēja jautāt. Par ko gan es domāju. Bet tas ir tas ķēms, Kalens...
- Kāpēc? - viņš drūmi vaicāja.
- Man šķiet... - viņa vilcinājās. - Un, ja tu atstāstīsi manus vārdus tālāk, es tevi vienkārši nožmiegšu...
Es skaļi iesmējos par to, kā izklausījās nāves draudi pār viņas lūpām. Izbiedēts sīlis iebrēcās un atlēca tālāk no manis.
- Man šķiet, ka tas aizskartu Džesikas jūtas.
- Džesikas? - Ko? Bet... Ā. Labi. Man liekas... Tātad... Oho.
Viņa domas vairs nebija neskaidras.
- Nē, nu tiešām, Maik, vai tu esi akls?
Es atbalsoju viņas līdzjūtību. Viņai nevajadzētu domāt, ka visi ir tikpat vērīgi kā viņa pati, bet šī lieta patiešām bija vairāk nekā acīmredzama. Ņemot vērā to, ka Maiks bija pielicis tik lielas pūles, lai saņemtos un uzaicinātu Bellu kaut kur doties, vai viņš iedomājās, ka Džesikai tas nebija tikpat grūti? Laikam savtīgums padarīja viņu aklu pret citiem. Un Bella bija tik pašaizliedzīga, viņa redzēja visu.
Džesika. Hmm. Oho. Mjā. - Ā, - viņam izdevās izmocīt.
Bella izmantoja viņa apjukumu, lai nozustu.
- Laiks iet uz stundu, es nedrīkstu vēlreiz nokavēt.
No tā brīža Maiks kļuva par nederīgu novērošanas punktu. Atkal un atkal iedomājoties par Džesiku, viņš aptvēra, ka viņam pat patīk doma, ka viņai viņš liekas pievilcīgs. Tas gan nebija tik labi, kā būtu, ja Bella justos tāpat.
Lai gan, man šķiet, ka viņa ir tīri glīta. Skaists augums. Labāk zīle rokā, nekā...
Tad viņš pieslēdzās jaunām fantāzijām, kuras bija tikpat vulgāras kā tās par Bellu, bet tagad tās mani tikai kaitināja, nevis saniknoja. Cik maz viņš bija pelnījis kaut vienu meiteni; viņa uztverē viņas visas bija gandrīz vienādas. Pēc tam es turējos pa gabalu no viņa domām.
Kad viņa nozuda skatienam, es saritinājos kamolā, atspiežoties pret vēso, madronija koka milzu stumbru un ceļoju no viena prāta uz otru, paturot viņu acīs, vienmēr priecājoties, kad Andžela Vēbere bija pieejama, lai vērotu. Es vēlējos, kaut būtu kāds veids, kā pateikties Vēberu meitenei par to, ka viņa vienkārši bija jauka. Doma, ka Bellai ir vismaz viena draudzene, kas ir tā cienīga, lika man justies labāk.
Es vēroju Bellas seju no visiem leņķiem, kas man bija pieejami, un redzēju, ka viņa atkal izskatās skumja. Tas mani pārsteidza - biju domājis, ka ar sauli pietiks, lai viņa smaidītu. Pusdienlaikā, es redzēju, ka viņa atkal un atkal pamet skatienu uz tukšo Kalenu galdu, un tas mani sajūsmināja. Tas deva man cerību. Varbūt arī viņa pēc manis ilgojās.
Viņa plānoja doties izbraucienā ar citām meitenēm - es automātiski plānoju savu personīgo novērošanu - bet šie plāni tika pārcelti, kad Maiks ielūdza Džesiku uz randiņu, kuru bija paredzējis Bellai.
Tā nu es devos taisnā ceļā uz viņas māju, izmetot ašu līkumu cauri mežam, lai pārliecinātos, ka nekas bīstams nav klaiņojis pārāk tuvu. Zināju, ka Džaspers bija brīdinājis savu kādreizējo brāli, lai izvairās no pilsētas - minot manu neprātu gan kā izskaidrojumu, gan brīdinājumu - bet es negribēju ne mazākajā mērā riskēt. Pīteram un Šarlotei nebija nekādu nodomu naidoties ar manu ģimeni, bet nodomi bija lietas, kas mainījās...
Nu labi, es pārspīlēju. Es to apzinājos.
It kā zinādama, ka es vēroju, it kā izjūtot žēlumu pret manām mokām, kuras izjutu, kad nevarēju viņu redzētu, pēc ilgas stundas, pavadītas iekšā, Bella iznāca pagalmā. Rokā viņa turēja grāmatu un padusē bija pasista sega.
Pavisam klusi es uzrāpos tuvākā koka augstākajos zaros, pārlūkojot pagalmu.
Viņa izklāja segu mitrajā zālē, tad apgūlās uz vēdera un sāka šķirstīt nobružāto grāmatu, it kā cenšoties atrast kādu noteiktu vietu. Es lasīju pāri viņas plecam.
Ā - vēl vairāk klasikas. Viņa bija Ostinas fane.
Viņa lasīja ātri, ik pa laikam sakrustojot gaisā potītes. Es vēroju saules un vēja rotaļu viņas matos, kad viņas augums piepeši saspringa, un roka sasala uz lappuses. Es paguvu tikai ieraudzīt, ka viņa bija tikusi līdz trešajai nodaļai, kad viņa asi sagrāba biezu lappušu kārtu un pāršķīra tās.
Uzmetu skatienu titullapai. Mensfīldas parks. Viņa sāka lasīt jaunu stāstu - grāmata bija darbu izlase. Brīnījos, kāpēc viņa tik aprauti pārmainīja stāstus.
Pēc dažiem mirkļiem viņa nikni aizcirta grāmatu. Ar aizkaitināti drūmu sejas izteiksmi, viņa pastūma grāmatu malā un apvēlās uz muguras. It kā cenšoties nomierināties, viņa dziļi ieelpoja, uzrotīja piedurknes un aizvēra acis. Es atsaucu stāstu atmiņā, bet nevarēju tajā atrast neko aizvainojušu, kas būtu varējis viņu sakaitināt. Vēl viena mīkla. Es nopūtos.
Viņa gulēja ļoti mierīgi, pakustoties tikai vienreiz, lai atmestu matus no sejas. Tie izpletās vēdeklī pār viņas galvu kā kastaņkrāsas upe. Un tad viņa atkal kļuva nekustīga.
Viņas elpa kļuva lēnāka. Pēc dažām garām minūtēm viņas lūpas sāka drebēt. Viņa murmināja miegā.
Atturēties bija neiespējami. Es ieklausījos, cik tālu vien spēju, uztverot balsis mājās tepat netālu.
Divas ēdamkarotes miltu... viena krūze piena...
Aiziet! Dabū taču to grozā! Nu taču, aiziet!
Sarkanu vai zilu... vai varbūt man vajadzētu vilkt kaut ko ikdienišķāku...
Tuvumā neviena nebija. Es nolēcu zemē, klusi piezemējoties uz pirkstgaliem.
Tas bija ļoti nepareizi, ļoti riskanti. Cik vīzdegunīgi es reiz biju nosodījis Emetu par viņa neapdomīgajiem gājieniem un Džasperu par viņa disciplīnas trūkumu - un tagad es apzināti pārkāpu visus likumus ar tik lielu aizrautību, ka viņu kļūdas pret to bija nekas. Parasti es biju tas atbildīgais.
Es nopūtos, bet tik un tā izlavījos saules gaismā.
Es izvairījos no skatīšanās uz sevi saules naidīgajā gaismā. Bija jau gana slikti, ka ēnā mana āda bija akmenscieta un necilvēciska; es negribēju skatīties uz sevi līdzās Bellai saules gaismā. Atšķirība starp mums jau tā bija nepārvarama, gana sāpīga arī bez šīs ainas manā galvā.
Bet es nevarēju ignorēt mirdzošās varavīksnes, kuras atmirdzēja uz viņas ādas, kad es piezagos tuvāk. Mans žoklis saspringa no šī skata. Vai es varēju būt vēl lielāks dīvainis? Es iztēlojos viņas šausmas, ja viņa tagad atvērtu acis...
Sāku atkāpties, bet viņa atkal murmināja, noturot mani vietā.
- Mmm... Mmm.
Nekā saprotama. Nu ko, es nedaudz pagaidīšu.
Izstiepu roku, nočiepjot grāmatu un katram gadījumam aizturēju elpu, kamēr atrados tik tuvu. Atsāku elpot, kad biju dažu jardu attālumā, izgaršojot to, kā saule un atklāts gaiss iespaidoja viņas smaržu. Šķita, ka karstums padara to vēl maigāku. Mana rīkle liesmoja iekārē, uguns bija svaiga un no jauna spēcīga, jo es pārāk ilgi nebiju atradies viņas tuvumā.
Pavadīju kādu brīdi, kontrolējot šīs izjūtas un tad - piespiežot sevi elpot caur degunu - ļāvu viņas grāmatai atvērties manās rokās. Viņa bija sākusi ar pirmo noveli... Es šķīru lapas, lai žigli atrastu "Prāta un jūtīguma" trešo nodaļu, meklējot kaut ko potenciāli aizkaitinošu Ostinas vispārīgi pieklājīgajā darbā.
Kad manas acis automātiski apstājās pie mana vārda - personāžs Edvards Ferarss pirmo reizi parādās stāstā - Bella atkal ierunājās.
- Mmm. Edvard. - Viņa nopūtās.
Šoreiz es nebaidījos, ka viņa varētu būt pamodusies. Viņas balss bija tikai zema, sapņaina murmināšana. Nevis baiļu kliedziens, kāds būtu izskanējis, ja viņa mani tagad būtu ieraudzījusi.
Prieks cīnījās ar riebumu pret sevi. Viņa vismaz joprojām sapņoja par mani.
- Edmund. Ā. Pārāk... līdzīgi...
Edmund?
Ha! Viņa nemaz nesapņoja par mani, es drūmi atskārtu. Riebums atgriezās vietā. Viņa sapņoja par izdomātiem tēliem. Te tev nu bija mana iedomība.
Es noliku grāmatu vietā, un iezagos atpakaļ ēnu aizsegā - tur, kur bija mana vieta.
Pēcpusdiena pagāja un, atkal jūtoties bezpalīdzīgs, es vēroju, kā saule iegrima debesīs un ēnas zagās pāri zālājam uz viņas pusi. Es vēlējos atstumt tās atpakaļ, bet tumsa bija nepielūdzama; ēnas ieskāva viņu. Kad gaisma bija izdzisusi, viņas āda izskatījās pārāk bāla - rēgaina. Viņas mati atkal bija tumši, pret viņas seju gandrīz melni.
Bija baisi to vērot - tikpat kā nolūkoties, kā piepildās Alises vīzijas. Bellas mierīgie, spēcīgie sirdspuksti bija vienīgais mierinājums, skaņa, kas nelika šim brīdim līdzināties murgam.
Jutos atvieglots, kad viņas tēvs pārradās mājās.
Es dzirdēju tikai nedaudzas viņa domas, kad viņš brauca pa ielu uz mājām. Kaut kāds viegls aizvainojums... pagātnē, kaut kas no viņa darba dienas. Cerības sajaukušās ar izsalkumu - minēju, ka viņš ilgojas pēc vakariņām. Bet viņa domas bija tik klusas un noslēgtas, ka es nebiju drošs, ka esmu uzminējis pareizi; spēju uztvert tikai to būtību.
Prātoju, kā izklausītos viņas māte - kāda ir bijusi tā ģenētiskā kombinācija, kura ir padarījusi viņu tik unikālu.
Bella uztrūkās no miega, pieraujoties sēdus, kad viņas tēva mašīnas riepas skāra ķieģeļiem klāto mājceļu. Viņa pablenza sev apkārt, šķietami samulsusi no negaidītās tumsas. Uz īsu brīdi viņas acis pievērsās ēnām, kurās slēpos, bet tad viņas skatiens ātri aizklīda projām.
- Čārlij? - viņa vaicāja zemā balsī, joprojām lūkojoties kokos, kas ieskāva mazo pagalmu.
Viņa mašīnas durvis aizcirtās, un viņa palūkojās skaņas virzienā. Viņa žigli pierausās kājās un savāca savas lietas, vēl vienu reizi pametot skatienu atpakaļ uz mežu.
Es pārvietojos uz koku, kas atradās tuvāk aizmugures logam pie mazās virtuves, un klausījos viņu sarunā. Bija interesanti salīdzināt Čārlija vārdus ar viņa neskaidrajām domām. Viņa mīlestība un rūpes par vienīgo meitu bija gandrīz neizmērojamas, un tomēr viņa vārdi vienmēr bija kodolīgi un nepiespiesti. Lielākoties abi sēdēja kopīgā klusumā.
Es dzirdēju viņu apspriežam plānus par nākošo vakaru Portandželosā, un, klausoties to, es sastādīju pats savus plānus. Džaspers nebija brīdinājis Pīteru un Šarloti, lai turas pa gabalu no Portandželosas. Lai gan es zināju, ka viņi barojās apzinīgi un nebija nodomājuši medīt nekur mūsu mājas apkaimē, katram gadījumam es viņu uzmanīšu. Galu galā, tur laukā vienmēr bija citi no mūsu sugas. Un tad vēl, visas tās cilvēku briesmas, kuras es līdz šim nekad agrāk nebiju apsvēris.
Dzirdēju, kā viņa skaļi uztraucās, ka tēvam nāksies gatavot vakariņas vienatnē, un pasmaidīju par pierādījumu manai teorijai - jā, viņa bija aprūpētāja.
Un tad es devos prom, zinot, ka atgriezīšos, kad viņa būs aizmigusi.
Es negrasījos laupīt viņai privātumu tā, kā to darītu glūniķis. Es atrados šeit, lai viņu pasargātu, nevis, lai lūrētu uz viņu tā, kā to, bez šaubām, darītu Maiks Ņūtons, ja vien viņš būtu gana veikls, lai pārvietotos pa koku galotnēm tā, kā es to spēju. Es neizturēšos pret viņu tik rupji.
Kad atgriezos, mana māja bija tukša, kas man bija pa prātam. Man nepietrūka apjukuma vai nievājuma pilnās domas, kuras apšaubīja manu veselo saprātu. Emets bija atstājis zīmīti, piespraustu pie kolonas staba.
Futbols Reinīras laukā - atnāc! Lūdzu?
Es atradu pildspalvu un uzskricelēju vārdu piedod zem viņa lūguma. Jebkurā gadījumā, komandas bija vienlīdzīgas arī bez manis.
Devos īsākajās medībās, apmierinoties ar mazākām, vieglākām radībām, kas negaršoja tik labi kā plēsēji, un tad pārģērbos tīrās drēbēs, pirms skrēju atpakaļ uz Forksu.
Bella šonakt negulēja pārāk labi. Viņa svaidījās segās, viņas seja brīžiem bija satraukta, brīžiem skumja. Es prātoju, kādi murgi viņu nomoka... un tad sapratu, ka varbūt es nemaz negribu to zināt.
Kad viņa ierunājās, lielākoties viņa īgni murmināja noniecinošas lietas par Forksu. Tikai vienu reizi, kad viņa nopūtās "Atgriezies" un viņas plauksta pavērsās augšup - mēmā lūgumā - man bija cerība, ka varbūt viņa sapņo par mani.
Nākošā skolas diena, pēdējā diena, kad saule varēja mani turēt gūstā, bija līdzīga iepriekšējai. Bella likās vēl drūmāka nekā vakar, un es prātoju, vai tikai viņa neatcels savus plānus - nelikās, ka viņa būtu atbilstošā noskaņojumā.
Bet, būdama Bella, viņa droši vien savu draudzeņu prieku vērtēs augstāk par savējo.
Šodien viņai mugurā bija tumši zila blūze, un krāsa ideāli piestāvēja viņas ādai, liekot tai izskatīties kā maigam krēmam.
Stundas beidzās, un Džesika piekrita savākt pārējās meitenes - arī Andžela taisījās braukt, par ko es jutos pateicīgs.
Devos mājup pēc savas mašīnas. Kad sastapu tur Pīteru un Šarloti, es nolēmu, ka varu atļauties dot meitenēm stundu ilgu handikapu. Es nebūtu spējīgs izturēt sekošanu viņām, braucot ar atļauto ātrumu - tā bija biedējoša doma.
Ienācu caur virtuvi, nevērīgi pamājot uz Emeta un Ezmes sveicieniem, kad pagāju visiem garām un devos tieši pie klavierēm.
Vē, viņš ir atpakaļ. Protams, Rozālija.
Ak, Edvard. Man riebjas noskatīties, ka viņš tā cieš. Ezmes prieks sāka mīties ar raizēm. Viņai vajadzētu būt raizīgai. Mīlas stāsts, kuru viņa bija iztēlojusies priekš manis, sāka virzīties uz traģēdijas pusi katru brīdi arvien noteiktāk.
Novēlu labi pavadīt laiku šonakt Portandželosā, Alise līksmi nodomāja. Dod man ziņu, kad es drīkstēšu parunāt ar Bellu.
Tu esi nožēlojams. Nespēju noticēt, ka tu pagājušonakt palaidi garām spēli, lai vienkārši skatītos, kā kāds guļ, Emets žēlojās.
Džaspers nepievērsa man uzmanību par tad, kad melodija, kuru spēlēju, izskanēja nedaudz vētraināk, nekā biju nodomājis. Tā bija veca melodija ar pazīstamu tēmu: nepacietība. Džaspers atvadījās no saviem draugiem, kuri ziņkārīgi mani nopētīja.
Kāds dīvains radījums, Šarlote, kura bija tikpat maza kā Alise, ar sniegbaltiem matiem, prātoja. Un viņš bija tik normāls un laipns pēdējoreiz, kad tikāmies.
Pītera domas, kā jau ierasts, bija vienotā saskaņā ar viņas.
Laikam pie vainas dzīvnieki. Cilvēka asiņu trūkums ar laiku padarījis viņus trakus, viņš bija nonācis pie slēdziena. Viņa mati bija tikpat gaiši kā viņai, un gandrīz tikpat gari. Viņi bija ļoti līdzīgi - izņemot garumu, jo viņš bija gandrīz tikpat garš kā Džaspers - gan izskatā, gan domās. Es vienmēr uzskatīju, ka viņi ir ļoti saderīgs pāris.
Visi, izņemot Ezmi, pēc brīža pārstāja par mani domāt, un es nospēlēju vēl dažas nomāktas skaņas, lai nepiesaistītu uzmanību.
Ilgu laiku nepievērsu viņiem uzmanību, vienkārši ļaujot mūzikai izkliedēt manu nemieru. Bija grūti, kad meitene bija ārpus mana redzesloka un domām. Es pievērsu savu uzmanību viņu sarunai tikai tad, kad atvadas tuvojās noslēgumam.
- Ja tu atkal satiec Mariju, - Džaspers nedaudz piesardzīgi sacīja, - pasaki, ka es vēlu viņai labu.
Marija bija vampīre, kura bija radījusi gan Džasperu, gan Pīteru - Džasperu deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē, Pīteru daudz vēlāk, divdesmitā gadsimta četrdesmitajos gados. Viņa reiz bija sameklējusi Džasperu, kad mēs bijām Kalgari. Tas bija īss apciemojums - mums bija nekavējoties jāpārvācas. Džaspers bija pieklājīgi palūdzis, lai viņa nākotnē ietur distanci.
- Nedomāju, ka tas tik drīz notiks, - Pīters iesmējās - Marija bija nepielūdzami bīstama un starp viņu un Pīteru nebija nekādas siltas jūtas. Galu galā, Pīters bija tas, kura dēļ Džaspers dezertēja. Džaspers tolaik bija Marijas favorīts; viņa bija līdz sīkākajai detaļai apdomājusi, kā viņu nogalināt. - Bet, ja tā tomēr notiks, es noteikti pateikšu.
Tad viņi sarokojās, gatavojoties doties projām. Es ļāvu spēlētajai melodijai aizplūst līdz nemierīgam noslēgumam, un steidzīgi piecēlos.
- Šarlote, Pīter, - es pamāju ar galvu.
- Bija jauki tevi atkal satikt, Edvard, - Šarlote šaubīgi noteica. Pīters tikai pamāja par atbildi.
Trakais, Emets izmeta man nopakaļ.
Idiots, Rozālija nodomāja reizē ar viņu.
Nabaga zēns. Ezme.
Un Alise, norājoši. Viņi dosies tieši uz austrumiem, uz Sietlu. Viņi pat nepietuvosies Portandželosai. Viņa ļāva man redzēt pierādījumu savās vīzijās.
Es izlikos, ka to nedzirdēju. Mani aizbildinājumi jau bija gana vāji.
Ticis savā mašīnā, es jutos daudz brīvāk; Rozālijas iebūvētā - pirms gada, kad viņa bija daudz labākā omā - spēcīgā motora murrāšana bija nomierinoša. Jutos atvieglots, ka varēju būt kustībā, zinot, ka es pietuvojos Bellai ar katru jūdzi, kas aizšāvās zem manām mašīnas riepām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru