Pārējie plānoja medīt rīt, bet es tagad nevarēju atļauties izjust slāpes. Nedaudz pārspīlēju, dzerot vairāk nekā bija nepieciešams, atkal piepildot sevi - neliels aļņu bars un viens melnais lācis, kuram man paveicās uzskriet pārāk agri šogad. Biju tik piepildīts, ka tas jau kļuva neērti. Kāpēc ar to bija par maz? Kāpēc viņas smaržai bija jābūt spēcīgākai par visu pārējo?
Es medīju, gatavojoties rītdienai, bet, kad vairs nespēju medīt un līdz saulrietam vēl bija tik daudzas stundas, es zināju, ka rītdiena nepienāks pietiekami ātri.
Satraucošais pacēlums mani atkal pārņēma, kad apjautu, ka grasos sameklēt meiteni.
Es cīnījos pats ar sevi visu ceļu līdz pat Forksai, bet mana mazāk cēlā puse uzvarēja šajā strīdā, un es turpināju īstenot savu pārsteidzīgo ideju. Briesmonis bija nemierīgs, bet labi paēdis. Es zināju, ka turēšos drošā attālumā no viņas. Es tikai vēlējos zināt, kur viņa ir. Es tikai vēlējos ieraudzīt viņas seju.
Bija pāri pusnaktij, un Bellas māja bija tumša un klusa. Viņas furgons stāvēja pie mājas, viņas tēva policijas patruļmašīna uz piebraucamā ceļa. Es brīdi vēroju māju no tumšā meža, kas ieskāva to no austrumu puses. Parādes durvis noteikti bija aizslēgtas - tā gan nebija problēma, ja vien es nevēlējos atstāt salauztas durvis kā pierādījumu aiz sevis. Es izlēmu vispirms pārbaudīt augšstāva logus. Ne pārāk daudzi cilvēki iedomājās ierīkot tiem atslēgas.
Es šķērsoju plašo pagalmu un pussekundē uzlēcu līdz augšstāvam. Ar vienu roku karājoties pie dzegas virs loga, es ielūkojos caur stiklu, un mana elpa aizrāvās.
Tā bija viņas istaba. Es redzēju viņu guļam nelielā gultā, segas bija uz grīdas un palagi aptinušies ap viņas kājām. Kamēr es vēroju, viņa nemierīgi sagrozījās un pārsvieda vienu roku pāri galvai. Viņa negulēja mierīgi, vismaz šonakt. Vai viņa sajuta briesmas savā tuvumā?
Es biju riebuma pilns pret sevi, vērojot viņas kārtējo sagrozīšanos. Ar ko gan es biju labāks par kaut kādu slimīgu glūniķi? Es nebiju ne drusciņas labāks. Es biju daudz, daudz sliktāks.
Es atslābināju pirkstus, grasoties lēkt zemē. Bet vispirms es atļāvos uzmest vienu ilgu skatienu viņas sejai.
Tā nebija mierīga. Nelielā rieva bija ievilkusies starp viņas uzacīm, lūpu kaktiņi nolaisti lejup. Viņas lūpas nodrebēja, un tad pavērās.
- Labi, mammu, - viņa nomurmināja.
Bella runāja miegā.
Uzliesmoja ziņkārība, nomācot riebumu pret sevi. Iespēja ieskatīties šajās neaizsargātajās, neapzināti izrunātajās domās bija neticami vilinoša.
Es pamēģināju atvērt logu, un tas nebija aizslēgts, lai gan vietām tas ķērās, jo ilgi nebija vērts vaļā. Lēnām slidināju to vaļā, saviebjoties pie katra mazākā metāla rāmja trokšņa. Nākošreiz man vajadzēs paķert līdzi eļļu...
Nākošreiz? Es jau atkal riebumā papurināju galvu.
Klusi ieslīdēju iekšā pa pusatvērto logu.
Viņas istaba bija maza - nekārtīga, bet tīra. Līdzās viņas gultai kaudzē bija sakrautas grāmatas, to muguriņas bija pavērstas prom no manis, un diski bija izkaisīti līdzās viņas lētajam atskaņotājam - uz tā atradās tikai gaiša rotaslietu kastīte. Papīru kaudzes ieskāva datoru, kurš izskatījās tā, ka iederētos novecojušo tehnoloģiju muzejā. Pa koka grīdu bija izkaisīti apavi.
Es ļoti vēlējos pieiet un izlasīt viņas grāmatu un disku nosaukumus, bet biju sev apsolījis, ka ieturēšu distanci; tā vietā es devos apsēsties vecā šūpuļkrēslā istabas tālākajā galā.
Vai es tiešām reiz domāju, ka viņa izskatās visai parasta? Atcerējos to pirmo dienu un to, kādu riebumu izjutu pret puikām, kuri nekavējoties izjuta interesi par viņu. Bet, tagad atceroties viņas seju viņu domās, es sapratu, kāpēc nebiju jau uzreiz sapratis, ka viņa ir skaista. Tā likās pašsaprotama lieta.
Pašlaik - viņas tumšajie mati mežonīgi un nekārtīgi ieskāva viņas bālo seju, viņai mugurā bija novalkāts krekliņš ar caurumiem un noplukušas treniņbikses, viņas vaibsti bija miegā atslābuši, pilnīgās lūpas viegli pavērtas - viņa lika manai elpai aizrauties. Vai vismaz liktu aizrauties, es īgni nodomāju, ja es elpotu.
Viņa nerunāja. Varbūt viņas sapnis bija beidzies.
Es blenzu uz viņas seju un centos izdomāt, kā padarīt nākotni vieglāk paciešamu.
Viņas sāpināšana nebija paciešama. Vai tas nozīmēja, ka vienīgā izeja bija vēlreiz doties projām?
Pārējie nevarēja ar mani tagad strīdēties. Mana prombūtne nevienu nepakļaus briesmām. Nebūs nekādu aizdomu, nekā, kas piesaistītu kāda domas negadījumam.
Tāpat, kā šopēcpusdien, es svārstījos, un nekas nelikās iespējams.
Es nevarēju cerēt uz sacensību ar cilvēku puišiem, vai nu viņi likās viņai pievilcīgi, vai ne. Es biju monstrs. Kā gan viņa varētu saskatīt manī kaut ko citu? Ja viņa zinātu patiesību par mani, tas viņu nobiedētu un atgrūstu. Gluži kā nolemts upuris kādā šausmu filmā, viņa bēgtu projām, kliedzot šausmās.
Es atcerējos viņas pirmo dienu bioloģijas klasē... un zināju, ka tā bija vienīgā pareizā reakcija no viņas puses.
Bija stulbi iztēloties, ka, ja es būtu bijis tas, kurš aicinātu viņu uz tām muļķīgajām dejām, viņa atceltu savus steidzīgi izveidotos plānus un piekristu nākt kopā ar mani.
Es nebiju tas, kuram viņai bija lemts teikt jā. Tas bija kāds cits, cilvēcisks un silts. Un es pat nevarēšu - kādu dienu, kad tas jā tiks pateikts - nomedīt un nogalināt viņu, jo viņa būs viņu pelnījusi, lai kas viņš arī nebūtu. Viņa bija pelnījusi laimi un mīlestību ar to, kuru nu viņa izvēlēsies.
Es viņai biju parādā pareizu rīcību; es vairs nevarēju ilgāk izlikties, ka es biju vienīgais, kuram draudēja briesmasno šīs meitenes iemīlēšanas.
Galu galā, manai aizbraukšanai nebija lielas nozīmes, jo Bella nekad nejutīs pret mani to, ko es vēlētos, lai viņa justu. Viņa nekad neredzēs manī kādu, kurš būtu mīlestības vērts.
Nekad.
Vai mirusi, sasalusi sirds spēj salūzt? Man bija sajūta, ka mana sirds varētu.
- Edvard, - Bella noteica.
Es sastingu, blenžot uz viņas aizvērtajām acīm.
Vai viņa bija pamodusies un pieķērusi mani te? Viņa izskatījās aizmigusi, tomēr viņas balss bija tik skaidra...
Viņa klusi nopūtās, un tad atkal nemierīgi sakustējās, pagriežoties uz sāniem - joprojām ciešā miegā, sapņojot.
- Edvard, - viņa klusi nomurmināja.
Viņa sapņoja par mani.
Vai mirusi, sasalusi sirds spēj atkal pukstēt? Likās, ka manējā tūlīt sāks.
- Paliec, - viņa nopūtās. - Neaizej. Lūdzu... neaizej.
Viņa sapņoja par mani, un tas pat nebija nakts murgs. Viņa vēlējās, lai es palieku kopā ar viņu, tur, viņas sapnī.
Es pūlējos atrast vārdus, lai aprakstītu sajūtas, kas ieplūda manī, bet nespēju sameklēt gana spēcīgus vārdus, kas spētu tās definēt. Es ieniru šajās sajūtās un paliku tajās ilgu laiku.
Kad es izpeldēju virspusē, es vairs nebiju tāds, kā agrāk.
Mana dzīve bija nebeidzama, nemainīga pusnakts. Nepieciešamības dēļ, tai vienmēr vajadzēja palikt pusnaktij. Tad kā bija iespējams, ka nu piepeši, manas pusnakts vidū, bija uzlēkusi saule?
No brīža, kad biju kļuvis par vampīru, apmainot dvēseli un mirstību pret nemirstību, iegūtu caur dedzinošām pārtapšanas procesa sāpēm, es biju vārda tiešā nozīmē sasalis. Mans ķermenis bija drīzāk kā klints, nevis miesa, mūžīgs un nemainīgs. Arī es pats biju tikpat sastindzis - mana personība, manas simpātijas un nepatika, noskaņojums un ilgas; viss bija sasalis ragā.
Ar pārējiem bija tieši tāpat. Mēs visi bijām sastinguši. Dzīvi akmeņi.
Kad ar kādu no mums notika pārmaiņas, tā bija reta un paliekoša lieta. Es biju redzējis, kā tas notika ar Kārlailu, un desmitgadi vēlāk ar Rozāliju. Mīlestība viņus bija izmainījusi uz mūžu, nezūdošā veidā. Kopš Kārlails atrada Ezmi, bija pagājuši jau vairāk nekā astoņdesmit gadi, un tomēr viņš joprojām lūkojās uz viņu ar to pašu pirmās mīlestības pilno skatienu. Viņiem tas nekad nemainīsies.
Arī man tagad tā vienmēr būs. Es vienmēr mīlēšu šo trauslo cilvēku meiteni, visas savas bezgalīgās eksistences garumā.
Es lūkojos uz viņas aizmigušo seju, jūtot, kā mīlestība pret viņu piepilda katru mana akmens ķermeņa šūniņu.
Tagad viņa gulēja daudz mierīgāk, uz viņas lūpām bija viegls smaids.
Nepārstājot viņu vērot, es sāku prātot.
Es mīlēju viņu, tāpēc man vajadzēja mēģināt būt gana stipram, lai pamestu viņu. Es zināju, ka šobrīd nebiju tik spēcīgs. Man būs pie tā jāpiestrādā. Bet varbūt es biju pietiekoši stiprs, lai pavērstu nākotni citā virzienā.
Alise bija redzējusi, ka Bellai ir tikai divas nākotnes iespējas, un tagad es sapratu abas.
Mīlestība pret viņu neatturēs mani no viņas nogalināšanas, ja es pieļaušu kļūdas.
Tomēr es nejutu sevī monstru, nespēju to nekur sevī atrast. Varbūt mīlestība bija to apklusinājusi uz mūžu. Ja es viņu tagad nogalinātu, tas nebūtu apzināti, tas būtu tikai briesmīgs negadījums.
Man vajadzēs būt neiedomājami piesardzīgam. Es nekad, nekad nedrīkstēšu atslābt. Man būs jākontrolē katrs elpas vilciens. Vienmēr būs jāievēro piesardzīga distance.
Es nepieļaušu kļūdas.
Beidzot es sapratu to otro nākotni. Tā vīzija bija mani samulsinājusi - kas gan tāds varētu notikt, kā rezultātā Bella kļūtu par šīs nemirstīgās pusdzīves gūstekni? Tagad - nomocījies ilgās pēc meitenes - es spēju saprast, ka es varētu, nepiedodama savtīguma dzīts, lūgt savam tēvam šo pakalpojumu. Lūgt, lai viņš atņem viņai dzīvību un dvēseli, lai es varētu viņu paturēt uz mūžu.
Viņa bija pelnījusi ko labāku.
Bet es ieraudzīju vēl vienu nākotni, vienu vienīgu tievu stīgu, pa kuru es spētu iet, ja vien varētu noturēt līdzsvaru.
Vai es to spēju? Būt kopā ar viņu, ļaujot viņai būt cilvēkam?
Piesardzīgi ievilku dziļu elpu, tad vēl vienu, ļaujot viņas smaržai ieplūst manī kā skrejugunij. Telpa bija piesātināta ar viņas smaržu; viņas aromāts pārklāja katru virsmu. Mana galva dunēja, bet es cīnījos ar reiboni. Man bija pie tā jāpierod, ja es grasījos uzsākt jebkāda veida attiecības ar viņu. Es ievilku vēl vienu dedzinošu elpu.
Prātojot un elpojot, es vēroju viņu guļam, līdz saule uzlēca austrumos aiz mākoņiem.
Pārējie jau bija devušies uz skolu, kad es pārrados mājās. Ātri pārģērbos, izvairoties no Ezmes jautājošajiem skatieniem. Viņa redzēja drudžaino gaismu manā sejā, un juta gan satraukumu, gan atvieglojumu. Mana ilgstošā melanholija bija viņu sāpinājusi, un viņa jutās laimīga, ka tā bija šķietami beigusies.
Es skrēju uz skolu, ierodoties dažas sekundes vēlāk, nekā mani radinieki. Viņi neatskatījās, lai gan vismaz Alise zināja, ka es stāvēju starp biezajiem krūmiem, kas ieskāva asfaltēto laukumu. Nogaidīju, līdz neviens neskatījās, un tad nevērīgi izvilkos no meža mašīnu pilnajā stāvlaukumā.
Dzirdēju Bellas mašīnas dārdoņu aiz stūra, un apstājos aiz Suburban, kur varēju novērot, pats paliekot neredzams.
Viņa iebrauca stāvlaukumā, krietnu brīdi nikni glūnot uz manu Volvo, pirms noparkojās ar saviebtu seju vienā no tālākajām vietām.
Bija savādi atcerēties, ka viņa noteikti vēl dusmojas uz mani, un viņai bija labs iemesls.
Es gribēju pasmieties par sevi - vai iespert sev. Visas manas intrigas un plānošana bija visai strīdīga padarīšana, ja viņa nelikās par mani ne zinis, vai ne? Viņas sapnis varēja būt arī kaut kas pilnīgi nenozīmīgs. Es biju tik iedomīgs muļķis.
Nu, ja viņa neinteresējās par mani, tas viņai tikai nāca par labu. Tas mani atturētu no viņas vajāšanas, bet to darot, es viņai sniegšu godīgu brīdinājumu. Biju viņai to parādā.
Es klusi devos uz priekšu, prātojot, kā vislabāk pieiet viņai klāt.
Viņa man atviegloja uzdevumu. Mašīnas atslēga izslīdēja viņai no pirkstiem, kāpjot laukā no furgona, un iekrita dziļā peļķē.
Viņa noliecās, bet es paspēju pirmais, izvelkot to laukā, pirms viņai būtu jāiemērc savi pirksti aukstajā ūdenī.
Atspiedos pret viņas furgonu, kad viņa satrūkās un tad iztaisnojās.
- Kā tu to izdarīji? - viņa noprasīja.
Jā, viņa joprojām bija dusmīga.
Es pasniedzu viņai atslēgu. - Ko tādu?
Viņa izstiepa roku, un es iemetu atslēgu viņas plaukstā. Dziļi ieelpoju, ievelkot plaušās viņas smaržu.
- Tu parādījies ne no kurienes, - viņa paskaidroja.
- Bella, es neesmu vainīgs, ka tu esi tik neuzmanīga. - Vārdi izskanēja greizi, gandrīz kā joks. Vai bija kas tāds, ko viņa nepamanīja?
Vai viņa dzirdēja, kā mana balss apvijās ap viņas vārdu kā glāsts?
Viņa glūnēja uz mani, neliekoties ne zinis par manu humoru. Viņas sirdspuksti paātrinājās - no dusmām? No bailēm? Pēc mirkļa viņa novērsās.
- Kādēļ tev vakar bija vajadzīgs sastrēgums? - viņa vaicāja, neskatoties man acīs. - Tev taču bija jāizliekas, ka es neeksistēju, nevis jānokaitina mani līdz nāvei.
Joprojām ļoti dusmīga. Būs kārtīgi jāpiepūlas, lai visu nolīdzinātu. Es atcerējos savu apņemšanos būt godīgam pret viņu...
- Tas bija Tailera, nevis manis dēļ. Man bija jādod viņam iespēja. - Un tad es iesmējos. Nevarēju noturēties, atceroties viņas vakardienas sejas izteiksmi.
- Tu... - viņa noelsās, un tad aprāvās, acīmredzot pārāk pārskaitusies, lai pabeigtu teikumu. Te nu tā atkal bija - tā pati izteiksme. Es noriju vēl vienu spurdzienu. Viņa jau bija gana nikna.
- Es neizliekos, ka tu neeksistē. - pabeidzu sakāmo. Rīkojos pareizi, veidojot sarunu nepiespiesti, viegli ķircinoties. Viņa nesaprastu, ja es ļautu viņai apjaust, kā patiesībā jūtos. Tas viņu nobiedētu. Man jākontrolē savas jūtas, jāizturas mazliet nenopietni...
- Tātad tu tiešām centies mani nokaitināt līdz nāvei? Tādēļ, ka Tailera busiņš savu nepaveica?
Ātrs dusmu uzplaiksnījums izšāvās man cauri. Vai viņa no visas tiesas tam ticēja?
Mana aizvainojuma sajūta bija iracionāla - viņa nezināja, kādas pārmaiņas bija notikušas pagājušajā naktī. Bet es tik un tā biju dusmīgs.
- Bella, tavas domas ir pilnīgi absurdas, - es atcirtu.
Viņas seja piesarka, un viņa uzgrieza man muguru. Tad viņa devās prom.
Jutu sirdsapziņas pārmetumus. Man nebija tiesību būt dusmīgam.
- Pagaidi, - es lūdzos.
Viņa neapstājās, tāpēc es viņai sekoju.
- Piedod, tas bija rupji. Es nesaku, ka tas nav tiesa, - bija pilnīgi absurdi iedomāties, ka es viņu kaut mazākajā mērā vēlējos sāpināt. - bet vienalga bija rupji tā teikt.
- Kāpēc tu neliec mani mierā?
Tici man, es vēlējos teikt. Es mēģināju.
Ā, un vēl, es esmu neglābjami tevī iemīlējies.
Izturies nenopietni.
- Es gribēju tev kaut ko jautāt, bet tu mani izsiti no sliedēm. - Man tikko pielēca, uz ko viss virzās, un es iesmējos.
- Vai tev ir personības dalīšanās? - viņa vaicāja.
- Tu jau atkal dari to pašu, - es norādīju.
Viņa nopūtās. - Nu labi. Ko tu gribi jautāt?
- Es prātoju, vai nākamajā sestdienā... - vēroju viņas sejā iezogamies šoku, un noriju kārtējo spurdzienu. - Nu, pavasara deju dienā...
Viņa mani pārtrauca, beidzot ieskatoties manās acīs. - Vai tu mēģini būt asprātīgs?
Jā. - Vai tu, lūdzu, atļausi man pabeigt?
Viņa klusējot gaidīja, iekodusies savā maigajā apakšlūpā.
Šis skats uz sekundi novērsa manu uzmanību. Dīvainas, nepazīstamas izjūtas kņudēja dziļi manā sen aizmirstajā cilvēciskajā kodolā. Es centos tās ignorēt, lai varētu nospēlēt savu lomu.
- Es dzirdēju, ka tu tajā dienā dosies uz Sietlu, un prātoju, vai tu gribētu, lai tevi aizved? - piedāvāju. Biju aptvēris, ka tā vietā, lai iztaujātu viņu par viņas plāniem, es labāk varētu ņemt tajos dalību.
Viņa apstulbusi blenza uz mani. - Ko?
- Vai tu gribi, lai tevi aizved uz Sietlu? - Tikai mēs divi mašīnā - mana rīkle dega, par to iedomājoties. Es dziļi ieelpoju. Sāc pie tā pierast.
- Kas tad? - viņa vaicāja ar ieplestām un apmulsušām acīm.
- Nu, es taču, - es lēnām noteicu.
- Kāpēc?
Vai tas, ka es vēlējos viņas sabiedrību, tiešām bija tik šokējoši? Viņa laikam piešķīra manai agrākajai uzvedībai visļaunāko iespējamo skaidrojumu.
- Nu, - es sacīju tik nepiespiesti, cik vien iespējams, - Es nākamajās nedēļās biju plānojis braukt uz Sietlu, un, godīgi sakot, neesmu pārliecināts, ka tavs furgons spētu izturēt tik tālu ceļu. - Likās drošāk viņu paķircināt, nekā atļauties būt nopietnam.
- Manam furgonam nav ne vainas, paldies par apvaicāšanos, - viņa atteica tajā pašā pārsteigtajā balsī. Viņa atsāka iet. Es turējos viņai līdzās.
Viņa tā īsti neteica nē, tāpēc es pieķēros šai iespējai.
Vai viņa teiks nē? Ko man darīt, ja viņa man atteiks?
- Bet vai tas var aizbraukt līdz Sietlai ar vienu bāku benzīna?
- Nesaprotu, kāda tev tur daļa, - viņa norūca.
Tas joprojām nebija nē. Un viņas sirds atkal sitās ātrāk, viņas elpa kļuva straujāka.
- Izsīkstošo resursu izšķērdēšanai vajadzētu būt ikviena rūpei.
- Nu tiešām, Edvard, es netieku tev līdzi. Man likās, tu negribi būt mans draugs.
Mani pārņēma trīsas, kad viņa izrunāja manu vārdu.
Kā lai izturas nepiespiesti un tajā pašā laikā godīgi? Nu, godīgums bija daudz svarīgāks. Īpaši šajā jautājumā.
- Es sacīju, ka būtu labāk, ja mēs nebūtu draugi, nevis - ka es negribētu tāds būt.
- Vai, paldies, tagad viss ir skaidrs kā diena, - viņa sarkastiski noteica.
Zem ēdnīcas jumta viņa apstājās un vēlreiz ielūkojās man sejā. Viņas sirdspuksti sitās pārāk strauji. Vai viņa bija nobijusies?
Es uzmanīgi izvēlējos vārdus. Nē, es nespēju viņu pamest, bet varbūt viņa būs pietiekoši gudra, lai pamestu mani, pirms ir par vēlu.
- Tas būtu... pienācīgāk, ja tu nebūtu draugos ar mani. - Cieši lūkojoties viņas izkusušas šokolādes acu dziļumos, es pazaudēju nenopietnību. - Esmu noguris turēties no tevis pa gabalu, Bella.
Viņas elpa aprāvās un sekundes laikā, ko tai vajadzēja, lai atsāktu darbību, es izjutu nemieru. Cik ļoti biju viņu nobiedējis? Nu, es to tūlīt uzzināšu.
- Vai tu brauksi ar mani uz Sietlu? - es saspringti vaicāju.
Viņa pamāja, sirdij mežonīgi dauzoties.
Jā. Viņa man teica jā.
Un tad mana apziņa iebukņīja man. Ko tas viņai maksās?
- Tev tiešām vajadzētu turēties no manis pa gabalu, - es viņu brīdināju. Vai viņa mani dzirdēja? Vai viņa izbēgs no nākotnes, kura viņai draudēja no manis? Vai manos spēkos bija darīt kaut ko, lai pasargātu viņu no manis paša?
Izturies normāli, es sev uzkliedzu. - Tiksimies klasē.
Kad devos prom, man nācās koncentrēties, lai nesāktu skriet.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru