7. Melodija
Man bija jāgaida, kamēr sasniegšu skolu. Pēdējā stunda vēl nebija beigusies. Tas bija labi, jo bija lietas, kas man bija jāapdomā un man vajadzēja brīdi pabūt vienatnē.
Viņas smarža piepildīja mašīnu. Es turēju logus ciet, ļaujot tai sevi ieskaut, cenšoties pierast pie nerimstoši dedzinošās sajūtas rīklē.
Valdzinājums.
Tā bija problemātiska lieta, kas bija jāapsver. Tam bija tik daudzas versijas, tik daudzas dažādas nozīmes un pakāpes. Tas nebija tas pats, kas mīlestība, bet nenovēršami bija ar to saistīts.
Man nebija nojausmas, vai Bellai es liekos valdzinošs. (Vai viņas domu klusums kaut kā turpinās kļūt arvien kaitinošāks un kaitinošāks, līdz es sajukšu prātā? Vai arī bija kāda robeža, kuru es agri vai vēlu sasniegšu?)
Centos salīdzināt viņas fiziskās reakcijas ar pārējo cilvēku reakcijām, kā sekretāres un Džesikas Stenlijas, bet salīdzinājums bija nepārliecinošs. Tās pašas pazīmes - sirdspukstu ritma maiņa un elpošanas veids - tikpat labi varēja liecināt par bailēm, šoku vai nemieru, kā par interesi. Nelikās ticami, ka Bella varētu domāt tādas pašas domas, kādas reiz domāja Džesika Stenlija. Galu galā, Bella ļoti labi zināja, ka ar mani kaut kas nebija kārtībā, pat, ja viņa nezināja, kas tieši. Viņa bija pieskārusies manai ledainajai ādai, un tad atrāvusi savu roku no aukstuma.
Un tomēr... es atcerējos fantāzijas, kuras reiz man likās atbaidošas, bet tagad es iedomājos Bellu Džesikas vietā...
Mana elpa kļuva straujāka, liesmām plūstot augšup un lejup pa rīkli.
Ja nu tā būtu bijusi Bella, kura iztēlojās, ka es esmu apvijis rokas viņas trauslajam augumam? Ja viņa būtu domās izjutusi, kā pievelku viņu ciešāk pie krūtīm un tad satveru plaukstā viņas zodu? Kā atglaužu biezo matu aizkaru no viņas sarkstošās sejas? Noglāstu pilnīgo lūpu formu ar pirkstu galiem? Kā pieliecu seju tuvāk viņējai, sajūtot viņas elpas siltumu uz manām lūpām? Kā pieliecos vēl tuvāk...
Bet tad es izrāvos no nomoda sapņa, zinot, kā jau zināju toreiz, kad Džesika bija iztēlojusies šīs lietas, kas tieši notiktu, ja es nokļūtu viņai tik tuvu.
Valdzinājums bija neiedomājama dilemma, jo Bella jau bija mani savaldzinājusi visļaunākajā veidā.
Vai es gribēju, lai es Bellai patiktu, kā vīrietis sievietei?
Tas bija nepareizs jautājums. Pareizāk būtu vaicāt, vai man vajadzētu vēlēties, lai es Bellai šādi patiktu, un atbilde bija nē. Jo es nebiju cilvēku vīrietis, un tas nebija godīgi pret viņu.
Ar katru savas būtības daļiņu es līdz sāpēm alku būt normāls vīrietis, lai varētu viņu turēt rokās, neriskējot ar viņas dzīvību. Lai es varētu brīvi ļaut vaļu iztēlei, fantāzijām, kas nebeidzās ar viņas asinīm uz manām rokām, viņas asinīm kvēlojot manās acīs.
Viņas vajāšana bija nepamatota. Kādas attiecības es varēju viņai sniegt, ja nevarēju viņai bez riska pieskarties?
Es paslēpu seju plaukstās.
Tas viss bija vēl mulsinošāk tāpēc, ka vēl nekad savā dzīvē es nebiju juties tik cilvēcisks - cik vien spēju atcerēties, pat ne tad, kad biju cilvēks. Pirmais Pasaules karš bija pārņēmis lielāko daļu no maniem pusaudža gadiem, un līdz manai astoņpadsmitajai dzimšanas dienai bija palikuši tikai deviņi mēneši, kad uzliesmoja gripa... Man bija tikai vāji iespaidi no tiem cilvēka gadiem, drūmas atmiņas, kas ar katru desmitgadi arvien vairāk pagaisa. Visskaidrāk es atcerējos savu māti, un izjutu senas sāpes, domājot par viņas seju. Miglaini atminējos, cik ļoti viņa neieredzēja nākotni, uz ko tik dedzīgi tiecos, katru vakaru skaitot lūgšanas pie vakariņu galda, lai šis "briesmīgais karš" reiz beigtos... Man nebija atmiņu par cita veida ilgām. Izņemot manas mātes mīlestību, nebija nevienas citas mīlestības, kas man liktu vēlēties palikt...
Šīs ilgas man bija pilnīgi jaunas. Nebija nekā, ar ko vilkt paralēles, nebija ar ko salīdzināt.
Mīlestība, ko jutu pret Bellu, bija radusies pilnīgi skaidra, bet tagad ūdeņi bija saduļķojušies. Es tik ļoti vēlējos, kaut spētu viņai pieskarties. Vai viņa jutās tāpat?
Tam nebija nozīmes, es centos sevi pārliecināt.
Es lūkojos uz savām baltajām rokām, ienīstot to stingrumu, to aukstumu, to necilvēcisko spēku...
Salēcos, kad atvērās pasažieru puses durvis.
Ha. Pārsteidzu tevi negaidot. Pirmo reizi. Emets nodomāja, ieslīdot sēdeklī. - Varu saderēt, ka misis Gofa domā, ka tu lieto narkotikas, jo pēdējā laikā uzvedies savādi. Kur tu šodien biji?
- Es... paveicu labus varoņdarbus.
Ko?
Iespurdzos. - Parūpējos par slimu cilvēku un tamlīdzīgi.
Tas viņu vēl vairāk samulsināja, bet tad viņš ieelpoja un uztvēra mašīnā esošo smaržu.
- Ā. Atkal meitene?
Es saviebos.
Tas kļūs pavisam dīvaini.
- Ko tu neteiksi, - nomurmināju.
Viņš vēlreiz ieelpoja. - Hmm, viņai tiešām piemīt diezgan labs aromāts, vai ne?
Pār manām lūpām automātiski izlauzās ņurdiens, pirms viņa vārdi paguva nosēsties manā apziņā.
- Mierīgi, sīkais, es to tik tāpat vien.
Tad ieradās pārējie. Rozālija uzreiz pamanīja smaržu un paglūnēja uz mani, joprojām būdama aizkaitināta. Es prātoju, kur gan bija viņas problēma, bet vienīgais, ko no viņas dzirdēju, bija pārmetumi.
Arī Džaspera reakcija man nepatika. Tāpat, kā Emets, viņš ievēroja, ka Bella pievilcīgi smaržo. Lai gan nevienam no viņiem šīs smaržas stiprums nebija pat tūkstošā daļa no tā, cik stipra tā likās man. Joprojām jutos nedaudz vīlies, ka viņas asinis viņiem likās patīkamas. Džasperam bija vāja paškontrole...
Alise pielēca pie manas puses un izstiepa roku pēc Bellas furgona atslēgas.
- Es tikai redzēju, ka to daru, - viņa sacīja - pēc pieraduma, miglaini. - Tev būs man jāpasaka iemesli.
- Tas nenozīmē...
- Zinu, zinu. Es gaidīšu. Tas nebūs ilgi.
Nopūtos un iedevu viņai atslēgu.
Es sekoju viņai līdz Bellas mājai. Lietus krita lejup kā miljoniem sīku āmuru tik skaļi, ka varbūt Bellas cilvēka ausis nevarēja dzirdēt furgona motora rūkoņu. Es vēroju viņas logu, bet viņa nepienāca, lai palūkotos ārā. Varbūt viņas tur nemaz nebija. Nebija domu, ko varētu saklausīt.
Mani skumdināja tas, ka nespēju dzirdēt par tik daudz, lai pārbaudītu viņu - lai pārliecinātos, ka viņa ir laimīga, vai vismaz drošībā.
Alise ierāpās aizmugures sēdeklī un mēs šāvāmies mājup. Ceļi bija tukši, tāpēc tas aizņēma tikai pāris minūtes. Mēs iesoļojām mājā, un tad pievērsāmies katrs savai nodarbei.
Emets un Džaspers bija sarežģītas šaha spēles vidū, lietojot astoņus savienotus galdiņus - kas izpletās līdz pat aizmugurējai stikla sienai - un paši savus sarežģītos noteikumus. Viņi man neļāva spēlēt; vienīgi Alise labprāt piekrita spēlēt ar mani spēles.
Alise devās pie sava datora aiz stūra no viņiem abiem, un es dzirdēju, kā viņas monitors atdzīvojās. Alise strādāja pie modes dizaina projekta Rozālijas drēbju skapim, bet Rozālija šodien viņai nepievienojās, lai stāvētu aiz muguras un noteiktu griezumu un krāsu, kamēr Alises roka slīdēja pār skārienjūtīgajiem ekrāniem (mums ar Kārlailu nācās nedaudz paknibināties ap šo iekārtu, ņemot vērā, ka lielākā daļa no šāda veida ekrāniem reaģēja uz temperatūru). Tā vietā, šodien Rozālija drūmi izlaidās uz dīvāna un sāka pārskatīt apmēram divdesmit televīzijas kanālus sekundē, ne mirkli neapstājoties. Dzirdēju, kā viņa cenšas izlemt, iet vai neiet uz garāžu un atkal paņemties ar savu BMW.
Ezme atradās augšstāvā, dungojot ņemoties ap jaunām zila auduma apdrukām.
Pēc brīža Alise pabāza galvu ap stūri un - Emets sēdēja uz grīdas ar muguru pret viņu - sāka ar lūpu kustībām teikt priekšā Emeta nākošos gājienus Džasperam, kurš saglabāja ļoti nevainojamu sejas izteiksmi, nokaujot Emeta mīļāko zirdziņu.
Un es, pirmo reizi pēc tik ilga laika, ka man jau kauns metās, devos apsēsties pie izsmalcinātā flīģeļa, kas stāvēja netālu no ieejas durvīm.
Maigi pārlaidu roku taustiņiem, pārbaudot skanējumu. Skaņojums joprojām bija nevainojams.
Augšstāvā Ezme pārtrauca savus darbus un piešķieba galvu uz sāniem.
Es iesāku sākuma ieskaņu melodijai, kas bija pieteikusies šodien mašīnā, iepriecināts, ka tā skanēja vēl labāk, nekā biju iedomājies.
Edvards atkal spēlē, Ezme priekpilni domāja, smaidam atplaukstot viņas sejā. Viņa piecēlās no sava galda, un klusi pieslīdēja pie kāpņu augšas.
Pievienoju harmonijas, ļaujot centrālajai melodijai vīties tām cauri.
Esme apmierināti nopūtās, apsēdās uz augšējā pakāpiena, un atbalstīja galvu pret margām. Jauna dziesma. Pagājis tik ilgs laiks. Cik jauka melodija.
Ļāvu melodijai skanēt citā virzienā, papildinot to ar zemākām skaņām.
Edvards atkal komponē? Rozālija nodomāja, un viņas zobi sacirtās kopā negantā aizvainojumā.
Tajā brīdī viņa pietiekoši neuzmanījās, un es spēju redzēt visu viņas slēpto niknumu. Es sapratu, kāpēc viņa pret mani izturējās tik vēsi. Kāpēc Izabellas Svonas nogalināšana ne par mata tiesu neskāra viņas sirdsapziņu.
Rozālijas gadījumā tā vienmēr bija iedomība.
Mūzika spēji aprāvās, un es vienkārši nenovaldīju spēju, uzjautrinājuma pilnu spurdzienu, kas aprāvās, tiklīdz es žigli aizšāvu roku priekšā mutei.
Rozālija pagriezās, lai paglūnētu uz mani, acīm dzirkstot slēptā niknumā.
Arī Emets un Džaspers pagriezās, lai pablenztu, un es dzirdēju Ezmes apjukumu. Vienā mirklī viņa nošāvās lejā, uz brīdi apstājoties, lai palūkotos uz Rozāliju un mani.
- Nepārtrauc spēlēt, Edvard, - pēc sasprindzinājuma pilna brīža, Ezme iedrošināja.
Es atsāku spēlēt, pagriežot Rozālijai muguru, vienlaikus ļoti cenšoties apspiest smīnu, kas draudēja izlauzties manā sejā. Viņa piecēlās un izsoļoja no istabas, drīzāk nikna nekā apkaunota. Bet viņa noteikti bija visai apkaunota.
Ja tu bildīsi kaut vārdu, es tevi medīšu kā suns.
Es apslāpēju kārtējos smieklus.
- Kas noticis, Roza? - Emets uzsauca viņai pakaļ. Rozālija nepagriezās. Viņa turpināja iet uz garāžu, cēli izslējusies, un tad ienira zem savas mašīnas tā, it kā gribētu sevi tur aprakt.
- Ko tad tas nozīmēja? - Emets man vaicāja.
- Nav ne mazākās nojausmas, - es meloju.
Emets aizkaitināti ieņurdējās.
- Turpini spēlēt, - Ezme mudināja. Manas rokas atkal bija apstājušās.
Es darīju, kā viņa lūdza, un viņa nostājās aiz manis, uzliekot rokas uz maniem pleciem.
Skaņdarbs bija neatvairāms, tomēr nepilnīgs. Es rotaļājos ar pāreju, bet kaut kā tā neizklausījās pareiza.
- Tā ir burvīga. Vai tai ir nosaukums? - Ezme vaicāja.
- Vēl ne.
- Vai tas ir kāds stāsts? - viņa vaicāja, ar smaidu balsī. Tas viņai bija ļoti liels gandarījums, un es sajutos vainīgs, ka tik ilgi biju pametis mūziku novārtā. Tas bija savtīgi.
- Man liekas, tā ir... šūpuļdziesma. - Tobrīd man izdevās pareiza pāreja. Pavisam viegli tā veda nākošajā virzienā, attīstoties pati no sevis.
- Šūpuļdziesma, - viņa pie sevis atkārtoja.
Šajā melodijā bija stāsts, un tiklīdz es to ieraudzīju, visi mozaīkas gabaliņi bez pūlēm sakrita savās vietās. Stāstā bija aizmigusi meitene šaurā gultā, biezie, tumšie mati mežonīgi un savijušies kā ūdenszāles pār spilvenu...
Alise atstāja Džasperu savā vaļā un pienāca apsēsties man līdzās uz sola. Viņa ieskicēja bezvārdu melodiju divas oktāvas augstāk savā trīsuļojošajā, vēja zvaniem līdzīgajā balsī.
- Man patīk, - nomurmināju. - Bet kā būtu šādi?
Es pievienoju viņas līniju melodijai - manas rokas nu jau lidoja pār taustiņiem, lai saliktu visus gabaliņus kopā - nedaudz pārveidojot to, ievirzot jaunā skanējumā...
Viņa uztvēra noskaņu, un turpināja dziedāt.
- Jā. Perfekti, - noteicu.
Ezme paspieda manu plecu.
Bet es redzēju beigas, kad Alises balss pacēlās virs skanējuma un ieveda to jaunā frāzē. Es zināju, kā dziesmai jābeidzas, jo guļošā meitene bija ideāla tāda, kāda bija, un jebkuras izmaiņas būtu nepareizas, skumjas. Skaņdarbs plūda pretīm šai atskārtai, lēnāk un zemākās skaņās. Arī Alises balss kļuva zemāka, un pārgāja svinīgā tonī, kas piederētos zem sveču izgaismotas katedrāles akustiskajām arkām.
Es nospēlēju beidzamās skaņas, un nokāru galvu pār taustiņiem.
Ezme noglāstīja manus matus. Viss būs labi, Edvard. Viss nokārtosies uz labu. Tu esi pelnījis laimi, mans dēls. Liktenis tev to ir parādā.
- Paldies, - es nočukstēju, vēloties, kaut spētu tam noticēt.
Ne jau vienmēr mīlestība atnāk parocīgā iesaiņojumā.
Es iesmējos bez mazākā humora.
No visiem, kas mīt uz šīs planētas, tu laikam esi vislabāk sagatavots, lai tiktu galā ar tik sarežģītu uzdevumu. Tu esi vislabākais un visgaišākais no mums visiem.
Es nopūtos. Katra māte tā domā par savu dēlu.
Ezme joprojām bija prieka pilna, ka pēc visiem šiem gadiem mana sirds beidzot bija saviļņota, lai kāds arī nebūtu traģēdijas potenciāls. Viņa bija domājusi, ka es vienmēr būšu viens pats...
Viņa tevi iemīlēs, viņa pēkšņi nodomāja, pārsteidzot mani nesagatavotu ar savu domu virzienu. Ja viņa ir labestīga meitene. Viņa pasmaidīja. Bet es nevaru iedomāties, ka kāds varētu būt tik neaptēsts, lai nesaprastu, kāds ķēriens tu esi.
- Izbeidz, mammu, tu man liec sarkt, - es ķircinājos. Lai gan viņas teiktais bija neiespējams, tas mani ielīksmoja.
Alise iesmējās un uzķēra "Sirds un dvēsele" sākuma frāzi. Pasmīnēju un izpildīju vienkāršo melodiju kopā ar viņu. Tad aplaimoju viņu, izpildot "Irbulīšus".
Viņa ieķiķinājās, tad nopūtās. - Es gan vēlos, lai tu man pateiktu, kāpēc tu smējies par Rozu, - Alise noteica. - Bet es redzu, ka tu neteiksi.
- Tieši tā.
Viņa uzsita ar pirkstu pa manu ausi.
- Esi jauka, Alise, - Ezme rājās. - Edvards rīkojas kā džentelmenis.
- Bet es gribu zināt.
Es pasmējos par gaudulīgo toni, kuru viņa izmantoja. Tad noteicu, - Lūdzu, Ezme, - un sāku spēlēt viņas mīļāko gabalu, beznosaukuma veltījumu mīlestībai, kuru tik daudzus gadus biju novērojis starp viņu un Kārlailu.
- Paldies tev, mīļais. - Viņa vēlreiz maigi paspieda manu plecu.
Man nevajadzēja koncentrēties, lai nospēlētu pazīstamo gabalu. Tā vietā es domāju par Rozāliju, kura joprojām garāžā aizvainojumā locījās kā čūska (pārnestā nozīmē), un es nosmīnēju pie sevis.
Kopš pats personīgi nesen biju atklājis greizsirdības spēju, izjutu pavisam nelielu žēlumu pret viņu. Tā bija visai nožēlojama sajūta. Protams, viņas greizsirdība bija tūkstoš reižu mazāka par manējo. Gluži kā suns uz siena kaudzes.
Prātoju, vai Rozālijas dzīve un personība būtu bijusi savādāka, ja viņa nebūtu vienmēr bijusi visskaistākā. Vai viņa būtu bijusi laimīgāka, ja skaistums nebūtu vienmēr bijis viņas lielākais trumpis? Mazāk egocentriska? Daudz līdzjūtīgāka? Nu jā, man bija jāatzīst, ka nebija jēgas par to prātot, jo pagātni nevarēja izmainīt, un viņa vienmērbija bijusi visskaistākā. Pat būdama cilvēks, viņa vienmēr bija dzīvojusi sava pašas piemīlīguma uzmanības centrā. Nebija jau tā, ka viņai būtu iebildumi. Tieši otrādi - vairāk par visu viņai patika būt apbrīnotai. Zaudējot mirstību, nekas nebija mainījies.
Tolaik nebija pārsteigums, ka, uztverot šo vajadzību kā pašsaprotamu, viņa jutās aizskarta, ka jau no paša sākuma es nebiju pielūdzis viņas skaistumu tā, kā, viņasprāt, visiem vīriešiem vajadzēja to pielūgt. Viņa jau nekādā veidā negribēja mani - ne tuvu tam. Bet, neskatoties uz to, viņa bija sakaitināta, ka es viņu negribēju. Viņa bija pieradusi, ka viņu iekāro.
Ar Džasperu un Kārlailu bija savādāk - viņi abi jau bija iemīlējušies. Es biju pilnībā brīvs, tomēr joprojām paliku iecirtīgi vienaldzīgs.
Man likās, ka vecais aizkaitinājums bija aprakts. Ka viņa jau sen bija tam tikusi pāri.
Un tā arī bija... līdz dienai, kad es beidzot atradu kādu, kuras skaistums apbūra mani tā, kā to nespēja viņa.
Rozālija bija paļāvusies uz pārliecību, ka, ja viņas skaistums man nelikās apbrīnas vērts, tad pavisam noteikti uz zemes nav tāda skaistuma, kas mani spētu savaldzināt. Kopš brīža, kad izglābu Bellas dzīvību, viņa bija nikna, ar savu aso sievietes intuīciju nojaušot pieķeršanos, par kuru man pašam nebija nojausmas.
Rozālija bija nāvīgi aizvainota, jo kaut kāda nenozīmīga cilvēku meitene man likās daudz izskatīgāka par viņu.
Es apspiedu dziņu atkal iesmieties.
Lai gan savā ziņā mani kaitināja tas, kā viņa redzēja Bellu. Rozālija patiešām domāja, ka meitene ir neizskatīga. Kā viņa tā varēja domāt? Man tas likās pavisam nesaprotami. Bez šaubām, tas bija tikai greizsirdības iespaidā.
- Ā! - Alise aprauti ierunājās. - Uzmini, kas, Džasper?
Es ieraudzīju to, ko tikko bija redzējusi viņa, un manas rokas sastinga virs taustiņiem.
- Kas tad, Alise? - Džaspers vaicāja.
- Pīters un Šarlote mūs apciemos nākošnedēļ! Viņi būs tepat kaimiņos, vai nav jauki?
- Kas noticis, Edvard? - Ezme vaicāja, jūtot manos plecos saspringumu.
- Pīters un Šarlote nāk uz Forksu? - es uzšņācu Alisei.
Viņa pārgrieza acis. - Nomierinies, Edvard. Tā nav viņu pirmā viesošanās.
Es sakodu zobus. Tā bija viņu pirmā vizīte, kopš Bellas ierašanās, un ne jau tikai man viņas saldās asinis likās vilinošas.
Alise saviebās par manu izteiksmi. - Viņi nekad šeit nemedī. Tu to zini.
Bet Džaspera sugas brālis un mazā vampīre, kuru viņš mīlēja, nebija tādi kā mēs; viņi medīja ierastajā veidā. Viņus nedrīkstēja laist Bellas tuvumā.
- Kad? - es prasīju.
Viņa nelaimīgi savilka lūpas, bet pateica, ko vēlējos zināt. Pirmdienas rītā. Neviens nenodarīs pāri Bellai.
- Nē, - es piekritu, un tad aizgriezos no viņas. - Tu esi gatavs, Emet?
- Man likās, ka mēs dosimies projām no rīta?
- Mēs atgriezīsimies svētdien, ap pusnakti. Man liekas, tā ir tava darīšana, kad tu vēlies doties.
- Labi, lai notiek. Ļauj man vispirms atvadīties no Rozas.
- Protams. - Ar pašreizējo Rozālijas garastāvokli, tās būs īsas atvadas.
Tu patiešām esi nojūdzies, viņš domāja, dodoties uz aizmugures durvīm.
- Man arī tā liekas.
- Nospēlē man vēl reizi jauno dziesmu, - Ezme palūdza.
- Ja tev tā patīk, - piekritu, lai gan man īsti negribējās sekot melodijai līdz tās neizbēgamajām beigām - beigām, kuras manī izraisīja neizprotamas sāpes. Brīdi prātoju, un tad izvilku pudeles vāciņu no kabatas un noliku to uz tukšās nošu pults. Tas nedaudz palīdzēja - mans nelielais atgādinājums par viņas jā.
Es pamāju pie sevis, un sāku spēlēt.
Ezme un Alise saskatījās, bet neviena neko nejautāja.
- Vai tev neviens nekad nav teicis, lai tu nespēlējies ar ēdienu? - es uzsaucu Emetam.
- Ā, sveiks, Edvard! - viņš atkliedza, pasmīnot un pamājot man. Lācis izmantoja viņa izklaidību kā izdevību iecirst Emetam pa krūtīm ar savu smago ķepu. Asie nagi sarāva viņa kreklu strēmelēs, un noskrapstēja pret viņa ādu.
Lācis izdeva spalgu skaņu.
Sasodīts, Roza man iedeva šo kreklu!
Emets uzrūca satrakotajam dzīvniekam.
Es nopūtos un apsēdos uz parocīga laukakmens. Tas varēja vilkties kādu laiciņu.
Bet Emets bija gandrīz beidzis. Viņš atļāva lācim mēģināt noraut sev galvu ar kārtējo ķepas vēzienu, smejoties, kad sitiens atlēca, liekot lācim atstreipuļot atpakaļ. Lācis ierēcās un Emets caur smiekliem rēca pretī. Tad viņš lēca virsū dzīvniekam, kurš, stāvot uz pakaļkājām, bija galvas tiesu garāks par viņu, un abu ķermeņi savijušies nokrita zemē, paķerot līdzi lielu egli. Lāča rēcienus aprāva guldziens.
Dažas minūtes vēlāk Emets pieskrēja pie vietas, kur es viņu gaidīju. Viņa krekls bija pagalam, saplēsts un asiņains, lipīgs no koka sulas un klāts ar vilnu. Viņa tumšie, cirtainie mati nebija daudz labākā paskatā. Sejā rotājās plats smīns.
- Šitais bija spēcīgs. Es gandrīz sajutu, kā viņš man iegāza ar ķepu.
- Tu esi tik bērnišķīgs, Emet.
Viņš nopētīja manu gludo, spodri balto kreklu. - Vai tad tev neizdevās nomedīt to pumu?
- Protams, izdevās. Es tikai neēdu kā mežonis.
Emets iesmējās savus dārdošos smieklus. - Gribētos, kaut viņi būtu spēcīgāki. Būtu daudz jautrāk.
- Neviens neteica, ka tev ir jākaujas ar ēdienu.
- Jā, bet ar ko tad vēl lai es kaujos? Jūs ar Alisi blēdaties, Roza nekad nevēlas izbojāt savu frizūru, bet Ezme kļūst pikta, ja mēs ar Džasperu daram to lietu nopietni.
- Dzīve nav viegla, vai ne?
Emets pasmīnēja, nedaudz pārnesot svaru tā, ka negaidot viņš bija ieņēmis uzbrukuma pozīciju.
- Nu taču, Edvard. Vienkārši uz brīdi izslēdz to un cīnies godīgi.
- To nevar izslēgt, - es viņam atgādināju.
- Interesanti, kā tai cilvēku meitenei izdodas tevi paturēt neziņā? - Emets prātoja. - Varbūt viņa man varētu dot kādu padomu?
Mans labais noskaņojums pagaisa. - Turies no viņas pa gabalu, - es uzrūcu caur zobiem.
- Sapratu, sapratu.
Es nopūtos. Emets pienāca, lai apsēstos man līdzās uz akmens.
- Piedod. Zinu, ka tev nav viegli. Es patiešām necenšos būt pārāk nejūtīgs jefiņš, bet, par cik tā ir daļa no manas dabiskās būtības...
Viņš gaidīja, kad es pasmiešos par viņa joku, un tad novaikstījās.
Visu laiku tik nopietns. Kas tevi pašlaik neliek mierā?
- Es domāju par viņu. Nu, patiesībā uztraucos.
- Kas tur ko uztraukties. Tu esi šeit. - Viņš skaļi iesmējās.
Es vēlreiz ignorēju viņa joku, bet atbildēju uz jautājumu. - Vai tu kādreiz esi aizdomājies par to, cik trausli viņi visi ir? Cik daudzas nelaimes var notikt ar mirstīgajiem?
- Ne pārāk. Lai gan, man liekas, ka saprotu, ko tu gribi teikt. Es pats jau arī pirmajā reizē nebiju visai stiprs pretinieks lācim, vai ne?
- Lāči, - nomurmināju, pieliekot jaunas bailes kaudzītē pie pārējām. - Tas būtu tieši viņas garā, vai ne? Pilsētā iemaldījies lācis. Protams, tas dotos tiešā ceļā pie Bellas.
Emets iespurdzās. - Vai zināji, ka tu izklausies kā vājprātīgais?
- Tikai uz brīdi iztēlojies, ka Rozālija būtu cilvēks, Emet. Un viņa varētu uzskriet lācim... vai pakļūt zem mašīnas... vai viņai varētu iespert zibens... vai nokrist pa kāpnēm... vai saslimt - saķert kādu sērgu! - Vārdi nevaldāmi plūda laukā. Bija atvieglojums tos izteikt skaļi - tie bija tirdījuši mani visu nedēļas nogali. - Ugunsgrēki un zemestrīces un viesuļvētras! Uff! Kad tu pēdējo reizi skatījies ziņas? Vai esi redzējis, kas tik viss ar viņiem nenotiek? Laupīšanas un slepkavības... - Mani zobi sacirtās, un es piepeši biju tik pārskaities no domas, ka kāds cits cilvēks varētu viņai nodarīt pāri, ka nespēju paelpot.
- Lēnām pār tiltu! Bremzē, sīkais! Viņa dzīvo Forksā, atceries? Nu, viņa var salīt slapja. - viņš paraustīja plecus.
- Man liekas, ka viņu burtiski vajā neveiksmes, Emet, es runāju nopietni. Palūkojies uz pierādījumem. No visām pasaules vietām, kur viņa varētu doties, viņa nonāk pilsētā, kurā vampīri veido visai lielu populācijas daļu.
- Jā, bet mēs esam veģetārieši. Tātad, vai tā nav veiksme, nevis neveiksme?
- Ar viņas smaržu? Noteikti neveiksme. Un vēl lielāka neveiksme ir tas, kā viņa smaržo man. - es paglūnēju uz savām rokām, jau atkal tās ienīstot.
- Izņemot to, ka tev ir vairāk paškontroles nekā jebkuram no mums, atskaitot Kārlailu. Jau atkal veiksme.
- Busiņš?
- Tas bija tikai negadījums.
- Tev vajadzēja redzēt, kā tas nāca viņai virsū, Em, atkal un atkal. Es zvēru, it kā viņa būtu kaut kāds pievelkošs magnēts.
- Bet tu biji tur. Tā bija veiksme.
- Tiešām? Vai tā nav lielākā neveiksme, kāda cilvēkam var vispār būt - vampīrs, kurš iemīlējies viņā?
Emets brīdi klusēja, apdomājot to. Viņš domās iztēlojās meiteni, un secināja, ka tas viņam neliekas interesanti.Goda vārds, es īsti to nespēju iedomāties.
- Nu, es toties nevaru izprast Rozālijas pievilcību, - es visai rupji noteicu. - Godīgi sakot, man šķiet, ka viņa par sevi uztraucas vairāk, nekā jebkura cita skaistulīte.
Emets iespurdzās. - Pieļauju domu, ka tu man neteiksi, kas...
- Es nezinu, kas viņai notika, Emet, - es meloju, negaidot plati pasmīnot.
Es ieraudzīju viņa nodomus tieši laikā, lai paspētu sagatavoties. Viņš centās nogrūst mani no klints, un atskanēja skaļš krakšķošs troksnis, kad akmenī parādījās plaisa starp mums.
- Blēdis, - viņš nomurmināja.
Gaidīju, kad viņš mēģinās vēlreiz, bet viņa domas pavērsās citā virzienā. Viņš atkal iztēlojās Bellas seju, bet viņa domās tā bija baltāka, viņas acis koši sarkanas...
- Nē, - es skarbi noteicu.
- Tas atrisinātu tavus uztraukumus par mirstību, vai ne? Un tad tu arī nevēlētos viņu nogalināt. Vai tad tā nav labākā izeja?
- Man? Vai viņai?
- Tev, - viņš vienkārši atbildēja. Viņa tonis piebilda protams.
Es iesmējos bez mazākās humora pieskaņas. - Nepareiza atbilde.
- Man pret to nebija nekādu iebildumu, - viņš atgādināja.
- Rozālijai gan.
Viņš nopūtās. Mēs abi zinājām, ka Rozālija darītu visu, atdotu visu, ja vien tas viņai ļautu atkal būt par cilvēku. Viņa ziedotu pat Emetu.
- Jā, Rozālijai bija iebildumi, - viņš negribīgi piekrita.
- Es nevaru... man nevajadzētu... es netaisos izpostīt Bellas dzīvi. Vai tu nerīkotos tāpat, ja runa būtu par Rozāliju?
Emets brīdi par to prātoja. Tu patiešām... mīli viņu?
- Es pat nevaru to aprakstīt, Emet. Pavisam negaidot šī meitene man ir kļuvusi par visu manu dzīvi. Bez viņas es vairs neredzu jēgu nekam uz pasaules.
Bet tu nemainīsi viņu? Viņa nedzīvos mūžīgi, Edvard.
- Es to zinu, - es norūcu.
Un, kā tu pats teici, viņa ir visai trausla.
- Tici man - to es arī zinu.
Emets nebija visai taktisks, un delikātas sarunas nebija viņa stiprā puse. Viņš nopūlējās, ļoti negribot būt pārāk aizskarošs.
Vai tu viņai nevari pat pieskarties? Es gribu teikt, ja tu mīli viņu... vai tad tu negribi, nu, pieskarties viņai...?
Emetam un Rozālijai bija visai intensīva fiziskā mīlestība. Viņam bija visai grūti saprast, kā ir iespējams kādu mīlēt arī savādākā veidā.
Es nopūtos. - Es pat nevaru par to domāt, Emet.
Oho. Kādas tad tev ir iespējas?
- Es nezinu, - nočukstēju. - Es cenšos izdomāt, kā lai... pamet viņu. Es tikai nevaru saprast, kā lai piespiežu sevi turēties pa gabalu...
Ar dziļu pateicības sajūtu es piepeši apjautu, ka no manas puses ir pareizi palikt - vismaz pagaidām, kamēr Pīters un Šarlote viesosies šeit. Pagaidām viņa bija lielākā drošībā, ja es biju tepat, vēlāk viņa būs drošībā, ja es būšu prom. Tikmēr es varēju būt viņas negribīgais aizstāvis.
Šī doma padarīja mani nervozu; mani pārņēma nepārvarama tieksme doties atpakaļ, lai es varētu pildīt šo uzdevumu, cik ilgi vien iespējams.
Emets ievēroja izmaiņas manā sejas izteiksmē. Par ko tu pašlaik domā?
- Šobrīd, - es nedaudz nokaunējies atzinos, - es vai mirstu no vēlmes skriet atpakaļ uz Forksu, lai pārliecinātos, ka viņai viss ir labi. Es nezinu, vai izturēšu līdz svētdienas naktij.
- Pat neceri! Tu neatgriezīsies mājās agrāk. Ļauj Rozālijai mazliet atvēsināties. Lūdzu! Manis dēļ.
- Es mēģināšu palikt, - es šaubīgi noteicu.
Emets uzsita pa telefonu, kas atradās manā kabatā. - Alise zvanītu, ja būtu kaut kāds pamats tavai panikas lēkmei. Attiecībā par to meiteni viņa ir tikpat dīvaina, kā tu.
Es novaikstījos. - Labi. Bet es nepalikšu ilgāk par svētdienu.
- Nav jēgas steigties atpakaļ - jebkurā gadījumā būs saulains. Alise teica, ka mēs esam brīvi no skolas līdz pat trešdienai.
Es asi papurināju galvu.
- Pīters un Šarlote prot uzvesties.
- Man tiešām ir vienalga, Emet. Ar Bellas veiksmi, viņa iemaldīsies mežā tieši nepareizajā brīdī un... - es sarāvos. - Pīteram nepiemīt paškontrole. Svētdien es došos atpakaļ.
Emets nopūtās. Tu tik tiešām uzvedies kā vājprātīgais.
Bella mierīgi gulēja, kad es ierāpos pa viņas istabas logu agrā pirmdienas rītā. Šoreiz es atcerējos par eļļu, un tagad logs klusām atvēra man ceļu.
Pēc tā, cik līdzeni un vienmērīgi viņas mati klāja spilvenu, es spriedu, ka viņai ir bijusi mierīgāka nakts, nekā pēdējoreiz, kad šeit biju. Viņas plaukstas bija saliktas zem vaiga kā mazam bērnam, un mute bija viegli pavērta. Es dzirdēju viņas elpu lēnām plūstam starp viņas lūpām.
Bija liels atvieglojums atrasties šeit, atkal redzēt viņu. Apjautu, ka līdz pat šim brīdim nebiju tā īsti mierīgs. Nekas nebija pareizi, kad atrados prom no viņas.
Lai gan, ne viss bija pareizi, arī esot kopā ar viņu. Es nopūtos, ļaujot slāpju liesmām plūst cauri rīklei. Pārāk ilgi biju atradies prom. Bez sāpēm un vilinājuma pavadītais laiks tagad padarīja visu vēl spēcīgāku. Bija tik slikti, ka es baidījos notupties līdzās viņas gultai, lai varētu izlasīt viņas grāmatu nosaukumus. Es vēlējos zināt, kādi stāsti mīt viņas galvā, bet vairāk par slāpēm es baidījos, ka, ja es ļaušu sev pietuvoties viņai tik tuvu, es gribēšu būt vēl tuvāk...
Viņas lūpas izskatījās ļoti maigas un siltas. Spēju iztēloties, ka pieskatos tām ar pirksta galiņu. Pavisam vieglītēm...
Tā bija tieši tāda kļūda, no kuras man vajadzēja izvairīties.
Manas acis atkal un atkal pārslīdēja viņas sejai, meklējot pārmaiņas. Mirstīgie mainījās visu laiku - doma, ka palaidīšu kaut ko garām, mani skumdināja.
Man šķita, ka viņa izskatās... nogurusi. It kā šajā nedēļas nogalē nebūtu kārtīgi izgulējusies. Vai viņa bija kaut kur ballējusies?
Es klusi un īgni iesmējos par to, cik ļoti tas mani apbēdināja. Nu un tad, ja arī tā bija? Viņa man nepiederēja. Viņa nebija mana.
Nē, viņa nebija mana - un es atkal izjutu skumjas.
Viena no viņas rokām pagriezās, un es ievēroju, ka uz viņas plaukstas pamatnes bija sekli, tikko sadzijuši skrāpējumi. Viņa bija savainojusies? Pat, ja tas acīmredzami nebija nopietns ievainojums, tas vienalga darīja mani nemierīgu. Es apdomāju atrašanās vietu, un nolēmu, ka viņa bija pakritusi. Visu apsverot, tas šķita ticams izskaidrojums.
Mani darīja laimīgāku doma, ka man nevajadzēs mūžīgi censties atminēt šos mazos noslēpumus. Mēs tagad bijāmdraugi - vai, vismaz mēģinājām tādi būt. Es varēšu izvaicāt viņu par šo nedēļas nogali - par pludmali, un par nakts nodarbi, kas lika viņai izskatīties tik nogurušai, lai kas tā arī nebūtu. Es varēšu pajautāt, kas noticis viņas rokām. Un es varēšu nedaudz pasmieties, ja viņa apstiprinās manu teoriju.
Maigi pasmaidīju, prātojot, vai viņa iekrita okeānā, vai tomēr ne. Prātoju, vai viņa bija labi pavadījusi laiku izbraukumā. Es prātoju, vai viņa par mani vispār domāja. Vai viņai manis kaut nedaudz pietrūka, kaut mazāko daļu no tā, cik ļoti man pietrūka viņas.
Es centos iztēloties viņu pludmales saulē. Tomēr aina bija nepilnīga, jo es pats nekad nebiju bijis pirmajā pludmalē. Es tikai zināju, kāda tā izskatījās fotogrāfijās...
Izjutu nelielu nemieru, domājot par iemeslu, kāpēc es nekad nebiju bijis jaukajā pludmalē, kas atradās tikai desmit minūšu skrējiena attālumā no manām mājām. Bella bija pavadījusi dienu Lapušā - vietā, kur, saskaņā ar vienošanos, man bija aizliegts atrasties. Vietā, kur daži vecie vēl atcerējās stāstus par Kaleniem, atcerējās un ticēja tiem. Vietā, kur mūsu noslēpums bija zināms...
Es papurināju galvu. Man nebija iemeslu satraukumam. Arī kileutus saistīja vienošanās. Pat ja Bella būtu satikusies ar kādu no šiem vecajiem, viņi neko nevarēja atklāt. Un kāpēc lai šis temats vispār tiktu aizskarts? Kāpēc Bellai varētu ienākt prātā tur apmierināt savu ziņkāri? Nē - kileuti laikam bija viena lieta, par kuru man nevajadzēja satraukties.
Biju nikns uz sauli, kad tā sāka aust. Tas man atgādināja, ka dienām ilgi nespēšu apmierināt savu ziņkārību. Kāpēc tā bija izvēlējusies spīdēt tieši tagad?
Ar dziļu nopūtu es izšmaucu laukā pa viņas logu, pirms kļuva gana gaišs, lai kāds mani te pamanītu. Biju nodomājis palikt biezajā mežā pie viņas mājas un nolūkoties, kā viņa dodas uz skolu, bet, kad nokļuvu mežā, pārsteigts uzgāju viņas smaržu virmojam uz takas.
Ziņkārības dzīts, žigli sekoju tai, arvien vairāk un vairāk satraukdamies, kad tā veda dziļāk tumsā. Kas Bellai bija meklējams šeit?
Taka asi aprāvās, būtībā nekurienes vidū. Viņa bija nogājusi tikai dažus soļus nost no takas, cauri papardēm, kur viņa bija pieskārusies nolūzuša koka stumbram. Iespējams, apsēdusies uz tā...
Es apsēdos turpat, kur to bija darījusi viņa, un palūkojos apkārt. Vienīgais, ko viņa būtu bijusi spējīga redzēt, bija papardes un mežs. Droši vien bija lijis - smarža bija nomazgājusies, dziļi neiesūcoties kokā.
Kāpēc gan Bella bija nākusi te apsēsties viena pati - un viņa te bija bijusi viena, par to nebija šaubu - mitra, drūma meža vidū?
Tam nebija nekāda izskaidrojuma, un, atšķirībā no pārējiem ziņkārības radītajiem tematiem, es diez vai varēju pieminēt šito vienkāršā sarunā.
Tātad, Bella, es sekoju tavai smaržai cauri mežam pēc tam, kad biju atstājis tavu istabu, kur vēroju, kā tu guli...Jā, tas noteikti iedarbotos uz viņu.
Es nekad neuzzināšu, ko viņa domāja un darīja šeit, un tas lika man lika aizkaitinājumā griezt zobus. Vēl ļaunāk, tas bija vēl trakāk par versiju, kuru biju iztēlojis Emetam - Bella vienatnē klaiņo mežā, kur viņas smarža pievilinātu ikvienu, kam ir gana spēcīgas maņas, lai to uztvertu...
Es ierūcos. Viņai jau tā piemita nelāga veiksme, bet viņa vēl to piesauca.
Nu ko, no šī brīža viņai bija aizstāvis. Es viņu pieskatīšu, pasargāšu viņu, kamēr vien tas būs pieļaujami.
Es piepeši pieķēru sevi pie vēlmes, kaut Pīters un Šarlote uzkavētos šeit ilgāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru