5. Ielūgumi
Vidusskola. Tā vairs nebija šķīstītava, tagad tā bija gatavā elle. Mokas un uguns... jā, es izjutu abus.
Tagad es visu darīju pareizi. Katrs punkts bija uzlikts uz "i", katrs "t" bija pārsvītrots. Neviens nevarēja sūdzēties, ka es nerīkojos atbildīgi.
Lai izpatiktu Ezmei un pārējiem, es paliku Forksā. Atgriezos pie vecā grafika. Medīju ne vairāk kā pārējie. Katru dienu es devos uz vidusskolu un tēloju cilvēku. Katru dienu es uzmanīgi klausījos, meklējot kaut ko jaunu par Kaleniem – lai gan nebija nekā jauna. Meitene nebija bildusi ne vārda par savām aizdomām. Viņa tikai atkārtoja to pašu stāstu atkal un atkal - es biju stāvējis viņai līdzās un tad pagrūdis nost no ceļa – kamēr viņas dedzīgajiem klausītājiem kļuva garlaicīgi un tie vairs nemeklēja jaunas detaļas. Nebija nekādu briesmu. Mana neapdomīgā rīcība nevienam nebija kaitējusi.
Nevienam, izņemot mani pašu.
Es biju apņēmies izmainīt nākotni. Tas nebija tas vieglākais uzdevums, bet tā bija vienīgā izvēle, ar kuru es spēju sadzīvot.
Alise teica, ka es nespēšu būt gana stiprs, lai turētos no meitenes pa gabalu. Es pierādīšu, ka viņa maldījās.
Man likās, ka pirmā diena būs tā grūtākā. Dienas beigās es biju pārliecināts, ka tā arī ir. Man, protams, nebija taisnība.
Mani gremza apziņa, ka biju viņu sāpinājis. Es mierināju sevi ar domu, ka viņas sāpes būtu nekas vairāk kā adatas dūriens - tikai vājš atraidījuma dzēliens - salīdzinājumā ar manām sāpēm. Bella bija cilvēks, un viņa zināja, ka es biju kaut kas cits, kaut kas nepareizs, kaut kas biedējošs. Viņa droši vien būs drīzāk atvieglota, nevis sāpināta, ja es novērsīšos no viņas un izlikšos, ka viņa neeksistē.
- Sveiks, Edvard, - viņa sasveicinājās ar mani tajā pirmajā dienā bioloģijā. Viņas balss bija laipna, draudzīga, pilnīgi pretēja tam, kāda tā bija, kad pēdējo reizi runāju ar viņu.
Kāpēc? Ko nozīmēja šīs pārmaiņas? Vai viņa bija aizmirsusi? Izlēmusi, ka viņa bija iztēlojusies visu notikušo? Vai bija iespējams, ka viņa man bija piedevusi to, ka nepildīju savu solījumu?
Jautājumi dedzināja tāpat kā slāpes, kas uzbruka man ik reizi, kad ieelpoju.
Tikai uz brīdi ielūkoties viņas acīs. Tikai, lai redzētu, vai varu izlasīt tur atbildes...
Nē. Es nevarēju to atļauties. Ne tad, ja es grasījos mainīt nākotni.
Neatraujot skatienu no klases priekšas, es pagriezu zodu par collu uz viņas pusi. Vienreiz pamāju un tad pavērsu seju taisni uz priekšu.
Viņa ar mani vairāk nerunāja.
Tajā pēcpusdienā, tiklīdz skola bija beigusies un es biju nospēlējis savu lomu, es skrēju uz Sietlu, kā to biju darījis dienu iepriekš. Likās, ka spēju paciest sāpes mazliet labāk, kad lidoju pār zemi, visam ap mani pārvēršoties zaļā miglā.
Šis skrējiens kļuva par ikdienas ieradumu.
Vai es viņu mīlēju? Man tā nelikās. Vēl ne. Lai gan Alises vīzijas uzplaiksnījumi par to nākotni bija kā iestrēguši manī, un es zināju, cik viegli būtu iemīlēties Bellā. Tas būtu gluži kā kritiens - viegli. Tas, ka es neļāvu sev viņu mīlēt, bija kaut kas pretējs kritienam - kā rāpjoties augšup pa klinti, soli pa solim, tik grūti paveicami, it kā man būtu tikai parastā mirstīgā spēks.
Pagāja vairāk nekā mēnesis, un ar katru dienu kļuva arvien grūtāk. Tas likās bezjēdzīgi - es turpināju gaidīt, kad tikšu tam pāri, kad kļūs vieglāk. Laikam to Alise gribēja teikt, kad paredzēja, ka es nebūšu spējīgs turēties pa gabalu no meitenes. Viņa laikam redzēja pieaugošās sāpes. Bet es tās spēju paciest.
Es neiznīcināšu Bellas nākotni. Ja es biju nolemts viņu mīlēt, vai tad izvairīšanās no viņas nebija mazākais, ko spēju darīt?
Lai gan, izvairīšanās no viņas bija tieši tik daudz, cik es spēju izturēt. Es varēju izlikties, ka ignorēju viņu, un varēju neskatīties uz viņas pusi. Es varēju izlikties, ka viņa mani neinteresē. Bet tas bija tikai virspusēji, tikai izlikšanās, nevis realitāte.
Es joprojām tvēru katru viņas elpas vilcienu, katru vārdu, ko viņa teica.
Biju ierindojis savas mokas četrās kategorijās.
Pirmās divas bija pazīstamas. Viņas smarža un klusums. Vai drīzāk - lai uzņemtos pienācīgu pilnu atbildību uz sevi - manas slāpes un ziņkārība.
Trešā bija vissvarīgākā no manām mocībām. Nu jau bioloģijas stundās man bija izveidojies ieradums neelpot nemaz. Protams, vienmēr bija izņēmumi - kad man bija jāatbild uz jautājumu, vai kaut kā tamlīdzīgi, un man vajadzēja elpu, lai runātu. Katru reizi, kad sagaršoju gaisu ap meiteni, tas bija tāpat, kā pirmajā dienā - uguns un kāre, un brutāls naids, kas alka izlauzties brīvībā. Šādos brīžos bija grūti palikt uzticīgam saviem principiem, vai savaldīties. Un, tāpat, kā pirmajā dienā, monstrs manī rēca, tik tuvu brīvībai...
Ziņkārība bija visnemainīgākās mokas. No manas galvas neizzuda jautājums: Ko viņa pašlaik domā? Kad dzirdēju viņas kluso nopūtu. Kad viņa izklaidīgi virpināja matu cirtu ap pirkstu. Kad viņa nometa savas grāmatas biežāk nekā parasti. Kad viņa pārāk vēlu iebrāzās klasē. Kad viņa nepacietīgi sita pēdu pret zemi. Katra kustība, kuru uztvēra manas maņas, bija kā neprātīga mistērija. Kad viņa runāja ar citiem skolēniem, es analizēju katru viņas vārdu un balss toni. Vai viņa savas domas izteica skaļi, jeb viņa teica to, ko, viņasprāt, viņai vajadzētu teikt? Parasti man izklausījās, it kā viņa censtos teikt to, ko viņas klausītāji gaida, un tas man atgādināja manu ģimeni un mūsu ikdienas ilūzijas dzīvi - mēs šajā jomā bijām labāki par viņu. Ja nu vienīgi es maldījos, un man tikai izlikās. Kāpēc viņai vajadzētu kaut ko tēlot? Viņa bija viena no viņiem - cilvēku pusaudze.
Maiks Ņūtons bija vispārsteidzošākā mocība. Kurš gan būtu iedomājies, ka tik parasts, garlaicīgs mirstīgais varētu būt tik naidu rosinošs? Godīgi sakot, man vajadzētu izjust kaut kādu pateicību pret kaitinošo puiku; vairāk nekā pārējie, viņš lika meitenei runāt. Caur šīm sarunām es biju uzzinājis tik daudz par viņu - joprojām papildināju savu sarakstu - bet, no otras puses, Maika līdzdalība šajā pasākumā tikai vēl vairāk mani kaitināja. Es nevēlējos, lai Maiks ir tas, kurš atklāj viņas noslēpumus. Es vēlējos to darīt.
Tas, ka viņš nekad neievēroja viņas nelielo atvērtību, viņas mazās kļūmes, nedaudz palīdzēja. Viņš neko nezināja par viņu. Viņš savā galvā bija iztēlojies neeksistējošu Bellu - meiteni, kas bija tikpat parasta, kā viņš pats. Viņš nebija atklājis nesavtīgumu un drosmi, kas darīja viņu atšķirīgu no citiem cilvēkie, viņš nedzirdēja viņas izteikto domu nedabisko briedumu. Viņš neievēroja, ka tad, kad viņa runāja par savu māti, viņa drīzāk izklausījās pēc vecāka, kurš runā par savu bērnu, nevis otrādi - mīloši, iecietīgi, viegli uzjautrināti, un izteikti sargājoši. Viņš nedzirdēja pacietību viņas balsī, kad viņa izrādīja interesi par viņa nesvarīgajiem stāstiem, un nenojauta laipnību, kas slēpās aiz šīs pacietības.
Caur viņas sarunām ar Maiku, es spēju pievienot savam sarakstam vissvarīgāko īpašību, visacīmredzamāko, tikpat vienkāršu, cik retu. Bella bija laba. Visas pārējās lietas tikai papildināja šo vienu - laipnība un pašaizliedzība un nesavtīgums un mīļums un drosme - viņa bija caur un caur laba.
Lai gan, šie izpalīdzīgie atklājumi nepalīdzēja man atsilt pret zēnu. Tas īpašnieciskais veids, kā viņš attiecās pret Bellu - it kā viņa būtu jauniegūta lieta - provocēja mani tikpat ļoti, kā viņa neaptēstās fantāzijas par viņu. Laikam ritot, viņš bija kļuvis arī daudz pašapzinīgāks, par cik viņa šķietami deva priekšroku viņam, nevis tiem, kurus viņš uzskatīja par saviem sāncenšiem - Taileram Kroulijam, Ērikam Jorkijam, un pat man, lai cik dīvaini tas nebūtu. Viņš regulāri sēdēja viņai līdzās pie mūsu galda pirms stundas sākuma, pļāpājot ar viņu, iedrošinoties no viņas smaidiem. Tikai pieklājīgi smaidi, es sev teicu. Katru reizi es nemainīgi uzjautrinājos, iztēlojoties, ka pārsviežu viņu pāri visai telpai, ietriecot tieši tālākajā sienā... Tas viņu noteikti letāli savainotu...
Maiks parasti neuzskatīja mani par sāncensi. Pēc negadījuma viņš uztraucās, ka mēs ar Bellu varētu būt satuvinājušies pēc kopīgi pārdzīvotā, bet acīmredzot bija noticis pretējais. Pirms tam, viņš joprojām satraucās, ka es varētu būt izraudzījies Bellu par savas uzmanības objektu. Bet tagad es ignorēju viņu tikpat cītīgi kā pārējie, un viņš bija nomierinājies.
Ko viņa pašlaik domāja? Vai viņa pieņēma viņa uzmanību?
Un, visbeidzot, pēdējā no manām mocībām, vissāpīgākā: Bellas vienaldzība. Viņa ignorēja mani tāpat, kā es ignorēju viņu. Viņa nebija mēģinājusi vēlreiz ar mani runāt. Cik es zināju, viņa pat nedomāja par mani.
Tas būtu varējis mani padarīt traku - vai salauzt manu apņemšanos mainīt nākotni - ja vien reizēm viņa neblenztu uz mani tāpat, kā to darīja agrāk. Es to nekad neredzēju pats savām acīm, jo neatļāvos uz viņu paskatīties, bet Alise vienmēr mūs brīdināja, kad viņa taisījās skatīties; pārējie joprojām uzmanījās no meitenes traucējošajām zināšanām.
Viņas skatiens no attāluma laiku pa laikam nedaudz atviegloja sāpes. Protams, viņa noteikti tikai brīnījās, kāds izdzimtenis es īsti esmu.
- Bella pēc minūtes pablenzīs uz Edvardu. Izskatieties normāli, - kādā marta otrdienā Alise noteica, un pārējie uzmanīgi dīdījās un pārnesa svaru kā cilvēki; pilnīgs nekustīgums bija mūsu sugas pazīme.
Es pievērsu savu uzmanību tam, cik bieži viņa lūkojās manā virzienā. Tas, ka skaits nesamazinājās, laikam ritot, man glaimoja, lai gan tam nevajadzēja tā būt. Nezināju, ko tas nozīmē, bet tas man lika justies labāk.
Alise nopūtās. Es vēlos...
- Nejaucies, Alise, - es norūcu zem deguna. - Tas nenotiks.
Viņa uzmeta lūpu. Alise bija dedzības pilna izveidot savu iepriekš paredzēto draudzību ar Bellu. Visai dīvainā kārtā viņai pietrūka meitenes, kuru viņa nepazina.
Man jāatzīst, ka tev veicas labāk, nekā biju domājusi. Tu atkal esi padarījis nākotni sagrozītu un bezjēdzīgu. Ceru, ka jūties laimīgs.
- Man tā ir pat ļoti jēdzīga.
Viņa izteiksmīgi nošņaukājās.
Centos viņu ignorēt, pārāk nepacietīgs, lai sarunātos. Es nebiju pārāk labā garastāvoklī - daudz uzvilktāks, nekā ļāvu viņiem nojaust. Vienīgi Džaspers zināja, cik smagi ievainots es biju, jūtot stresu plūstam no manis ar viņa unikālo spēju sajust un mainīt citu noskaņojumus. Kaut gan, viņš nesaprata garastāvokļa iemeslus un - par cik es šajās dienās biju visai īgnā noskaņojumā - viņš izlikās neko nemanām.
Šodien būs diezgan smagi. Smagāk, nekā vakar, ņemot vērā visus apstākļus.
Maiks Ņūtons, neciešamais puika, ar kuru es nevarēju atļauties mēroties spēkiem, grasījās aicināt Bellu uz randiņu.
Meiteņu izvēles dejas rēgojās jau tepat pie horizonta, un viņš ļoti cerēja, ka Bella uzaicinās viņu. Un viņa nebija darījusi neko tādu, kas sašķobītu viņa pārliecību. Tagad viņš bija visai neērtā situācijā - es izbaudīju viņa diskomfortu vairāk, nekā vajadzētu - jo Džesika Stenlija tikko bija viņu aicinājusi uz dejām. Viņš nevēlējās teikt "jā", joprojām cerot, ka Bella izvēlēsies viņu (un pierādīs viņa uzvaru pār sāncenšiem), bet viņš nevēlējās teikt "nē" un vispār palaist garām dejas. Džesika, aizskarta par viņa vilcināšanos un uzminot tās iemeslus, domāja naidīgas domas Bellas virzienā. Jau atkal es izjutu instinktu nostāties starp Džesikas niknajām domām un Bellu. Tagad es labāk izpratu šo instinktu, bet mani tikai vēl vairāk kaitināja tas, ka nespēju tam klausīt.
Cik zemu es biju nolaidies! Es biju dziļi iesaistījies nožēlojamajās vidusskolas drāmās, pret kurām es reiz biju izturējies ar nicinājumu.
Maiks bendēja pats savus nervus, kopā ar Bellu ejot uz bioloģiju. Es klausījos viņa pūliņos, gaidot, kad viņi ienāks. Puika bija vājš. Viņš bija ar nodomu gaidījis šīs dejas, baidoties izrādīt savu aizraušanos, pirms viņa bija izrādījusi izteiktu pieķeršanos viņam. Viņš nevēlējās padarīt sevi par viekli ievainojamu mērķi atraidījuma gadījumā, cerot, ka viņa spers pirmo soli.
Gļēvulis.
Viņš atkal apsēdās uz mūsu galda malas, ilgstošās pazīšanās dēļ jūtoties visai komfortabli, un es iztēlojos skaņu, kas rastos, ja viņa ķermenis atsistos pret pretējo sienu ar pietiekošu spēku, lai salauztu lielāko daļu viņa kaulu.
- Ēe..., - viņš teica, acis nodūris grīdā. - Džesika mani uzaicināja uz pavasara dejām.
- Tas ir lieliski, - Bella nekavējoties atbildēja ar entuziasmu balsī. Bija grūti nesmaidīt, kad Maika apziņa nofiksēja viņas toni. Viņš bija cerējis viņu apmulsināt. - Jums ies ļoti jautri.
Viņš meklēja pareizo atbildi. - Nu... - viņš vilcinājās, un gandrīz padevās bailēm. Tad viņš saņēmās. - Es teicu, ka padomāšu par to.
- Kāpēc tu tā izdarīji? - viņa pratināja. Viņas balsī skanēja pārmetums, tomēr varēja saklausīt arī nelielu atvieglojumu.
Ko tad tas nozīmēja? Negaidītas, spēcīgas dusmas lika manām dūrēm sažņaugties.
Maiks nedzirdēja atvieglojuma pieskaņu. Viņa seja bija piesarkusi - es piepeši sajutos tik mežonīgs, ka tas bija gluži kā piedāvājums - un viņš atkal blenza grīdā, kad atkal ierunājās.
- Es prātoju, vai... nu, varbūt tu gribētu mani uzaicināt.
Bella vilcinājās.
Viņas neizlēmības brīdī, es ieraudzīju nākotni skaidrāk, nekā Alise to jelkad būtu spējusi.
Meitene tagad varēja gan atbildēt uz Maika neizteikto jautājumu ar jā, un varēja atbildēt ar nē, bet lai kā tur arī nebūtu, kādreiz viņa kādam teiks jā. Viņa bija jauka un intriģējoša, un cilvēku vīriešu kārtas pārstāvji to ievēroja. Vai nu viņa izvēlēsies kādu no šī garlaicīgā pūļa, vai arī pagaidīs, līdz viņa būs prom no Forksas, pienāks diena, kad viņa teiks jā.
Jau atkal es ieraudzīju viņas dzīvi - koledža, karjera... mīlestība, laulības. Es atkal redzēju viņu pie tēva rokas, tērpušos baltā kleitā, no laimes piesarkušu seju, viņai soļojot Vāgnera marša skaņu pavadībā.
Sāpes bija lielākās, kādas man jebkad bija nācies izjust. Izjūtot šādas sāpes, cilvēks būtu tuvu nāvei - cilvēks tās nepārciestu.
Un ne tikai sāpes, bet atklāts niknums.
Naids prasījās pēc tīri fiziskas izlādes. Lai gan šis nenozīmīgais, necienīgais puika varēja arī nebūt tas, kuram Bella pateiks jā, es ilgojos sašķaidīt viņa galvaskausu savā plaukstā, viņam simbolizējot to, kurš būs viņas izredzētais.
Es neizpratu šīs sajūtas - tas bija tāds sāpju, naida, iekāres un izmisuma sajaukums. Es nekad neko tādu nebiju izjutis; es nespēju tam atrast apzīmējumu.
- Maik, man liekas, tev vajadzētu iet ar Džesiku, - Bella sacīja maigā balsī.
Maika cerības sabruka. Citos apstākļos es būtu to izbaudījis, bet mani bija pārņēmis sāpju šoks - un nožēla par to, ko šis naids un sāpes bija man nodarījušas.
Alisei bija taisnība. Es nebiju gana stiprs.
Šobrīd viņa noteikti vēro, kā nākotne sagriežas un mainās, jau atkal kļūstot neskaidra. Vai tas viņu iepriecinās?
- Vai tu jau kādu uzaicināji? - Maiks drūmi vaicāja. Viņš pašķielēja uz mani, pirmo reizi daudzu nedēļu laikā kļūstot aizdomīgs. Aptvēru, ka esmu nodevis savu interesi; mana galva bija piešķiebta Bellas virzienā.
Mežonīgā skaudība viņa domās - skaudība pret vienalga kuru viņa vērtēja augstāk par viņu - piepeši deva vārdu manām nezināmajām sajūtām.
Es biju greizsirdīgs.
- Nē, - meitene atbildēja ar nelielu uzjautrinājuma pieskaņu balsī. - Es vispār neiešu uz dejām.
Neskatoties uz sirdsapziņas pārmetumiem un dusmām, jutos atvieglots, dzirdot viņas vārdus. Pavisam negaidot, es sāku apsvērt savus sāncenšus.
- Kāpēc? - Maiks vaicāja, viņa tonis bija gandrīz nepieklājīgs. Mani aizvainoja tas, ka viņš tā runāja ar viņu. Es apspiedu rūcienu.
- Tajā sestdienā es braucu uz Sietlu, - viņa atbildēja.
Ziņkārība nebija tik spēcīga kā agrāk - tagad, kad es biju pilnībā apņēmies atrast atbildes uz visiem jautājumiem. Pietiekoši drīz es zināšu visus šī jaunā atklājuma sīkumus.
Maika tonis kļuva nepatīkami pratinošs. - Vai tu nevari braukt kādu citu dienu?
- Piedod, bet nē. - Bella kļuva skarba. - Tāpēc tev nevajadzētu likt Džesikai gaidīt vēl ilgāk. Tas ir nepieklājīgi.
Viņas raizes par Džesikas jūtām uzpūta manas greizsirdības liesmas. Šis brauciens uz Sietlu pavisam noteikti bija iegansts atteikumam - vai viņa tiešām atteiktos tikai tāpēc, ka ir uzticīga draudzenei? Viņa bija gana nesavtīga, lai tā rīkotos. Vai viņa patiešām vēlējās, kaut spētu teikt jā? Vai arī abi minējumi bija nepareizi? Vai viņai patika kāds cits?
- Jā, tev taisnība, - Maiks nomurmināja, tik sašļucis, ka es gandrīz izjutu žēlumu pret viņu. Gandrīz.
Viņš novērsās no meitenes, aizsedzot manam skatienam viņas seju savās domās.
Es negrasījos to pieļaut.
Pirmo reizi vairāk nekā mēneša laikā es pagriezos, lai pats varētu lasīt viņas sejā. Tas radīja tik asu atvieglojuma sajūtu, kā gaisa malks ilgstoši slāpstošām cilvēka plaušām.
Viņas acis bija aizvērtas un plaukstas piespiestas deniņiem. Viņas pleci bija uzrauti, kā aizsargājoties. Viņa pavisam viegli papurināja galvu, it kā cenšoties izdzīt kādu domu no prāta.
Kaitinoši. Fascinējoši.
Mistera Benera balss izrāva viņu no sapņošanas, un viņas acis lēnām atvērās. Viņa nekavējoties palūkojās uz mani, laikam sajūtot manu skatienu. Viņa blenza manās acīs ar to pašu tramīgo izteiksmi, kura bija mani vajājusi tik ilgu laiku.
Tajā brīdī es nejutu ne nožēlu, ne vainas apziņu, ne arī naidu. Es zināju, ka šīs sajūtas atgriezīsies, un visai drīz, bet šajā mirklī es savādi, nervozi iedegos. It kā es triumfētu, nevis zustu nebūtībā.
Viņa nenovērsās, lai gan es visai nepiedienīgi un intensīvi blenzu uz viņu, nesekmīgi cenšoties izlasīt viņas domas caur šīm dzidrajām, brūnajām acīm. Tās drīzāk bija pilnas ar jautājumiem, nevis atbildēm.
Redzēju savu acu atspulgu, un redzēju, ka tās bija melnas no slāpēm. Bija pagājušas jau teju divas nedēļas, kopš manēm pēdējām medībām; mana griba nebija izvēlējusies to drošāko dienu, lai sabruktu. Bet nelikās, ka melnums viņu biedētu. Viņa nenovērsa skatienu, un maigs, iznīcinoši vilinošs sārtums sāka iekrāsot viņas ādu.
Ko viņa pašlaik domā?
Es gandrīz skaļi to pajautāju, bet tieši tajā brīdī misters Beners izsauca manu vārdu. Es izvilku pareizo atbildi no viņa domām, nevērīgi raugoties viņa virzienā.
Žigli ievilku elpu. - Krebsa cikls.
Slāpes iedegās manā rīklē - sasprindzinot muskuļus un piepildot muti ar indi - un es aizvēru acis, cenšoties koncentrēties, ignorējot plosošās alkas pēc viņas asinīm.
Monstrs manī bija stiprāks kā agrāk. Tas līksmoja. Tas pieķērās dubultajai nākotnei, kas deva viņam divas vienlīdzīgas iespējas iegūt kāroto. Trešā, nedrošā nākotne, kuru es centos ar gribasspēka palīdzību izveidot, bija sabrukusi - galvenokārt, to bija iznīcinājusi greizsirdība - un briesmonis bija daudz tuvāk savam mērķim.
Nožēla un vainas apziņa dedzināja kopā ar slāpēm, un, ja vien spētu raudāt, asaras šobrīd piepildītu manas acis.
Ko es biju izdarījis?
Apzinoties, ka cīņa jau ir zaudēta, vairs nebija iemesla atteikties no tā, ko vēlējos; es pagriezos, lai vēlreiz palūkotos uz meiteni.
Viņa bija noslēpusies aiz saviem matiem, bet cauri cirtām es redzēju, ka viņas vaigi bija tumši piesarkuši.
Briesmonim tas patika.
Viņa vairs neatbildēja uz manu skatienu, bet viņas pirksti virpināja viņas tumšo matu šķipsnu. Viņas smalkie pirksti, trauslās locītavas - tās bija tik viegli salaužamas, izskatoties tā, it kā tikai mana elpa vien spētu tās salauzt.
Nē, nē, nē. Es to nevarēju. Viņa bija pārāk trausla, pārāk laba, pārāk dārga, lai būtu pelnījusi tādu likteni. Es nedrīkstēju pieļaut, ka mana dzīve savijas ar viņējo, to iznīcinot.
Bet es arī nespēju turēties no viņas pa gabalu. Alisei šajā ziņā bija taisnība.
Briesmonis manī aizkaitinājumā iešņācās, kamēr es svārstījos starp abām iespējām.
Īsā stunda kopā ar viņu pagāja daudz par ātru, kamēr es šūpojos starp klinti un cietu zemi. Nozvanīja zvans, un viņa sāka vākt kopā savas mantas, pat nepaskatoties uz mani. Biju vīlies, bet neko citu jau es nevarēju gaidīt. Tas, kā es izturējos pret viņu kopš negadījuma, bija nepiedodami.
- Bella? - es ierunājos, nespējot sevi apvaldīt. Mans gribasspēks jau bija sadragāts.
Pirms palūkoties uz mani, viņa vilcinājās; kad viņa pagriezās, viņas izteiksme bija piesardzīga, neuzticīga.
Es atgādināju sev, ka viņai ir visas tiesības neuzticēties man. Tā vajadzēja būt.
Viņa gaidīja turpinājumu, bet es tikai blenzu uz viņu, lasot viņas sejā. Cīnoties ar slāpēm, es ierāvu dažus seklus un regulārus elpas vilcienus.
- Kas ir? - viņa beidzot ierunājās, - Vai tad tu atkal ar mani runā? - Viņas balsī skanēja aizvainojums, kas, tāpat kā viņas dusmas, bija mīļš. Tas manī izraisīja vēlmi pasmaidīt.
Nebiju pārliecināts, kā atbildēt uz viņas jautājumu. Vai es runāju ar viņu tādā nozīmē, kā viņa to bija domājusi?
Nē. Ja vien man bija izvēle. Es darīšu visu, kas manos spēkos.
- Nē, tā īsti ne, - es viņai sacīju.
Viņa aizvēra acis, nedaudz sakaitinot mani. Tas man atņēma vislabāko veidu, kā piekļūt viņas sajūtām. Viņa dziļi un lēni ieelpoja, neatverot acis. Viņas žoklis bija saspringts.
Viņa ierunājās ar joprojām aizvērtām acīm. Tas pavisam noteikti nebija normāls cilvēku sarunas veids. Kāpēc viņa tā dara?
- Ko tu tādā gadījumā gribi, Edvard?
Mana vārda skaņa pār viņas lūpām izraisīja manā ķermenī dīvainu reakciju. Ja mana sirds pukstētu, tās ritms būtu paātrinājies.
Bet kā lai viņai atbild?
Izlēmu, ka teikšu patiesību. No šī brīža būšu tik patiess pret viņu, cik vien spēšu. Es nevēlējos izpelnīties viņas neuzticību, pat ja bija neiespējami iegūt viņas uzticēšanos.
- Piedod, - sacīju viņai. Tas bija patiesāk, nekā viņa jelkad spētu iedomāties. Par nelaimi, es varēju droši atvainoties tikai par ikdienišķām lietām. - Es zinu, ka esmu ļoti nepieklājīgs. Bet tā tiešām ir labāk.
Viņai būtu labāk, ja es spētu turpināt būt nepieklājīgs. Vai es to varēju?
Viņas acis atvērās, to izteiksme joprojām bija uzmanīga.
- Nesaprotu, ko tu gribi teikt.
Es centos sniegt viņai tik daudz brīdinājuma, cik varēju atļauties. - Ir labāk, ja mēs neesam draugi. - Viņa noteikti spēja vismaz tik daudz sajust. Viņa bija gudra meitene. - Tici man.
Viņas acis samiedzās, un es atcerējos, ka biju jau reiz viņai teicis šos vārdus - tieši pirms es lauzu savu solījumu. Sarāvos, kad viņas zobi sacirtās kopā - acīmredzot arī viņa to atcerējās.
- Žēl, ka tu to neizdomāji agrāk, - viņa nikni noteica. - Tad tu būtu sev aiztaupījis visu nožēlu.
Es šokēti blenzu uz viņu. Ko viņa zināja par manām nožēlām?
- Nožēlu? Nožēlu par ko? - es noprasīju.
- Par to, ka tu neļāvi tam stulbajam busam mani vienkārši sašķaidīt! - viņa uzšņāca.
Es pārsteigumā sastingu.
Kā viņa varēja tā domāt? Viņas dzīvības izglābšana bija vienīgā pieņemamā lieta, ko biju izdarījis, kopš viņu satiku. Vienīgā lieta, par ko nekaunējos. Vienīgā lieta uz pasaules, kas man lika būt pateicīgam, ka es vispār eksistēju. Es biju cīnījies par viņas dzīvību kopš pirmā brīža, kad sajutu viņas smaržu. Kā viņa tā varēja par mani domāt? Kā viņa uzdrošinājās apšaubīt vienīgo labo rīcību visā šajā juceklī?
- Tu domā, es nožēloju, ka izglābu tev dzīvību?
- Es zinu, ka tā ir, - viņa atcirta.
Tas, ka viņa apšaubīja manus nodomus, lika man vārīties dusmās. - Tu neko nezini.
Viņas domāšanas veids bija tik mulsinošs un nesaprotams! Viņa nepavisam nedomāja tā, kā citi cilvēki. Tam vajadzētu izskaidrot viņas domu klusumu. Viņa pavisam noteikti bija citāda.
Viņa asi aizgriezās, jau atkal sakodusi zobus. Viņas vaigi bija pietvīkuši, šoreiz no dusmām. Viņa sakrāva savas grāmatas kaudzē, pagrāba tās rokās un, pat nepaskatoties uz mani, aizmaršēja uz durvīm.
Pat izjūtot aizkaitinājumu, bija neiespējami nesaskatīt viņas dusmās kaut ko aizraujošu.
Viņa soļoja stīvi, neskatoties zem kājām, un viņas pēda aizķērās aiz sliekšņa. Viņa paklupa, un visas grāmatas nokrita zemē. Tā vietā, lai pieliektos un savāktu tās, viņa tikai stingi stāvēja, pat nepaskatoties lejup, it kā nebūtu pārliecināta, ka grāmatas ir pelnījušas, lai tās savāktu.
Es centos nesmieties.
Nebija neviena, kas mani redzētu; es pielidoju viņai līdzās, un kārtīgi saliku grāmatas, pirms viņa palūkojās lejup.
Viņa pa pusei noliecās, ieraudzīja mani, un sastinga. Es pasniedzu viņai grāmatas, uzmanoties, lai mana ledainā āda nepieskartos viņējai.
- Paldies, - viņa noteica aukstā, skarbā balsī.
Viņas tonis atsauca atpakaļ manu aizkaitinājumu.
- Lūdzu, - es atteicu tikpat ledaini.
Viņa iztaisnojās un aizlāčoja uz nākošo stundu.
Es vēroju viņu, līdz viņas dusmīgais ķermenis nozuda manam skatienam.
Spāņu valoda pagāja visai miglaini. Misis Gofa nekad neizprašņāja mani par izklaidību - viņa zināja, ka manas spāņu valodas zināšanas bija pārākas nekā viņai, un viņa man deva diezgan lielu brīvību - atstājot mani vienatnē ar manām domām.
Tātad, es nespēju meiteni ignorēt. Tas nu bija acīmredzami. Bet vai tas nozīmēja, ka man nebija citas izvēles, kā tikai iznīcināt viņu? Tā nevarēja būt vienīgā pieejamā nākotnes iespēja. Bija jābūt kādai citai iespējai, kaut kādam trauslam līdzsvaram. Es centos izdomāt kaut ko...
Nepievērsu Emetam īpašu uzmanību, līdz stunda bija gandrīz beigusies. Viņš bija ziņkārīgs - Emets nebija pārāk intuitīvs attiecībā par citu garastāvokļiem, bet viņš redzēja manī acīmredzamas pārmaiņas. Viņš brīnījās, kas gan būtu varējis aizvākt nezūdošo īgnumu no manas sejas. Viņš centās atrast piemērotu apzīmējumu šīm pārmaiņām, un visbeidzot izlēma, ka es izskatos cerību pilns.
Cerību pilns? Vai tā tas izskatījās no malas?
Es apsvēru domu par cerību, ejot uz mašīnu, prātojot, uz ko tieši man vajadzētu cerēt.
Bet man nebija daudz laika pārdomām. Par cik es vienmēr biju jūtīgs pret domām par meiteni, Bellas vārds manu... laikam jau vajadzēja atzīt šo faktu - manu sāncenšu domās piesaistīja manu uzmanību. Ēriks un Tailers, padzirdējuši - ar visai lielu gandarījumu - par Maika neveiksmi, gatavojās izdarīt savus gājienus.
Ēriks jau bija ieņēmis pozīciju, atspiedies pret viņas furgonu, kur viņa nevarēja izvairīties no satikšanās. Tailera klase bija paturēta nedaudz ilgāk, lai saņemtu atzīmes, un viņš izmisīgi steidzās, lai noķertu viņu, pirms viņa pamanās aizlaisties.
Tas man bija jāredz.
- Pagaidi pārējos tepat, labi? - es nomurmināju Emetam.
Viņš mani nopētīja ar aizdomām, bet tad paraustīja plecus un pamāja.
Sīkais pilnīgi nojūdzies, viņš nodomāja, uzjautrinoties par manu savādo lūgumu.
Es ieraudzīju Bellu, kura nāca no sporta zāles, un nogaidīju vietā, kur viņa mani nevarēja redzēt, kamēr viņa paies man garām. Kad viņa tuvojās Ērika slēpnim, es devos uz priekšu, aprēķinot ātrumu tā, lai paietu garām tieši īstajā brīdī.
Vēroju, kā viņas augums saspringst, ieraugot puisi, kurš viņu gaidīja. Viņa uz brīdi sastinga, tad atslāba un devās uz priekšu.
- Sveiks, Ērik! - dzirdēju viņu draudzīgi uzsaucam.
Pavisam negaidīti es izjutu nemieru. Ja nu šis gangstertipa tīnis ar neveselīgo ādu kaut kādā veidā viņai likās simpātisks?
Ēriks skaļi norija siekalas, viņa ādamābols noraustījās. - Sveika, Bella.
- Kā klājas? - viņa apvaicājās, atslēgdama furgonu, pat nepaskatoties uz viņa tramīgo sejas izteiksmi.
- Ēe... es tikai tā iedomājos... vai tu gribētu iet ar mani uz pavasara dejām? - Viņa balss aizlūza.
Beidzot viņa pacēla skatienu. Vai viņa bija apjukusi, vai glaimota? Ēriks neskatījās uz viņu, tāpēc es nespēju ieraudzīt viņas seju puiša domās.
- Man likās, ka uzlūdz meitenes, - viņa teica, izklausoties satraukta.
- Nu vispār jā, - viņš nokaunējies piekrita.
Šis nožēlojamais puika mani nekaitināja tik ļoti kā Maiks Ņūtons, bet līdz brīdim, kad Bella viņam laipnā balsī atbildēja, es nespēju atrast sevī mazāko līdzjūtību par viņa nelaimi.
- Paldies par apvaicāšanos, bet es tajā dienā būšu Sietlā.
Viņš jau bija to dzirdējis; tomēr tā viņam bija vilšanās.
- Ak tā, - viņš nomurmināja, tik tikko uzdrošinoties pacelt acis līdz viņas degunam. - Nu ko, varbūt nākamreiz.
- Nu jā, - viņa piekrita. Tad viņa iekoda lūpā, it kā viņai būtu žēl dot viņam cerību. Man tas patika.
Ēriks saliecās uz priekšu un aizčāpoja prom, virzoties pilnīgi pretējā virzienā no viņa mašīnas, viņa vienīgā doma bija pēc iespējas ātrāk tikt prom.
Tajā brīdī es pagāju garām, un dzirdēju viņas atvieglojuma nopūtu. Es iesmējos.
Viņa pagriezās uz skaņas pusi, bet es blenzu taisni uz priekšu, cenšoties nešķobīt lūpas uzjautrinājumā.
Tailers bija aiz manis, gandrīz skrienot savā steigā noķert viņu, pirms viņa aizbrauc. Viņš bija drosmīgāks un daudz pārliecinātāks nekā tie divi; viņš bija gaidījis tik ilgi, lai Bellu uzaicinātu, tikai tāpēc, ka respektēja Maika pirmtiesības.
Bija divi iemesli, kāpēc es vēlējos, lai viņam izdodas viņu pārtvert.Ja - kā man sāka likties - visa šī uzmanība kaitināja Bellu, es vēlējos izbaudīt viņas reakcijas vērošanu. Bet, ja tā nebija - ja Tailera ielūgums bija tas, kuru viņa gaidīja - tad arī to es vēlējos zināt.
Es novērtēju Taileru Krouliju kā sāncensi, zinot, ka rīkojos nepareizi. Manā skatījumā viņš likās garlaicīgi viduvējš un nenozīmīgs, bet ko gan es zināju par Bellas gaumi? Varbūt viņai patika vidusmēra puiši...
Saviebos no šādas domas. Es nekad nevarētu būt vidusmēra puisis. Cik muļķīgi bija izraudzīties sevi kā viņas uzmanības objektu. Kā gan viņai jelkad varētu patikt kāds, kurš pēc visiem likumiem bija monstrs?
Viņa bija pārāk laba briesmonim.
Man vajadzēja ļaut viņai aizlaisties, bet mana neattaisnojamā ziņkārība lika man rīkoties pareizi. Atkal. Bet, ja nu Tailers tagad palaidīs garām savu iespēju, lai satiktu viņu vēlāk, kad man nebūs iespējas uzzināt iznākumu? Es iebraucu ar savu Volvo ejā, nobloķējot viņai ceļu.
Emets un pārējie jau bija ceļā, bet viņš aprakstīja viņiem manu dīvaino uzvedību, un viņi soļoja lēnām, vērojot mani, cenšoties atšifrēt manu darbību.
Es vēroju meiteni atpakaļskata spogulī. Viņa nikni glūnēja uz manas mašīnas aizmuguri, neskatoties uz mani, un izskatoties tā, it kā viņa vēlētos, kaut brauktu ar tanku, nevis sarūsējušu ševroletu.
Tailers aizsteidzās uz savu mašīnu un iebrauca ejā aiz viņas, pateicīgs par manu nesaprotamo uzvedību. Viņš pamāja meitenei, cenšoties pievērst viņas uzmanību, bet viņa to nepamanīja. Viņš brīdi nogaidīja, un tad izkāpa no mašīnas, dodoties pie viņas pasažieru puses loga. Viņš pieklauvēja pie stikla.
Viņa salēcās, un tad apjukusi blenza uz viņu. Pēc mirkļa viņa manuāli nolaida logu, kas neizskatījās viegli.
- Piedod, Tailer, - viņa aizkaitinātā balsī teica. - Esmu iestrēgusi aiz Kalena.
Viņa skarbi izrunāja manu uzvārdu - viņa joprojām dusmojās uz mani.
- Jā, zinu, - Tailers attrauca, neliekoties ne zinis par viņas noskaņojumu. - Es tikai gribēju tev kaut ko pajautāt, kamēr mēs gaidām.
Viņa smīns bija pašpārliecināts.
Es jutos apmierināts par viņas bālumu, saprotot acīmredzamo puiša nodomu.
- Vai tu mani aicināsi uz pavasara dejām? - viņš vaicāja, un viņa prātā nebija ne mazākās domas par sakāvi.
- Es nebūšu pilsētā, Tailer, - viņa atteica ar joprojām skaidri dzirdamu aizkaitinājumu balsī.
- Jā, Maiks jau teica.
- Tad kāpēc...? - viņa iepleta acis.
Viņš paraustīja plecus. - Es cerēju, ka tu varbūt vienkārši gribi viņu atšūt.
Viņas acis iegailējās, tad kļuva ledainas. - Piedod, Tailer, - viņa teica, nemaz neizklausoties nožēlas pilna. - Es tik tiešām došos prom no pilsētas.
Viņš pieņēma šo atteikumu bez mazākā satricinājuma viņa pašpārliecinātībai. - Tas nekas. Vēl jau ir izlaiduma balle.
Viņš aizsoļoja atpakaļ uz savu mašīnu.
Es darīju pareizi, noorganizējot šito.
Šausmu pilnā izteiksme viņas sejā bija nenovērtējama. Tā man pateica to, ko man nevajadzēja tik izmisīgi vēlēties uzzināt - viņai nebija nekādu jūtu pret nevienu no tiem cilvēku vīriešu sugas pārstāvjiem, kuri vēlējās viņu lenkt.
Un vēl, viņas izteiksme bija viena no smieklīgākajām lietām, kādu es jelkad biju redzējis.
Tajā brīdī ieradās mana ģimene, apmulsuši no fakta, ka pārmaiņas pēc es nevis slepkavnieciski blenzu uz visu, kas trāpījās ceļā, bet gan kratījos smieklos.
Kas te tik smieklīgs? Emets vēlējās zināt.
Es tikai papurināju galvu, kratoties jaunā smieklu lēkmē brīdī, kad Bella nikni ierūcināja savu skaļo motoru. Viņa jau atkal izskatījās tā, it kā ilgotos pēc tanka.
- Braucam! - Rozālija nepacietīgi uzšņāca. - Beidz uzvesties kā idiots. Ja vien vari.
Viņas vārdi mani neaizvainoja - es biju pārāk uzjautrināts. Bet tomēr darīju, kā viņa lika.
Neviens nerunāja ar mani pa ceļam uz mājām. Domājot par Bellas izteiksmi, es turpināju laiku pa laikam iespurgties.
Kad es pievērsos braukšanai - te, kur vairs nebija liecinieku, es uzņēmu ātrumu - Alise pabojāja manu noskaņojumu.
- Tātad, vai es tagad varu parunāties ar Bellu? - viņa pēkšņi vaicāja, neapdomājot savus vārdus, tādējādi nebrīdinot mani.
- Nē, - es noskaldīju.
- Tas nav godīgi! Kāpēc man jāgaida?
- Es neko neesmu izlēmis, Alise.
- Man vienalga, Edvard.
Viņas domās Bellas abi likteņi atkal bija skaidri.
- Kāda jēga viņu iepazīt? - es murmināju, piepeši saīgdams. - Ja es vienkārši viņu nogalināšu?
Alise brīdi vilcinājās. - Tev taisnība, - viņa piekrita.
Es veicu pēdējo spējo pagriezienu, braucot ar deviņdesmit jūdzēm stundā, un tad asi nobremzēju, apstājoties collas attālumā no garāžas sienas.
- Izbaudi savu skrējienu, - Rozālija skābi noteica, kad es izmetos no mašīnas.
Bet šodien es neskrēju. Tā vietā es devos medībās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru