6. Asinsgrupa
Visu dienu es viņu vēroju caur citu cilvēku acīm, tik tikko aptverot to, kur pats tobrīd atrados.
Es neizmantoju Maika Ņūtona acis, jo nespēju vairāk izturēt viņa aizvainojošās fantāzijas, un arī Džesikas Stenlijas acis ne, jo viņas aizkaitinājums pret Bellu mani saniknoja tik ļoti, ka nabaga meitenei tas vairs nebija droši. Andžela Vēbere bija laba izvēle, kad vien viņas acis bija pieejamas; viņa bija jauka - viņas galvā bija viegli atrasties. Un dažkārt skolotāji bija tie, kas sniedza vislabāko skatupunktu.
Biju pārsteigts, visas dienas garumā vērojot viņu klūpam - aizķeroties aiz ietves plaisām, nokritušām grāmatām, un, visbiežāk, pašas pēdām - un pieķēru, ka cilvēki domā, ka Bella ir neveikla.
Brīdi to apdomāju. Viņai tiešām visai bieži bija grūtības noturēties kājās. Es atminējos viņas aizķeršanos aiz galda tajā pirmajā dienā, slīdēšanu pa ledu pirms negadījuma, vakardienas paklupšanu pret slieksni... Cik savādi, viņiem bija taisnība. Viņa bija neveikla.
Nezinu, kāpēc man tas likās tik uzjautrinoši, bet es skaļi smējos, ejot no vēstures uz angļu valodas stundu, un daži cilvēki uzmeta man piesardzīgus skatienus. Kā gan es to nebiju agrāk ievērojis? Varbūt tāpēc, ka tad, kad viņa stāvēja, viņā bija kaut kas ļoti graciozs, tas, kā viņa turēja galvu, viņas kakla izliekums...
Pašlaik viņā nebija nekā gracioza. Misters Vorners vēroja, kā viņa ar teniskurpes purngalu aizķeras aiz paklāja un pārnestā nozīmē ielido savā vietā.
Es atkal iesmējos.
Laiks pagāja neticami lēni, gaidot iespēju ieraudzīt viņu pašam savām acīm. Visbeidzot, atskanēja zvans. Es žigli devos uz ēdnīcu, lai aizņemtu vietu. Biju viens no pirmajiem, kas nokļuva tur. Izvēlējos galdu, kas parasti bija tukšs, un tagad, kad es pie tā apsēdos, tas pavisam noteikti tāds arī paliks.
Kad mana ģimene ienāca un ieraudzīja mani vienatnē sēžam pilnīgi jaunā vietā, viņi nelikās pārsteigti. Alise laikam jau bija viņus brīdinājusi.
Rozālija pasoļoja man garām, pat neuzmetot skatienu.
Idiots.
Mums ar Rozāliju nekad nebija bijušas vieglas attiecības - biju viņu aizvainojis jau pašā pirmajā reizē, kad viņa izdzirdēja manu balsi, un kopš tā laika nekas nebija mainījies - bet likās, ka tagad viņa bija vēl sliktākā omā, nekā pēdējo dažu dienu laikā. Es nopūtos. Rozālija vienmēr visu attiecināja uz sevi.
Džaspers man pa pusei uzsmaidīja, ejot garām.
Labu veiksmi, viņš šaubīgi nodomāja.
Emets pārgrieza acis un papurināja galvu.
Nabaga sīkais, pilnīgi zaudējis prātu.
Alise staroja, viņas zobi mirdzēja pārāk spoži.
Vai es tagad varu parunāties ar Bellu??
- Nejaucies, kur nevajag, - es nomurmināju zem deguna.
Viņas seja sadrūma, un tad atkal atplauka.
Lai notiek. Turpini spītēties. Tas ir tikai laika jautājums.
Es vēlreiz nopūtos.
Neaizmirsti par šodienas bioloģijas laboratorijas darbu, viņa man atgādināja.
Pamāju. Nē, es to nebiju aizmirsis.
Kamēr gaidīju Bellas ierašanos, sekoju viņai caur jaunākās klases skolnieces acīm, kura gāja aiz Džesikas uz ēdnīcu. Džesika pļāpāja par deju vakaru, kas tuvojās, bet Bella neko neatbildēja. Džesika viņai nemaz nedeva tādu iespēju.
Brīdī, kad Bella ienāca pa durvīm, viņas acis pievērsās galdam, pie kura sēdēja mana ģimene. Viņa uz brīdi blenza, tad viņas piere saraucās un acis pievērsās grīdai. Viņa nebija ievērojusi, ka es sēžu šeit.
Viņa izskatījās tik... skumja. Izjutu spēcīgu vēlmi piecelties un pieiet pie viņas, lai kaut kā viņu mierinātu, tikai īsti nezināju, kāds mierinājums viņai būtu vēlams. Man nebija ne jausmas, kas lika viņai tā izskatīties. Džesika turpināja vārīties par dejām. Vai Bella bija skumja, jo viņa tās palaidīs garām. Tas nelikās ticami...
Bet to varētu labot, ja vien viņa to vēlētos.
Viņa nopirka tikai dzērienu savām pusdienām, neko vairāk. Vai tā bija pareizi? Vai viņai nevajadzētu uzņemt vairāk barības? Es nekad iepriekš nebiju pievērsis lielu uzmanību cilvēku ēšanas paradumiem.
Cilvēki bija tik kaitinoši trausli! Bija miljoniem dažādu lietu, par kurām raizēties...
- Edvards Kalens atkal uz tevi skatās, - dzirdēju Džesiku sakām. - Nez kāpēc viņš šodien sēž viens pats?
Izjutu pateicību pret Džesiku - lai gan pašreiz viņa bija vēl vairāk aizvainota - jo Bellas galva parāvās augšup un viņas acis pārmeklēja telpu, līdz satikās ar manu skatienu.
Viņas sejā vairs nebija ne miņas no skumjām. Es ļāvu sev cerēt, ka varbūt viņa bija skumja, jo domāja, ka esmu ātrāk devies mājās, un šī cerība lika man pasmaidīt.
Es pamāju ar pirkstu, aicinot viņu pievienoties. Viņa izskatījās tik pārsteigta, ka es vēlējos viņu atkal paķircināt.
Tāpēc piemiedzu ar aci, un viņas žoklis atkārās.
- Vai viņš domā tevi? - Džesika nelaipni vaicāja.
- Varbūt viņam vajag palīdzēt ar bioloģijas mājasdarbu, - viņa atbildēja zemā, nepārliecinātā balsī. - Ēe... iešu paskatīties, ko viņš grib.
Tas bija vēl viens jā.
Nākot pie mana galdiņa, viņa divreiz paklupa, lai gan viņas ceļā nebija nekā, atskaitot perfekti gludu linoleju. Nu tiešām, kā gan es to iepriekš nebiju pamanījis? Laikam biju pievērsis pārāk daudz uzmanības viņas mēmajām domām... Ko vēl es biju palaidis garām?
Esi godīgs un nepiespiests, es skaitīju pie sevis.
Viņa apstājās aiz krēsla man pretī, vilcinoties. Es dziļi ieelpoju, šoreiz vairāk caur degunu, nevis muti.
Izjūti uguni, es īgni nodomāju.
- Vai gribi šodien sēdēt pie manis? - es piedāvāju.
Viņa atvilka krēslu un apsēdās, nenolaižot no manis skatienu. Viņa likās nervoza, bet fiziskā piekrišana bija tikai vēl viens jā.
Es gaidīju, kad viņa sāks runāt.
Tas prasīja krietnu brīdi, bet visbeidzot viņa teica, - Tu esi citāds.
- Nu jā... - es vilcinājos. - Es izlēmu - ja jau man tāpat jānonāk ellē, lai vismaz tas notiek ar mūziku.
Kas man lika to pateikt? Vismaz tas likās godīgi. Un varbūt viņa sadzirdēs slēpto brīdinājumu manos vārdos. Varbūt viņa apjautīs, ka viņai vajadzētu piecelties un iet prom, cik ātri vien iespējams.
Viņa nepiecēlās. Viņa gaidoši blenza uz mani, it kā es nebūtu pabeidzis teikumu.
- Tu zini, man nav ne jausmas, par ko tu runā, - viņa noteica, kad es neturpināju runāt.
Tas bija atvieglojums. Es pasmaidīju.
- Zinu.
Bija grūti ignorēt domas, kas kliedza uz mani aiz muguras - un es tā kā tā grasījos mainīt sarunas tēmu.
- Man šķiet, tavi draugi dusmojas, ka esmu tevi nolaupījis.
Nelikās, ka viņu tas īpaši satrauktu. - Gan jau pārdzīvos.
- Varbūt es tevi viņiem nemaz neatdošu. - Pats īsti nesapratu, vai es tagad centos būt atklāts pret viņu, vai arī tikai kārtējo reizi ķircinājos. Atrašanās tik tuvu viņai traucēja skaidri izprast paša domas.
Bella skaļi norija siekalas.
Es pasmējos par viņas sejas izteiksmi. - Tu izskaties noraizējusies. - Tam patiešām nevajadzētu būt uzjautrinoši. Viņai vajadzētu raizēties.
- Nē. - Viņa bija slikta mele; balss aizlūšana viņu nodeva. - Patiesībā esmu pārsteigta... Kam par godu tas viss?
- Es jau tev teicu, - atgādināju. - Es noguru no mēģinājumiem turēties no tevis pa gabalu. Tāpēc padevos. - Man nācās nedaudz piepūlēties, lai saglabātu smaidu. Man nepavisam nepadevās būt atklātam un nepiespiestam vienlaicīgi.
- Padevies? - viņa apjukusi atkārtoja.
- Jā - es vairs nemēģināšu būt labs. - Un acīmredzot vairs nemēģināšu būt nevērīgs. - Tagad es vienkārši darīšu to, ko vēlos, un ļaušu kauliņiem krist, kā tiem iepatīkas. - Tas bija gana atklāti. Lai viņa redz manu egoismu. Lai tas viņu arī brīdina.
- Es atkal neko nesaprotu.
Biju gana savtīgs, lai izjustu prieku par to. - Runājot ar tevi, es vienmēr pasaku par daudz - tā ir viena no problēmām.
Salīdzinot ar visu pārējo, tā bija visai nenozīmīga problēma.
- Neuztraucies, - viņa mani mierināja. - Es tāpat neko nesaprotu.
Lieliski. Tad viņa paliks. - Ar to es rēķinos.
- Tad, vienkārši izsakoties, mēs tagad esam draugi?
Sekundi apdomājos. - Draugi... - es atkārtoju. Man nepatika, kā tas izklausījās. Ar to bija par maz.
- Vai arī ne, - viņa nomurmināja, izskatoties nokaunējusies.
Vai viņa domāja, ka man viņa tik labi nepatīk?
Pasmaidīju. - Laikam jau mēs varam mēģināt. Bet es jau tagad brīdinu, ka neesmu tev nekāds labais draugs.
Gaidot viņas atbildi, jutos it kā mani rautu uz pusēm - vēloties, kaut viņa beidzot sadzirdētu un saprastu brīdinājumu, lai gan, ja tā notiktu, jutu, ka varētu nomirt. Cik melodramatiski. Es biju kļuvis tik cilvēcisks.
Viņas sirdspuksti paātrinājās. - Tu bieži to atkārto.
- Jā, jo tu manī neklausies, - es noteicu, jau atkal pārāk dedzīgi. - Es joprojām gaidu, kad tu tam noticēsi. Ja esi gudra, tu vairīsies no manis.
Ak, bet ja viņa to mēģinātu darīt, vai es viņai to ļautu?
Viņas acis samiedzās. - Man šķiet, tu tikko skaidri parādīji, kāds ir tavs viedoklis attiecībā uz manu intelektu.
Nebiju īsti pārliecināts, ko viņa ar to domāja, bet uzsmaidīju kā atvainojoties, noprotot, ka laikam biju nejauši viņu aizvainojis.
- Tātad, - viņa lēni sacīja. - Kamēr vien es... neesmu gudra, mēs mēģināsim būt draugi?
- Tas izklausās patiesi.
Viņa nodūra skatienu, cieši blenžot uz limonādes pudeli rokās.
Vecā ziņkārība sāka mani mocīt.
- Par ko tu domā? - es vaicāju - izjutu atvieglojumu, ka beidzot spēju izteikt šos vārdus skaļi.
Viņa pacēla skatienu, un viņas elpa kļuva straujāka, kamēr vaigus iekrāsoja viegls sārtums. Es ieelpoju, sagaršojot to gaisā.
- Es mēģinu saprast, kas tu tāds esi.
Es sasprindzināju sejas vaibstus, saglabājot smaidu, kamēr panika plosīja manu ķermeni.
Protams, ka viņa par to prātoja. Viņa nebija stulba. Es nevarēju cerēt, ka viņa varētu būt nevērīga pret kaut ko tik acīmredzamu.
- Vai šajā ziņā ir manāmi kādi panākumi? - vaicāju tik ikdienišķi, cik vien spēju.
- Nekādi dižie, - viņa atzinās.
Es iespurdzos pēkšņā atvieglojumā. - Kādas ir tavas teorijas?
Tās nevarēja būt ļaunākas par patiesību, lai ko viņa arī nebūtu izdomājusi.
Viņas vaigi piesarka tumšāki, un viņa neko neteica. Sajutu viņas piesarkuma siltumu gaisā.
Mēģināju izmantot pret viņu savu pamudinošo toni. Uz normāliem cilvēkiem tas iedarbojās labi.
- Vai tu man neteiksi? - es iedrošinoši pasmaidīju.
Viņa papurināja galvu. - Tas ir pārāk apkaunojoši.
Uff. Neziņa bija ļaunāka par visu pārējo. Kāpēc gan viņas aizdomas lika viņai kaunēties? Es nespēju izturēt neziņu.
- Tas ir tiešām kaitinoši.
Mana žēlošanās lika viņai aizsvilties. Viņas acis uzliesmoja un vārdi plūda daudz raitāk nekā parasti.
- Nē, es nespēju iztēloties, kāpēc lai tas būtu kaitinoši - tāds sīkums kā tas, ka tev kāds nesaka, ko domā. Pat tad, ja pats visu laiku izmet mīklainas piezīmes, kuru dēļ otram jāpavada bezmiega naktis, cenšoties izzīlēt to nozīmi... kāpēc lai tas būtu kaitinoši?
Es saraucu pieri, īgnumā apzinoties, ka viņai bija taisnība. Es nebiju izturējies taisnīgi.
Viņa turpināja. - Vai vēl labāk, iedomājies: kāds izdara veselu kaudzi visdīvaināko lietu - sākot ar tavas dzīvības glābšanu vienā dienā un beidzot ar izturēšanos kā pret spitālīgo nākamajā... un šis kāds nekad neko nepaskaidro, pat pēc tam, kad apsolījis to darīt. Arī tas būtu ļoti nekaitinoši.
Tā bija garākā runa, kādu jelkad biju no viņas dzirdējis, un tas atklāja jaunu īpašību, ko varēju pievienot savam sarakstam.
- Tev ir raksturiņš!
- Man nepatīk divkosība.
Protams, viņai bija visas tiesības uz aizkaitinājumu.
Es lūkojos uz Bellu, prātojot, kā gan es varētu izdarīt kaut ko pareizi, līdz brīdim, kad klusās klaigas Maika Ņūtona domās novērsa manu uzmanību.
Viņš bija tik saskaities, ka es nevarēju apvaldīt smieklus.
- Kas noticis? - viņa pratināja.
- Izskatās, tavs draugs ir iedomājies, ka mana sabiedrība tev nav patīkama - viņš prāto, vai varētu nākt šurp, lai pārtrauktu mūsu strīdu. - Gribētu gan redzēt, kā viņš to mēģinātu darīt. Es vēlreiz iesmējos.
- Es nesaprotu, par ko tu runā, - viņa ledainā balsī noteica. - Tomēr esmu pārliecināta, ka tu kļūdies.
Es ļoti izbaudīju to, kā viņa atraidīja viņu ar savu nolieguma pilno teikumu.
- Nekļūdos. Kā jau teicu, lielākās daļas cilvēku domas ir viegli lasāmas.
- Protams, izņemot manējās.
- Jā, Izņemot tavējās. - Vai viņai visās lietās vajadzēja būt izņēmumam? Vai nebūtu nedaudz godīgāk - ņemot vērā visu, ar ko man vajadzēja tikt galā - ja es varētu dzirdēt vismaz kaut ko no viņas domām? Vai tas bija par daudz prasīts? - Interesanti, kāpēc tā?
Es lūkojos viņas acīs, mēģinot vēlreiz...
Viņa novērsās. Viņa atvēra limonādes pudeli un iedzēra malku, skatoties uz galdu.
- Vai tu neesi izsalkusi? - es vaicāju.
- Nē. - Viņa paskatījās uz tukšo galdu starp mums. - Un tu?
- Nē, es neesmu izsalcis, - teicu. Lai nu kā, bet izsalcis es pavisam noteikti nebiju.
Viņa savilka lūpas, lūkojoties uz galdu. Es gaidīju.
- Vai vari man izdarīt pakalpojumu? - viņa vaicāja, piepeši atkal ieskatoties man acīs.
Ko viņa varētu gribēt no manis? Vai viņa varētu taujāt pēc patiesības, kuru es nedrīkstēju viņai atklāt - patiesību, kuru es nevēlējos, lai viņa nekad, nekad neuzzinātu?
- Tas atkarīgs no tā, ko tu vēlies.
- Neko lielu, - viņa apsolīja.
Es jau atkal ziņkārīgi gaidīju.
- Es tikai domāju... - viņa lēni iesāka, lūkojoties uz limonādes pudeli un glāstot tās kakliņu ar mazo pirkstiņu. - Varbūt nākamreiz, kad tu izdomāsi mani ignorēt, tu varētu mani par to iepriekš brīdināt. Lai es varētu sagatavoties.
Viņa gribēja brīdinājumu? Tātad tas, ka es viņu ignorēju, bija slikti... Es pasmaidīju.
- Tas izklausās godīgi, - piekritu.
- Paldies, - viņa pacēla skatienu. Viņas sejā bija tāds atvieglojums, ka man gribējās smieties par manis paša atvieglojumu.
- Vai es par to drīkstu saņemt vienu atbildi? - es cerīgi vaicāju.
- Vienu, - viņa atļāva.
- Pastāsti man vienu teoriju.
Viņa nosarka. - Ne šo atbildi.
- Tu nenoteici nekādas robežas, tikai apsolīji vienu atbildi, - es strīdējos.
- Bet tu pats jau agrāk esi lauzis solījumus, - viņa strīdējās pretī.
Viņa mani nolika pie vietas.
- Tikai vienu teoriju - es nesmiešos.
- Smiesies gan. - Viņa likās visai pārliecināta par to, lai gan es nespēju iztēloties, kas gan tur varētu būt smieklīgs.
Nolēmu vēlreiz izmēģināt pierunāšanu. Dziļi ielūkojos viņas acīs - tik dziļās acīs tas bija viegli - un nočukstēju, - Lūdzu?
Viņa samirkšķināja acis, un viņas seja vērtās tukša.
Nu, tā nu gan nebija tāda reakcija, kādu biju gribējis panākt.
- Ē... ko? - viņa pārjautāja. Viņa izskatījās apreibusi. Kas viņai kaitēja?
Bet es vēl nebiju padevies.
- Lūdzu, pastāsti man vienu maziņu teoriju, - es lūdzos savā maigajā, nebiedējošākajā balsī, cieši veroties viņas acīs.
Par lielu pārsteigumu un apmierinājumu, tas beidzot iedarbojās.
- Mjā, nu, varbūt tev ir iekodis radioaktīvs zirneklis?
Komiksu grāmatas? Nav brīnums, ka viņa bija pārliecināta, ka es smiešos.
- Tas nav īpaši oriģināli, - es viņu kacināju, cenšoties noslēpt jaunu atvieglojuma vilni.
- Piedod, nekā vairāk man nav, - viņa aizvainoti noteica.
Tas man lika vēl vairāk atslābt. Es atkal spēju viņu pavilkt uz zoba.
- Tu neesi ne tuvu īstenībai.
- Nekādu zirnekļu?
- Nē-e.
- Un nekādas radioaktivitātes?
- Nekādas.
- Sasodīts, - viņa nopūtās.
- Arī kriptonīts mani nesatrauc, - es žigli piebildu - pirms viņa paguva pajautāt par kodumiem - un tad nenovaldīju smieklus, jo viņa uzskatīja, ka esmu supervaronis.
- Tu nedrīksti smieties, vai jau aizmirsi?
Es sakniebu lūpas.
- Pienāks laiks, un es noskaidrošu, - viņa solījās.
Un, kad tas notiks, viņa aizbēgs.
- Kaut nu tu nemēģinātu, - visa jautrība bija pazudusi, man to sakot.
- Jo...?
Es biju viņai parādā godīgumu. Tomēr es centos smaidīt, lai mani vārdi izklausītos mazāk biedējoši. - Ja nu es neesmu nekāds supervaronis? Ja nu es esmu sliktais?
Viņas acis nedaudz iepletās un lūpas pavērās. - Ā, - viņa novilka. Un tad, pēc sekundes, - Skaidrs.
Viņa beidzot mani sadzirdēja.
- Vai tiešām? - vaicāju, cenšoties apvaldīt agoniju.
- Tu esi bīstams? - viņa minēja. Viņas elpa aizrāvās un sirds drudžaini pukstēja.
Es nespēju viņai atbildēt. Vai šis bija mans pēdējais brīdis kopā ar viņu? Vai viņa tagad aizbēgs?Vai es drīkstēšu pirms viņas aiziešanas pateikt, ka mīlu viņu? Vai arī tas viņu vēl vairāk nobiedēs?
- Bet ne slikts, - viņa nočukstēja, papurinot galvu, bez mazākajām bailēm viņas dzidrajās acīs. - Nē, es neticu, ka tu esi slikts.
- Tu maldies, - es izdvesu.
Protams, ka es biju slikts. Vai tad es šobrīd nelīksmoju, jo viņa bija par mani labākās domās, nekā es biju pelnījis? Ja es būtu labs, es turētos no viņas pa gabalu.
Es izstiepu roku pāri galdam, pasniedzoties pēc viņas pudeles vāciņa, lai attaisnotu kustību. Viņa neatrāvās no manas negaidīti tuvās rokas. Viņa tiešām nebaidījās no manis. Pagaidām.
Virpināju vāciņu, vērojot to, nevis viņu. Manas domas bija samezglojušās.
Bēdz, Bella, bēdz. Es nespēju sevi piespiest izrunāt šos vārdus skaļi.
Viņa pielēca kājās. - Mēs nokavēsim, - viņa teica brīdī, kad es sāku raizēties, ka viņa kaut kādā veidā bija dzirdējusi manu nedzirdamo brīdinājumu.
- Es šodien neiešu uz bioloģiju.
- Kāpēc ne?
Jo negribu tevi nogalināt. - Laiku pa laikam ir veselīgi nobastot kādu stundu.
Precīzāk izsakoties, tas bija veselīgi cilvēkiem, ja vampīri nobastoja dienas, kad tika izlietas cilvēku asinis. Misters Beners šodien veica asinsgrupas noteikšanu. Alise no rīta jau nobastoja savu bioloģijas stundu.
- Es gan iešu, - viņa noteica. Tas mani nepārsteidza. Viņa bija atbildīga - vienmēr rīkojās pareizi.
Viņa bija mans pretstats.
- Nu tad tiksimies vēlāk, - noteicu, atkal cenšoties būt nevērīgs, lūkojoties lejup uz virpuļojošo vāciņu. Un, starp citu, es tevi dievinu... biedējošā, bīstamā veidā.
Viņa vilcinājās, un uz brīdi es cerēju, ka viņa tomēr paliks kopā ar mani. Bet atskanēja zvans un viņa aizsteidzās projām.
Es nogaidīju, līdz viņa bija nozudusi, un tad ieliku vāciņu kabatā - kā suvenīru no vissvarīgākās sarunas - un devos cauri lietum uz savu mašīnu.
Ieliku savu iecienītāko nomierinošo disku - to pašu, kuru klausījos tajā pirmajā dienā – bet nedzirdēju Debisī mūziku. Citas notis maldījās manā galvā, melodijas fragments, kas valdzināja un intriģēja. Es nogriezu mūziku klusāk un klausījos melodiju savā prātā, spēlējoties ar to, līdz tā izveidojās par pilnīgu harmoniju. Mani pirksti instinktīvi kustējās gaisā, it kā spēlējot neredzamus klavieru taustiņus.
Jaunā kompozīcija kļuva skaidrāka, kad manu uzmanību pievērsa mentāls sāpju vilnis.
Es palūkojos nelaimes virzienā.
Vai viņa grasās noģībt? Ko lai es daru? Maiks bija panikā.
Simts jardus tālāk, Maiks Ņūtons noguldīja Bellas slābano ķermeni uz ietves. Viņa sabruka uz mitrā betona, acis bija aizvērtas, viņas āda bija krīta bālumā kā līķim.
Es gandrīz paķēru līdzi durvis, lecot laukā no mašīnas.
- Bella? - es iekliedzos.
Viņas nedzīvajā sejā nebija manāmas nekādas izmaiņas, man izkliedzot viņas vārdu.
Viss mans ķermenis kļuva aukstāks par ledu.
Apjautu Maika nīgro pārsteigumu, kamēr es drudžaini pārlūkoju viņa domas. Vienīgais, par ko viņš domāja, bija viņa dusmas pret mani, tāpēc es nezināju, kas Bellai kaiš. Ja viņš kaut kādā veidā bija nodarījis viņai pāri, es viņu saplosīšu.
- Kas noticis? Vai viņa ir savainota? - es pratināju, cenšoties koncentrēties uz viņa domām. Mani tracināja tas, ka vajadzēja pārvietoties cilvēciskā ātrumā. Man nevajadzētu piesaistīt uzmanību ar savu parādīšanos.
Tad es izdzirdēju viņas sirdi pukstam un vienmērīgo elpu. Kamēr vēroju, viņa vēl ciešāk aizmiedza acis. Tas nedaudz atvēsināja manu paniku.
Maika domās ieraudzīju atmiņu uzplaiksnījumus, ainas no bioloģijas klases. Bellas galva uz mūsu galda, viņas gludā āda kļūst zaļgana. Sarkanas lāses uz baltām kartītēm...
Asinsgrupas noteikšana.
Es apstājos uz vietas, aizturot elpu. Viena lieta bija viņas smarža, pavisam cita lieta bija viņas plūstošās asinis.
- Man šķiet, viņa ir paģībusi, - Maiks noteica, vienlaikus satraukti un aizvainoti. - Es nezinu, kas notika, viņa pat neiedūra pirkstā.
Mani pārņēma atvieglojums, un es atsāku elpot, izgaršojot gaisu. Ā, es saodu smalko strūkliņu no Maika Ņūtona sadurtā pirksta. Reiz tas man būtu licies vilinoši.
Es notupos viņai līdzās, kamēr Maiks turējās man blakus, pārskaities par manu iejaukšanos.
- Bella. Vai tu mani dzirdi?
- Nē, - viņa ievaidējās. - Ej prom.
Atvieglojums bija tik spēcīgs, ka es iesmējos. Viņai nekas nekaitēja.
- Es viņu vedu pie medicīnas māsas, - Maiks noteica. - Bet viņa atteicās kustēt tālāk.
- Es viņu aizvedīšu. Tu vari iet atpakaļ uz bioloģiju, - es gaiņāju viņu prom.
Maiks sakoda zobus. - Nē. Man lika to izdarīt.
Es netaisījos stāvēt un strīdēties ar nožēlojamu tipiņu.
Saviļņots un pārbijies, pa pusei pateicīgs, pa pusei aizkaitināts par situāciju, kas padarīja pieskaršanos viņai par nepieciešamību, es maigi pacēlu Bellu no ietves un turēju viņu rokās, pieskaroties tikai drēbēm, atstājot tik lielu attālumu starp mūsu ķermeņiem, cik vien iespējams. Tajā pašā mirklī es sāku iet uz priekšu, steidzoties nogādāt viņu drošībā - citiem vārdiem sakot, tālāk no manis.
Viņas acis pārsteigumā atsprāga vaļā.
- Noliec mani zemē, - viņa vārgi pieprasīja - jau atkal nokaunējusies, cik varēja spriest pēc viņas izteiksmes. Viņai nepatika izrādīt vājumu.
Es tik tikko dzirdēju Maika protesta saucienu aiz mums.
- Tu izskaties briesmīgi, - es smaidot teicu, jo viņai viss bija kārtībā, ja neskaita noreibušu galvu un vāju kuņģi.
- Noliec mani atpakaļ uz zemes, - viņa vaidēja. Viņas lūpas bija baltas.
- Tātad tu ģībsti, ieraugot asinis? - Vai varēja būt vēl ironiskāk?
Viņa aizvēra acis un saknieba lūpas.
- Un tās pat nav tavas pašas asinis, - es piebildu, manam smīnam kļūstot platākam.
Mēs atradāmies pie administrācijas. Durvis bija par collu vaļā, un es atspēru tās vaļā.
Mis Koupa pārsteigta salēcās. - Ak kungs, - viņa noelsās, nopētot pelēko meiteni manās rokās.
- Viņa bioloģijā paģība, - es paskaidroju, pirms viņas iztēle aizgāja par tālu.
Mis Koupa steidzās atvērt māsiņas kabineta durvis. Bellas acis atkal bija atvērtas, vērojot viņu. Es dzirdēju vecišķās māsiņas iekšējo pārsteigumu, kad es uzmanīgi noguldīju meiteni uz kušetes. Tiklīdz Bella vairs neatradās manās rokās, es nostājos telpas pretējā pusē. Mans ķermenis bija pārāk uzbudināts, pārāk alkains, mani muskuļi bija sasprindzināti, un inde pludoja. Viņa bija tik silta un smaržīga.
- Viņai mazliet reibst galva, - es mierināju misis Hamondu. - Viņi bioloģijā noteica asinsgrupu.
Viņa saprotoši pamāja. - Kādam allaž paliek slikti.
Es apvaldīju smieklus. Kuram gan vēl, ja ne Bellai.
- Vienkārši brītiņu paguli, mīļā, - misis Hamonda noteica. - Tas pāries.
- Zinu, - Bella nopūtās.
- Vai tā gadās bieži? - māsa vaicāja.
- Reizēm, - Bella atzinās.
Es centos nomaskēt savus smieklus ar klepošanu.
Māsas uzmanība pievērsās man. - Tu tagad vari iet atpakaļ uz klasi, - viņa sacīja.
Es ielūkojos viņai tieši acīs un meloju ar nevainojamu pārliecību. - Man jāpaliek pie viņas.
Hmm, interesanti... nu labi. Misis Hamonda pamāja.
Ar viņu tas nostrādāja tīri labi. Kāpēc ar Bellu bija tik sarežģīti?
- Es iešu sadabūt ledu tavai pierei, mīļā, - māsa sacīja, jūtoties nedaudz neērti no skatīšanās manās acīs - tā, kā cilvēkam vajadzētu justies - un atstāja telpu.
- Tev bija taisnība, - Bella novaidējās, aizverot acis.
Ko viņa ar to domāja? Es iedomājos ļaunāko versiju: viņa bija akceptējusi manus brīdinājumus.
- Tā tas parasti ir, - es atbildēju, cenšoties saglabāt savā balsī uzjautrinājumu; šobrīd tā skanēja visai drūmi. - Bet par ko tieši šoreiz?
- Bastot ir veselīgi, - viņa nopūtās.
Ak, jau atkal atvieglojums.
Viņa palika klusa. Tikai lēnas ieelpas un izelpas. Viņas lūpas pamazām atguva sārtumu.Viņas mute bija nedaudz nesamērīga, apakšlūpa bija tikai nedaudz par pilnīgu, lai atbilstu augšējai. Lūkošanās uz viņas muti lika man justies dīvaini. Tas man lika vēlēties pietuvoties viņai, kas nebija pārāk laba doma.
- Tu mani uz mirkli izbiedēji, - es teicu, lai atsāktu sarunu un varētu atkal dzirdēt viņas balsi. - Es jau domāju, ka Ņūtons veļ tavu līķi, lai apraktu mežā.
- Ha ha, - viņa noteica.
- Tik tiešām - esmu redzējis līķus ar labāku sejas krāsu. - Tā nu reiz bija patiesība. - Es jau uztraucos, ka vajadzēs atriebt tavu nāvi. - Un es to tiešām būtu darījis.
- Nabaga Maiks, - viņa nopūtās. - Varu derēt, ka viņš ir nikns.
Dusmas pulsēja manī, bet es tās žigli apslāpēju. Viņas raizes bija tikai žēlums. Viņa bija laipna. Tas arī viss.
- Viņš mani ienīst, - sacīju viņai, ielīksmots par šādu domu.
- To tu nevari zināt.
- Es redzēju viņa skatienu - es zinu. - Tā bija taisnība, ka viņa sejas vērošana bija devusi man gana informācijas, lai nonāktu pie šāda slēdziena. Visa šī prakse ar Bellu bija saasinājusi manas cilvēku sejas izteiksmju lasīšanas spējas.
- Kā tu mani ieraudzīji? Man likās, tu grasījies bastot. - Viņas seja izskatījās labāk - zaļganā nokrāsa bija pazudusi no viņas caurspīdīgās ādas.
- Es sēdēju mašīnā un klausījos disku.
Viņas izteiksme sašķobījās, it kā mana ļoti normālā atbilde kaut kādā veidā viņu pārsteigtu.
Kad misis Hamonda atgriezās ar ledus kompresi, viņa atkal atvēra acis.
- Te būs, mīļumiņ, - māsa noteica, uzliekot kompresi uz Bellas pieres. - Tu izskaties labāk.
- Man šķiet, ka man ir labi, - Bella sacīja, un noņemot ledu, piecēlās. Nu, protams. Viņai nepatika rūpes.
Misis Hamondas grumbainās rokas pastiepās meitenes virzienā, it kā grasoties viņu atkal noguldīt, bet tieši tad mis Koupa atvēra durvis un pabāza galvu iekšā. Kopā ar viņas parādīšanos, svaigu asiņu smaržas vēsma ieplūda telpā.
Birojā aiz viņas muguras, Maiks Ņūtons joprojām bija visai nikns, vēloties, kaut meitene, kura atradās šeit, kopā ar mani, būtu smagā puiša vietā, kuru viņš pašlaik balstīja.
- Mums ir vēl viens pacients, - mis Koupa pavēstīja.
Bella žigli nolēca no kušetes, alkstot tikt prom no uzmanības centra.
- Lūdzu, - viņa pasniedza kompresi misis Hamondai. - Man tā vairs nav vajadzīga.
Maiks ņurdēja, pa pusei ienesot Lī Stefensu pa durvīm. Asinis joprojām pilēja lejup pa roku, ko Lī turēja pie sejas, ritot līdz plaukstas locītavai.
- Ak nē. - Tā bija zīme, ka man jāpazūd - un, šķiet, arī Bellai. - Izej birojā, Bella.
Viņa pablenza uz mani ar platām acīm.
- Uzticies man - ej.
Viņa apcirtās un saķēra durvis, pirms tās paguva aizcirsties, steidzoties uz biroju. Es sekoju tikai dažu collu attālumā. Viņas mati šūpojās, pieskaroties manai rokai.
Viņa pagriezās, lai palūkoties uz mani ar platām acīm.
- Tu tiešām paklausīji. - Tā bija pirmā reize.
Viņas mazais deguns saraucās. - Es saodu asinis.
Es blenzu uz viņu mēmā pārsteigumā. - Cilvēki nespēj saost asinis.
- Es gan varu - man no tā metas nelabi. Tās smako pēc rūsas... un pēc sāls.
Mana seja sastinga, joprojām blenžot.
Vai viņa patiešām bija tikai cilvēks? Viņa izskatījās cilvēciska. Viņa bija mīksta kā cilvēks. Viņa smaržoja cilvēciski - nu, vispār pat labāk. Viņa izturējās cilvēciski... it kā. Bet viņa neizturējās kā cilvēks, un nereaģēja kā cilvēks.
Lai gan, kas gan cits viņa varēja būt?
- Kas noticis? - viņa noprasīja.
- Nekas.
Maiks Ņūtons iejaucās, ienākot telpā ar aizkaitinātām, vardarbīgām domām.
- Tu izskaties labāk, - viņš apsūdzēja.
Mana roka noraustījās, vēloties iemācīt viņam dažas manieres. Man nāksies pamatīgi kontrolēt sevi, vai arī es tik tiešām beigu beigās nogalināšu šo riebīgo puišeli.
- Tikai neņem roku ārā no kabatas, - viņa brīdināja. Uz vienu sekundi man likās, ka viņa runā ar mani.
- Tā vairs neasiņo, - viņš drūmi atbildēja. - Vai tu iesi atpakaļ uz stundu?
- Tu joko? Tad jau es varētu uzreiz apgriezties un nākt atpakaļ.
Tas bija lieliski. Man bija licies, ka nāksies palaist garām veselu stundu ar viņu, un nu tā vietā man bija dots papildus laiks. Es jutos alkatīgs, nevēloties atdot ne minūti no šī laika.
- Jā, laikam jau tā ir... - Maiks murmināja. - Vai tu nedēļas nogalē brauksi? Uz pludmali?
Ā, viņiem bija plāni. Niknums pienagloja mani uz vietas. Lai gan, tas bija grupas pasākums. Biju pamanījis šo to dažu skolēnu domās. Tur nebūs tikai viņi abi. Joprojām biju aizkaitināts. Es nekustīgi atspiedos pret leti, cenšoties atgūt kontroli pār sevi.
- Jā, es jau teicu, ka piedalos, - viņa apsolīja.
Tātad viņa arī viņam bija teikusi jā. Greizsirdība uzliesmoja daudz sāpīgāk par slāpēm.
Nē, tas bija grupas izbrauciens, es centos sev iestāstīt. Viņa tikai pavadīs dienu kopā ar draugiem. Neko vairāk.
- Mēs tiekamies pie mana tēta veikala desmitos. - Un Kaleni NAV ielūgti.
- Es būšu, - viņa apsolīja.
- Tad tiksimies sportā.
- Atā, - viņa atsaucās.
Viņš steberēja atpakaļ uz stundu, viņa domas bija dusmu pilnas. Ko viņa saskata tajā ķēmā? Protams, viņš laikam ir bagāts. Meičām liekas, ka viņš ir foršs, bet es to nesaprotu. Pārāk... pārāk perfekts. Varu saderēt, ka viņu tēvs eksperimentē ar plastisko ķirurģiju uz viņiem. Tāpēc viņi visi ir tik bāli un izskatīgi. Tas ir nedabiski. Un viņš izskatās tāds... biedējošs. Reizēm, kad viņš uz mani blenž, varu apzvērēt, ka viņš plāno mani nogalināt... Ķēms...
Maiks tomēr šo to bija sapratis.
- Sports, - Bella klusi atkārtoja. Ievaidējās.
Es palūkojos uz viņu, un ieraudzīju, ka viņa atkal bija saskumusi par kaut ko. Nebiju drošs, kāpēc, bet bija skaidrs, ka viņa nevēlas iet uz nākošo stundu kopā ar Maiku, un es biju gatavs atbalstīt šo plānu.
Piegāju viņai klāt un noliecos tuvāk viņas sejai, jūtot, kā ādas siltums apņem manas lūpas. Es neuzdrošinājos elpot.
- Es varu par to parūpēties, - nomurmināju. - Apsēdies un izskaties bāla.
Viņa paklausīja, apsēžoties vienā no saliekamajiem krēsliem un atspiežot galvu pret sienu, kamēr, man aiz muguras, mis Koupa iznāca no tālākās telpas un devās pie sava galda. Ar aizvērtām acīm Bella izskatījās, it kā no jauna būtu paģībusi. Viņas sejas krāsa vēl nebija atgriezusies.
Es pagriezos pret sekretāri. Cerams, ka Bella pievērsīs uzmanību, es sardoniski nodomāju. Šis bija veids, kā cilvēkam vajadzētu reaģēt.
- Mis Koupa? - es ievaicājos, atkal izmantojot savu pamudinošo balsi.
Viņas plakstiņi notrīsēja, un sirdspuksti paātrinājās. Pārāk jauns, saņem sevi rokās! - Jā?
Tas bija interesanti. Kad Šellijas Koupas pulss paātrinājās, tas bija tāpēc, ka es viņai likos pievilcīgs, nevis tāpēc, ka viņa baidītos. Es biju pieradis pie šādas reakcijas no cilvēku sievietēm... tikai nebiju to apsvēris kā izskaidrojumu Bellas trakojošajai sirdij.
Man tas tīri labi patika. Patiesībā, pat pārāk labi. Es pasmaidīju, un mis Koupas elpa kļuva skaļāka.
- Bellai nākamā stunda ir sports, man šķiet, ka viņa nejūtas labi. Visticamāk, man vajadzētu viņu aizvest mājās. Vai jūs varētu viņai attaisnot kavējumu? - es lūkojos viņas seklajās acīs, izbaudot haosu, ko mans skatiens nodarīja viņas domām. Vai bija iespējams, ka Bella...?
Mis Koupai nācās skaļi norīstīties, pirms viņa spēja atbildēt. - Vai tev arī ir vajadzīgs attaisnojums, Edvard?
- Nē, man ir stunda pie misis Gofas, viņai nekas nebūs pretī.
Es viņai nepievērsu īpašu uzmanību. Pašlaik es izpētīju šo jauno varbūtību.
Hmm. Man patika domāt, ka Bellai es likos tikpat pievilcīgs kā citiem cilvēkiem, bet kad gan Bella bija uz kaut ko reaģējusi tāpat kā citi cilvēki? Man nevajadzētu ļauties cerībām.
- Labi, tad viss kārtībā. Vai tev ir labāk, Bella?
Bella vārgi pamāja - nedaudz pārspīlējot.
- Vai varēsi paiet, vai man atkal tevi jānes? - es vaicāju, uzjautrinoties par viņas nožēlojamo aktierprasmi. Zināju, ka viņa vēlēsies iet pati - viņa nevēlēsies būt vāja.
- Es iešu pati, - viņa noteica.
Atkal pareizs minējums. Man sāka veikties labāk.
Viņa piecēlās, brīdi vilcinoties, it kā pārbaudot līdzsvaru. Es pieturēju viņai durvis, un mēs izgājām lietū.
Vēroju, kā viņa pavērsa seju pret smalko lietu ar aizvērtām acīm, vieglam smaidam rotājoties lūpās. Par ko viņa domāja? Kaut kas šajā darbībā nelikās normāls, un es ātri apjautu, kāpēc šis skats man šķita tik savāds. Normālas cilvēku meitenes šādi nevērstu seju pret smidzināšanu; normālas cilvēku meitenes parasti lietoja kosmētiku, pat šajā mitrajā vietā.
Bella nekad nelietoja kosmētiku, un viņai to nemaz nevajadzēja. Skaistumkopšanas industrijas ieguva miljards dolāru gadā no sievietēm, kuras centās iegūt tādu ādu, kā viņai.
- Paldies, - viņa teica, man uzsmaidot. - Ir gandrīz vērts būt slimai, lai neietu uz sportu.
Es vēros pāri zālienam, prātojot, kā lai pavada laiku kopā ar viņu. - Katrā laikā, - noteicu.
- Vai tu būsi? Tas ir, sestdien? - Viņa izklausījās cerīga.
Ā, viņas cerības bija mierinošas. Viņa gribēja būt ar mani, nevis ar Maiku Ņūtonu. Un es vēlējos teikt jā. Bet bija daudz kas jāapsver. Pirmkārt, sestdien spīdēs saule...
- Uz kurieni jūs īsti brauksiet? - centos izklausīties vienaldzīgs, it kā tam nebūtu nekādas lielās nozīmes. Lai gan Maiks pieminēja pludmali. Ne pārāk liela iespēja izvairīties no saulesgaismas.
- Uz Lapušu, uz pirmo pludmali.
Nolādēts. Nu, tādā gadījumā tas bija neiespējami.
Jebkurā gadījumā, Emets būtu aizkaitināts, ja es atceltu mūsu plānus.
Es palūkojos lejup, greizi pasmaidīdams. - Man neliekas, ka es būtu ielūgts.
Viņa visai vīlusies nopūtās. - Es nupat tevi ielūdzu.
- Labāk nemēģināsim nabaga Maiku šonedēļ izaicināt vēl vairāk. Mēs taču negribam, lai viņš uzsprāgst gaisā. - Es iedomājos, ka varētu pats uzspridzināt nabaga Maiku, un aizrautīgi izbaudīju iedomāto ainu.
- Maiks-šmaiks, - viņa noraidoši mēdījās. Es plati pasmaidīju.
Un tad viņa sāka iet projām no manis.
Neapdomājot savu rīcību, es pasniedzos un sagrābu viņas jakas aizmuguri. Viņa ar rāvienu apstājās.
- Kur tad tu esi sataisījusies? - es biju teju pārskaities par to, ka viņa grasījās mani atstāt. Es nebiju pavadījis ar viņu pietiekoši daudz laika. Viņa nevarēja aiziet, vēl ne.
- Braukšu mājās, - viņa noteica, neizpratnē, kāpēc gan tam vajadzētu mani aizkaitināt.
- Vai tad tu nedzirdēji, ka apsolīju tevi droši aizgādāt mājās? Domā, ka ļaušu tev tādā stāvoklī vadīt mašīnu? - Zināju, ka tas viņai nepatiks - mans norādījums uz viņas vājumu. Bet man tā kā tā vajadzēja patrenēties braucienam uz Sietlu. Saprast, vai spēju izturēt viņas klātbūtni tik ierobežotā telpā. Šis bija daudz īsāks brauciens.
- Kādā stāvoklī? - viņa žēlojās. - Un kas notiks ar manu mašīnu?
- Es likšu Alisei pēc skolas to atvest. - es uzmanīgi vilku viņu sāniski uz savu mašīnu, nu jau skaidri zinot, ka iešana uz priekšu viņai bija gana liels izaicinājums.
- Laid mani vaļā! - viņa brēca, paraujoties sānis un gandrīz paklūpot. Izstiepu roku, lai noķertu viņu, bet viņa noturēja līdzsvaru, pirms mana palīdzība bija nepieciešama. Man nevajadzētu meklēt ieganstus, lai pieskartos viņai. Tas man lika domāt par mis Koupas reakciju uz mani, bet es atliku šo domu uz vēlāku laiku. Šajā ziņā bija daudz, ko pārdomāt.
Es atlaidu viņu, kad bijām pie mašīnas, un viņa atkrita pret durvīm. Man nāksies būt vēl uzmanīgākam, ņemot vērā viņas slikto līdzsvaru...
- Tu esi tik uzstājīgs!
- Durvis ir vaļā.
Es iesēdos savā vietā un iedarbināju motoru. Viņa joprojām stīvi stāvēja ārpusē, lai gan lietus bija pieņēmies spēkā un es zināju, ka viņai nepatīk aukstums un mitrums. Ūdens plūda caur viņas biezajiem matiem, padarot tos gandrīz melnus.
- Es pati varu lieliski aizbraukt mājās!
Protams, ka varēja - vienkārši es nevarēju viņu laist projām.
Es nolaidu logu viņas pusē un paliecos tuvāk. - Kāp iekšā, Bella.
Viņas acis samiedzās, un es minēju, ka viņa prāto, vai vajadzētu ņemt kājas pār pleciem, vai ne.
- Es tevi atvilkšu atpakaļ, - solījos, izbaudot vilšanos viņas sejā, kad viņa saprata, ka runāju nopietni.
Viņas zods pacirtās gaisā, viņa atvēra durvis un iekāpa iekšā. Mati pilēja uz ādas sēdēkļa un kurpes žļarkstēja viena pret otru.
- Tas nemaz nav nepieciešams, - viņa vēsi noteica. Man likās, ka zem aizvainojuma slēpjas apmulsums.
Ieslēdzu sildītāju, lai viņa nejustos neērti, un nogriezu mūziku klusāk, līdz tā jauki skanēja fonā. Braucu laukā no stāvvietas, ar acs kaktiņu vērojot viņu. Viņas apakšlūpa bija spītīgi uzmesta. Es blenzu uz to, prātojot, kā tas man lika justies... atkal domājot par sekretāres reakciju...
Piepeši viņa palūkojās uz paneli un pasmaidīja, viņas acīm ieplešoties. - "Mēnessgaisma"? - viņa vaicāja.
Klasikas mīļotāja? - Tu zini Debisī?
- Ne īpaši labi, - viņa teica. - Mana māte daudz klausījās klasisko mūziku. Pazīstu tikai savus mīļākos gabalus.
- Arī man tas ir viens no mīļākajiem, - raudzījos ārā lietū, to apdomājot. Mums tomēr bija kaut kas kopīgs. Man jau sāka likties, ka mēs visās jomās bijām pretstati.
Viņa izskatījās daudz mierīgāka, lūkojoties lietū tāpat kā es, ar neko neredzošām acīm. Es izmantoju viņas pēkšņo izklaidību, lai paeksperimentētu ar elpošanu.
Uzmanīgi ieelpoju caur degunu.
Spēcīgi.
Es ciešāk sažņaudzu stūri. Lietus lika viņai smaržot labāk. Es nekad nebūtu iedomājies, ka tas ir iespējams. Muļķīgā kārtā es piepeši iztēlojos, kā viņa garšotu.
Centos norīt dedzinošās sāpes kaklā, lai domātu par kaut ko citu.
- Kāda ir tava māte? - pavaicāju, lai novērstu uzmanību.
Bella pasmaidīja. - Viņa izskatās līdzīga man, taču ir skaistāka.
Es par to šaubījos.
- Es esmu atsitusies Čārlijā, - viņa turpināja. - Viņa ir atsaucīgāka par mani, un arī drosmīgāka.
Arī par to es šaubījos.
- Mamma ir bezatbildīga un drusku ekscentriska, arī ļoti neprognozējama savā pavārmākslā. Viņa ir mana labākā draudzene. - Viņas balss kļuva melanholiska, un piere saraucās.
Jau atkal viņa izklausījās kā vecāks, nevis bērns.
Es apstājos viņas mājas priekšā, pārāk vēlu aizdomājoties, vai man vajadzētu zināt, kur viņa dzīvo. Nē, tik mazā pilsētā tas nebūtu aizdomīgi, ja viņas tēvs ir publiski pazīstams...
- Cik tev gadu, Bella? - Viņai vajadzētu būt vecākai par saviem vienaudžiem. Varbūt viņa vēlāk uzsāka skolas gaitas, vai arī palika uz otru gadu... lai gan tas nelikās ticami.
- Septiņpadsmit, - viņa atbildēja.
- Man nešķiet, ka tev būtu septiņpadsmit.
Viņa iesmējās.
- Par ko tu smejies?
- Mana mamma allaž teikusi, ka es piedzimu jau trīsdesmit piecus gadus veca un ar katru gadu arvien vairāk slīgstu pusmūžā. - Viņa atkal iesmējās, un tad nopūtās. - Nu, kādam jau ir jābūt pieaugušam.
Tas man daudz ko izskaidroja. Tagad es sapratu... kā vieglprātīga māte palīdzēja izskaidrot Bellas briedumu. Viņai agri bija jākļūst pieaugušai, lai kļūtu par atbildīgo. Tāpēc viņai nepatika, ja par viņu rūpējās - viņai likās, ka tas ir viņas pienākums.
- Tu jau pats arī īsti neatgādini vidusskolnieku, - viņa sacīja, atraujot mani no pārdomām.
Es saviebos. Lai cik arī es neatklātu par viņu, tikpat daudz viņa atklāja par mani. Mainīju sarunas tēmu.
- Kāpēc tava māte apprecēja Filu?
Viņa brīdi vilcinājās, pirms atbildēja. - Mana māte... saviem gadiem viņa ir ļoti jauna, Man šķiet, ka Fils liek viņai justies vēl jaunākai. Jebkurā gadījumā mamma ir kā traka pēc viņa. - Viņa iecietīgi papurināja galvu.
- Vai tev nav iebildumu? - es brīnījos.
- Vai tam ir kāda nozīme? - viņa jautāja. - Es gribu, lai viņa ir laimīga... un viņa grib Filu.
Viņas izteiktais nesavtīgums būtu mani šokējis, ja vien tas ideāli nesakristu ar visu, ko biju uzzinājis par viņas raksturu.
- Tas ir ļoti cēlsirdīgi... Es iedomājos, nez...
- Ko?
- Kā tu domā, vai viņa arī tev izdarītu tādu pašu pakalpojumu? Lai kāda arī būtu tava izvēle?
Tas bija stulbs jautājums, un es nespēju izklausīties nevērīgs, to jautājot. Cik gan muļķīgi pat apsvērt domu, ka kāds varētu atzīt mani par gana labu savai meitai. Cik stulbi pat domāt, ka Bella izvēlētos mani.
- E-es tā domāju, - viņa stostījās, reaģējot uz manu ciešo skatienu. Bailes... vai pievilcība?
- Bet viņa galu galā ir mana māte. Tas ir mazliet citādi, - viņa pabeidza.
Es greizi uzsmaidīju. - Tātad tas nedrīkstētu būt kāds ļoti biedējošs tips?
Viņa pasmīnēja. - Kā tu to domā - "biedējošs"? Vairāki pīrsingi sejā un kaudzēm tetovējumu?
- Tā varētu būt viena no iespējamām definīcijām. - Manuprāt, visai nekaitīga definīcija.
- Un kāda ir tava definīcija?
Viņa vienmēr uzdeva nepareizos jautājumus. Vai arī varbūt tieši pareizos. Jebkurā gadījumā, tos, uz kuriem es nevēlējos atbildēt.
- Vai tev šķiet, ka es varētu būt biedējošs? - es vaicāju, cenšoties nedaudz pasmaidīt.
Viņa to apsvēra, pirms nopietnā balsī atbildēja. - Mmm.... man šķiet, ka tu varētu tāds būt, ja vēlētos.
Arī es kļuvu nopietns. - Vai tu šobrīd baidies no manis?
Viņa atbildēja uzreiz, bez apdomāšanās. - Nē.
Es pasmaidīju daudz brīvāk. Nedomāju, ka viņa teica taisnību, bet tie nebija arī meli. Vismaz viņa nebija gana nobijusies, lai ietu prom. Es prātoju, kā viņa justos, ja es viņai pateiktu, ka viņa pašlaik sarunājas ar vampīru. Iekšēji sarāvos, iedomājoties viņas reakciju.
- Vai tagad tu man pastāstīsi par savu ģimeni? Tas noteikti būs daudz interesantāks stāsts par manējo.
Daudz biedējošāks jau nu noteikti.
- Ko tu gribi zināt? - es piesardzīgi vaicāju.
- Vai Kaleni tevi adoptēja?
- Jā.
Viņa vilcinājās, tad klusi ierunājās. - Kas notika ar taviem vecākiem?
Tas nebija tik grūti; man pat nebija viņai jāmelo. - Viņi nomira jau pirms daudziem gadiem.
- Man žēl, - viņa nomurmināja, acīmredzot raizējoties, ka ir mani sāpinājusi.
Viņa raizējās par mani.
- Es to īpaši skaidri neatceros, - mierināju viņu. - Kārlails un Ezme jau tik ilgi ir mani vecāki.
- Un tu viņus mīli, - viņa minēja.
Pasmaidīju. - Jā. Es nespētu iedomāties divus vēl labākus cilvēkus.
- Tev ir ļoti paveicies.
- Es zinu. - Šajā ziņā nevarēju noliegt savu veiksmi, runājot par vecāku būtību.
- Un tavs brālis un māsa?
Ja es ļaušu viņai okšķerēt sīkāk, man nāksies melot. Palūkojos pulkstenī, nomākti konstatējot, ka mans laiks kopā ar viņu ir beidzies.
- Kas attiecas uz manu brāli un māsu un Džasperu un Rozāliju, tad viņi būs visai neapmierināti, ja būs jāstāv lietū un mani jāgaida.
- Vai, piedod, tev laikam jābrauc.
Viņa nepakustējās. Arī viņai negribējās, lai mūsu laiks beidzas. Man tas ļoti, ļoti patika.
- Un tu droši vien gribi savu furgonu, pirms policijas priekšnieks Svons pārbrauc mājās, lai tev nebūtu jāstāsta par starpgadījumu bioloģijā. - es pasmaidīju, atceroties viņas samulsumu manās rokās.
- Esmu pārliecināta, ka viņš par to jau ir dzirdējis. Forksā nav noslēpumu. - Viņa izrunāja pilsētiņas vārdu ar vieglu nepatiku.
Es pasmējos par viņas vārdiem. Tik tiešām, nekādu noslēpumu. - Izpriecājies pludmalē. - Palūkojos lietū, zinot, ka tas beigsies, un vairāk nekā parasti vēlējos, kaut tā nebūtu. - Vēlu labu laiku, lai tu vari sauļoties. - Nu, līdz sestdienai tas tā būs. Viņa to varēs izbaudīt.
- Vai tevis rīt nebūs?
Raizes viņas balsī mani priecēja.
- Nē. Mēs ar Emetu paņemsim garo nedēļas nogali. - Dusmojos uz sevi, ka piekritu viņa plāniem. Varētu tos atcelt...bet nepastāvēja tāda lieta, kā pārmērīgas medības, un mana ģimene jau tā pietiekoši raizējās par manu uzvedību, lai es vēl atklātu, cik apsēsts es pamazām kļuvu.
- Ko jūs darīsiet? - viņa vaicāja, neizklausoties laimīga par manu atklātību.
Jauki.
- Mēs dosimies pārgājienā Goutrokvaildernesā uz dienvidiem no Reinīras. - Emets ilgojās pēc lāču sezonas.
- Nu labi, tad izpriecājies, - viņa negribīgi noteica. Viņas entuziasma trūkums mani jau atkal iepriecināja.
Cieši palūkojoties uz viņu, sāku just gandrīz vai agoniju no domas, ka jāsaka kaut vai tikai īslaicīgas atvadas. Viņa bija tik maiga un viegli ievainojama. Šķita tik neapdomīgi izlaist viņu ārpus mana redzesloka, kur jebkas varēja ar viņu atgadīties. Un tomēr, visļaunākais, kas ar viņu varētu notikt, varēja būt tieši mana tuvuma dēļ.
- Vai tu šajā nedēļas nogalē varētu kaut ko izdarīt manā labā? - es nopietni vaicāju.
Mana ciešā skatiena iespaidā viņa pamāja ar platām, samulsušām acīm.
Izturies nepiespiesti.
- Neapvainojies, bet man šķiet, tu esi no tiem cilvēkiem, kas pievelk negadījumus kā magnēts. Tāpēc... mēģini neiegāzties okeānā, nepakļūsti zem mašīnas vai kaut ko tādā garā, labi?
Es greizi uzsmaidīju viņai, cerot, ka viņa nepamanīs skumjas manās acīs. Cik ļoti es vēlējos, kaut viņa nebūtu tik lielā drošībā, atrodoties no manis pa gabalu, lai kas arī ar viņu nevarētu notikt.
Bēdz, Bella, bēdz. Sevis un manis dēļ, es tevi pārāk stipri mīlu.
Mana ķircināšanās viņu bija aizvainojusi. Viņa nikni paglūnēja uz mani.- Darīšu, ko varēšu, - viņa noskaldīja, izlecot laukā lietū un aizcirta durvis aiz sevis no visa spēka.
Gluži kā nikns kaķēns, kas iedomājas, ka ir tīģeris.
Braucot projām, es saliecu plaukstu ap atslēgu, kuru tikko biju izvilcis no viņas jakas kabatas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru